Kristiāna Šuksta *

19.00 Zirgu pasts, „Vilcene” (Labortory of Stage Arts, Simona Orinska, Agnese Bordjukova)

Satumst. Uz sienas parādās acis. Sākumā vēl māc šaubas, vai tās vispār ir dzīvas, vai tās ir sievietes vai vilka acis? Skatienu nemaz nemēģinu notvert, jo acis dzīvo savā pasaulē un par mani neliekas ne zinis, zīlītes tramīgi skraida visos virzienos, un man šķiet, ka šī būtne kaut ko izmisīgi meklē. Varbūt savu iekšējo vilku. Vai varbūt pārējo baru, kas gaudo aiz skatuves.

Vairākas balsis gaudo un ūjina, un smilkst, un ap sirdi kļūst tā žēli smieklīgi, jo, lai kā arī viņi necenstos, tos tomēr nevar noturēt par vilkiem. Kad cilvēciskajām balsīm pa vidu ielaužas daži īsta vilka saucieni, kļūst mazliet baisi. Vilki tomēr ir savs bars, vilkus nevar atdarināt un vilkos nevar iederēties. Cilvēks var meklēt vilka kaucienu atbalsis savā dvēselē un varbūt tās arī tur atradīs, un pratīs izcelt gaismā, bet cilvēks nekad nebūs vilks.

No aizskatuves izlien, izvelkas un izošņājas divas sievietes. Dzīvnieciski lauztām kustībām un dzīvniecisku aklumu acīs – aklumu, kas redz tikai savu pasauli un kuram apkārtējā pasaule ir tikai savas pasaules sastāvdaļa. Man jādomā, kas viņas tādas padarījis vai – kā viņas atradušas šo ceļu. Jo izrādes laikā netiek skaidrs, vai atrast savu iekšējo vilceni ir nepieciešamība vai risinājums ērtākai dzīvei? Vai likteņa lauztās sievietes, kas vienas situšās pa dzīvi, smagi strādājušas un vienas audzinājušas bērnus, patiesībā kaut kādā ziņā nav ieguvējas? Brīdī, kad tu vari tikai padoties vai arī pielikt visas pūles, lai rastu sevī spēku doties tālāk, viņas ir izvēlējušās otro. Bērnu dēļ un tādējādi arī sevis dēļ. Viņas ir savienojušās ar vilceni, ar pirmatnējo sievieti, kura stāv cieši līdzās dabai, un tādā veidā izdzīvo šīs šķietami neiespējamās situācijas ar gandrīz pārdabisku spēku un nešauboties.

Izrādē viņas ir divas un viņas vieno cīņa un reizē mīlestība vienai pret otru. Vēlme tikt pāri un pārmākt otru, bet tai pat laikā pasargāt. Šķietami neloģiskais attiecību modelis patiesībā liek vilkt ļoti daudz dažādas paralēles. Māte un meita? Jaunība un vecums? Divas vilcenes? Vai tomēr – sieviete un viņas iekšējais vilks? Un galu galā viņas izģērbj viena otru, tas ir kailums savā, dabas un pasaules priekšā. Mūsu iekšējais vilks ir īsts un nesamākslots. Un tas mums atsauksies tikai tad, ja paši būsim patiesi.

Vilks mani pavada līdz Akmens tiltam un tad kaukdams aiznesas uz otru pusi.

21.00 Nepeldošs peldošais plosts Betanovuss pie AB dambja ar smagām sienām un mājīgu noskaņu, „Stāstnieks”/ „Storyteller” (Xiao Ke, Zhou Zi Han).

Šoreiz mēs vienkārši sēžam un dzeram tēju. Esam cits citam aci pret aci, nevaram izlikties, ka neredzam citus skatītājus, nevaram distancēties un ielīst stūrītī tik dziļi, lai gādīgas rokas palaistu tējas krūzi tālāk, mūs piemirstot.

Un tad vienā brīdī tu jau esi tajā iekšā – pat nepamanot, kā draudzīgā papļāpāšana ir kļuvusi par nopietnu stāstu, bet maza, gracioza ķīniete nogūlusies uz zemes un sākusi dejot. It kā nesvarīgais ievads ir pāraudzis performancē.

Tiekam iepazīstināti ar Ķīnu, ar sīkumiem – ar ķīniešu google un šķietami nenozīmīgajiem faktiem par viņu ģimenes dzīvi, kas, savijoties kopā, rada visai konkrētu un skaudru ainu. Mao Dzeduna laika Ķīna, kurā izrādīt jūtas fiziski nav atļauts. Komunisms, lai arī šķiet mums tik labi pazīstams, atkal pārsteidz ar savu bezgalīgo absurdu citā šķautnē.

Lai gan „performance” ir visai pretenciozs vārds, Čia Ke un Džou Dzi Hana izrāde to tiešām attaisno. Smalkā dejotāja emocionāli un acīm baudāmi izdejo Liangas Huī stāstīto. Viņas tumšais stāvs atgādina niedri, kas kustas vējā – tieši tik viegli un dabiski Čia izdzīvo smagnējas sajūtas neticami plūstošā veidā un neļauj skatītājam atraut acis.

Džou Cie ar ūdeni uz gara papīra paklāja izraksta visu, kas sakrājies uz sirds, un mēs varam tikai minēt, ko nozīmē šie elegantie hieroglifi. Kamēr es apbrīnoju, ar kādu aizrautību viņš to dara un ar kādu uzticību viņš pievēršas tam, ko mīl un ko vienkārši nespēj nedarīt, izrāde ir beigusies. Tikpat nemanāmi, kā sākusies, un tikpat nemanāmi, cik nemanāmi tā ievilkusi sevī. Daļa cilvēku paliek papļāpāt ar izrādes veidotājiem. Ceļoties kājās un pametot šo draudzīgo bariņu, rodas sajūta, it kā nekas īpašs nebūtu noticis, tikai gaiši smeldzīga sajūta pakrūtē nodod, ka iekšā kaut kas ir sakustējies.

*Kristiāna Šuksta ir rīdziniece, dzimusi 1996. gadā un šobrīd atrodas tajā vecumā, kas izceļas ar nepamatotu augstprātību un prasīgumu pret dzīvi. Mācās operdziedāšanu Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, darbojas Literārajā akadēmijā, dejo svingu, aizraujas ar teātri un skumst par visiem tiem tūkstošiem lietu, kam vairs neatliek laika. Uzskata, ka labāk ātri aizsvilties, nekā nedegt vispār.

Foto: Didzis Grodzs