Marija Saveiko*

No 2025. gada 26. maija līdz 1. jūnijam Rīgā norisinājās jauns mākslas festivāls – Rīgas Mākslas nedēļa jeb RAW (Riga Art Week). 30. maijā radošajā pilsētā “Grīziņdārzs”, festivāla atklāšanas pasākuma ietvaros man bija iespēja pieredzēt Kitijas Florentīnes (Kitty Florentine, Igaunija) performanci “Līdzsvars” (“Balance”) sadarbībā ar multidisciplināro mākslinieci Viktoriju Martjanovu (Viktoria Martjanova), kura veidojusi performances instalāciju.

Darbs pēta līdzsvara meklējumus kustībā, skaņā un savienojuma procesā, ļaujot tam atklāt sajūtu pirms izpratnes. Savukārt Viktorijas Martjanovas instalācija aicina vizualizēt un sajust micēlija tīklu, kas savieno mūs mūžīgajā ierašanās ceļojumā.

Pirms nācu uz pasākumu, es zināju tikai izpildītājas vārdu. Darba nosaukumu un tēmu es uzzināju pēc performances. Šāda notikumu secība noteica to, kā es pieredzēju šo mākslas darbu. Man tas deva iespēju just notiekošo, būt klātesošai ķermeniski, izslēdzot loģiku un analīzi. Tādu pieslēgšanos mirklim “šeit un tagad” pēdējā laikā nesanāk pieredzēt bieži. Aizdomājos, ka man neziņa un ļaušanās beigās izvērtās par pozītīvu pieredzi, taču, iespējams, kādam citam šādi apstākļi izraisītu tieši prētēju reakciju. Vienam neziņa var būt atbrīvojoša, citam – traucējoša. Kāds meklēs jēgu struktūrā, cits ļausies sajūtu plūsmai. Tas, kā mēs “nolasām” mākslu, ir cieši saistīts ar mūsu personīgo stāvokli konkrētajā brīdī – gan fizisko, gan emocionālo. Šīs atšķirības nenozīmē, ka viens skatījums ir pareizāks par citu, bet tās izgaismo to, cik dažādi mēs spējam uztvert, interpretēt un sajust. Taču mēs visi dzīvojam pasaulē, kas joprojām lielākoties ir pakārtota patriarhālajam uzskatu rāmim, kur galvenie principi ir balstīti pierādīšanā, definēšanā, klasificēšanā un kontrolē, bet ķermeniskā pieredze un sajūtu pasaule ir otršķirīgas. Rezultātā mēs esam daudz vairāk un sistemātiskāk trenēti domāt, nevis just, un tas nenoliedzami ietekmē arī to, kā mēs spējam uztvert mākslu. Tāpēc brīdis, kad mākslas darbā izvēlētie elementi un simboli sāk cilvēkam vērt vaļā savu nozīmi sajūtu līmenī, nevis racionālajā, ir ļoti īpašs, varbūt pat dievišķs.

Pēc festivāla organizatoru atklāšanas runas, kas norisinājās “Grīziņdārza” pagalmā, pasākuma viesi tika aicināti uz vienu no radošās pilsētas ēkām, kur notika performance. Sekojot garai (ļoti garai) skatītāju rindai, pa trepēm nonācām otrajā stāvā. Performance ir sākusies un, iespējams, jau kādu laiku rit, kamēr skatītāji piepilda telpu. Tās centrā uz ceļiem nekustīgi sēž Kitija, acis vērstas uz mikrofonu, kas guļ uz grīdas viņai pretī. Tieši aiz viņas – šūpoles. Tām no abām pusēm – divi stabi līdz griestiem. Šūpoles un stabus pārklāj bieza tumšu matu kārta. Paiet laiks, kamēr pamanu, ka man rokas stiepiena attālumā uz griestu stiprinājuma metāla konstrukcijas karājas viena gara tumša bize. Paiet vēl kāds laiks, un es ievēroju, ka māksliniece ir piesieta pie šūpolēm ar vēl divām garām bizēm. Šūpoles un mati, šūpoles no matiem, brīvi karājošās bizes, piesietas bizes. Mākslinieces ķermenis no priekšas un aizmugures ir it kā ieausts matu veidotā, metaforiskā telpā, kas no ārpuses šķiet statiska, taču tajā iekļautie simboli slēpj spriegumu, trauslumu un kustības potenciālu.

