Oktobrī “Dance.lv Žurnāls” uz Rīgu aicināja ukraiņu rakstnieci, folkloristi, mākslas kritiķi, performanti un brīvprātīgo Annu Liudnovu, kura apmeklēja ukraiņu horeogrāfa Radu Poklitaru izrādes un JDK “Dārdari” koncertizrādi “Annas tantes piruetes”.

Publicējam otro no trim sadarbībā tapušajām recenzijām.

Anna Liudnova*

Laikā no 5. līdz 8. oktobrim pēc Latvijas Dejas informācijas centra (LDIC) uzaicinājuma es apmeklēju dejas notikumus Latvijā. Tās bija divas Radu Poklitaru izrādes “Vijs. Šausmu naktis” un “Dejo, lai dzīvotu”, kā arī koncertizrāde “Annas tantes piruetes” Lilijas Liporas, Ilmāra Dreļa, Reiņa Rešetina horeogrāfijā. 

Es allaž novērtēju katras apmeklētās valsts tautas kultūru, jo esmu ieguvusi maģistra grādu folkloristikā. Es apvienoju savas zināšanas folklorā, mākslā un psiholoģijā, lai atklātu dažādu mākslas darbu apslēptās nozīmes. Tas arī bija iemesls, kāpēc es uzreiz vēlējos apmeklēt JDK “Dārdari” koncertizrādi “Annas tantes piruetes”, kas vienlaikus bija arī kolektīva 10 gadu jubilejas pasākums.

Kultūru dialogs: Latvijas un Ukrainas atspoguļojums

Es līdz šim nezināju daudz par Latviju, bet šeit, šķiet, pateicoties koncertizrādei, uzreiz iemīlējos latviešu folklorā. Vispirms un galvenokārt biju ieinteresēta koncertizrādes apraksta dēļ – tajā bija minēts, ka šis ir starpdisciplinārs iestudējums, apvienojot latviešu tautas deju, tradicionālo dziedāšanu un teātri. Tas man lika aizdomāties: cik bieži mēs sastopam līdzīgus iestudējumus Ukrainā? Mums ir daudz teatrālu iestudējumu, kas balstīti Ukrainas autoru slavenos darbos, piemēram, Ivana Nečuja-Levicska (Іван Нечуй-Левицький) “Kaidaša ģimene” (“Кайдашеве сімʼя”) vai Lesjas Ukrainkas (Леся Українка) “Meža dziesma” (“Лісова пісня”), kas patiesi ļauj izprast ukraiņu tautas kultūru kādā noteiktā aspektā. Tomēr šie primāri ir teātra iestudējumi, bet te – “Annas tantes piruetēs” – pamatu izrādei veido deja, tautas dziesmas un tautas mūzika. Jā, es nesaprotu latviešu valodu, bet es ticu, ka biju spējīga sajust tautas mākslu tieši tā iemesla dēļ, ka izrādē tā bija galvenā, nevis teatrāli rituāli vai kas tiem līdzīgs. Turklāt šī iemesla dēļ latviešu tautas māksla ir ieguvusi vēl vienu fanu. 

Tādas izrādes un uzstāšanās kā “Aizmirsto senču ēnas” (“Тіні забутих предків”), kā arī vakarēšanas, kurās var redzēt vairāk tautas deju un dziesmu Kijivas Akadēmiskā ukraiņu folkloras teātra  “Berehiņa” (“Берегиня”) izpildījumā, ir uzskatāmas par nozīmīgām, jo skatītājiem ir iespēja pieredzēt autentisku ukraiņu kultūru bez “šarovarščinas” (шароварщина). Šķiet, ne angļu, ne latviešu valodā nav līdzvērtīga termina vārdam “šarovarščina”; tas attiecināms uz tautas kultūras virspusēju, vienkāršotu vai komercializētu atainojumu, bieži vien iekļaujot maldinošus vai neīstus ikdienas dzīves vai apģērba elementus. “Šarovarščina” jo īpaši attiecināma uz ukraiņu kultūras kā tikai lauku reģionu kultūras atspoguļošanu vai izpratni par ukraiņiem kā kazakiem. Šī tendence parādījās padomju laikā, tāpēc, domājot par ukraiņu tautas kultūru mūsdienās, ir ļoti svarīgi filtrēt informāciju un izvērtēt laiku, no kura šī informācija nāk. 

