Nesen paziņoto Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Kultūras nozares dokumentēšana” konkursa rezultātu gaismā “Dance.lv Žurnāls” dalās ar prieku, ka nākamos trīs gadus varēs turpināt būt par faktu un datumu, prieku un bēdu, pārdomu un emociju avotu tiem, kuri dejo, rada deju, skatās deju vai dejo vien dušā. Šis diskusijas ievadteksts piedāvā ieskatu “Dance.lv Žurnāla” vēsturē un tagadnē. 

Īss ceļojums “Dance.lv Žurnāla” vēsturē (Dita Jonīte un Inta Balode) 

Līdz 2009. gadam Latvijā darbojās vairāki laikraksti, kuri publicēja informāciju par dejas jomu un tās kritiku – “Kultūras Forums”, “Māksla Plus”, “Teātra Vēstnesis”. Pateicoties teātra nozares redaktorei Maijai Treilei, “Kultūras Forums” regulāri piedāvāja publikācijas par deju. To satura atlasi veica Inta Balode, kura nodrošināja, ka uzmanība tiek pievērsta ne tikai lielajiem un viegli pamanāmajiem notikumiem, bet arī eksperimentāliem, inovatīviem un dejas nozarē “svaigiem” darbiem. Tomēr finanšu krīzes dēļ vairāki laikraksti darbu pārtrauca, uz laiku tika apturēta “Teātra Vēstneša” izdošana, savukārt atlikušajos medijos kultūras nozare bija spiesta “savilkt jostu”. Tā rezultātā darbs mākslas kritikā lielākoties turpinājās ar populārajiem žanriem (teātri u.c.) un telpa, kurā sarunāties par deju, no mazas kļuva vēl mazāka.

“Kā tā var būt – Latvijā slēdza vienīgo kultūrai veltīto nedēļas izdevumu (“Kultūras Forumu” – red.),  un cilvēki neizgāja ielās?!” tā sarunā ar Intu Balodi izsaucās igauņu teātra un dejas kritiķe Madli Pesti. Emociju uzplūdā Maija Treile, Inta Balode un vēl daži aktīvisti no citām nozarēm bija gatavi ķerties pie darba un veidot starpdisciplināru vietni, kas varētu radīt dejai nepieciešamo informācijas un komunikācijas telpu. Piezemējot ambiciozo sapni realitātē un nozarē, kura visskaudrāk izjuta “Kultūras Foruma” slēgšanu, 2011. gada 29. aprīlī ar piecsimt latu atbalstu no VKKF darbību uzsāk laikmetīgajai dejai veltīta vietne “Dance.lv Žurnāls” (tobrīd žurnāla e-adrese bija www.journal.dance.lv), kuras koncepciju izstrādāja un saturu veidoja Dita Jonīte, Maija Treile un Inta Balode. Beidzot par gandrīz katru Latvijā tapušu laikmetīgās dejas izrādi tiek publicēta vismaz viena recenzija, un par šo mākslas žanru veidojas diskurss. Horeogrāfe Elīna Gaitjukeviča kādā sarunā atzīst, ka tieši “Dance.lv Žurnāla” dzimšana ir viens no brīžiem, kas viņai radīja sajūtu par nozares pastāvēšanu.

Jau pavisam drīz, 2012. gadā, veiksmīgā darbība iedvesmo komandā aicināt baleta kritiķi Baibu Beinaroviču un atvērt jaunu, baletam veltītu sadaļu www.ballet.dance.lv. Šādi abi profesionāli praktizētie dejas žanri Latvijā ir tikuši pie regulāra to vērotāja un sekotāja. Diemžēl baleta nozarei aktīva dzīve neizdodas – no baleta kritikas aiziet Baiba Beinaroviča, un trūkst autoru, kuru uzmanības centrā ir balets. Tomēr informatīvais darbs par notikumiem dejas nozarē turpinās, “Dance.lv Žurnāls” top par atbalstu sašķeltajai dejas kopienai, un informācijas iegūšanai to aktīvi lieto gan nozares profesionāļi, gan skatītāji un mediji. 

Pateicoties gandrīz septiņos gados paveiktajam, 2017. gadā “Dance.lv Žurnāla” dzīvē sākas jauns posms. Tobrīd privātpersonu apvienība “Dance.lv” uzvar Kultūras ministrijas rīkotajā konkursā par atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu deleģējumu dejā. Tiek dibināta biedrība “Latvijas Dejas informācijas centrs” (LDIC), kura darbība ir vērsta trīs virzienos: Dejas balva, starptautiska sadarbība un “Dance.lv Žurnāls”. Žurnāla redakcija darbojas neatkarīgi no citām LDIC aktivitātēm, turpinot 2011. gadā iesākto. Vienīgā izmaiņa ir tā, ka pēdējos astoņus gadus “Dance.lv Žurnāls” nu jau rūpējas par visu Latvijā profesionāli praktizēto dejas žanru redzamību un analīzi. Katrai no četrām dejas nozarēm – baletam, laikmetīgajai dejai, skatuviskajai tautas dejai un mūsdienu dejām – ir sava redaktore, kas pārzina attiecīgo sfēru un strādā ar autoriem – dejas kritiķiem.

