Sievišķīgi trausla izrāde/izstāde. Par “Dejo dejo dejo”

12/05/2016

Dita Jonīte

Santas Grīnfeldes izrādi/izstādi “Dejo dejo dejo” pēc noskatīšanās/apskatīšanās nemaz negribas uzreiz tā pamest. Kaut gan to it kā vajadzētu darīt, lai dotu vietu nākamajai apmeklētāju grupai. Tomēr, uztverot izrādes/ izstādes “lietošanas” noteikumus kā demokrātiskus un brīvi interpretējamus, izmantoju iespēju atkārtoti noklausīties vismaz izrādes ekskursijas vadītāja Dzintara Krūmiņa ievadlekciju. Viņš nedaudz ironiskā, taču lietišķi draudzīgā tonī skatītājus pa kāpnēm aizved uz izrādes/izstādes norises vietu un tad vēl kādas minūtes, šķietami neobligātā intonācijā, pastāsta par laikmetīgās dejas sākotni un principiem, pa vidu iestarpinot, ka viņam pašam modernā mūzika un laikmetīgā deja ne visai…

Grūti iztēloties, kāda kopumā bija šī izrāde/izstāde pirmajā izrādīšanas reizē, kad Dejas dienai veltīto pasākumu vidū tā norisinājās “Nordic Club House”, Kalēju ielā 3. Manis redzētā 8. maija izrādes/izstādes norises vieta bija “The Mill” telpas Brīvības ielā 33, kam ir diezgan jēgpilna konteksta klātbūtne. Šajā namā savulaik dzīvojis un būtiskus opusus sacerējis ievērojamais komponists Rihards Vāgners (šim faktam uzmanību pievērš arī Dzintars Krūmiņš), kurš taču joprojām mums saistās ar Gesamtkunstwerk. Tas ir aktuāls jēdziens arī laikmetīgajā mākslā, tostarp laikmetīgajā dejā. Mūzika, kustība, vizuālā māksla, performance, deja, video, teātris utt. To visu vienotā veselumā (jeb drīzāk procesā, jo izrādei/lekcijai nosacīti nav sākuma un beigu tradicionāla teātra vai koncerta nozīmē) var notvert šajā izrādē/lekcijā. Un šis kopums, kā jau minēju, veido atmosfēru, no kuras tā īsti negribas “izkāpt”. Arī tāpēc, ka vienā seansā, kas nosacīti ilgst 30 minūtes, no izrādes/lekcijas iespējams notvert tikai niecīgu daļiņu. Notiekošais ir pietiekami noslēpumains, lai gribētos uzzināt, ko iespējams ieraudzīt no citiem skatīšanās rakursiem, kādu šajā “The Mill” telpā ir desmitiem, jo skatītāji var brīvi pārvietoties un stāvēt vai sēdēt, kur vien vēlas. Turklāt katrā citā izrādes minūtē redzamais un iedzīvojamais būs atkal cits. Nu, tieši tāpat kā vizuālās mākslas izstādē. Tikai Santas Grīnfeldes darbā “bildes” ir dzīvas un kustīgas, turklāt tiek pavadītas ar atbilstoši mierīgu noskaņu veidojošu mūziku.

Vēl kāds paradokss slēpjas apstāklī, ka izrāde, ir ļoti lēna, mierīga, pat šķietami harmoniska, tā atklāj visdažādāko attiecību modeļus un mākslas fenomenus. Piemēram, publikas un mākslinieku attiecības: skatītājiem izrādes/lekcijas laikā ļauts brīvi pārvietoties šajā telpā, skatpunktu ietekmē arī dejotāju kustēšanās un virzienu maiņa. Jādomā ir par profesionālās mākslas un amatieru attiecībām: neviena no astoņām sievietēm nav profesionāla dejotāja, taču nespeciālists, esmu droša, to nespētu atšifrēt. Tāpat ar sajūsmu vēroju dalībnieču iekšējo koncentrēšanos, ar savu būtību un ķermeni stāstot savus stāstus, it kā telpā atrastos tikai viņas vienas. Spēcīgi jūtama šo sieviešu spēja just pērējās dalībnieces, pat pāri visai telpai, kas nosacīti (ar plānām polietilēna plēvēm) sadalīta vairākās zonās.

Īsākā vai garākā laika sprīdī katrai meitenei ir it kā sava zona. Vai tas, ka viena no dalībniecēm sākumā vairāk aizslēpusies aiz puscaurspīdīga ekrāna, bet cita atrodas kādā spilgti izgaismotā nišā, atkarīgs no viņu individuālā rakstura un personības īpašībām? Tikmēr cita redzama, vijoties ap galdu telpas centrā vai uz mīkstas sofas stūrī. Un es viņu sejās nemanu mulsumu, pozēšanu vai tēlotu spēlēšanu. Brīžiem pat šīs sievietes atgādina noslēpumainas būtnes. Liegas un palēninātas kustības, pauzes, saskaršanās ar citu ķermeņiem, pozēšana gaismas avotam. Ienāk gan arī kaut kas no tehnoloģijām – viena no viņām brīžiem darbojas ar tālvadības pulti, lai izslēgtu vai ieslēgt kādu gaismu. Garām man paslīdēja tas, kas bija redzams videoprojekcijā, jo visu laiku manu uzmanību saistīja dejotājas. Kas patiesībā nemaz nav dejotājas… Interesanti bija vērot arī pašas izrādes “vadības pulti”, kas atradās uz platformas virs spēles telpas un kur pustumsā izrādi vadīja tās veidotāji, tostarp horeogrāfe Santa Grīnfelde.

Joprojām dzīvoju ar sajūtu, ka šogad māmiņdienā redzēju ļoti trauslu izrādi/izstādi. Sievišķīgi trauslu un nedaudz ēterisku.

Foto no izrādes: Laura Smaile

Saistītie raksti:

Anna Pierhuroviča “Process” 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.