Gunta Bāliņa

Jauna studiju gada sākumā “DANCE.LV žurnāls” piedāvā sarunu ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas katedras vadītāju Zitu Ersu.

Gunta Bāliņa: -Šogad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas katedru absolvēja ievērojams skaits studentu, iegūstot gan bakalaura grādu (13), gan maģistra grādu (2) horeogrāfijas specialitātē. Bija gana daudz oriģinālu un saistošu studentu diplomdarbu. Kāds ir tavs, Horeogrāfijas katedras vadītājas, vērtējums?

Zita Erss: -Šogad bakalaura grādu horeogrāfijas mākslā ieguva 13 studenti, kuru vidū bija Latvijas Nacionālās operas un baleta prīmas – Elza Leimane-Martinova un Margarita Demjanoka, LNO baleta mākslinieki, latviešu tautas deju horeogrāfi, kuri jaunrades deju konkursos ir pierādījuši savu radošo potenciālu, sporta deju un džeza deju speciālisti. Maģistra grādu horeogrāfijas specialitātē ieguva Marians Butkēvičs un Aleksandra Astreina. Kopumā varu teikt – esmu apmierināta!

-Kā tu raksturotu savus izlaiduma kursa studentus un viņu darbus?

-Jāsaka, šis  studentu kurss bija ļoti draudzīgs un savstarpēji atsaucīgs, tāpēc daudzi  darbi tika veidoti, pamatojoties uz šo kopības un vienotas radošas izpratnes izjūtu, līdz ar to tie arī bija veiksmīgākie darbi. Piemēram, Dana Jēkabsone, iestudējot bakalaura darbu, strādāja ar saviem kursa biedriem, un rezultāts bija ļoti pozitīvs. Tā bija dejas izrāde, kurā bija vienota enerģētika, savstarpēja izpratne, spēcīga emocionālā aura, tādējādi darbs veidojās sirsnīgs un skatītājiem viegli uztverams. Manuprāt, tas šajā gadījumā bija svarīgi, lai iegūtu pozitīvu rezultātu. Danas Jēkabsones laikmetīgās dejas izrāde pēc Imanta Ziedoņa epifānijām „Nē, es neesmu jūsējais. Es esmu savējais.” jau ir atkārtoti izrādīta pēc Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” uzaicinājuma. Edgars Siliņš un Ēvalds Ābelskalns radīja koncertizrādes latviešu tautas deju kolektīviem, viņu darbi bija radoši saistoši un guva pozitīvu novērtējumu.

Kā jau teicu, darbi stilistiski bija ļoti dažādi – no neoklasikas līdz laikmetīgai dejai, faktiski viss dejas žanru spektrs – dejas izrāde, neoklasiskais balets, baleta viencēliens, modernās dejas izrāde, latviešu tautas deju programma, laikmetīgās dejas un džeza dejas izrāde. Tāpēc tas varbūt arī bija ļoti interesanti. Bakalaura un maģistra darbi tika izrādīti no februāra līdz jūnijam. Iespējams, būtu bijis labāk, ja šos darbus varētu noskatīties īsākā laika periodā, redzēt visus vienkopus, tas arī atvieglotu darbu diplomdarba komisijai. Tomēr šāda darba plānošana bija saistīta ar telpu izvēli un īres iespējām, un citiem organizatoriskiem jautājumiem.

-Skatoties jauno horeogrāfu diplomdarbus, nācu pie atziņas, ka jaunieši bija izvēlējušies diezgan smagas un filozofiskas tēmas. Kā tu to skaidro?

-Jāpiekrīt, ka daudzi no studentiem bija izvēlējušies filozofiskas tēmas, kas nebija no tām vieglākajām, lai interpretētu horeogrāfiskā iestudējumā, bet jebkurā gadījumā visi darbi bija ar izteikti individuālu radošo domu un interesanti – to nevar noliegt! Stilistiski dažādi, tematiski daudzveidīgi, un tas arī bija tas saistošākais. Tas, ka jaunieši izvēlas sarežģītas tēmas un idejas, pierāda, ka jaunie horeogrāfi ir nopietni domājošas, radošas personības. Būtiskākais, radot izrādi, ir spēja savu domu ‘”aiznest’’ līdz skatītājam, radīt atgriezenisko saiti. Nepietiek ar to, ka uzraksti izvērstu filozofisko pamatojumu, bet nespēj to realizēt horeogrāfijā. Katram jaunajam horeogrāfam vēl ir savs radošo meklējumu ceļš ejams.