2024. gada oktobra sākumā Latvijā viesojās ukraiņu dzejniece, mākslas terapeite un kritiķe Anna Liudnova. Rīgā viņa apmeklēja trīs izrādes, kuras aprakstīja “Dance.lv Žurnāla” publikācijās. Anna ir spilgts apliecinājums tam, ka ieroči nav vienīgais instruments cīņā pret karu. Par spīti regulāriem elektrības padeves pārrāvumiem, šīgada augustā desmit ukraiņu žurnālistes, to skaitā Anna, tikās tiešsaistes sesijās, kurās Inta Balode dalījās ar savu pieredzi dejas kritikā. Decembrī kopā ar amerikāņu dejas kritiķi Lindu Belans viņas turpina papildināt savas zināšanas un prasmes dejas rakstīšanā. Grupas dalībnieces katrā tikšanās reizē dalās ar prieku, ka visas vēl ir dzīvas, jo ekrānā iedegas nemainīgs lodziņu skaits. Uz jautājumu: “Kas jums (tiem, kas nav frontē) visvairāk šobrīd ir nepieciešams?” Anna atbild: “Mākslas terapeiti, psihologi, mākslas pieredze. Jebkas, kas palīdz uzturēt možu garu.” Pēc atgriešanās Ternopiļā viņa raksta: “Šis ceļojums mani mainīja. Kaut kādu iemeslu dēļ Latvijā es jutos harmonijā ar sevi. Šo sajūtu es atvedu sev līdzi uz mājām un tagad to rūpīgi sargāju. Izrādās, dejas praktizēšana un rakstīšana par deju ir dubultterapija.” 

2024. gada sākumā Latvijas Dejas informācijas centrs rīkoja publisku diskusiju par dejas kritiku Latvijas medijos. Diskusijas mērķis bija dot vārdu “Dance.lv Žurnāla” nozaru redaktorēm Laurai Jasmanei, Agatei Bankavai, Baibai Ķesterei un Annai Pierhurovičai, lai viņas dalītos ar savu 2022. un 2023. gada pieredzi un pastāstītu par izaicinājumiem, problēmām un uzdevumiem, kas saistīti ar darbu dejas kritikā Latvijā. Diskusiju vadīja ilggadēja dejas un teātra kritiķe Dita Jonīte. 

Saruna par dejas kritiku Latvijas medijos

Dita Jonīte: Sveikas, mīļās kolēģes un diskusijas viesi! Mēs tiekamies Latvijas Dejas informācijas centra darba telpā, kur pārsvarā notiek nevis administrācijas darbs, bet tieši radoši procesi – zinu, ka daudzām izrādēm kustību materiāls ir tapis tieši šeit. Pirmajai vārdu došu mūsu skatuviskās tautas dejas nozares redaktorei Baibai Ķesterei. 

Baiba Ķestere: Es darbu žurnālā sāku 2022. gadā. Bez preses relīzēm togad žurnāls publicēja trīs skatuviskās tautas dejas recenzijas un vienu interviju. Recenzijas aptvēra tā gada lielāko notikumu “Dziesma dejo, deja skan” Mežaparkā. 2023. gads lielākoties pagāja Dziesmu un Deju svētku zīmē. Publicējām trīs intervijas, martā veidojām rakstu par Hariju Sūnu, aprīlī ar atceres rakstu atvadījāmies no Ulda Šteina. Par Deju svētkiem publicējām sešas recenzijas, kuras atspoguļoja svētkus no dažādiem skatpunktiem un viedokļiem. Kopumā jāsaka, ka tieši recenzentu dažādība ir viens no maniem mērķiem. Un, lūk, 2022. gada nogalē par TDA “Teiksma” jubilejas koncertu – Jāņa Ērgļa uzvedumu “Trejdeviņi spēlmanīši” – rakstīja Rita Spalva, savukārt 2023. gadā par Deju svētkiem rakstīja Dita Jonīte, Ernests Spīčs un Laura Jasmane. Šādi par vienu un to pašu notikumu ieguvām ļoti dažādas recenzijas. 