Iepazīstot latviešu tautas dejas, dziedāšanu un mūziku, ieinteresējos par padomju laika ietekmi arī uz latviešu tautas kultūru, jo līdzīgi procesi norisinājās daudzās valstīs, rezultātā etniskās identitātes vietā veidojot tā saucamo padomju identitāti. Manas ciemošanās laikā Rīgā viens aspekts mani skumdināja – krievu valodas izplatība Latvijas galvaspilsētā. Tas man lika aizdomāties, kādā apjomā šī valsts saglabā savu tautas kultūru, valodu, vēsturi un identitāti. Ir dažādi statistikas dati, un, atsaucoties uz dažiem no tiem, pirms 2022. gada Krievijas pilnā iebrukuma Ukrainā bija aptuveni 30% krieviski runājošas sabiedrības. Balstoties tajā, ko sacījis Putins, tā ir tā sabiedrības daļa, ko krievi ieradās “glābt”. Valodas jautājums paliek temats, kas ir debašu centrā, – vai tas ir par saknēm, saikni ar dzimto valsti vai arī tā ir vienkārši individuāla izvēle, kamēr viss cits ir manipulatīva propaganda? 

Šī ir tava piruete!

Koncertizrāde “Annas tantes piruetes” ir veltīta senču mantojuma godināšanai un pievēršas jautājumam, kā pieņemt nāvi, vienlaikus svinot dzīvi. Mīlestība uz tanti Annu, kas ir mirusi pirms gada, uzreiz piesaista uzmanību ar viņas pašas bieži teiktajiem vārdiem: “Šī ir tava piruete! Tu to spēj! Tikai tici sev un dari!” Turklāt katrs uz skatuves izrādes vakara gaitā mēģina izrādīt savu pirueti. 

Koncertizrādes noskatīšanās mani iedvesmoja vēl dziļāk aplūkot latviešu folkloras detaļas. Es uzzināju par tautas svētkiem, kuros piemin un godā senčus. Cilvēki dodas pie savu tuvinieku kapiem, rotā tos ar ziediem un aizdedz sveces, kā arī veic reliģiskus rituālus. Šos svētkus parasti atzīmē rudenī, visbiežāk septembra pēdējā vai oktobra pirmajā svētdienā. Tie palīdz uzturēt saikni ar aizgājušajiem ģimenes locekļiem, tāpat šiem svētkiem piemīt mitoloģisks fons. Ukrainā, pretstatā šiem svētkiem, mirušo godināšana notiek pavasaros, un visi rituāli tiek saistīti ar pavasara ekvinokcijas dienu. Šī svētku diena saucas Radovnicja (Радовниця), un pētnieki mēdz atzīmēt, ka šie svētki savulaik ilguši pat nedēļu. Kristietības ietekmē tagad tie tiek atzīmēti tikai vienu dienu – svētdienā pēc Lieldienām.

Es pieminēju vakaru sanākšanas un citas ukraiņu tautas tradīcijas, jo Krievijas iebrukuma laikā ukraiņi sāka tām pievērst vairāk uzmanības. Viņi sāka apšaubīt un pētīt savu nacionālo un kultūras identitāti. Ukraiņu tautai ir bagāta folklora, kas variē dažādos valsts reģionos. Pat kaimiņu ciemos dialekti un atsevišķu rituālu norise var atšķirties. Dažkārt patiešām var šķist, ka mēs, vienas valsts iedzīvotāji, esam ļoti atšķirīgi. Tāpēc rodas jautājums: kas mūs vieno? Es nevaru runāt par visu valsti, bet varu izteikt savu viedokli. Zinot ukraiņu un pasaules folkloru, tas, kas mūs vieno, ir ornamentācija. Rakstu zīmes tiek izšūtas apģērbā, tiek zīmētas uz mājām vai traukiem un parādās vēl daudz kur. Figūras, ko mūsu senči atainoja tautas dejās, mēs joprojām turpinām izdejot. Tās ir solāro (saules) un lunāro (mēness) simbolu apvienojums. Mūs vieno mūsu mitoloģiskās pirmskristietības saknes, kas diemžēl laika gaitā jau ir daļēji zudušas. Un, protams, modernā folklora. Jūs jau zināt, ka sapņi ir daļa no dzīvās kolektīvās apziņas, vai ne? Esmu pētījusi mūsu senču kultu caur sapņu interpretāciju un varu pārliecinoši teikt, ka jauns vīrietis Ukrainas austrumos un vecmāmiņa Ukrainas rietumos redz līdzīgus sapņus ar kopīgiem simboliem. Atgriežoties pie ziemas saulgriežu tēmas – Ukrainā mēs svinam ar tiem saistītus Kalitas svētkus. Kalita (kалита) ir rituāla maize, kas tiek cepta Svētā Andreja vakarā (30. novembrī). Tā simbolizē sauli un tās doto pārticību. Pats rituāls iezīmē atvadas no rudens un ziemas saulgriežu tuvošanos, kā arī ietver nākotnes zīlēšanu, mēģinot paredzēt kāda likteni. Šādas tradīcijas ar nākotnes vai likteņa zīlēšanu ir svarīgas gan latviešu, gan ukraiņu svētkos.