Man mati un bizes nozīmē savienojumu – neatkarīgi no tā, vai tie ir dzīvi cilvēka mati vai mākslīgi (scenogrāfiskie), kā arī vai tie veido fiziskus savienojumus starp objektiem vai neveido. Mati reprezentē laika līniju – šī brīža savienojumu ar pagātni un arī ar nākotni. Mūsu senči ticēja, ka mati glabā pieredzes un atmiņas, bet bizes sievietēm uzturēja saikni ar dzimtu, tātad arī neredzamo savienojumu ar kolektīvo pieredzi. Māksliniece un skatītāji, indivīds un kolektīvs. Tās, šķiet, ir attiecības, caur kurām tiek piedāvāts apskatīt darba nosaukumu “Līdzsvars”. Līdzsvars kā jūtīgs, dzīvīgs pielāgošanās process, nevis stabila pozīcija. Tā ir mikro un makro kustība, kas tiek veikta, lai spētu pastāvēt individuāli un būt kopā ar citiem. Šo domu man apstiprina fakts, ka, izņemot instalācijas objektus, kuri it kā ierāmē Kitiju laikā un telpā, viņa ir ieskauta arī skatītāju ķermeņu kompozīcijā – daļa atnākušo sēž vienā līmenī ar viņu, citi stāv, vēl daži cilvēki ir uzkāpuši uz palodzēm. Viss telpā notiekošais izskatās pēc kustīgas bildes. Tajā cilvēki, sastājušies ap centrālajiem performances objektiem – izpildītāju un instalāciju –, it kā gaidot sākumu, turpina dzīvot savas dzīves. Viņi maina pozas, groza galvas, pārliek dzēriena glāzi no vienas rokas uz otru, izvelk telefonus un ieliek tos atpakaļ kabatās, uzņem bildes un pagaidām, šķiet, nenojauš, ka paši arī ir šīs performances daļa. Savukārt es pamanu, ka ar nelielu amplitūdu lēnām pārnesu svaru no vienas pēdas uz otru. Mani nedaudz pārsteidz, cik ātri mans ķermenis atbild ar kustību uz visu, ko spēju uztvert īsā laikā.

Simboli ir konkrētā darba kodi, kuru atšifrēšanas rezultāts ne vienmēr nozīmē vārdisku definējumu. Citreiz kāds simbols mākslas darbā, ko pieredzu, tiek automātiski “saprasts” vai, precīzāk sakot, tiek neapzināti atpazīts manās iekšējās sistēmās. Tad es fiziski to izjūtu savā ķermenī ar iekšēju vai ārēju kustību. Es vēl neesmu atradusi vārdus un nenoformulēju savas domas, bet jau zinu un saprotu ar ķermeni. Šoreiz tieši tā arī notiek. Performances galvenie elementi – simboli (mati, šūpoles, bizes) iedarbojas uz mani kinestētiski ļoti ātri.

Turpinājumā Kitija, paliekot tajā pašā pozā un skatoties uz mikrofonu, iedziedas. Viņas balss ir spēcīga, zema. Vokālās frāzes atkārtojas, un man tās izklausās kā saucieni. Dziedājums bez vārdiem kā iekšējā stāvokļa nesējs. Tam seko pirmā izpildītājas ķermeņa kustība – noliekšanās uz priekšu, pierei gandrīz pieskaroties pie grīdas. Pie galvas piestiprinātās bizes, kas savieno Kitiju un šūpoles, iekustina pašas šūpoles. Vērojot kustības amplitūdu un attālumus, kļūst skaidrs – kamēr Kitija ir pievienota šūpolēm, viņa nevarēs aizsniegt mikrofonu, taču viss viņas ķermenis sniedzas uz priekšu pēc tā.