Domājot par latviešu skatuviskās tautas dejas recenzijām citos medijos, var izcelt Ernesta Spīča rakstus Tvnet.lv. “Latvijas Avīze”, Delfi.lv un Lsm.lv parasti pievēršas notikumiem kā reportāžām, bet Ernesta rakstos ir arī personīgās pieredzes aspekts. Tāpēc, manuprāt, Ernesta Spīča sadarbība ar Tvnet.lv ir ļoti vērtīga. Tā rada perspektīvu, kurai es kā redaktore nebūtu iedomājusies pievērsties.

Viena no lietām, kas satrauc manā sfērā, ir terminoloģijas lietojums. To pamanu darbā ar autoriem. Piemēram, vispārpieņemtais apzīmējums “latviešu skatuviskā deja” sevī neietver skatuviskās tautas dejas elementu, tomēr pie mums pastāv gan latviešu skatuviskā deja, gan latviešu skatuviskā tautas deja, gan tautas deju kopiena. Līdzīgi ir ar folkbaleta terminu. Man nesen bija interesanta pieredze – ar tautas deju ansambli bijām festivālā Brazīlijā, kur piedalījās arī citas Dienvidamerikas valstis. Mēs esam pieraduši sevi saukt par tautas deju ansambli, bet viņiem mēs bijām balé folclórico. Dienvidos šāds apzīmējums ir izplatīts, un viņi mūsu, latviešu, dejas dejotājus, kas izpilda augsta līmeņa, tehniski nostrādātu deju, dēvē šādi – par folkbaletu. Bet vai tas, ko dejojam mēs, un folkbalets viņu izpratnē tiešām ir viens un tas pats? 

Dita: Korekta terminoloģija ir izaicinājums visos žanros. Jāņem vērā, ka mums pieņemtie jēdzieni ārzemēs var iegūt pilnīgi citādu kontekstu. Tomēr varam sevi mierināt ar to, ka viss mainās, procesi ir dinamiski, nekad nebūs iespējams vienu lietu nosaukt un cerēt, ka terminoloģija nekad nemainīsies. Varbūt beidzot ir jāpieņem, ka skatuviskā tautas deja ir jāsauc par tautas dejām, taču problēma ir spēt nošķirt tradicionālos dančus, kuri šobrīd kļūst arvien populārāki. Diskusijai tomēr jābūt, pat ja zinām, ka tā nespēs atrisināt jautājumu. 

Bet dosim vārdu mūsdienu deju nozares redaktorei Annai Pierhurovičai. Viņas nozarē terminoloģijas problēmas ir pat sarežģītākas, jo mūsdienu dejas sevī iekļauj tik dažādus žanrus un stilus, ka “mūsdienu deja” ir kļuvis par jumta jēdzienu. Šī iemesla dēļ mums “Dance.lv Žurnālā” ir divi šīs nozares redaktori – Maija Tjurjapina, kura vairāk orientējas hip-hop, breika un tamlīdzīgos dejas stilos, savukārt Anna labāk pazīst džeza deju un bērnu un jauniešu aktivitātes nozarē.

Anna Pierhuroviča: Būtībā pat kopā ar Maiju mēs nespējam aptvert visu, ko Latvijā uzskatām par mūsdienu dejām. Tāpēc man ir svarīgi precizēt tās mūsdienu deju terminā ietvertās tendences, kuras izpaužas Latvijā. Pēdējo gadu laikā parādījušies daudzi stilu mix, piemēram, kombinējot hip-hop, šova un disko dejas. Tāpēc stilu mix ir drošākais veids, kā definēt šādus salikumus. Mūsu žanrā specifiski ir tas, ka bez anglicismiem nevar iztikt – izvēle terminus nelatviskot zināmā mērā ir cieņa pret šo dejas veidu. Tomēr pastāv arī nespēja pielāgoties ārzemēs lietotajai terminoloģijai – contemporary dance pie mums saucam par mūsdienu dejām, lai gan tulkojot tieši tā būtu laikmetīgā deja. Šis jautājums noteikti ir atsevišķu pētījumu un diskusiju vērts.

2022. gada raksturīgākā tendence bija ārvalstu mākslinieku iesaiste vietējos projektos. Tas parādīja, ka ir laiks mācīties no citu valstu māksliniekiem  un saprast, ka jebkuras horeogrāfijas pamatā ir noteikta dejas stila tehnika. 2022. gadā nozīmīgākie notikumi bija vērsti nevis uz sacensībām, bet komūnas veidošanu break un hip-hop kultūrā. Tajā tipiskie batli jeb cīņas nav agresija, tā ir divu dejotāju spēju prezentācija drošā, draudzīgā vidē. Batlu kultūrā fantastiski pasākumi bija “Wonder Through Movement”, kas šogad notiks jau otro reizi, un “Ghetto Dance”, kas organizē batlus dažādās Latvijas pilsētās. Ārvalstu mākslinieku piesaiste bija svarīga arī, piemēram, “Jinjo Crew” no Korejas, kas papildināja Korejiešu popa dejas festivālu. “Best Show” – unikāls notikums Latvijas dejas ainā – ļāva pamanīt, ka Igaunija un Lietuva ir gaismas gadus mums priekšā. Ir svarīgi redzēt to, kas notiek ārpus Latvijas. 

