Savelkam Laiks dejot 2011 galus

27/06/2011

Inta BALODE

Jau pagājusi nedēļa, kopš noslēdzies starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls Laiks dejot 2011. Tā kā pa vidu vēl bijuši Līgo svētki, tad nu ir pēdējais laiks, citējot Kitijas Balcares recenziju par Elīnas Lutces diplomdarbu, „pielikt treknu kečupa punktu”.

Pirmkārt, daži statistikas dati: pavisam kopā, skatoties izrādes, pavadījām 815 savas dzīves minūtes jeb 13 stundas un 35 minūtes. Redzējām 28 izrādes, skatījāmies uz horeogrāfiem, dejotājiem un pedagogiem no 7 valstīm, sēdējām 8 dažādās norises telpās, tie, kas izvēlējās ne tikai sēdēt, apmeklēja vai nu 12 meistarklases profesionāļiem, vai arī 12 meistarklases dejotājiem ar pieredzi. Par to, cik latiņu palika bufetēs un deju kūkās, bail pat padomāt. Ekonomika ir sildīta nopietni.

Otrkārt, DANCE.LV žurnāls pateicas skatītājam ar pseidonīmu solaris, kurš festivāla laikā uzrakstīja 12 dažādu stilu un intonāciju recenzijas par festivāla izrādēm, ievērojami papildinot mūsu rubriku Skatītāji raksta. Publicējam arī pēdējos divus solaris rakstus (par Hilela Kogana izrādi Upuris un Lauras Kalausas un Martina Šika darbu Nosaukums), kurus DANCEPUNKC bija mazliet aizjāņojis. Ceram arī nākamajā sezonā dažādos veidos turpināt laist pie vārda gan skatītājus sadaļā Skatītāju raksta, gan izrāžu autorus rubrikā No iekšpuses. Un, protams, paldies tiem skatītājiem, lasītājiem, dejotājiem, horeogrāfiem, runātājiem, domātājiem, kas mūs lasa!

Treškārt, DANCE.LV žurnāls pateicas fotogrāfam Jurijam Žitluhinam par fotogrāfijām un aktīvu līdzdalību ideju radīšanā par to, kā vēl var skatīties uz deju. Viņa iedvesmots tapa stāsts par Santas Kancevičas diplomdarbu un domājam, ka šāda seriāla, komiksa, mainīgo un kustīgo bildīšu pieeja varētu būt DANCEPUNKC darbībā iederīga arī turpmāk.

Ceturtkārt, daži vārdi par astoņpadsmit jaunajiem laikmetīgās dejas horeogrāfiem, kuri 18. jūnijā jau pavisam oficiāli pārkāpa Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) slieksni ar diplomu rokās. Jauno horeogrāfu darbi pārliecināja ar profesionalitāti: ir apgūti gan tradicionāli, gan visjaunāko laiku dejas kompozīcijas paņēmieni un instrumenti, ļoti labā līmeni ir apgūta dejas tehnika un spēja gan radīt kustību, gan to pēc tam iemācīt saviem dejotājiem, jaunie horeogrāfi zina, kā vēlas organizēt telpu, ko vēlas redzēt gaismas dizainā, prot veidot kustību frāzes mūzikā, bet tikpat labi to dara arī bez mūzikas vai izmantojot tekstu. Komplimentu rindu varētu turpināt, bet ja nu reiz sākusies lielā dzīve, tad neiztikt arī bez „bet”.

Protams, ka kļūstu aizvien izlutinātāka, tādēļ pēc diplomdarbiem mani neatstāj jautājums – prasmes horeogrāfiem ir, bet cik daudziem būs īsta mākslinieciska motivācija, dzenulis un nemiers turpināt radīt? Nevis ražot, bet radīt. Skaidrs, ka katram nāksies arī ražot – koncertiem un teātriem, šoviem un ļembastiem, zvaigznēm un saulēm –, jo naudiņa jāsapelna. Bet cik no astoņpadsmit pēc kāda laika gribēs ko vēstīt? Ko tādu, par ko nevar klusēt, ko tādu, ko nekā citādi kā dejā nevar izstāstīt? Protams, tas netiek gaidīts no katra, jo cik gan jebkuras augstskolas absolventu patiešām turpina darboties savā profesijā? Taču gaidas ir, jo divu iepriekšējo izlaidumu horeogrāfi, kurš Latvijā, kurš plašajā pasaulē, tomēr turpina darboties dejā. Un atmiņā spilgti palikušas ainas no vairākiem 2003. un 2007. gada diplomdarbiem, par spīti tam, ka virsū uzskatītas tūkstošiem citu dejas minūšu. Droši vien arī no 2011. gada darbiem būs epizodes, kas pēc laika par sevi atgādinās, bet šodien liekas, ka mazliet par maz. Mazliet par daudz sajūtas, ko sauc – viss jau ir labi, viss ir kārtībā, viss ir ļoti profesionāli, interesanti un saistoši, temps un ritms labs, dejotāji kustas brīnišķīgi, bet nu un? Kas ir tas, ko jums ļoti gribētos nodejot, bet kam vēl nevar atrast to piemērotāko formu un izteiksmi? Kas ir tas, kam rokas par īsu, kājas par strupu un viss skolā mācītais nekam neder?

Par visu vienā

Beidzu burkšķēt un uz ātro speru ārā savus spilgtākos iespaidus gan diplomdarbos, gan citās festivāla izrādēs.

Meiteņu sejas un spēja dot tādu vienlaikus notiekošā apjomu, ka redzu fascinējošu kopainu, Andreja Filipova darbā.

