Linda Krūmiņa

Nākamajā vakarā pēc valsts dzimšanas dienas, ieejot “Arēnā Rīga”, dzirdu satraukumu pilnas sarunas par liekajām biļetēm, kurām jāatrod saimnieki, par saskaņotajiem satikšanās laikiem, par pēdējiem smēķiem pirms gandrīz divas stundas garā uzveduma, kā arī jautājumu: kas tad īsti ir multimediāls? Savukārt man rodas jautājums: vai tas tiešām vēl ir kaut kas jauns vai tomēr jau pieredzēts un pazīstams? Multimediāls ir jaundarbs, kurā tiek apvienoti vizuāli, audiāli un cita veidi mediji, lai radītu tādu galaproduktu, kurā katrs medijs papildina un atbalsta viens otru. Tas jau skan pēc simtgadei cienīga uzdevuma – sadarboties, mijiedarboties un pastāvēt līdzās. Koncertuzveduma “Abas malas” vēstījums tiek stāstīts caur deju, scenogrāfiju, mūziku un videoprojekcijām.

Uzvedumu iesāk videomateriāls no galvenās varones Madaras (Alise Prudāne) dzimšanas dienas svētkiem, ko pavada viņas ierunātās pārdomas par jauna gada sākšanos un dzīves jēgas meklējumiem. Jāatzīst, viss teksts skan diezgan naivi un pat neticami astoņpadsmit gadus vecai meitenei. Kas es esmu? Kur es sākos un beidzos? Jautājumi atkārtojas, ļoti uzkrītoši iezīmējot, ka šī tagad būs tēma, kas pavadīs visu turpmāko darbību. Madara uzsāk savu ceļojumu Latvijā pirms 100 gadiem, kura viņai ir nepazīstama, tomēr mīļa un piederīga. Varone izceļo un izdejo visiem gadiem cauri, pārsvarā lielā pārsteigumā skrienot, meklējot un pētot, kas notiek viņai apkārt. Viņā mijas novērotājs no malas un dalībnieks. Madara pievienojas baleta, tautas deju, laikmetīgās dejas, mūsdienu dejas dejotājiem. Vienīgi pašā uzveduma noslēgumā, kad hiphopa dejotāji iejūtas 21. gadsimta sākumā, darbību veic bez galvenās varones. Tas varētu liecināt par to, ka skatītājiem nav nepieciešams kāds varonis, lai šos nesenos laikus iepazītu, jo paši tajos dzīvo un var tos pieredzēt bez kāda vidutāja.

Mūzika esot bijusi pirmais medijs (neskaitot libretu), pie kura sākuši strādāt izrādes autori, tādējādi pārējam bija jāseko, jāpapildina un jāizprot, kāds stāsts tajā tiek vēstīts. Muzikālajā materiālā, ko apkopojuši Andris Sējāns un Reinis Sējāns, izskan daudzi jau sen zināmi komponisti: Juris Kulakovs, Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Emīls Dārziņš, kā arī “Prāta vētra” un “100. debija”. Autori ir radījuši arī jaunas skaņu ainavas, kuras sapludina notiekošo un sniedz gan video, gan dejai virzienus, kurp doties. Muzikālais materiāls veidojas ļoti daudzveidīgs gan emocionālajās, gan laikmeta noskaņās. Autori ir rūpīgi strādājuši pie materiālu atlases un komponēšanas, lai katra notikuma ainas būtu gana atbilstošas un aizrautīgas.

Koncertuzveduma scenogrāfija un projekcijas ir ārkārtīgi apjomīgas un liels izaicinājums to veidotājiem. Ir izdevies radīt labu atbalstu aptuveni 450 dejotājiem, kuriem scenogrāfija sniedz vairāku līmeņu mazākas un lielākas plaknes, savukārt projekcijas veido fonu vai jaunu vidi, kurā iejusties. Projekciju režisors Roberts Rubīns ir pārklājis ap 2000 kvadrātmetru lielu telpu, attēlojot abstraktus zīmējumus, peldošas bēgļu laivas, plīvojošu Latvijas karogu, pilsētas ielas, lauku pļavas, latviešu gleznotāju darbus utt. Var novērot, ka šī medija potenciāls ir daudz lielāks un spēcīgāks sadarbībā ar kustīgiem ķermeņiem, bet jāatceras, ka šī darba virsuzdevums ir visu sastāvdaļu līdzvērtīga sadarbība, tamdēļ virtuozas optiskās ilūzijas gluži sagaidīt nevar, bet spēcīgu atbalstu kopīgā materiāla veidošanai gan. Runājot par to, koncertuzvedumu ir salīdzinājuši arī ar olimpisko spēļu atklāšanām, kurā tiek pārstāvēta gan deja, gan projekcijas un mūzika. Taču, atšķirībā no “Abām malām”, tajās tiek izmantoti arī masīvi objekti, kas skatuvi pagarina arī vertikāli. Šo uzdevumu koncertuzvedumā pilda paši 450 dejotāji, kuri pārstāv profesionālo baletu, profesionālo laikmetīgo deju, tautas dejas, hiphopu un sporta dejas. Izvietojoties dažādās skatuves plaknēs, citam citu paceļot, nēsājot uz pleciem, uzmetot gaisā, dejotāji arī pārvietoja darbību tuvāk skatītājiem, kuri to visu vēroja klātienē. Savukārt tiem, kas uzvedumu skatījās TV ierakstā, tas vairāk varētu atgādināt kādu no klasiskajiem mūzikliem. Dažas no ainām nomainījās gan ar pauzi mūzikā, gan arī dejotāju noskriešanu un uzskriešanu, tādējādi radot atsevišķa, jauna priekšnesuma sākšanos. Visbiežāk šādas pārejas arī nozīmēja lēcienu laikā, teiksim, no kara uz brīvas Latvijas ainu un vēlāk – uz saulgriežu rituālu.