Pēc mirkļa Kitija noņem bizes un atbrīvojas no šūpolēm. Viņa mainās – gan kustībā, gan sejas izteiksmē, gan dziedāšanā. Viņa aizsniedzas līdz mikrofonam, un bezvārdu dziedājumu nomaina dziesma ar vārdiem elektroniskās mūzikas pavadījumā. Māksliniece, šķiet, atmostas no dziļa miega vai atdzīvojas. Viņa pienāk tuvāk skatītājiem, transformē savu tērpu, ieskatās acīs, dejo, smaida, paralēli šai skatuviskajai dzīvošanai –it kā starp citu sniedz roku un ar šo žestu piedāvā dažiem viesiem iznākt priekšā. Viņi piekrīt. Turpinot dziedāt, viņa uzaicina citus panākt dažus soļus tuvāk apļa vidum, pajautājot: “Kā tev iet? Nāksi tuvāk?” (“How are you? Would you come closer?”) Tad pagriežas uz otru pusi un pasaka: “Skatieties! Es skatos viņiem tieši sejās, acīs, un neviens mani par to neienīst!” (“Look! I am looking right in their faces, in their eyes and nobody hates me for that!”)

Mākslinieces atvērtība, klātesamība, tiešums un tajā pašā brīdī saudzīgums aicina un iedrošina arī pārējos atbruņoties. Viņas radītajā vidē kļūst arvien mazāk skaidru robežu starp izpildītāju un skatītāju. Visi kļūst par izpildītājiem un paliek vērotāji. Minireiva atmosfērā cilvēki dejo un dzied līdzi, atkārtojot mākslinieces piedāvātas rindiņas un dažādas skaņas.

Pēc mirkļa pašu Kitiju jau ir grūti saskatīt ballētāju pūlī, taču viņas balss joprojām ir labi sadzirdama. Šis brīdis kļūst par metaforu tam, kā mākslas akts, sākotnēji intīms un trausls, var pārvērst skatītājus par līdzdalībniekiem, aicinot tos veidot kolektīvu ķermeni – tādu, kurā māksliniece pārstāj būt centrālais elements un kļūst par impulsu, kas iemiesojas citos. Performances pieredze iezīmē pāreju no individuālas uztveres uz kolektīvu ķermeni – vienību, kas elpo, kustas un rezonē kopā, atklājot mākslas spēju ne tikai estētiski aizraut, bet arī veidot savstarpējo saikni, iedarbināt ķermeni un emocijas, radīt drošu telpu eksperimentiem un autentiskumam. Kā arī aktualizēt kolektīvās enerģijas potenciālu un piedāvāt īslaicīgu, tomēr nozīmīgu pieredzi, kurā cilvēks var būt pilnībā klātesošs. Šāda pieredze vairs nav tikai mākslas patēriņš, bet līdzdalība, kas var kļūt gan dziedinoša, gan sabiedriski nozīmīga.

Es aizgāju no performances iedvesmojusies un, lai cik dīvaini tas skanētu, arī atpūtusies. Jutu mākslinieces klātesošo rūpību par katru skatītāju — vēlmi radīt drošu un atvērtu telpu, kurā ikviens varēja iesaistīties tik daudz, cik pats jutās gatavs. Arī es brīžiem svārstījos starp iesaisti un vērošanu. Manuprāt, šīs performances spēks slēpjas tās godīgumā un spējā organiski pāriet no individuālā uz kolektīvo. Tā bija kā sajūtu telpa, kurā māksliniece mūs aicināja ieiet — nevis kā pasīviem novērotājiem, bet kā līdzvērtīgiem šīs telpas līdzradītājiem. Man tas šoreiz strādāja.

*Marija Saveiko ir laikmetīgās dejas māksliniece, darbojas gan neatkarīgi, gan kā apvienības “Sixth” dalībniece.

Foto: Daša Trofimova