Starp citu, pozitīva rakstura darbus ir grūtāk parādīt. Radīt pārliecinošu pozitīvu, gaišu emociju piestrāvotu darbu, varbūt pat ar nelielu humoru tā, lai tas nekļūtu didaktisks un samākslots, nav nemaz tik viegli. Varbūt tie veiksmīgākie darbi bija tie, kuros bija šī pozitīvā dzīves uztvere ar nelielu optimisma devu. Bieži vien dzirdam, ka skatītāji vēlas redzēt pozitīvi enerģētiskus iestudējumus, lai gūtu iedvesmu dzīvot un radīt, bet tas nebūt nenozīmē turēties izklaides žanra robežās.

-Tu Mūzikas akadēmijā esi kopš 2000. gada. Cik daudz studentu pie tevis ir ieguvuši augstāko izglītību?

-Šis bija 21. kurss kopš horeogrāfijas katedras dibināšanas Mūzikas akadēmijā, bet, lai pateiktu precīzu absolventu skaitu, ir jāielūkojas dokumentos. Katedras pasniedzēja Janīna Martinsone ļoti rūpīgi un precīzi visu pieraksta un dokumentē, veidojot katedras vēstures arhīvu. Tur ir albumi ar fotogrāfijām, reklāmu bukletiem, afišām, viss ļoti precīzi dokumentēts, atliek tikai visu apkopot un rakstīt katedras vēsturi. 2017. gadā JVLMA Horeogrāfijas katedra svinēs 40 darba gadu jubileju. Būs liela un skaista jubileja!

-Latvijas Kultūras akadēmijā horeogrāfu kursu uzņem reizi četros gados. Kā notiek uzņemšana JVLMA?

-JVLMA Horeogrāfijas katedrā studentu uzņemšana notiek katru gadu. Uzņemšanas eksāmenos vērtējam potenciālo studentu dejas tehnikas prasmes un radošās spējas. Ir divi eksāmeni: radošais konkurss un klasiskā deja. Telpu resursu dēļ darba plānošana četriem kursiem ir visai sarežģīta, bet līdz šim esam to spējuši risināt.

-JVLMA horeogrāfijas nodaļā studē gan profesionālā, akadēmiskā baleta dejotāji, kas beiguši RHV, gan tautas deju un sporta deju dejotāji?

-Potenciālo studentu iepriekšējā dejas pieredze ir ļoti atšķirīga, bet, pieņemu, ka arī Kultūras akadēmijā tas tā ir. Jā, pie mums ir studējuši un studē daudzi Latvijas Nacionālā baleta mākslinieki, Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas absolventi, jaunieši no latviešu tautas deju kolektīviem, sporta deju meistari, dejotāji, kas ir praktizējušies vairākos deju žanros un studiju procesā vēl tikai meklē savu īsto ceļu dejas mākslā. Visi studenti iekļaujas vienotā studiju programmā, bet ļoti svarīga ir motivācija, vēlme un spējas apgūt jaunu pieredzi, gūt jaunas zināšanas un prasmes. Necenšamies visus novienādot un noturēt viena dejas žanra robežās, ļaujam katram attīstīt savu individuālo radošo talantu un redzējumu. Studiju programma ir veidota tā, ka radošie uzdevumi ir iekļauti gandrīz visos praktiskajos studiju priekšmetos un horeogrāfiem ir iespēja izmēģināt radošās spējas arī sev neierastā žanrā, iziet no ierastās komforta zonas. Tas dod ļoti interesantus radošos rezultātus, parāda horeogrāfiskās domāšanas potenciālu. Ir interesanti vērot kā četru gadu laikā veidojas un attīstās jauniešu radošais talants.

