Skatītāja par izrādi „Esi ar mani”

13/03/2012

Lāsma Bergfelde

Ir grūti būt nenoskaņotam, ejot uz izrādi. Pirmkārt, ir noskaņa pati par sevi, ka tevi gaida TEĀTRIS, tas tomēr ir citāds vakars, esi jau noskaņojies baudīt kaut ko nesagaršojamu, nesataustāmu. Tad vēl noskaņas, kas rodas no nosaukuma, dalībniekiem, pieteikuma. Ir grūti savu prātu pieturēt un neļaut tam izdomāt vīziju par izrādi, ko nemaz vēl neesi redzējis. Arī ejot uz dejas izrādi, izdzirdot nosaukumu, tas tajā pašā brīdi kā datorvīruss ieperinās smadzeņu labirintos un veido asociācijas, uzrunā saderīgās aplikācijas un veido vīziju par to, ko gaidīt no vakara. Neesmu vēl iemācījusies pilnīgi atslēgt šīs neapzinātās darbības, bet mācos būt atvērta skatuves vibrācijām un mazāk ļaut prātam skaidrot un analizēt, vairāk sajust ar sirdi un tvert ar emocijām.

Šoreiz esmu noskaņojusies gan uz mīlestību, gan šķiršanos, jo tā sola izrādes “Esi ar mani” pieteikums. Protams, izlasot, ka izrādē piedalās divas “viņas” un viens “viņš”, prāts pilnīgi automātiski sakārto visus “viņus” trīsstūrītī. Tas arī laikam bija mans kļūdainākais priekšspriedums. Tādu mīlas trīsstūra izspēli ļoti gaidu, bet tā arī nesagaidu. Saprotu, ka tik ļoti pieķerties tam, ko pati esmu iedomājusies, ir lieki, bet netieku no tā vaļā visu izrādes laiku. Manas gaidas īpaši vēl uzkurina izrādes sākuma daļā dejotāju veidotā fotosesija pa trim, kas manā iztēlē transformējas glīti ierāmētās bildītēs uz kāda biroja galda.

Dejas stāstā ielasoties, rodas pārdomas par daudz tiražēto ideju, ka Dievs radījis vienu veselu cilvēku, ko sadalījis kā ābolu uz pusēm, un palaidis abas pusītes pasaules ceļos vienam otra meklējumos. Laikam vairāk piekrītu domai, ka neviens nevar justies patiesi laimīgs, kamēr jūtas tikai kā pusīte, visu atbildību par savu laimi vai nelaimi uzveļot tai otrai pusītei, kura vai nu ir vai nav īstā. Protams, ja mēs būtu pilnības katrs pats par sevi, mēs nemeklētu sev domubiedrus un partnerus, bet domāju, ka tajā savā “pusītē” ir jāiekārtojas mājīgi un jājūtas labi pašam savā “miziņā”, tad arī citiem būs labi kopā ar tevi. Arī izrādes varoņi meklē otrā to ideālo saķeri, kas papildina katram paša iztrūkstošos posmiņus, un, ja neizdodas “sakabināties”, viņi vienkārši paslīd viens otram garām.

Priecē, ka izrādē darbojas līdzvērtīgi partneri ar saskanīgu plastiku. Varoņu attiecības, tuvināšanās un attālināšanās kulmināciju sasniedz, kad satiekas Elīnas Breices un Gunta Spridzāna varoņi. Kaut kas tajā brīdī bija tik ļoti patiess, ka staroja arī dejotāju sejās. Izrādes ceturtais dalībnieks – Dāvis Burmeistars –  rada fantastisku tiešraides sajūtu, jo ģitāras stīgas ir īstas, un saproti, ka arī soļi un pārdzīvojumi nav pakļauti fonogrammas noteikumiem. Tas bija viens no izrādes patīkamākajiem pārdzīvojumiem.

Savu galveno datoru – prātu – pieķeru pieslēdzamies uz pilnu jaudu, kad izrādē tiek iesaistīta verbālā informācija – lielisks remix no Depeche Mode Never Let Me Down. Tas it kā ir tikai viegls piesitiens visā izrādes gammā, bet aizķer pašas dziļākās stīgas. Un tu līdz smeldzīgumam uztver to vibrāciju, kāda ir tad, kad esi gatavs kādu noturēt uz rokām, paspēt saķert pirms kritiena, būt gatavam katru brīdi, vēlēties, lai arī tevi notur un atbalsta, ja kritīsi. Un neatbildēti paliek jautājumi, vai esi tam gatavs, vai tikai sagaidi no otra, vai vari arī dot ko pretī, vai tas nav uz paša brīvības rēķina. Tas saceļ augšā tik nopietnus jautājumus, ka izskaņā nerodu tādu vieglu risinājumu, tāpēc nevaru izskaidrot varoņu sejās smaidus, kas liecina par izlīgumu.

Visu izrādes laiku mani nepamet tāda rudenīga noskaņa, reizēm ir sajūta, ka kaislības tiek izspēlētas kādā parkā, kur vējš dzenā nokritušās lapas. Un, vakaram kļūstot vēl vēlākam, laternas sāk izķēmot dejotājus ar dīvainām ēnām, kas reizēm liekas dejojam pašas par sevi, vai vēl vairāk – spēlējot uz kaut kādām zemapziņas stīgām, pakļauj dejotāju ķermeņus savām vēlmēm.

Pēc izrādes dvēseles stīgas vēl turpina vibrēt, un uz tās noskaņas vēl paiet vakars, diena, nedēļa. Ir lietas, kuras arī prāts ir lejuplādējis un cenšas transformēt pielietojamā formātā. Un tie neredzamie nospiedumi jau arī ir tas vērtīgākais, ko katrs mēs varam paņemt, neskatoties uz to, kam mēs bijām vai nebijām noskaņojušies.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.