Mārtiņš Kolčs

Mārtiņš Kolčs ir dejotājs A grupas Rīgas tautas deju ansamblī, horeogrāfs un deju pasniedzējs, dejo vairāk nekā 20 gadu. Viņš pasniedz skatuvisko tautas deju Jelgavas Valstspilsētas pašvaldības iestādes “Kultūra” bērnu un jauniešu deju kolektīvā “Vēja zirdziņš”. Absolvējis studijas Latvijas Kultūras koledžas programmā “Latviešu deja”.

Mārtiņš piekrita dalīties ar iespaidiem par Elvitas Maskalānes diplomkoncertu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesionālā bakalaura studiju programmā “Dejas un ritmikas skolotājs” – dejas izrādi “Kas mūs saista”. Šī darba tapšanā pats ir piedalījies, sniedzot ieguldījumu gan horeogrāfiskā materiāla izveidē, gan administratīvajos procesos. 

Elvita rakstījusi, ka darbs ir par dabas radību satikšanos un atdzimšanu pavasarī pēc ziemas miera. Darba vadmotīvs esot mūsu savstarpējā saikne, līdzīgi kā koku saknes veido simbiotiskas attiecības ar sēnēm un citiem mikroorganismiem, kā arī dabas daudzveidīgums un savstarpējā mijiedarbība. Šāda premisa uzliek diezgan lielu atbildību darba saturam, ja reiz tiek runāts par ekoloģiskām tēmām (kā dabas daudzveidības mazināšanās cilvēka ietekmē), kā arī dabas procesu analoģiju ar cilvēka ķermeņa dzīvības procesiem.

Horeogrāfijas pamatā nebija kāds literārs oriģināldarbs, autore iedvesmojās no mūzikas un darbu veidoja “no nulles”. Mūziku meklēja “Spotify”, lai atrastu savām vēlmēm atbilstošākos skaņdarbus, līdz apstājās pie projekta “Dabas koncertzāle” kompozīcijām. Tās viņu ļoti uzrunāja, un uzvedumā visa mūzika (12 īpaši izvēlētu gabalu) ir no šiem izpildītājiem. Tieši šī mūzika bija sākumpunkts izrādes tapšanai un horeogrāfiju rakstura veidošanai, kā arī tēlu veidoliem.

Izrādes vadmotīvs bija daba un dabas procesi bez kāda konkrēta kopēja vēstījuma. Viens no modeļiem, kas iedvesmojis autori, bija koncepts par meža ekosistēmu kā metropoli, kur apakšzemes augu sakņu sistēma un sēņu izaugumi (hīfas) veido sarežģītu tīklu, ko sauc par mikorizu – būtībā mijiedarbību ar abpusēji pozitīvu iznākumu. Ar mikorizas palīdzību augi savā starpā komunicē, apmainās ar informāciju. Izrāde bija veidota tā, lai sākums saslēgtos ar beigām kā pilns cikls no pavasara līdz vēlam rudenim.

Izrādē bija tieši un konkrēti tēli, piemēram, mazās skudras – čaklas, darbīgas, strādājošas, kas atspoguļojās gan horeogrāfijā, gan tērpos, arī bites (manuprāt, vienas no svarīgākajiem ekosistēmas dalībniekiem, jo tās apputeksnē augus, ražo medu, kā arī nodrošina jaunu augu veidošanos). Man ļoti interesantas likās sēnes, kam tika taisītas speciālas cepures īpašā tehnikā, – izrādē šiem tēliem tika piešķirta sava veida mistika ar mieru, grāciju un plūstošām kustībām, kā arī ar cepures specifiskumu, kas aizklāja dejotāju sejas. Sēnes arī ir ļoti svarīga ekosistēmas daļa, kas ir līdzīga augiem, spēj augt jebkuros apstākļos, bet arī līdzinās dzīvniekiem, jo “apēd” citus organismus. 

