Piektdien, 13. jūnijā, 21.00 / Zirgu pasts

Sintija Siliņa, Edgars Raginskis (Latvija)

„release technology_WIP” (25’)

„atbrīvošanās tehnoloģija_darbs procesā”

Kustība: Sintija Siliņa

Mūzika: Edgars Raginskis

Koncepcija: ELVI

Izpildījums:

Deja: Edgars Šļakota, Evita Birule, Eva Vancāne, Elīna Lutce

Mūzika: Edgars Raginskis, Arvidas Kazlauskas, Kristaps Krievs

Skaņas dizains: Kristaps Krievs, ELVI

Video, gaisma, scenogrāfija: Liene Pavlovska, ELVI

Atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds, biedrība PIGEON-BRIDGE

Projekts „release technology_WIP” – kā ierasts laikmetīgajā skatuvē – sācies kā pētījums.

,,Mūs interesēja tas, no kā īsti sastāv tā it kā acīmredzamā sakabe starp mūziku un deju – skaņu un kustību… vai tām jāpapildina vienai otru? Vai kopā tās abas veido kādu trešo mediju mūsu vēstījumam? Izrādās, ka šie jautājumi nav nemaz tik parasti… Tad nu mēs radījām veidu, kā to būtību pētīt performancē – tādā, kas nav ne laikmetīgās dejas izrāde, ne koncerts, taču tā noteikti ir dzīva un, šķiet, patiešām nepieciešama šodienas laikmetīgajā mākslā.”

Darba procesā paredzēts, ka komponists un horeogrāfs strādā nošķirti – konceptuālās paradigmas rāmī, taču abu – kā mūzikas, tā horeogrāfijas darba aizmetņi tiek paralēli izmantoti scenogrāfijas procesā.

Šobrīd puzles daļiņas ir gandrīz gatavas skatuvei – tādai, kurā ir potenciāls jaunai (?), ,,ceturtajai” disciplīnai, jauna veida hepeningam, jaunai pieredzei.

Sintija Siliņa – horeogrāfe, dejas izpildītāja, pasniedzēja, kuru vienmēr interesējusi mūzika, tāpēc darbos (izrādes „Ziņnesis” (2009), „Otrais” (2013), „il cimento della struttura e dell’accento” (2013) gandrīz vienmēr mūzika izpildīta, nevis atskaņota. Viņas horeogrāfija gandrīz vienmēr tiecas pēc būtības jeb, pašas vārdiem, “esences”, viņa uzskata deju par daudz tuvāku mūzikai, nekā teātrim.

Edgaru Raginski – žurnālistu pa dienu, pianistu, akadēmiski izglītotu komponistu pa nakti – interesē pamati, to meklējumi kā folkloras dziļumos, tā eksperimentālās mūzikas galotnēs. Raginska oriģināldarbi un aranžijas gandrīz vienmēr ir soli pāri robežai starp romantismu un skaudru laikmetīgumu.