Sievietes projekts. Par performanci „Saudade”

10/11/2014

Inta Balode

Lai arī izrādes „Saudade” reklāmas foto rotā sievietes vāļā matiem un rakstainās kleitiņās un apraksts sola mākslu sintēzi, vienalga 6. novembra vakarā Mūkusalas mākslas salonā gatavojos uz latviešu buto. Grupas „Idea Gnosis” vadītāja Simona Orinska jau ilgu laiku darbojas, iedvesmojoties no Japānā dzimušā kustību mākslas virziena. Viņas darbības sākumā kaitināja vērienīgā simbolizēšana un formālā žanra kopēšana, nosmērējoties ar baltu krāsu un izģērbjoties. Tomēr līdz ar pieredzi un nopietnu darbu, izrādēs aizvien vairāk noformējās sava individuāla un Latvijas kopainā atšķirīga pieeja kustību teātrim, kas vieniem patiks, citiem nepatiks, bet kopumā jau var runāt par gana nobriedušu rokrakstu un drosmi turpināt darboties savā virzienā.

Spēja radīt neparastus vizuālus tēlus un veiksmīga sadarbība ar mūziķiem (kaut vai pērn tapušajā izrādē „Nakts svētās dejas” un „āda āda tu mana melnā vārna”) ir dažas no atpazīstamākajām firmas zīmēm. Veiksmīgs ir arī izrādes „Saudade” skaņu mākslinieka Arvja Kantiševa veikums. Savukārt vizuālo pasauli uzburt palīdz salonā skatāmās Kristīnes Luīzes Avotiņas puķu gleznas, kuras izkāpušas no rāmjiem, inficējušas arī pelēkās sienas un lieliski sader ar tērpiem un sievietes tēmu. Kustības ziņā līdz šim redzētajos „Idea Gnosis” darbos ierasti bijis jādomā, ka izpildītāji tomēr ir amatieri, kas ir diezgan labi trenēti dažos buto principos un spēj ļoti pārliecinoši iejusties dažādos prāta un ķermeņa stāvokļos, par ko viņus reizēm varētu apskaust pat profesionāļi. Tāpēc arī mazliet skeptiski palūkojos uz to, ka nu jau buto studija tikusi nodēvēta par laikmetīgās dejas grupu. Lai gan, kāpēc gan tiesības būt lieliskiem laikmetīgās dejas izrāžu dalībniekiem būtu jārezervē tikai ielu deju puišiem, bet ne buto studijas meitenēm? Jo Latvijā vēl daudz darāmā sieviešu līdztiesības jautājumos? Izrāde „Saudade” dara ļoti labu darbu šajā jautājumā.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, man izrāde izvērtās par negaidītu un patīkamu pārsteigumu. Pirmkārt, tāpēc ka tā bija citāda gan formā, gan zināmā mērā filozofijā. Lai arī ievaddaļa, kas risinās, kamēr skatītāji vēl nāk (skatītāju skaits bija paprāvs un bija daudz neredzētu seju, kas liecina par labu publicitātes kampaņu vai arī norises vietu, kas rosinājusi apmeklēt izrādi), lika domāt, ka izrāde ritēs tajā pašā ierastajā buto iekšējās neērto kustību un abstrahēto cilvēka ķermeņu ilgstamības estētikā, tomēr jau ātri kļūst skaidrs, ka šoreiz būs citādi. „Saudade” ir ļoti labs un cilvēcisks pētījums par sievietes vientulību, ilgām, emocijām, jauko un tumšo pusi. Turklāt visvairāk priecē tas, cik lieliski tiek atklātas dejotāju personības. Viņas visas – Laura Feldberga, Anda Hūna, Viktorija Eksta, Ieva Tihovska, Diāna Dreimane, Erna Zentšik – ir īpašas, krāsainas un tik atšķirīgas, ka ne aci atraut.

Kustības un struktūras ziņā izrāde ir daudz tuvāka laikmetīgās dejas žanram nekā citi Simonas Orinskas darbi. Varbūt skatītājam ērtāku ritmu un ilgumu veicinājusi sadarbība ar Zandu Priedīti? Lai arī brīžiem rodas sajūta, ka tiek izmēģināti dažādi dejas kompozīcijas un improvizācijas paņēmieni un struktūra ir mazliet par daudz „kārtīga” (meditatīva daļa – jautra daļa – atkal kaut kas lēnāks – tad aktīvi – kāds kāpinājums un konflikts – grupa un indivīds utt.), tomēr, jāatzīst, ka tas viss ir rūpīgi pārdomāts un izstrādāts, un izpildījuma kvalitāte ir ļoti laba. Grupas dalībnieces šoreiz redzam ne tikai kā prasmīgās šķību greizu pozu izdzīvotājas, bet arī kā dāmas uz papēžiem, kas ļaujas ritmiskajai dejai vai dzied īsti latviskas dzīvesziņas garā, vai čalo īsti krieviskā labo draudzeņu manierē. Interesanti vērot gan nianses izpildījumā, gan spēju izdzīvot mainīgos noskaņojumu viļņus, gan jau pazīstamo prasmi iedzīvoties spocīgos tēlos. Un kopumā viss stāsts, kas izskan ar dziesmu portugāļu valodā un vārdu „saudade” („ilgas”), pavisam noteikti ir viens no pēdējā laika godīgākajiem un sirsnīgākajiem pētījumiem par sievietes dabu. Dzirdēju, ka top jauna izrāde, kuras centrā arī būs gana htoniskas sievišķās dabas šķautnes. Gaidu ar nepacietību.

Foto: Paulis Jakušonoks

 

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.