Katrā kursā mums ir zināms skaits budžeta vietu, tāpēc studiju procesā veidojas pozitīva konkurence. Rotācijas principa noteikumi ir ļoti strikti, bet tas dod stimulu nopietnai attieksmei, pašdisciplīnai, un līdz ar to ceļas izglītības līmenis. Rotācija notiek nežēlīgi, dažkārt pašiem studentiem neprognozējami, bet tas dod labus rezultātus. Pēdējo gadu pieredze rāda, ka tie jaunieši, kas nāk no tautu deju kolektīviem, demonstrē ļoti lielu vēlmi un spēju apgūt jaunas dejas tehnikas, radoši darboties atšķirīgos dejas žanros, līdz ar to arī gūst labus rezultātus eksāmenos.

Jāatzīmē, ka šodien ir pieejams ļoti liels informācijas apjoms gan dejas jomā, gan humanitāro priekšmetu apguvē, kas palīdz paplašināt profesionālo redzesloku, apgūt daudzas lietas ārpus akadēmijas, un arī tādā veidā sevi pilnveidot.

Jāatzīmē iespējas, ko dod Erasmus apmaiņas programmas. Jāsaka liels paldies akadēmijas ārzemju daļas vadītājai Maijai Sīpolai, kura pieliek daudz pūļu, lai mums būtu pēc iespējas interesantāki un profesionālāki viespedagogi gan modernajā, gan laikmetīgajā, gan klasiskajā, gan džeza dejā. Iespējas iegūt augstvērtīgas zināšanas no 2000. gada ir augušas fantastiski.

-Šodien daudz tiek diskutēts par horeogrāfu un aktieru „pārprodukciju”. Divas augstskolas gatavo horeogrāfus (JVLMA un LKA) un trešā gatavo deju skolotājus. Kur paliek klasiskās dejas horeogrāfi pēc akadēmijas absolvēšanas? Vai pēc viņiem ir pieprasījums?

-Uzskatu, ka dejas speciālistu pārprodukcijas nav, jo pastāvīgi notiek paaudžu maiņa. Šī gada Latvijas Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku pasākumos varējām pārliecināties, cik daudz mums ir jauno dejotāju un deju kolektīvu. Visiem deju kolektīviem ir vajadzīgi pedagogi un horeogrāfi, profesionālo izglītību ieguvušie speciālisti ir pieprasīti visos dejas žanros. Horeogrāfu daudzpusība vairo viņu iespējas darba tirgū. Visi JVLMA Horeogrāfijas katedras studenti iegūst vienādus diplomus, tālākais ir pašu jauniešu rokās – kādas prioritātes viņi nosaka, kādu ceļu izvēlas.

LNB māksliniekiem pēdējos gados ir lieliska iespēja parādīt savu radošo veikumu trupas mākslinieciskā vadītāja Aivara Leimaņa ierosinātajos jauno horeogrāfu un izpildītāju koncertos „Iespējams”, kas šogad notika jau piekto reizi. Aprīlī notika Elzas Leimanes-Martinovas, Milanas Komarovas un Jevgēnijas Trautmanes viencēliena baletu vakars, kas ir iekļauts LNO repertuārā. Jaunajā sezonā Elza Leimane-Martinova, Raimonds Martinovs, Milana Komarova, Antons Freimans, Aleksandra Astreina iedzīvinās Modesta Musorgska “Izstādes gleznu” tēlus, kurus papildinās inovatīvi interaktīvie video.  Jaunajiem horeogrāfiem tiek dota iespēja, viss atkarīgs no tā, cik katrs no viņiem būs radošs, domājošs, pārliecinošs un spējīgs savu ideju aizstāvēt. Konkurence palīdz veidot augstākus mākslinieciskos kritērijus.

