Kaspars Rūklis*

Lietuvas galvaspilsētu Viļņu visu jūlija pirmo nedēļu bija pārņēmuši Lietuvas Dziesmu un deju svētku (lietuviski – Dainų šventė) 37 tūkstoši dalībnieku (salīdzinājumam Latvijā pagājušā gada Dziesmu un deju svētkos piedalījās 40,5 tūkstoši). Pilsēta bija pilna tautastērpos tērptu lietuviešu – dziesmas un orķestri skanēja visur, katrs pagalms un autostāvvieta pārtapa par deju placi.

Pateicoties lietuviešu draugiem un Latvijas Dziesmu svētku biļešu pirkšanas mānijas pieredzei, man palaimējās dabūt biļetīti gan uz Dziesmu svētku lielo noslēguma koncertu “Lai kuplo zaļais mežs”, kurā, man par lielu pārsteigumu, vienīgās dejas bija karsējmeiteņu grozīšanās ar pušķiem orķestra pavadījumā (kaut kas neiedomājams Latvijas Dziesmu svētkos – to uzskatītu par tradīcijas zaimošanu), un, protams, deju lielkoncertu “Pāri gadsimtu tiltiem”, kuru rādīja arī Latvijas Televīzija, par kuru jums noteikti ir radies savs viedoklis un par ko no klātienes skatītāja perspektīvas būs turpmākais stāsts.

Dejas stadionā?!

Deju svētku lielkoncerti, līdzīgi kā tas ir Rīgā, notika futbola stadionā, kas vienmēr nevilšus raisa jautājumu, vai tā ir piemērotākā vieta tautas deju lieluzvedumiem. Ja Daugavas stadionā no augšējām tribīnēm var diezgan pilnvērtīgi novērtēt skaistos un kustīgos dejotāju veidotos zīmējumus, tad Lietuvā šādas priekšrocības nav, jo tribīnes ir zemas. Tas vēl vairāk liek jautāt – vai stadions ir labākā vieta, un vai mums, Baltijas valstīm, nebūtu jādomā par piemērotāku vietu atrašanu lielformāta deju uzvedumiem? Vai vismaz par stadionu veiksmīgāku pielāgošanu, kaut vai vērienīgāk aprīkojot tos ar ekrāniem un modernajām tehnoloģijām, lai nomāktu sajūtu, ka esam atnākuši nevis uz kultūras, bet uz sporta pasākumu.

Paši dejotāju izdejotie zīmējumi, cik par tiem varēja spriest drona filmētajos video, simtgades svētkos bija īpaši iespaidīgi – žēl, ka tos tik maz varēja baudīt klātienes skatītāji. Gan Lietuvas meži, gan jūra, gan vairākas reizes arī upes un strautiņi tika attēloti dažādos ļoti radošos veidos. Piemēram, puišu grupu ar koka kārtīm veidotais vilnis ir no atmiņas neizdzēšams. Arī laimes dejas raksti un rituālā deja par zivju pievilināšanu zemledus makšķerēšanā “Stinta pūķis”.

Tāpat skaisti bija arī visi zīmējumi ar lietuviešu rakstiem – Austras koks, auseklītis u.c., kā arī daudzās un lietuviešiem daudz bagātīgākās saulītes, īpaši dubultās saulītes iekš saulītēm. Diemžēl kopumā no manas vietas (biļete par 60 EUR) ekrānu, uz kura rādīja zīmējumus no augšas, varēja redzēt slikti, tāpēc es galvenokārt koncentrējos uz to, ko varēju redzēt vislabāk, – uz kolektīviem, kas dejoja manam stūrim vistuvāk. Skaistos zīmējumus pēc tam izbaudīju, noskatoties LTV ierakstu. Klātienē vairāk fokusējos uz dejotāju neviltotajām emocijām un dzīvo, nesamāksloto deju.