Mitoloģiskie uzskati bieži ietver ciešu saikni starp paaudzēm un ticību dabas rituma cikliskumam. Koncertizrādē “Annas tantes piruetes” tika rādītas dažādas dejas, no kurām daudzas ietvēra riņķveida figūras kustību horeogrāfijā. Tomēr tas, kas mani pārsteidza visvairāk, bija tie daži spilgtie mirkļi, kuros viena meitene staigāja pa citu rokām un pēc tam tika nesta. Ukrainā ir līdzīgi dejas elementi mūsu pavasara dziesmās “vesņanki” (вecнянки). Tajās mēs sakām atvadas ziemai un sveicam pavasara atnākšanu. 

Citu starpā bija arī tādas tautas dejas, kam bija līdzības ar ukraiņu tautas dejām, piemēram, ukraiņu deju “Oira” (“Óйра”). Līdzīgās iezīmes latviešu un ukraiņu dejās iekļāva dejošanu apļos, griešanos pāros, partneru maiņu, precīzu pēdu darbību ar akcentiem un lēcienus. Dejotāji veidoja arī “vārtus”, caur ko devās citi dejotāji. 

Interesanti atzīmēt, ka pat dejai, ko Ukrainā pazīst kā “Krivij tanec” (“Кривий танець”), kura ietver čūsku imitējošas kustības, ir atrodamas līdzības šeit, Latvijā. Mēs šo deju uzskatām par ļoti senu deju, kas iemieso mūsu senču priekšstatu, ka laiks nav lineārs, bet ir ciklisks un ietver sevī saikni starp paaudzēm.

Es nedrīkstu nepieminēt koncertizrādes muzikālo pavadījumu, ko veidojis un komponējis Edgars Lipors. Koncertizrādē dzirdējām gan oriģinālmūziku, gan tautas mūzikas aranžijas, ko izpildīja “Dārdaru muzikanti” kopā ar Baibu Ērgli, Jāni Sausnīti un Artu Liporu. Šī mūzika tiešām aizskāra dvēseli. Īpaši tā, kurā ieskanējās arī vargāns, šo instrumentu pazīst arī Ukrainā. Man jau no paša koncertizrādes sākuma bija vēlme pievienoties dejotājiem: tik harmoniskas bija kustības un mūzika – uz deju vedinoša. 

“Šī ir arī mana piruete,” es nodomāju un devos tālāk, lai turpinātu iepazīt un atklāt šo skaisto pasauli, iedvesmota izpaust sevi. 

Horeogrāfija: Lilija Lipora, Ilmārs Dreļs, Reinis Rešetins.

Mūzika: Edgars Lipors, Baiba Ērgle, Jānis Sausnītis, “Dārdaru muzikanti”.

Dramaturģija: Lauris Gundars.

Scenogrāfija: Marija Rozīte-Vītola.

Tērpi: Sanita Pūciņa.

Lomās: Edgars Lipors, Inese Buravceva, Gusts Dūšelis, Katrīna Dišlere, Dzintars Lipors, Dārta Dūšele.

Titulfoto: JDK “Dārdari” publicitātes foto

*Anna Liudnova studē dzejas terapiju sertificētajā ASV programmā CAPF (“Certified Applied Poetry Facilitator”), ir autore grāmatai par biblioterapiju “Dialogue with Yourself: Recovery through Writing” un žurnāla “The Journal of Poetry Therapy” redkolēģijas locekle. Anna nodrošina dzejas terapijas bezmaksas grupu seminārus militārpersonām, veterāniem un viņu ģimenēm, kara dēļ pārvietotajiem un psihologiem.