Juta Ance Romberga

Recenzija tapusi projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” otrā posma ietvaros. Agneses Bordjukovas darbs “Skaļākā vieta pasaulē” skatāms šeit.

Aptuveni pirms gadsimta Virdžīnija Vulfa nāca klajā ar paziņojumu, ka sievietei vajadzīga sava istaba. Šogad pasaulei no jauna jāatgādina, ka sievietei vajadzīgs savs ķermenis. Lai gan vajadzība varbūt nav gluži tā kategorija, ko būtu nepieciešams pierādīt, tomēr ar tiesībām un brīvību rīkoties ar to pēc personīgiem ieskatiem gan ir sarežģītāk.

Bet Agnesei ir paveicies. Viņas aptuveni 62’000 cm³ lielā istaba ir pārnēsājama un pašpietiekama. Viņas istaba – viņas ķermenis – ir universāla vienība, kas var reizē būt ikviena žanra teksts, ikviena žanra deja, ikviena žanra vizuālā māksla. Aptuveni trešā daļa Agneses, kas redzama kadrā, šoreiz ir eseja ar portreta vaibstiem.

Šī eseja ir par sievieti, kuras ķermenis pieder viņai. Kuras ideju impulss sākas sīkā ķermeņa šūnā, kam viņa ļauj izplesties un kļūt ietekmīgam, samilzt, nogatavoties, būt un nomirt. Tāda ir katra ieelpa, kurā gaiss piepilda plaušas, paceļot plecus, atslēgas kaulus. Un tāda ir katra izelpa, kas plecu līniju padara nolemti lejupslīdošu. Jo straujākas kļūst ieelpas radītās sīkās kustības kakla cīpslās, jo straujāk izskan pavadošās kokles skaņas. No vienas puses redzams, ka kokle vadās pēc ķermeņa, no otras puses – ķermenis pēc kokles. Un arī tā ir daļa ķermeņa esejas. Būt aizbildnim, radīt un vadīt līdzās tam, ka pats esi radāms un vadāms. Jo dziļāk ieskatās, jo vairāk šķiet, ka šī trešdaļa Agneses pati par sevi ir arī stīgu instruments, kuru iedzīvināt uzaicināta Laima Jansone. 

Šīs sievietes istaba ir spējīga kļūt par akustisku angāru, miklu pagrabu, čaukstošu salonu, piepildītu koncertzāli, tvaikotu dušas telpu, zemu virtuvi un aukstu šķūni. Šī sieviete apzinās sava ķermeņa spējas, netērējot lieki tā resursus. Acu skatienā pazib kas bezkaunīgs, kas liecina par pašapziņas mierpilno protesta akciju pret visiem tiem un tām, kas grib oficiāli lemt, ikdienišķi spriest, stereotipiski norādīt, kas ir šī ķermeņa galvenais uzdevums. Bet šīs sievietes ķermenis ir pats sev.  Pat tad, ja tas liecas, ja tas pakļaujas kādam citam spēkam, katra izmaiņa kustībā tomēr ir saskaņota ar ķermeņa brīvību. Tas nav valsts, pašvaldības vai privāts īpašums ar īres līgumu vai sen mainījušos pārvaldnieka telefona numuru. Šis ir ķermenis pats par sevi, pats sev, paša kustībai, paša impulsiem. Šī ķermeņa galvenais uzdevums ir būt patiesam un brīvam. Būt savā klusēšanā skaļākam par protestu saukļiem, svilpieniem, sitieniem, sirēnām un šāvienu atmiņās paliekošajiem būkšķiem. 

Šīs sievietes istaba ir ērta un noskaņota. Tā ir laiktelpa, kurā apvienojas vēsture ar nākotnes idejām, progress ar atpakaļrāpulību, protams, neizbēgamā dzīvība ar nāvi, klusums ar troksni, bailes ar nesalaužamu pārliecību utt. utjpr. – šajā istabā iespējams apvienot viskrasākos pretstatus, jo šeit tie atradīs savu balstu, kas ļaus tiem pastāvēt līdzās bez nepārtrauktas kaušanās. Katrs ķermenis ir katra istaba, bet horeogrāfa ķermenis ir kā tās ilūziju istabas, kur fizika spēlējas ar mūsu apziņu un gravitāciju, kur katram ir iespēja uzņemt foto ar kājām gaisā. Dejotāja istaba ir apaļš un pabeigts visums, kas pats sevi piepilda un iztukšo. Tā ir ne tikai skaļākā vieta pasaulē, bet arī pašpietiekamākā vieta pasaulē, kura ir reizē rezultāts, process, darbs, hobijs, iztikas minimums, ienaidnieks un draugs. 

Jo vairāk es skatos uz šo Agneses istabu, jo vairāk man šķiet, ka es visu redzu nepareizi. Ka mani abstraktie un poētiskie piedāvājumi ķermenim, kurš patiesībā varbūt tiek kustināts pēc ļoti racionālām aplēsēm, ir pārāk nekonkrēti un mazina horeogrāfijas nozīmi. Bet no otras puses. Sēžot savā paplašinātajā istabā, kurai tomēr ir nepieciešami ārēji palīgi, esmu pilnīgi pārliecināta, ka Agnese ir laikmetīgās dejas Vulfa. Ar savu istabu. Un atgādina šodien, ka sievietes ķermenim ir jābūt brīvam.

Juta Ance Romberga domā un raksta par teātri un starpdisciplināriem mākslas notikumiem, piehaltūrē kā korektore un strādā reklāmā. Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mākslas programmā, bakalaura – Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē Baltu filoloģijā.

Attēls: ekrānšāviņš no video