Atceros, skolā mācījos, ka sēnes ir ļoti svarīgas. Puišiem izrādē tika piešķirts zemes tēls – spēcīgs, noturīgs, stabils, un tas tika atspoguļots tērpos gan krāsu, gan faktūras ziņā. Šajā gadījumā tika izvēlēti brūni vamži un spīdīgi gliteru raksti koku sakņu formās. Puķu tēli tika izdaiļoti ar ļoti skaistiem zaļas krāsas tērpiem un svārkiem ar saknēm līdzīgiem izšuvumiem, tāpat ar papildu sīkām detaļām, akcentējot ziedu vijas un dažādās formas. Pati mikoriza tika atveidota gaišos tērpos, jo tās būtība ir savienojums, attiecīgi šis tēls tika izmantots kā visa stāsta caurvija tiešā un metaforiskā nozīmē. Manuprāt, tieši šis tēls palīdzēja radīt sajūtu, ka daba patiešām ir vienota ritmā un solī. Audio pavadījums tika apzināti izvēlēts, lai virzītu izrādes notikumus, lai skatītājs spētu saprast, par kādu dabas procesu būs stāsts, – piemēram, stratēģiskas tango noskaņas ar īpašu zumēšanu fonā perfekti papildināja bišu uznācienu.

Vizuālais noformējums tika panākts ar skatuves gaismām, bet galvenokārt ar tērpiem, kas tika veidoti specifiski šai izrādei, ar milzu palīdzību no autores ģimenes, kur nereti dienu un nakti tika šūts un griezts, lai būtu iespējams atšķirt – kas ir kas šajā izrādē, un kāpēc skudras ir skudras, bites ir bites utt. Izrādes sākums bija tumšā režīmā, lai radītu krēslas efektu, kas līdz ar pirmo skaņdarbu kļuva gaišāka. Horeogrāfiski tika izmantoti minimālu kustību elementi, lai simbolizētu rītu un dabas pamošanos, – sākot ar nelielām pirkstu kustībām, turpinot ar locītavām. Rīta mistika tika panākta, dejotājiem esot ar muguru pret skatītājiem, lai uzreiz nebūtu precīzi skaidrs, tieši kuri tēli atrodas uz skatuves, bet būtu sajūta, ka kaut kas lēnām mostas pēc ziemas un kustas, skanot “Dabas koncertzāles” pļavas dedestiņas (Lathyrus pratensis) / “Prātum” dziesmai, kas ir maigs un mierīgs skaņdarbs. 

Jau nākamajā numurā sižets tika virzīts siltuma un pavasara virzienā, kur tēli jau izstiepušies, iet cits pie cita, sveicinās un kopumā atdzīvojas. Sižets tika papildināts ar dažādiem dejotāju zīmējumiem, ne obligāti ar tieši tautisku redzējumu, bet vairāk ar mērķi uzsvērt augu savstarpējo saikni ar mikorizu. Tika izmantoti dažādi horeogrāfiskie paņēmieni, piemēram, unisons, lai akcentētu vienotību, kā arī sekvences, lai simbolizētu pēctecību. Man atmiņā īpaši palikušas abas mikorizas dejas, kas tika izmantotas izrādes sākumā un beigās, lai radītu īpašo mistikas sajūtu. Tā kā mikorizas būtība ir dzīvība, tika izmantoti specifiski pulsācijas, rosības un dinamikas elementi, lai parādītu, cik nozīmīga ir tieši šī meža ekosistēmas daļa. Vēl jāpiemin nākamais numurs pēc vasaras saulgriežu dabas balles nedaudz intīmākā gaisotnē, kur dejoja pāri, – es pat teiktu, nedaudz ēteriski, tā, ka pārņēma viegluma sajūta. Manuprāt, dabas kopējo savienojumu varēja just tieši pēdējās divās dejās, kur piedalījās visi dabas tēli, horeogrāfiski tika izmantoti vijīguma elementi, piemēram, skudru vīšanās cauri sēnēm zigzagā, kas iznāca uz skatuves diagonālā izkārtojumā. 