2022. gadā “Dance.lv Žurnāls” publicēja septiņas recenzijas. Togad mūsdienu deju notikumi iezīmēja sievietes spēka, skaistuma tēmu, piemēram, Līgas Libertes izrāde “Veries”, deju studijas “Vibe” izrāde “Man nepietiek”. Kustību komēdija “Zeķu opera” bija komentārs par atkritumu veidošanos un pārstrādāšanu. Tas bija ļoti inovatīvs risinājums, kā ar deju runāt par globālām problēmām.

2023. gada tendence bija pāreja no čempionātiem uz video formātu. Tomēr dejai video formātā ir sava problemātika – cilvēkiem nepatīk par to rakstīt, jo viņi baidās no komentāriem. Viņi baidās no kritikas, vēl pirms tā ir radusies. Ir daudzi gadījumi, kuros mums ar Maiju ļoti patīk tas, ko un kā autori dejo, par ko viņi dejo, viņu domas un vīzija. Tomēr pastāvīgs ir uzskats: es taču esmu dejotājs, es nemāku runāt. Ir ļoti grūti šos cilvēkus pārliecināt par to, ka viņi māk un ka mēs palīdzēsim izteikties rakstiski. 

Mēs ar Maiju esam pamanījušas, ka deju studijas horeogrāfijās iekļauj tieši tos kritērijus, kuri nodrošinās panākumus konkursos Latvijā. Tomēr, ja skatāmies uz šīm dejām bez ārišķībām – trikiem, tērpiem utt. –, varam pamanīt, ka, ja vien horeogrāfam nav kādas īpašas, iespējams, komiskas vai skandalozas idejas, tad no dejas tomēr pāri paliek ļoti maz. Kaut kas tiek aizlienēts no house, kaut kas no hip-hop, džeza, tomēr pietrūkst izpildījuma kvalitātes. Tā tiek aizvietota ar horeogrāfijas asprātīgumu. 

Dita: Vai pareizi sapratu, ka, atšķirībā no citiem virzieniem, mūsdienu dejās ir mazāk uzvedumu ar naratīvu, vēstījumu, garu formātu? 

Anna: Jā, to mēs kompensējam ar trikiem, pret kuru izpildījumu gan varētu iebilst… Un šobrīd tiešām koncertos redzam tikai darbu kompilācijas. Es pat nevaru iedomāties kādu tēmā vienotu darbu pagājušajā gadā. 

Dita: Ķersimies pie baleta nozares, kuru pārstāv redaktore Laura Jasmane. Liekas, ka baletā ar dejas terminoloģiju viss ir skaidrs, tomēr iekšējās diskusijās esam pamanījuši, ka ir problēmas, piemēram, izšķirt laikmetīgo, mūsdienu un moderno baletu. Tomēr tas jau ir cits jautājums. Laura, kādi ir bijuši izaicinājumi iepriekšējos gados?

Laura Jasmane: Man laikam jāsāk ar sāpīgo, pēdējā laikā vairākkārt pausto viedokli par to, ka Latvijā baleta kritikas nav. 2022. gadā šādu ideju “Kultūras Dienas” slejā pauda arī mākslas kritiķis Vilnis Vējš, sakot, ka Latvijā nav neviena, kurš kaut cik profesionālā valodā spētu rakstīt par baletu. Gatavojoties šai diskusijai, vakar pētīju Dance.lv pēdējos divos gados publicētās baleta recenzijas: 2022. gadā to bija, ja nešaubos, divpadsmit, pagājušajā gadā – četrpadsmit. Ņemot vērā, ka Latvijā ir viena profesionāla baleta trupa, man liekas, ka tas ir milzīgs darbu skaits.

Ja tomēr pieņemam, ka krīze baleta kritikā ir, jāsaka, ka dejas kritiku, tāpat kā mākslas kritiku vispār, šodien bieži uzskata par izmirstošu žanru. Salīdzinot ar citām mākslas jomām, jāņem vērā, ka balets ir ļoti specifiska, šaura nozare, kas, manuprāt, īpaši izceļas ar to, ka tajā iesaistītas vairākas šodien problemātiskas tēmas – ķermenis, dzimumu lomas, seksualitāte, skaistums. Tomēr baleta sfērā pamanu milzīgu pretestību skatīt baletu arī no šādiem, filozofiskiem skatpunktiem. Lai gan patiesībā arī klasiskais balets, ne tikai laikmetīgais, no šādām interpretācijām tiešām varētu iegūt.