Ja jautājums bija domāts par klasiskās dejas pedagogiem, tad jāsaka, ka šodien ir ļoti liels pieprasījums tieši pēc klasiskās dejas pedagogiem. Tomēr reti kurš grib nopietni pievērsties pedagoģiskajai darbībai. Vairākums absolventu vēl ir jauni un, protams, viņiem vēl gribas izpausties kā dejotājiem. Kad dejo, gūsti gandarījumu no tā, ko pats dari, bet pasniedzējs gandarījumu saņem tikai no tā, ko dara viņa audzēkņi. Protams, ir labi, ja tu kā pedagogs vari sasniegt tādu rezultātu, kas sniedz gandarījumu, bet, lai to sasniegtu, ir vajadzīgs milzīgs un pašaizliedzīgs darbs. Manā skatījumā – neapmaksājams darbs! To nevar apmaksāt un tam nav cenas, ja tu strādā no sirds! Atnākt un novadīt treniņstundu, un, aizveroties zāles durvīm, aizmirst nav grūti! Lai iegūtu rezultātu, ar to nepietiek. Es atceros, kā mums izcilā krievu klasiskās dejas pedagoģe no Pēterburgas Varvara Meija teica, ka, atnākot mājās, vēl ir jāpārdomā, kā pareizāk iemācīt vienu vai otru kustību. Rezultātā tu paliec par fanātiķi savā profesijā. Mūsdienu jaunieši grib visu ātri un viegli, tāds ir dzīves ritms, tāpēc ļoti reti kāds no jaunajiem grib nopietni pievērsties pedagoģijai. Pedagogam jābūt arī ļoti paškritiskam: ko un kādā līmenī es varu mācīt? Man liekas, ka līdz pedagogam šī vārda dziļākajā izpratnē ir jāizaug. Par labu pedagogu var kļūt jau apzinīgā vecumā. Piemēram, pie mums šobrīd mācās bijusī LNO prīma Jūlija Gurviča. Pabeidzot skatuves karjeru, viņa uzsāka studijas Mūzikas akadēmijā, paralēli strādājot par pedagoģi RHV. Palīdz arī ļoti lielā skatuviskā pieredze, un šai gadījumā izpratne par klasiskās dejas apmācības metodiku ir praktiskajā pieredzē balstīta. Tas manā skatījumā ir pats labākais savienojums, kad dejotājs ar lielu pieredzi apzināti mācās pedagoģiju, tam tad ir arī vērtība. Savukārt, jaunieši domā vairāk par savas dejas tehnikas pilnveidošanu, un varbūt paies vairāki gadi, līdz viņi aktīvi ieinteresēsies par pedagoģiju. Tad varbūt arī viņi būs uzkrājuši pieredzi un varēs kļūt par labiem klasiskās dejas pedagogiem.

-Tu esi Kultūras ministrijas Dejas padomē, un šobrīd viens no jautājumiem, kas padomē tiek apspriests, ir jaunas, valsts finansētas dejas kompānijas izveide. Kā tu domā, vai mums Latvijā pietiek ar vienu valsts finansētu dejas kompāniju?

-Protams, ka mums būtu vajadzīga otra baleta vai dejas trupa, jo mums dejotgribētāju ir ļoti daudz, un ne jau visiem tiek nodrošināts darbs LNO baleta trupā. Ne visi ir tik spoži, lai dejotu uz LNO skatuves, bet viņi daudzus gadus ir ziedojuši dejai un ieguvuši diplomus par profesionālo izglītību dejas jomā. Šiem jauniešiem gribas dejot un viņi meklē, kur varētu sevi izteikt. Priecē, ka sāk atdzimt operetes žanrs un daudzi mūsu studenti piedalās šajos iestudējumos, tāpat piedalās dažādās šovos un ar deju saistītos projektos. Domāju, ka tāda jauna kompānija būtu kā alternatīva jauniem, radošiem meklējumiem gan horeogrāfiem, gan arī izpildītājiem. Šajā virzienā savu darbību sākusi ir Aleksandra Astreina un Iļana Puhova, izveidojot dejas biedrību “New Latvian ballet”[1] Protams, ka viegli tas nav, jo nav finansējuma, un tie pārsvarā ir tikai projekti. Kaut gan pasaules praksē tā ir normāla parādība.

-Jūnija beigās VEF kultūras pilī notika tavas studijas ikgadējais audzēkņu koncerts. Redzētais atstāja ļoti patīkamu un profesionāli augsta izpildījuma iespaidu. Kā Tu tiec ar to visu galā?