Rūdis Daņiļevičs – bungu pavēlnieks un Agra Daņiļēviča atļaušanās būt sirmgalvim Kārļa Boža izrādē.

Koši sarkani lakotie meiteņu nagi un orķestris Jeļenas Jekimovas darbā.

Katrīnas Albužes prieka skrējiens ap ābelēm un pati horeogrāfe Kristīne Vismane sarkanā kleitā pie skaņu pults.

Tas, cik ātri un absurdi viss mainās Katrīnas Albužes darbā.

Elīne Lutce raustāmās lelles lomā un īstā nedrošība Leldes Feldmenes diplomdarbā.

Nadeždas Beļajevas tenisčībiņas un Latvijas PSR karogs uz dīvāna atzveltnes Elīnas Lankovskas izrādē.

Andreja Filipova dezodoranta rullītis un nevērīgā ziedu mešana vāzē Lienes Gravas mīlas stāstā.

Kristapa Ceļmalnieka nepieklājīgais žests un Evas Vancānes gaisīgā kleitiņa Santas Kancevičas ziepju operā.

Sarkanās sienas un pielipinātās ķermeņa daļas Evas Vancānes darbā.

Pēdas un pilieni, klusie jociņi un kosmoss Sergeja Taraseņas izrādē.

Agates Zālīte ar kafijas tasīti un pasaule kā caur plīvuru Nadeždas Beļajevas darbā.

Īpašā atmosfēra, kukainīša-dievlūdzēja lepnums un trauslums un tā saliekto rociņu-kājiņu poza Edgara Šļakotas diplomdarbā.


Kečups un Zatleru pāris, Jurija Djakonova sejas izteiksme Elīnas Lutces izrādē.

Baltas briežu galvas un Edgars Šļakota melnā triko Evitas Birules baroka spēlē.

Deus ex machina jeb Andrejs Filipovs ar motorzāģi Kristapa Ceļmalnieka izrādē.

Evas Kronbergas nāciens ar elkoņiem pa asfaltu; izrādes enerģija un uzmanība pret sīkumiem; filigrāni organizēts bardaks, notikums pēc notikuma, izrāde, kad kustībai ir nozīme, lai cik arī ne-naratīva tā būtu, kad gribas domāt par kustību nevis stāstu, Rūtas Vilcānes cīņa ar flatbeku jeb stāvēšanu galdiņā skatuves stūrī – tas viss Ilzes Zīriņas un ZI temp.dance izrādē Kad viņi ir citi?


Prasme radīt atmiņā paliekošas bildes; mūziķa Edvīna Ozola aizrautīgā sejas izteiksme; avīžu šķūnītis, kurā glabā lietas; it kā niekošanās un bezdarbība kā visdramatiskākais vīrieša palīgā sauciens situācijās, kad nav atbildes uz jautājumu: „Ko darīt?”; brūns upes ūdens, kurā šķīst kāda substance, radot sajūtu, ka pats dejotājs lēnām izšķīst kādā skābē, kamēr mēs mierīgi sēžam; es gribu izaugt par zāli – tādi mirkļi palikuši prātā pēc Dmitrija Gaitjukeviča Persona – less. Izrāde ir īpaša arī tādēļ, ka tik ļoti atšķiras no horeogrāfa iepriekšējā solo Meiteņu sapnis humoristiskās noskaņas.

Iespaidi par somu trupas Gruppen Fyra izrādi Mamma! un Tatjanas Gordejevas un Jevgenija Pankratova duetu Jaunā ģeometrija jau izteikti šeit.

Savukārt, Olgas Žitluhinas dejas kompānijas darbs procesā Ursus maritimus sveicina ar polārlāča skulptūru, kam izrādes sākumā visu dejotāji atdot godu, un atvadās ar sagulšanos zem milzu papīra lapas, kas tikai aug augumā atklājot vēl jaunus un jaunus apdraudēto sugu vārdus.

Par sugām, kuru vaibstus var lasīt arī citādi nekā ierasts runā Editta Braun Company izrāde Luvos, vol.2 – te piecu gandrīz kailu dejotāju ķermeņi stundas garumā kalpo kā Roršaha tests, kur kājas ir rokas, muguras ir falliskie simboli, kas jau nākamajā mirklī ķiķina kā tādi Dienvidparka varoņi. Intersantas pārdomas saistās ar to, ka tikko cilvēka ķermenim tiek paslēpti mati un cits apmatojums, atņemts apģērbs un netiek rādīta seja, tā ķermeni vairs nesaskatām kā cilvēka ķermeni. Precīzs atgādinājums par to, ar ko mēs sevi identificējam un cik maza un neprecīza daļā tā ir no mūsu veseluma.

Gandrīz 14 stundu skatīšanās maratona finālā acu priekšā palicis Hilels Kogans, kas sevi ierīvē ar kolu un kečupu, vicinās ar karodziņiem, skraida ar baltu plīvuru uz galvas un visādi citādi, ne bez politiska piesitiena, izdarās Igora Stravinska Svētpavasara pavadījumā.

Savukārt, Lauras Kalausas un Martina Šika duets Nosaukums, ja būtu palicis acu priekšā, tad būtu izgāzies. Paliek tikai balti uzraksti „Laura”, „Martins”, „Čipšu gabali”, „Motocikls”. Labi, ka tie netika rakstīti ar tomātu mērci, citādi dejas smejas būtu jāpārfrazē uz dejas smērējas. Lai gan ar netīru muti smiekli parasti ir gardāki. Kečupa punkts.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.
  • 28/06/2011
    M
    -
    madarad@gmail.com

    īsi un lakoniski – paldies!