Atriežoties pie domas par baleta kritiķu trūkumu Latvijā, populārāki mediji – Delfi.lv, “Kultūras Diena” – kādreiz baleta kritikas ir publicējuši diezgan bieži. Ir bijuši autori ar pieredzi – Dita Jonīte, Inta Balode, Baiba Beinaroviča –, tomēr ir sajūta, ka šīs recenzijas bieži paskrējušas garām nepamanītas. Jāatzīst, ka, lai gan man vienmēr ir licies, ka orientējos baleta norisēs Latvijā, daudzas Dance.lv publicētas, tiešām labas un profesionālas recenzijas un citus materiālus žurnāla arhīvā atrodu tikai tagad, kad pati šeit strādāju. Bet, kad es dejoju baletu, man noteikti nebija sajūtas, ka dejotāji sekotu līdzi recenzijām. Ir tas kopējais garastāvoklis, ka neviens neko nedara un neviens neraksta. Tur laikam varētu diskutēt par to, ko mēs gaidām no recenzijas, kādai, mūsuprāt, jābūt recenzijai. 

Kā redaktore esmu sapratusi, ka recenzijas ir ārkārtīgi dažādas, baletam var pievērsties no ļoti daudziem skatpunktiem. Pieņemot, ka pie mums, kā parasti, viss ir slikti, jāsaka, ka arī slavu izpelnījušies ārzemju kritiķi raksta no ārkārtīgi dažādiem skatpunktiem. Baletā tomēr apvienojas tik daudz – izpildījums, horeogrāfija, scenogrāfija, dramaturģija, kostīmi. Manuprāt, nevaram ignorēt arī politisko kontekstu, jo sarunas par to citās mākslas jomās šobrīd ir ļoti aktuālas. 

Dita: Kādā diskusijā pirms pāris gadiem izskanēja viedoklis: tā kā Inta Balode, rakstot par baletu, neizmanto franču terminus, tad viņa neskaitās kompetenta.

Laura: Jā, tas pārklājas ar jautājumu par to, vai baletu nav nepieciešams kontekstualizēt – lai arī kāds, kurš nav saistīts ar baletu, izlasītu recenziju un gūtu kādu izpratni par attiecīgo izrādi. Vai tiešām vēlamies, lai baleta recenzijas ir ārkārtīgi specifiskas un pilnas ar kustību nosaukumiem franču valodā? Vai kritikai nevajadzētu pievērsties baletam kā mākslas pieredzei? Manuprāt, no tā vairoties, baletam ir riski kļūt par tādu kā kultūras kokonu. Ļoti specifiskas perspektīvas arī, protams, ir nepieciešamas, tomēr, manuprāt, mums vajadzētu novērtēt domas procesu un jebkuru, kurš Latvijā ir gatavs pievērsties šim tik ļoti šaurajam žanram. 

Man liekas, ka mēs arī ļoti vienkāršojam dejas kritikas procesu. Vilnis Vējš jau pieminētajā slejā bija brīnījies par to, ka Latvijā ir tik daudz dejas izglītības iestāžu, tomēr baleta kritiķu nav. Vakar pētīju šo jautājumu un pamanīju, ka reti kuram no nozīmīgākajiem pasaules kritiķiem ir formāla dejas izglītība. Kritiķis – tas ir tāds universāls cilvēks. Tāpēc arī jaunus autorus atrast ir grūti. Un būtībā tas ir jādara tieši Dance.lv. Ne Delfi.lv ne “Kultūras Diena” nepublicēs recenziju, kurā vēl ir nepieciešams domas process. Bet mazi solīši notiek, un tas ir jānovērtē. Mēs varam kritiķiem nepiekrist, bet domas process notiek. Nu sorrī, mēs zinām, ka par baletdejotāju nekļūst pāris gados. Tāpat ir ar baleta kritiķi.

Dita: Un tas attiecas uz mākslas kritiku kopumā. Mākslas, dejas kritiķa darbs ir ļoti plašs, nemaz nerunājot par atalgojuma jautājumu. Tas ir misijas darbs, ko vienmēr pavada šaubas. Lai sasniegtu kaut kādu eksperta līmeni, ir vajadzīgs arī milzīgs audzināšanas darbs, ko dara redaktors, korektors. Kad tuvojas baleta pirmizrādes, pati bieži bombardēju Lauru ar jautājumiem. Bet šodien jauno darba cēlienu ievada mūsu laikmetīgās dejas redaktore Agate Bankava, kura no šī gada šajā darbā nomaina Agnesi Bordjukovu.

