Ilze Zīriņa

Kerolaina Vatersa (Caroline Waters) praktizē kontaktimprovizāciju (tupmāk tekstā KI) kopš 1980. gadu vidus. Viņa dzīvo Lielbritānijā un šobrīd ir dejas asociētā lektore Činčisteras Universitātē (Chichester University),  diktore Braitonas un Hovas kopienas radio un skatuves māksliniece Tanglehead Productions.

Papildu starptautiskajam viespasniedzējas darbam, Kerolaina 11 gadus (1997–2007) bijusi asociētā lektore Lielbritānijas Dārtingtonas Mākslas koledžā (Dartington College of Arts UK). Dārtingtonas koledžā Kerolaina pasniedza Konteksta studijas (Contextual Studies), kas ietvertas Teātra mākslas programmā, un strādāja pie starpkoledžu sadarbības projektiem.

Kerolaina devusi lielu ieguldījumu ECITE (Eiropas kontaktimprovizācijas skolotāju pieredzes apmaiņa) attīstībā, četras reizes piedaloties organizēšanā: divreiz Lielbritānijā un pa vienai reizei Budapeštā (Ungārijā) un Pēterburgā (Krievijā). Viņa organizējusi dažādus KI pasākumus Eiropā, bijusi priekšnesumu kuratore KI25 (kontaktimprovizācijas 25 gadu svētkos) Ohaijo, ASV un ievērojami atbalstījusi KI attīstību Krievijā. Piecus gadus organizējusi festivālu Contact Moscow, kā arī attīstījusi darbu Pēterburgā un Novosibirskā.

Pieredzējusi, spilgta un pretrunīga personība, kas ieinteresēja aicināt Kerolainu uz inteviju un uzzināt par viņas ceļojumu kontaktimprovizācijas pasaulē.

Ilze: -Viens no jūsu profesionālās dzīves sākuma punktiem bija pantomīma un fiziskais teātris. Vai jūtat sevī vēl mājojam pantomīmas vai teātra personu un kā mīma prasmes atbalsta jūs profesionālajā dzīvē šodien?

Kerolaina:  -Pantomīma un fiziskais teātris ir mana pirmā, pamata trīs mēnešu intensīvā apmācība. Domāju, ta ir labākā lieta, ko jebkad esmu darījusi. Tā deva man pamatīgas priekšzināšanas attiecībās starp sevi un telpu, kā arī prasmē radīt materiālu. Lai gan es vienmēr esmu bijusi kaislīga improvizācijas piekritēja, mans kodols ir šie pamati. Pantomīmā un fiziskajā teātrī nav tik daudz teksta, tas izmanto ķermeņa fizikalitāti. Esmu vienmēr bijusi ieinteresēta improvizācijā kā skatuves mākslas formā un KI ir valoda, ko šajā kontekstā var izmantot.

-Vai jums ir arī pieredze kā pantomīmas un fiziskā teātra aktrisei?

–Ne tik daudz pantomīmas, bet fiziskā teātra gan. Es domāju, nekad neesmu pārstājusi par tādu būt.

– Vai iekļaujat to šodienas darbā uz skatuves?

­-Jā. Esmu mazliet komiķe uz skatuves. Es dauzos… Ziniet… Mēs kļūstam ļoti nopietni kontaktā (rāda mazu piemēru, kas liek publikai ķiķināt). Kas attiecas un mīmu – tā cita lieta. Bet arī – es tiku apmācīta gan kā psiholoģiskais mīms, gan kā parastais mīms.

-Kopā ar Stīvu Pakstonu (Steve Paxton – kontaktimprovizācijas aizsācējs 1970. gados) jūs 1980. gadu vidū izveidojāt Touchdown Dance Company, kurā darbojās gan redzīgi, gan neredzīgi dejotāji. Pastāstiet, lūdzu, vairāk par aizsākumiem: iemesliem, kāpēc kompānija radās, māksliniekiem, darba saturu!