Veidotāji arī piemetina, ka daudz kas ir ticis pakārtots, lai šis darbs varētu tikt labi nofilmēts un saglabāts arhīvos, jo tas būs veids, kā tas sasniegs lielāko daļu skatītāju. Salīdzinot pieredzi klātienē ar vērošanu TV ekrānā, sajūtas patiešām ir atšķirīgas. Lai gan pašā “Arēnā Rīga” fiziski mēs atrodamies tuvāk dejotājiem, distance ir daudz lielāka, brīžiem asociējot viņus ar vienu kopīgu masu – upi, virpuli vai ornamentu. Ekrānā mums tiek dots ieraudzīt, ar kādām sajūtām viss šis pūlis piedzīvo trīs uzstāšanās dienas, kurām gatavojās teju divus gadus. Mēs redzam elsas, indivīdu sejas, prieku un pat aizkustinājuma asaras valsts himnas dziedāšanas laikā. Tomēr paši notikumi varbūt pat nav tik detalizēti savā attīstībā, drīzāk noskaņas un sajūtu radīšanā, kas arī aizkustina emocionāli. Protams, visam cauri un pāri vijas latviskā identitāte, kas tiek iegūta caur kopīgi piedzīvotiem notikumiem kā Jāņu nakts rituāls, cīņa pret iekarotājiem un Baltijas ceļš.

Kopības sajūtu veido arī tik dažādo dejas žanru satikšanās uz vienas skatuves, kas ir būtisks un ļoti atzīmējams notikums. To sapludināšanā dažkārt dominē uzvedumu struktūra – viens iesākas tikai tad, kad otrs beidzies. Ir atsevišķs laiks skatuviskajai tautas dejai, baletam, mūsdienu dejai. Tamdēļ neizbēgami rodas jautājums, vai būtu iespējams kvalitatīvi augstvērtīgs darbs, apvienojot ja ne visus, tad daļu no šiem dejotājiem un veidojot uzvedumu jaunā kopīgā dejas hibrīdā. Kā arī – vai mākslinieciski interesantāk nebūtu veidot atsevišķus darbus katrā dejas žanrā, tikai mazākā apjomā? Šie jautājumi ir no sērijas “kā būtu, ja būtu”, un skaidru atbildi uz tiem nav iespējams sniegt. Jebkurā gadījumā ir liels prieks, ka dejas nozarei uzticēts reflektēt par valsts simtgadi. Jāteic, ka galvenā varone Madara iemieso atvērtākā dejas skatītāja attieksmi – gatavību lēkt, traukties un dzīvot līdzi ikvienam solim, kas tiek piedāvāts. Šādu ievirzi no skatītāju rindām visiem nākotnes dejas iestudējumiem varētu tikai novēlēt.

Galu galā šis uzvedums būtu jāvērtē pēc mērķiem, kurus tā veidotāji vēlējās sasniegt. Viens no uzdevumiem noteikti ir bijis vēriens, kas tika īstenots, sadarbojoties tik plašai un daudzpusīgai komandai. Otrs uzdevums ir sniegt skatītājam iespēju pietuvoties Latvijas vēsturei, izprast to un asociēt sevi ar tās notikumiem, ko tika mēģināts īstenot caur Madaras tēlu. Lai gan meitenes redzējums ir visai naivs un nepieredzējis, varbūt ar tieši tādu atvērtu skatu mums ir jāsāk pārskatīt Latvijas vēsturi, lai no tās notrauktu iesīkstējušu uzskatu putekļus? Gribētos arī ņemt piemēru no uzveduma attiecībā uz tajā īstenoto multimediālās mākslas principu, kas paredz daudzu spēlētāju vēlmi un spēju sastrādāties uz vienas platformas. Skan patētiski, bet svētkiem piedien.

Foto: Anna Jurkovska