Agate Bankava: Mēs ar Agnesi esam sagatavojušas iepriekšējo divu gadu apskatu. 2022. gadā Dance.lv publicējām trīsdesmit četras oriģinālpublikācijas – divdesmit vienu recenziju, piecus apskatus, piecas intervijas, divus problēmrakstus. Kopumā tas ir milzīgs autoru skaits – divdesmit četri. Agnese Bordjukova ļoti cītīgi nodarbojās ar jauno autoru meklēšanu, jo bija redzams, ka ir problēmas ar jauno kritiķu paaudzi. Gribējās, lai jaunie autori galvenokārt ir no dejas vides, dejas praktiķi. Tā kā autori ir no ļoti daudzām nozarēm, arī viņu skatījumi uz deju ir dažādi. Redaktora darbā iespējams pamanīt, ka autoriem pietrūkst zināšanu par laikmetīgās dejas vēsturi ne tikai vietējo norišu, bet visas pasaules kontekstā. Tāpēc arī par vienu no redaktora pienākumiem bieži top iepazīstināšana ar dejas vēsturi. Bet šis laikam ir plašāks jautājums – vai augstskolas līmenī līdzās teātra vēsturei nevajadzētu ieviest arī dejas vēstures lekcijas. It īpaši cilvēkiem, kuri mācās dejot. Jo šis zināšanu trūkums pašiem par savu jomu ir ļoti jūtams. Esmu gan dzirdējusi, ka ir gaidāmi uzlabojumi.

Savukārt 2023. gadā pie mums tapa deviņpadsmit recenzijas, apskati, sešas reportāžas, trīs intervijas un viens raksts no “iekšpuses”, no dejotāja perspektīvas. Svarīgi, ka parādās autori, kuri raksta vairākkārt, piemēram, Rūta Pūce, Liene Pavlovska, Dita Jonīte. Ir prieks par mūsu pavisam jaunajiem autoriem – Krišu Grunti, Simonu Ozolu, Ģirtu Dubultu, Līgu Buševicu.

Runājot par laikmetīgo deju citos medijos, mūsu žanra saistība ar teātri vienlaikus ir pluss un mīnuss. Mēs daudz tiekam atspoguļoti uz teātri orientētos medijos, piemēram, “Teātra Vēstnesis” ne tikai publicē laikmetīgās dejas recenzijas, bet arī aicina dejas māksliniekus uz diskusijām. Paldies Ditai par to, ka esam ietverti “Teātra Vēstneša” hronikā. Tāpat laikmetīgā deja bieži tiek atspoguļota Kroders.lv, lai gan tur tomēr tiek publicētas intervijas un raksti par tiem horeogrāfiem, kuri strādā teātrī un ir izrādes komandas sastāvdaļa. 

Absolūta recenziju rekordiste, ja nešaubos, ar septiņām recenzijām, ir izrāde “Ļoti labas minūtes”. Iespējams, tas tāpēc, ka izrāde tika rādīta uz valsts teātra lielās skatuves un to veidoja pazīstami mākslinieki – Reinis un Krista Dzudzilo –, kas sniedza iespēju laikmetīgās dejas žanram būt daudz redzamākam, nekā ierasts. Lai gan pēdējā laikā mazāk, arī Satori.lv ir publicētas laikmetīgās dejas recenzijas, to skaitā par “Ļoti labām minūtēm”. Cik man zināms, “Satori” redakcija laikmetīgajā dejā ir ieinteresēta, tāpēc varbūt var gaidīt, ka deja biežāk tiks apskatīta arī šajā žurnālā. Protams, ja darbu tēmas sakritīs ar viņu izvirzītajām prioritātēm. Portālam Lsm.lv par laikmetīgo deju daudz raksta Kitija Balcare. Citos medijos laikmetīgā deja lielākoties parādās, jo ir bijusi iniciatīva no autora. 

Tvnet.lv diemžēl recenziju par mūsu žanru nav. Laikam neesam tik “popkultūriski”. Vienīgā publikācija par laikmetīgo deju, ko atradām, bija Toma Treiberga intervija ar Janu Jacuku. Tomēr izskatās, ka tas ir tādēļ, ka Jana toreiz devās koncerttūrē ar Demjenu Raisu. Laikam šis gadījums ir līdzīgs Dzudzilo dalībai “Ļoti labās minūtēs” – ja projektā ir iesaistīts kāds slavens mākslinieks, tad uzmanību pievērš arī laikmetīgās dejas māksliniekam. “Delfos” par laikmetīgo deju kādreiz rakstīja Dita Jonīte, tomēr, kopš Dita galvenokārt raksta Dance.lv, dejas recenzijas “Delfos” ir izsīkušas. 