Ja priekšpēdējais numurs bija dinamiskāks, tad paša noslēguma horeogrāfija bija daudz mierīgāka, kas saskan ar dabas palēnināšanos, tuvojoties rudenim un ziemai. Manuprāt, šeit nebija skumju pieskaņas, bet vairāk konkrēts ritējums ar mīļumu, gaišumu un ar domu, ka šis dabas posms ir noslēdzies un sekos nākamais. Dejotājiem bija svarīgi ar emocijām rādīt vieglumu, varbūt pat saldsērīgumu, bet ne skumjas vai drūmu noskaņu. Izrāde beidzās ar visu dabas tēlu savīšanos un sagulšanos vienā zemes placī ar sēnēm pa virsu, tādā veidā noslēdzot ciklu.

Horeogrāfijas kontekstā man ir daudz, ko teikt. Izrādē lielākoties dominēja skatuviskā tautas deja ar rakstura noslieci uz folkbaletu. Tika izmantoti elementi no laikmetīgās dejas un mūsdienu dejas, piefiksēju soļus, kas atgādināja kaut ko no house kataloga. Nebija viena konkrēta deju stila, un tas visu režiju padarīja daudzveidīgāku un interesantāku. Dabā taču arī ir tik daudz dažādu dalībnieku! Bišu dejā tika pievērsta īpaša uzmanība muzikalitātei, jo šeit tika izvēlēts tango līdzīgs skaņdarbs. Es domāju, ka cita stila horeogrāfija te nemaz nebūtu piemērota, jo tad bišu tēls nebūtu tik izteiksmīgs. Mikorizas maģija tika panākta ar maigām, bet plašām un plūstošām kustībām, vijīgām rokām, turpretī zeme puišu izpildījumā bija ar stingru augumu, izpildot latviešu tautas dejas soļus. Skudras attēloja teātra “Zīļuks” dejotāji, kuru deju bāze ir citāda nekā pārējiem dejotājiem, bet gala rezultātā tas kalpoja kā pozitīvs elements tieši skudru darbīguma un burzmas atveidošanā – tipināšanas kustības iesēdienā ar nedaudz noliektu muguru un aktīvām rokām vai t.s. “muciņas” kā pāru darbības elements. 

Sēņu deja esot bijis izaicinājums, jo sēņu cepures bija milzīgas, līdz ar to bija jāatrisina dažādi jautājumi, piemēram, kā izmainīties savā starpā, kā izvīties cauri citiem dejotājiem, jo cepures saskārās. Puišiem paredzētās dejas horeogrāfiski bija izteikti vīrišķīgas, ar spēcīgu raksturu. Sitieni ar rokām pie zemes, esot uz viena ceļa, grand battement tendu, asas, īsas kustības un visbeidzot kopā lidojums kustībā, griezieni ar augstu paceltām kājām, pārlēcieni un “muciņas” satvērienos. Visas kustības bija atbilstošas tēlam, piemēram, izteikti sievišķīgajiem ziedu tēliem – maigi trīssoļi, mazi chaine, palēcieni un rondi. Man ļoti skaista likās noslēguma deja, kur tika izmantoti gājieni pa apli, tad pakāpeniska centriska savīšanās, ar sēņu cepurēm veidojot tādu kā jumtu. Pati savīšanās vienā kopīgā barā tika veikta ar mierīgu pulsēšanu un maziem soļiem, tādējādi panākot skaistu un vienojošu efektu. Man radās sajūta, ka ar mūziku un horeogrāfiju tika teikts: “Ļoti iespējams, ka nākamajā pavasarī mēs neredzēsimies, bet laiks, ko pavadījām kopā, bija skaists.”