Bailes to skaļi sacīt, bet gribas izteikt pieļāvumu, ka diemžēl arī Dziesmu un deju svētki no klātienes pasākuma gan Latvijā, gan Lietuvā ir pārvērtušies par uzvedumu televīzijas auditorijai. Par to ir ļoti žēl, bet pilnu priekšstatu par svētkiem visdrīzāk var iegūt, tikai noskatoties tos divas reizes – klātienē un ierakstā –, taču tas ir mazliet pretrunā ar svētku mērķi radīt kopības sajūtu un dzīvas emocijas. Vai varbūt mūsdienās esam tik digitalizēti-televizionēti, ka to spējam sajust arī caur ekrānu? Nezinu, kā jums, bet man Dziesmu un deju svētki kulminē ar ļoti fizisku uzkāpšanu uz skatuves vai iziešanu stadionā un padziedāšanu/padejošanu līdzi. Vismaz beigās, vismaz mazliet.

Kur dejai ir priekša, kur pa… aizmugure?

No savas nelielās Deju svētku pieredzes zinu, ka priekšā parasti dejo skatēs uzvarējušie un pēc šādiem vai tādiem kritērijiem noteiktie labākie kolektīvi, bet aizmugurē – visi pārējie. Es laikam biju gadījies pie tiem aizmugures kolektīviem, kur tehniskais izpildījums ne vienmēr bija perfekts, toties emocijas bija patiesas. Šeit zemās tribīnes bija priekšrocība – visas emocijas pat skatītājam no pēdējās rindas (cerēju, ka redzēšu to zīmējumu) bija kā uz delnas. Promejot pārdomāju, ka, ja man lielkoncerts būtu jāraksturo vienā vārdā, tas būtu – sirsnība, turklāt to labi sajuta gan dalībnieki, gan skatītāji. Šķiet, Lietuvas dejotājiem emociju ir vairāk un tās ļauts individuālāk izpaust, ne kā Latvijas Deju svētkos, kur tomēr parasti valda ieturēta un tehniska profesionalitāte un tas, ko tajā mirklī jūt un domā pats dejotājs, paliek apslēpts (nāk ārā tikai tad, kad koncerts jau beidzies – daži pat tik tālu izplūst emocijās, ka bildina iecerētās). Lietuvas Deju svētkos šī sirsnība un katra dejotāja individuālās emocijas bija izteiktākas un visa koncerta garumā. Kā Latvijas Televīzijai teica kāds dalībnieks, kurš dejojis gan Latvijā, gan Lietuvā, “degsme un prieks Lietuvas svētkos ir citādāks”, un tam var piekrist. Pat tas, ka kādam dejotājam kas samisējās ar soli vai kārti vai pat gadījās nokrist, ir daļa no Deju svētku burvības (klātienē to manīju maz, bet LTV ierakstā gan tā vien šķita, ka operatoru un režisoru komandai ir bijis ķēriens uz ķibeļu parādīšanu pa visu ekrānu).

Klātienē es pamanīju Brazīlijas dejotājas smaidu, kad tika pieminēta viņas valsts. Es sajutu mazo dejotāju sajūsmu, dejojot savos pirmajos svētkos, pat bērnu deju kolektīvu vadītāju dusmas par nepareiziem soļiem bija redzamas. Samāšanās un dažādu citu veidu kontakts ar auditoriju vismaz aizmugurē nebija retums. Arī kāds dejotājs, kam pēkšņi jānoskrien no laukuma, ir daļa no dzīva dejas uzveduma – ziņkārība māc uzzināt, kas tik svarīgs viņam bija darāms, ka vajadzēja tik dramatisku “izeju”. Arī atkalredzēšanās prieks, kad pēc statiskas pauzes satiekas pāra abas puses, kliedzieni, spiedzieni, apskaušanās, meiteņu pacelšana gaisā un pat skūpsti (pieļauju, ka starp savstarpēji laulātiem dejotājiem, šie tomēr ir katoļu zemes svētki). Tas viss, ne zīmējumi, kuri klātienē nav īsti saskatāmi, ir tas, kas izraisa sajūsmu par šiem Deju svētkiem (Latvijā tomēr zīmējumi un lieluzveduma horeogrāfija ir galvenais, un tos var redzēt arī no Daugavas stadiona tribīņu augšējām rindām).  Visumā bija sajūta, ka dejotāji “strādā uz publiku” visās pusēs – nav svarīgi, sēžat priekšā vai pa… aizmugurē.