Nesen Latvijas Televīzija rādīja filmu par Olgu Žitluhinu. Jāpiemin, ka līdzās šai filmai svarīgs bija arī projekts “Laikmetīgās dejas dzīvais arhīvs” ar padsmit videosižetiem par dažādu paaudžu laikmetīgās dejas māksliniekiem un viņu interesēm. Kopumā, meklējot informāciju par laikmetīgo deju, meklētājā visvairāk atradīsim intervijas ar Kristīni Brīniņu, ko var skaidrot ar to, ka Kristīne ir ļoti aktīva arī teātrī un kopienas projektos. 

Dita: Paldies, Agate. Man ir jautājums visām redaktorēm: viena lieta ir strādāt ar autoriem, bet cik jums pašām ir izaicinoši nenodarboties ar jomas apkalpošanu, t.i., tiešām reflektēt par notikumu, saglabāt savu stāju, būt neatkarīgām savos darba pienākumos? Jo, no vienas puses, jums ir jāpopularizē sava joma, no otras – jābūt godīgām un atklātām.

Anna: Ir bijuši gadījumi, kad pēc manas recenzijas mākslinieki jūtas aizvainoti, izskan pārmetumi, ka tā taču nedrīkstot. Un man gribas jautāt – jo? Aizvainot cilvēkus nekad negribas, lai gan, kad biju jaunāka, man par to bija vienalga, likās – ja man nepatika, tad nepatika, un punkts. Tagad vienmēr cenšos atrast kādu spēcīgu performances elementu.

(No publikas) Maija Tjurjapina, “Dance.lv Žurnāla” mūsdienu deju redaktore: Manā pieredzē ir gadījumi, kad atsakāmies par kaut ko rakstīt. Ar katru gadu kļūst arvien sarežģītāk, jo kādreiz varēju teikt, ko domāju, tomēr tagad ir spēcīga apziņa par to, ka mani vārdi saglabāsies vienmēr, jo ir pausti rakstiski. Atgriežoties pie šodien jau minētās nozares problemātikas – kad mācījos koledžā un akadēmijā, man bija jāraksta recenzijas tikai par laikmetīgo deju, bet ne citos žanros. Kopumā pietrūkst iemaņu kaut vai par to, kā pareizi uzrakstīt preses relīzi. Autori raksta tā, kā viņi jūt, un tas pieprasa daudz darba no redaktora puses. Bet mēs, protams, priecājamies par visiem, kas raksta.

Baiba: Kad sāku šeit strādāt, koncentrējos uz tiem, kas pārzina nozari. Tomēr nozarē visi cits citu pazīst, kas rada sarežģītu situāciju. Problēma ir arī tajā, ka jauniešiem nav rakstītprasmju, pietrūkst viedokļa un tā pamatojumu. Mūzikas akadēmijā studenti ļoti maz mācās rakstīt recenzijas, un tajās ļoti pietrūkst literāra darba izstrādes iemaņu apguves. Tas tiek uzticēts katra personīgajam talantam. Tāpat jāņem vēra, ka recenzijai ir jātop ātri: pasākums ir aktuāls nedēļu, divas, ja tas ir kas grandiozs – varbūt mēnesi. Tas ir vēl viens izaicinājums – autoram mācēt strādāt ne tikai kvalitatīvi, bet arī to darīt regulāri un veikli. 

Dita: Tā arī ir viena no mūsu medija specifikām – šis “audzināšanas” darbs. Jāņem vērā arī žanru starpdisciplinaritāte – žanri un jomas pārklājas, saplūst un satiekas. Dejas kritiķim jābūt aktīvam un zinošam ļoti plašā mērogā.

Baiba: Iegūt kaut vienu profesionālu dejas kritiķi, piemēram, pēc desmit gadiem – tas jau būs sasniegums.

Agate: Manuprāt, mums ir labi dejas kritiķi. Gribētos, lai spilgtāka būtu jaunā kritiķu paaudze. 

Dita: Baiba laikam runāja vairāk par skatuvisko tautas deju. Bet, Baiba, vai tev ir bijis kāds zvans par to, ka vajag kādu reklāmu, slavinošu rakstu?

Baiba: Nē, bet ir bijuši gadījumi, kad izrādes autoriem ir milzīga interese par recenziju. Tieši mana nozare recenzijas gaida. Salīdzinot ar laikmetīgo deju, skatuviskajā tautas dejā jaundarbu ir daudz mazāk, tāpēc mūsu jomā galarezultāta, izrādes vai uzveduma norise – tas ir milzīgs notikums. 

Dita: Vai skatuviskās tautas dejas raksti Dance.lv nav vislasītākie? Jo tur ir iesaistīts vislielākais dalībnieku skaits? 