-Konteksts bija tāds – Stīvs bija kontaktimprovizācijas skolotājs Dārtingtonas Mākslas koledžā, un es biju studente. Man bija jāapgūst KI, man nebija izvēles iespējas. Un viņš bija mans pirmais skolotājs – jocīgs vīrs, kas ierosina uzdevumu un mums… ( viegla bet iespaidīga roku kustība no KI pamatvingrinājumiem, un publika ķiķina atkal) nu, ziniet… jāstrādā ar roku (publika smejas). Otrajā gadā mums bija konteksta prakse un trešajā gadā  mēs gājām praksē ārpus skolas, un tad – atgriezāmies skolā ceturtajam mācību gadam.

Stīvs iepriekš bija strādājis ar aklu puisi. Viņš atgriezās Dārtingtonā un gribēja uzsākt dziedināšanas projektu. Viņš Dārtingtonā redzēja projekta konceptu, kurā varētu apkopot savas idejas darbā ar cilvēkiem, kuriem ir redzes traucējumi, un kontaktimprovizāciju.  Mūsu kursa vadītāja bija psiholoģe Anne Kilkoine (Anne Kilcoyne). Es piedalījos pirmajā eksperimenta gadā, kad aklo rehabilitācijas centrs sadarbojās ar Dārtingtonas koledžu. Mēs daudz kļūdījāmies, daudzi cilvēki raudāja, un mēs mazliet maldījāmies, nesot savu redzīgo pasauli tur, bet mēs atradām arī ceļus, pa kuriem iet veiksmīgi.  Tā tiešām bija dziļa pieredze. Man likās dabiski turpināt darbu ar cilvēkiem, kuriem ir redzes traucējumi, un KI šķita ir viegli uztverama prakse. Tas bija tiešām, tiešām lielisks darbs. Projektu atbalstīja Dārtingtonas koledža. Stīvs maksāja savu naudu, lai cilvēki ar redzes traucējumiem varētu piedalīties projektā. Projekts koledžas ietvaros turpinājās trīs gadu, tad – turpināja attīstīties ārpus skolas robežām.

-Cik daudz mākslinieku strādāja kompānijā?

-Kompānijā sākumā bija Džerijs, kuram bija redzes traucējumi, psiholoģe un skolotāja Anna, Stīvs un es. Visi četri bijām pamats. Un mēs vadījām atvērtos seminārus. Mēs mēģinājām grupu nokomplektēt pusi uz pusi cilvēkus ar redzes traucējumiem un cilvēkus – bez. Semināri bija atvērti jebkuram: sociālajiem darbiniekiem, dejotājiem, aktieriem, citiem cilvēkiem. Tā viss sākās. Es aizgāju pēc sešiem gadiem un nevaru pateikt, kā ir tagad. Keitija Dimoka (Katy Dymoke) kompāniju pārņēma un attīstīja pēc saviem ieskatiem.

-Vai kompānija uzstājās?

-Stīvs vienmēr ar visu uzstājās. Tā viņš vienkārši strādāja. Nekādu lielo diskusiju nebija.

-Vai jūs piekristu domai, ka spēja redzēt notrulina citas maņas? Ko jūs mācījāties no neredzīgajiem dejotājiem?

-Skumjā lieta, ko iemācījos, bija par mūsu pasauli: mēs neļaujam… pieskarties pasaulei. Ja jūs izdarīsiet šādi aklam cilvēkam (viegli pieskaras rokai), piedzīvosiet atraušanos. Statistika rāda, ka cilvēki ar redzes traucējumiem ir par 25% saspringtāki nekā jebkurš cits. Ir spriedze. Es domāju, tas nobloķē mūsu maņas. Ir arī atšķirība, vai cilvēks jau piedzimis ar redzes traucējumiem vai tos iemantojis dzīves laikā. Manas spilgtākās atmiņas ir no laika, kad mūsu kolēģis Džerijs vadīja nodarbību. Viņš bijis ļoti stipri vājredzīgs, līdz beidzot zaudējis redzi pavisam. Kad viņš uzlika roku ķermenim, pieskāriena kvalitāte bija pilnīgi citādāka. Es jutos kā nolasīta. Viņš zināja, kad ienāku telpā: es eju pa koridoru, un viņš saka: “Sveika, Kerolaina!” Es: “Kā tu zini, ka tā esmu es?! Tu nevari mani redzēt!” Bija vienkārši brīnišķīgi būt tajā pasaulē.

