Anna Andresone*

Laikmetīgās dejas festivāla “Laiks dejot” divi noslēdzošie priekšnesumi – multimediālā dejas izrāde “Vilcene” (Simona Orinska, Aija Uzulēna, Agnese Bordjukova) un vēl „multimediālākais” “Stāstnieks” (Čja Ke, Džou Dzi Hans; Ķīna) būtībā risina vienu un to pašu tēmu – cilvēka identitātes meklējumus caur satikšanos ar sevi un savu pagātni, turklāt abās izrādēs personiskā, iekšējā ceļojumā dodas tieši sievietes: “Vilcenē” notiek atgriešanās pie sievišķīgā pirmsākuma, bet “Stāstniekā” – caur tuvu attiecību stāstu tiek mēģināts izprast sevis un savas tautas kultūras sarežģītās mijiedarbes principus.

Uz izrādi gāju ar lielu interesi, jo pieteiktais mērķis – sniegt „citādu skatījumu uz mūsdienu Ķīnu” – ir tiešām ambiciozs un intriģējošs, īpaši priekš stundu garas un personīgā stāstā balstītas dejas izrādes, kam nu būs jāsacenšas ar tūkstošiem, galvenokārt mediju rosinātu priekšstatu un stereotipu, kas eiropiešu galvās veido mūsdienu Ķīnas kultūrainavu. Turklāt ziņkāri radīja arī iespēja iepazīties ar 21. gadsimta Ķīnas neatkarīgās mākslas valodu, par kuru domājot, protams, pirmais nāk prātā pasaulslavenais instalāciju veidotājs un aktīvists Ai Veiveijs, kurš regulāri iztausta mākslinieka izteiksmes brīvības robežas šajā valstī un ar savu varai neērtā viedokļa atklātu paušanu jau iemantojis disidenta slavu.

Taču piedzīvoju zināmu vilšanos, jo solīto citādo skatījumu vai pamatu dziļākai Ķīnas izpratnei neieguvu. Izrāde balstīta „vienkāršas ķīniešu sievietes” stāstā (to runā/lasa pati autore Lianga Huī), kas vēsta par viņas disfunkcionālajām attiecībām ar māti skolotāju – mīļuma, tuvības, pieskārienu trūkumu un likumsakarīgu atsvešinātību un vientulību. Izrādes gaitā uz ekrāna tiek projicētas un apspriestas ķīniešu ģimeņu bildes no dažādiem laikiem – 19. gadsimta beigu „iestīvinātie” un disciplinētie ģimeņu portreti un 21. gadsimta tikpat nedabiskie rietumnieciskās pozitīvisma tradīcijās ieturēti happy family attēli, taču nekļūst skaidrs, vai no šīs ilustrācijas un sievietes stāsta apvienošanas iespējams izdarīt kādus secinājumus vai vispārinājumus. Domāju, ka “Stāstnieces” (atļāvos, manuprāt, korektāku izrādes nosaukuma tulkojumu) pamatā ir smalkas asociāciju un priekšstatu sistēmas, kas uztveramas un saprotamas pašiem ķīniešiem, taču tās grūti pārraidīt svešzemju skatītājam, turklāt šķiet, ka priekšnesumā mēģināts sakausēt divas mērogos pārāk atšķirīgas lietas – personisko pieredzi un senās, neviennozīmīgās ķīniešu ģimenisko attiecību kultūras izpēti un starp šīm divām pieredzēm – personisko un tautas – trūkst tilta jeb vienojošā elementa, kopsakara.

Interesants gan ir izrādes formāts, kas veidots kā dialogs ar publiku, nojaucot robežas starp hepeningu un iestudētu priekšnesumu. Šķietami neformāla mākslinieku saruna ar skatītājiem par tējas pagatavošanas tradīcijām un ķīniešu “Google” pēkšņi pārvēršas dejas performancē, Čja Ke iedzīvinot runāto vēstījumu plastiskās kustībās. Mulsumu gan radīja kontrasts starp Liangas Huī stāstījuma neviendabīgumu un brīžiem nesaprotamību, pie kā vainojama nepietiekama angļu valodas pārvaldīšana, un kopējo izrādes plūstošo ritmu, ko veidoja otra izrādes autora Džou Dzi Hana meditatīvā mūzika un Čja Ke dejas iestarpinājumi. Tāpat neizpratni radīja pretruna starp mākslinieku vēlmi radīt oriģinālu skatījuma perspektīvu uz modernās Ķīnas kultūru un realitātē izmantotās klišejiskās, visiem zināmās ķīniešu kultūrzīmes – tējas dzeršanas rituāls vai performatīvu hieroglifu rakstīšana priekšnesuma finālā. Par tējas dzeršanu gan var teikt, ka tā palīdzēja radīt zināmu nepiespiestības un tuvības atmosfēru, tāpat arī pieslēdza izrādes uztverei vēl divas maņas – ožu un garšu, taču līdz ar dažādo elementu izmantojumu kopumā priekšnesums likās pārāk sadrumstalots, bez vienotas koncepcijas un skaidrības par to, ko mākslinieki vēlas pateikt par savu zemi. Bet varbūt tāds arī ir izrādes vēstījums – ķīniešu kultūra un pasaules izjūta ir pārāk daudzšķautņaina, lai to ietvertu vienā mākslas faktā?

*Anna Andersone – studē teātra zinātni maģistrantūras 2. kursā. Lasa un raksta par teātri, kā arī pamazām iepazīst un mēģina atšifrēt laikmetīgās dejas fascinējošo valodu.