Manuprāt, visveiksmīgākais un spilgtākais izrādes aspekts bija tērpi, īpaši sēņu cepures. Zinu, ka tās tika specifiski veidotas no stieplēm, papīra šķīvjiem, putuplasta caurulēm, lai viss turētos kopā, un apvilktas ar audumu. Cepures ļoti veiksmīgi tika izmantotas kā papildu gaismošanas elements, jo uz skatuves radīja maģisku efektu. Es teiktu, ka pie potenciālajiem izrādes uzlabojumiem iederētos izpildījuma tīrības un tehnikas uzlabošana, jo bija redzamas paviršības dejotāju izpildījumā, īpaši griezienos, tāpat trūka sinhronuma kustību kombinācijās, kā arī kustību fiksācijas, kur mūzika to prasīja. Tomēr jāpiebilst, ka izrāde tika izveidota astoņu nedēļu laikā, līdz ar to šīs nianses varētu norakstīt uz laika trūkumu. Tā kā izrādē piedalījās gan bērni, gan pieaugušie, atšķirības tehniskajā izpildījumā bija ievērojamas, bet šos trūkumus mazākie dejotāji kompensēja ar savu enerģiju un attieksmi. Ievēroju, ka house tipa kombinācijā kustības izskatījās ne īsti tā, kā tam būtu jābūt, lai gan ļoti tuvu tam. Mūžīgā problēma – pēdu pozīciju nekonkrētība. Pietrūka arī zīmējumu daudzveidības, man prasījās, lai vietām būtu citādi risinājumi.

Uzskatu, ka šī bija ļoti mūsdienīga izrāde, pat ļoti. Ja sākumā, pēc autoru vārdiem, esot licies, ka gala variants būs sauss un bezdvēselisks, tad pēc koncerta skatītāji teikuši, ka acīs bijušas asaras no aizkustinājuma. Manuprāt, tas ir ļoti nozīmīgi, ja katrs skatītājs spēj sev paņemt kādu asociāciju vai atziņu no tā, kas tiek rādīts uz skatuves ar konkrētajiem tērpiem un horeogrāfijām, kā arī dejotāju emocijām. Iedomājos, ka mūsdienās cilvēki, šķiet, izteikti daudz skrien pa darbiem (es pats arī), skrien pa dzīvi stresā, dzīvo pretēji savam bioloģiskajam pulkstenim. Esam naktī nomodā, konstanti nodarbinām savu prātu ar dažādiem jautājumiem, tomēr īstenībā dzīvei būtu jābūt daudz vieglākai un vienkāršākai. Tas arī izrādē tika vēstīts – viegli un mierīgi. Pēc izrādes runāju ar vairākiem skatītājiem, kuri apliecināja, ka izrāde paskrēja ātri un ka tagad viņi gribot savu brīvo laiku pavadīt vairāk pie dabas, mežā un pļavā.  

Domājot par redzēto, man pašam rodas daudz jaunu ideju un atziņu par dabas procesu līdzību ar cilvēku. Galu galā cilvēks ir daļa no dabas – arī mēs augam, ejam cauri konkrētiem dzīves attīstības posmiem, arī mēs pielāgojamies ciklam “pavasaris – ziema”. Mēs nespējam dzīvot vieni, mums ir vajadzīgas saites ar citiem cilvēkiem, ar dzīvniekiem, ar dabu. Tāpat mūsu darbībām ir sekas, mēs esam nepieciešami kādam. Ja tiek pētīts un prātots, vai daba spētu bez cilvēces iztikt (esmu lasījis viedokļus, ka spētu pat ļoti labi), tad tieši mēs esam tie, kas spēj radīt drastisku ietekmi – gan pozitīvu, gan negatīvu. Pieķēru sevi pie domas, ka bieži vien ikdienā mēs nepamanām paši savu nozīmīgumu un savīšanos ar citiem cilvēkiem. Mūs nesaista mikorizas saites, bet cik daudz esam ievīti cits cita dzīvēs! Kad novīst augs, tā vietā būs cits, un arī mūsu, cilvēku, vietā būs citi. Cikliskums, un vecā vietā nāk jaunais.

Foto: Nils Jaunsubrēns (www.jaunsubrens.lv), Jānis Kļaviņš (“Maple Media”)