Vēl ļoti patika rekvizītu izmantošana – jau minētās kārtis (to mešanai droši vien bija vajadzīgs ilgstošs precizitātes treniņš), mīklas ruļļi cepējām, spilveni rokdarbniecēm, grozi gadatirgus sievām, milzu kurpes dejā “Zābaku zābaki”, kalēju priekšauti un virēju priekšauti, protams, baltu balti, saules balināti linu dvieļi un lakati (uzreiz domāju par pagājušā gada “Bobu deju” Latvijas Deju svētkos). Lietuvieši nebaidījās izmantot arī kārtsstaigātājus un pat pirotehniku un gaisa balonus (tiesa, autoram nav zināms, vai pārlidojums īsi pirms koncerta bija scenogrāfijas daļa vai nē, bet televīzijas ierakstā tie sākumā fonā bija itin labi redzami).

Dejotājas meitenes un dejotāji zēni

Nevarētu teikt, ka Lietuvas Deju svētkos nebūtu bijuši zēni, puiši, vīri un onkuļi, tomēr radās sajūta, ka Lietuvā ir arī tikai no sievietēm sastāvoši deju kolektīvi. Meiteņu un sievu deju bija daudz, likās, ka svētkos meitenīgais, sievišķais un mātišķais bija dominējošais. Starp citu, arī Dziesmu svētku noslēguma koncertu vadīja divas lietuviešu tautumeitas, intervijās vīrieši parādījās pavisam maz, ja neskaita virsdiriģentus. Vai visa Dziesmu un deju svētku kustība balstās uz sieviešu pleciem vai deju gadījumā – kājām?

Tiesa, divas izteiksmīgas vīru dejas man spilgti palikušas atmiņā. Jau divas reizes minētā enerģiskā kāršu mešanas deja ir kaut kas līdzīgi suģestējošs kā mūsu “Es izjāju prūšu zemi”. Bet ne mazāk enerģiska un suģestējoša bija arī ratu rumbas kaldinošo kalēju deja – ar vīriem brieduma gados ādas priekšautos. Vīru spēks, protams, vienmēr nāk komplektā ar skaļu vīru aurošanu. Mazliet primitīvi, bet skaisti, un droši vien nostrādā ik reizi!

Bērnu un jauniešu dejas, protams, vienmēr atdzīvina un atsvaidzina Deju svētkus. Šajā koncertā deja par kačiukai jeb kis, kis kaķīšiem mani neatstāja vienaldzīgu. Kaut ko tie lietuviešu horeogrāfi ir paņēmuši no kaķu video fenomena internetā. Un ja var būt deja par bitītēm, kāpēc ne par kaķīšiem?

Lietuvas Deju svētki pārsteidza arī ar veiksmīgu paaudžu tiltu būvēšanu – stadionā lieliski kopā dejoja dažādu paaudžu dejotāji. Tāpat kā pie mums, pārstāvēti bija arī diasporas kolektīvi, kas uz mirkli ļāva sajust Lietuvu kā lielu un varenu spēku pasaulē.

Kopumā Deju svētku liekoncerta vērtējums – 5 no 5! Domāju, ka tas bija bez tulkojuma labi saprotams katram latvietim. Novēlu Latvijas Televīzijai to pārraidīt tiešraidē arī turpmāk! Lietuviešiem novēlu līdz nākamajiem svētkiem uzbūvēt augstākas skatītāju tribīnes vai vēl labāk – speciālu vietu deju lielkoncertam un no šāgada 9000 dejotājiem mēģināt pietuvoties Latvijas 16 000 dejotāju mērķim. Kas tad, ja ne mēs, baltieši, rūpēsies par šī dejas megapasākuma ilgtspēju un attīstību! Mākslīga jau ir tā skatuviskā deja ar tautas dejas elementiem, bet tik skaista, ka neesam gatavi no tās atteikties!

Autora video, fotogrāfijas un ekrānšāviņi, skatoties koncertu televīzijā

* Kaspars Rūklis ir kultūras pasākumu apmeklētājs, kuram dažreiz interesē arī balets, tautas un laikmetīgās dejas uzvedumi. Tas visdrīzāk ir tāpēc, ka viņš bērnībā dejoja tautas dejas, vēlāk jaunībā gan tikai katru piektdienas un sestdienas vakaru dejoja naktsklubā (kā apmeklētājs, ne profesionālis). Šobrīd dejo reti, bet labprāt apmeklē dažādus dejas uzvedumus, lai bagātinātu savu kultūras pieredzi. Ikdienā strādā globālā Izglītības un attīstības organizācijā IREX.