Esmu kļuvusi slinka ar savu redzi. Esmu pieradusi dejot ar noliektu galvu un aizmirstu, ka varu skatīties uz cilvēkiem. Pēc daudziem gadiem darbojoties kopā ar cilvēkiem, kuriem ir redzes traucējumi, atnācu atpakaļ uz Dārtingtonas koledžu un, vadot pirmo nodarbību, pēkšņi paskatījos un apzinājos: “O, viņi var mani redzēt!”… Es visu šo laiku biju pavadījusi, mēģinot KI mācīt cilvēkiem, kuri to nekad neredzēs. Tāpēc es biju gluži citā vietā metodikas ziņā. Es nekad neesmu gribējusi, lai cilvēki mani kopētu. Man tas šķiet: “Vai, ko jūs darāt?! Jūs kopējat mani!” Bet, ziniet, tas ir veids, kā cilvēki raduši strādāt.

-Vai jūs piekristu apgalvojumam, ka KI Lielbritānijā ir labi attīstīta? Kādus galvenos iemeslus jūs nosauktu?

–Esam gājuši cauri dažādām fāzēm. Domāju, ka Londonas džems šobrīd ļoti labi darbojas un vajadzēja gadus, lai to sasniegtu. Tur gan parasti nav ļoti daudz britu (smiekli). Es domāju, ka KI ir izredzes būt Lielbritānijā, jo tā vienmēr mācīta koledžās. KI parasti apgūst vecumā no sešpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem. KI ir arī universitāšu programmās, bet arvien mazāk. Valdībai patīk uzlikt ķepu eksperimentālām lietām. Eiropā slēdz eksperimentālās koledžas… es nezinu… Tas ir ļoti centrēts Londonā. Mums ir maza grupa Liverpūlē. Ir citas mazas grupas. Bet nezinu, vai KI ir labi attīstīta. Mēs visi cenšamies (telpu pāršalc britu smiekli).

-Kā jūs redzat KI attīstību šodien? Vai tā kaut kur virzās: “uz – iekš – priekš – ar”? (radošajā procesā par izpildījumu Kerolaina mūs iepazīstināja ar “Nepieteiktās izrādes” struktūru, kurā ir četri atslēgas vārdi “uz –iekš- priekš – ar”.)

-Man šķiet, tā virzās uz dziedināšanas pasauli un citām praksēm. Mani KI vienmēr piesaistījusi kā mākslas forma. Fakts, ka varam par to runāt un varam to dejot, ir aizraujošs. Fakts, ka cilvēki to izmanto kā paņēmienu, lai būvētu kopienu, ir labs. Vai ved to citos virzienos – lai tā būtu. Bet es esmu tajā ieinteresēta kā mākslas formā un dejas formā, un skatuviskās mākslas formā. Bet manai pieredzei KI ir ļoti formāls raksturs. Stīvs Pakstons ir neticams domātājs. Jaunāki dejotāji KI grib paši savas lietas – domājot par dzīvi  kopienās un līdzīgām lietām. Ziniet cilvēciskas būtnes: mums patīk būt kopienā, bet mums patīk arī pašiem savi ceļi.

-Lūdzu nosauciet vienu vārdu – kur slēpjas KI skaistums?

-Vienu vārdu?! ( Mazs priekšnesums par tēmu “cīņu, lai atrastu vārdu”. Publika smejas.) Es to nekad nesauktu par skaistu. ( Visi smejas.) Tāpēc es cīnos ar… Nu, es izbaudu sadarbību un klausīšanos. Man kā pieredzējušai KI praktiķei ļoti patīk klausīšanās kvalitāte. Ir lieliski šeit atrasties, jūtot inteliģentus ķermeņus. Un tas nav par hierarhiju. Es jūtu, ka tas klausīšanās pieskāriens, un tas ir tas, ko es mīlu pieskārienā…

Foto: Šajs Levijs (Shai Levy)