(No publikas) Rūta Pūce, “Dance.lv Žurnāla” redaktoru koordinatore: Skatoties pēc mājaslapas apmeklējuma datiem, populārākie ir skatuviskās tautas dejas raksti par personībām. Bet tas, manuprāt, ir saistīts ar to, ka mēs visi kādā brīdī esam dejojuši tautas dejas. Mums ir vēl viens jautājums no publikas.

(No publikas) Lita Beiris, baletdejotāja: Atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma, iespējams, ka Mūzikas akadēmijā vajadzētu kādu studiju programmu, kas kritiķus sagatavo?

Dita: Mākslas kritiķi varētu būt kāds tālākizglītības kurss. Tomēr jābūt cilvēkiem, kuriem tas interesē, kas ir gatavi iesaistīties. Bez personības priekšgalā, tikai formāli to nav iespējams izdarīt.

Lita: Mūzikas akadēmijā tomēr darbojas profesionāļi, varbūt, ka tur var atrast kādu ceļu, kā papildināt šo programmu. Ēriks Tivums, piemēram…

Dita: Ēriks Tivums bija beidzis žurnālistus. 

Lita: Tieši tā, viņš bija mācījies kādus mācību priekšmetus…

Dita: Talants viņam bija. (Smejas.) Viņš bija personība, viņš bija tajā vidē, un viņš bija talantīgs rakstnieks. 

Agate: Nu, viena no opcijām, kā meklēt jaunus, talantīgus autorus, ir organizēt vasaras skolas. 

Dita: Bet mēs vēl neparunājām par baletu. Laura, tu “Dance.lv Žurnālā” strādā pusotru gadu. Kā tev iet ar šo izaicinājumu? Tev jābūt godīgai, tomēr tava funkcija ir arī cilvēkos veicināt interesei par baletu.

Laura: Tu pirms tam jautāji, vai kritiķis var aizvainot mākslinieku. Man tomēr gribētos domāt, ka nē.

Lita: Nu kā tad nevar?

Laura: Nu, protams, jebkura cilvēka un mākslinieka ego ir iespējams ievainot. Absolūti! Tomēr es vēlos uzsvērt, ka kritiķa uzdevums ir savu viedokli pamatot. Tāpēc tā ir recenzijas forma ar savu telpu domas izskaidrošanai. Mākslinieks, protams, var justies aizvainots, tomēr ir jāpamana atšķirība starp sava viedokļa paušanu, piemēram, rindkopas garumā “Instagram” un mēģinājumu ar mākslinieku veidot dialogu. Manā pieredzē neviens man nav zvanījis un teicis, lai raksta tā un tā, bet domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka pašcenzūra baletā ir ļoti spēcīga. Dzirdēts ir daudz kas… Skumjākais ir tas, ka neveidojas viedokļu apmaiņa. 

Dita: Izveidojas divas nometnes.

Laura: Jā. Vienkāršākais ir pateikt, ka recenzijas autors neko nesaprot un nezina. Ka šis mums neder. Balets ir brīnišķīgs un skaists. Un punkts. Es piekrītu, ka balets var būt brīnišķīgs un skaists, tomēr vajadzētu iedziļināties arī tajos gadījumos, kad kāds uzraksta ko ne tik brīnišķīgu un skaistu. Jaunajos autoros pašcenzūra ir ļoti jūtama. Protams, tu jūties apjucis, tev vēl nav tik stingra viedokļa, ir bail. Tad es no teksta ravēju ārā iestarpinājumus “manuprāt”.

Dita: Pirms beigt diskusiju, es gribētu uz mākoņa maliņas pasveicināt Normundu Naumani. Viņš mums, studentiem, reiz piesolīja šādu uzdevumu: “Jums būs par vienu darbu jāuzraksta divas recenzijas, viena – pozitīva, otra – negatīva.” Un man likās – kā? Bet es taču rakstu to, ko es domāju. Es taču nevaru tā, pēc pasūtījuma uzrakstīt ko labu vai sliktu. Tomēr galvenā doma šim uzdevumam ir tas, uz ko es vēlos iedrošināt arī jūs, – jebkuram viedoklim, kas pausts rakstiskā, solīdā formā, būs skatītāju segments, kas to aizstāvēs un tam piekritīs. Nav iespējams uzrakstīt vienu pareizu viedokli, “īsto” skatījumu, visobjektīvāko redzējumu. Katram autoram ir svarīgi kopt savu godīgumu, profesionalitāti, skatīties visu, ko var redzēt, runāt ar visiem, kuri ir gatavi ar tevi runāt. 

Manuprāt, ļoti forši ir tie gadījumi, kad autori paši ir nākuši uz Dance.lv un bijuši gatavi kļūt par autoriem. To arī mums novēlu – vairāk cilvēku, kas nāk ar degošām acīm un saka: “Es ļoti gribu par šo notikumu uzrakstīt!”