-Protams, slodze ir liela – no rīta JVLMA, vakarā studija un tā katru darbu dienu. Studija ir mans lolojums, lai arī nav īpaši liela, jo klasiskā deja tomēr ir sarežģīta un grūta, maziem bērniem ieaudzināt izpratni par ķermeni un tā darbību nav vienkārši. Balets ir arī fiziski grūts darbs – nodarbību laikā turēt pastieptu augumu nav nemaz tik viegli. Cenšos iemācīt bērniem pareizus klasiskās dejas pamatus. Zināmā mērā (kamēr nonākam līdz rezultātam) tas ir vienveidīgs process, jāstāv pozīcijās, ievērojot pareizu ķermeņa stāju, jāstiepj ceļus, pēdas un tamlīdzīgi. Mazajiem ļoti patīk deju kombinācijas, savukārt vecākām meitenēm, kurām jau ir izveidojusies izpratne par klasiskās dejas treniņstundu, to sastādu atbilstoši vecumam un apmācības līmenim. Meitenes dejo arī uz puantēm, bet uzreiz jāsaka – lai sasniegtu līmeni, uz puantēm būtu jātrenējas katru nodarbību. Diemžēl nodarbības ir tikai trīs reizes nedēļā. Iesākumā ir atspiesti un noberzti pirksti, bet ar laiku pēdas pierod, un tad jau uz puantēm var nodarboties ilgāk un sākt iestudēt dejas. Tie bērni, kas ir ar labām fiziskām dotībām, aiziet tālāk uz baletskolu, bet paliek tie, kam vienkārši patīk dejot.

-Koncertā redzēju arī variācijas no klasiskajiem baletiem! Kā tu saviem studijas audzēkņiem izvēlies repertuāru? 

-Saviem audzēkņiem mēģinu piemeklēt dejas vai klasiskā baleta variācijas pēc spējām tā, lai viņi tehniski tiktu galā ar dejas materiālu. Diezgan grūti bērniem padodas stila dejas – ja pirms vairākiem gadiem man meitenes dejoja menuetu un valsi, tad šodien patīk dejot laikmetīgākas un ekspresīvākas dejas, bet tas ir pilnīgi normāli.

-Tev ir tik daudz pienākumu – akadēmija, studija un vēl citas sabiedriskās aktivitātes, kad tu atpūties?

-Darbs ir mana atpūta! Nu jā, es pat īsti nevaru pateikt – nezinu. Izbrīvēju laiku, lai varētu aiziet uz kādu koncertu vai izrādi, jo praktiski man visi vakari ir aizņemti. Tomēr bieži vien nākas atteikties, jo pirmajā vietā man ir studija un mani bērni. Vēl jau jāatlicina laiks mazdēlam! Viņam ļoti patīk badmintons un peldēšana. Jūlijā mums akadēmijā ir uzņemšana, jādomā arī par koncertprogrammu jaunajam mācību gadam baleta studijā.

-Tavas studijas meitenes ir ieguvušas vairākas starptautisko konkursu un festivālu balvas.

Jā, mēs šogad bijām Prāgā, kurā bija deju studijas no Vācijas, Polijas un citām valstīm un ieguvām gan pirmās vietas, gan Grand PRIX, saņemot uzslavas par ļoti labu skolu. Ja mēs skatāmies uz Eiropas amatiermākslu, tad mēs, protams, esam daudz profesionālāki. Priecē arī tas, ka mani audzēkņi jau prot orientēties baletā, un viņi ar laiku var kļūt par izglītotu, saprotošu, varētu teikt, pat profesionālu skatītāju.

[1] ) (New Latvian ballet ir 2014.gadā dibināta biedrība, kas īsteno baleta izrāžu projektus un darbojas ar mērķi veicināt horeogrāfijas mākslas attīstību Latvijā un ārvalstīs. Galvenie LNB uzdevumi – veicināt sabiedrības saliedētību, izmantojot horeogrāfijas mākslas izteiksmes līdzekļus; sekmēt horeogrāfijas speciālistu iekļaušanos starptautiskajā kultūras apritē; attīstot un izmantojot horeogrāfijas mākslas izteiksmes līdzekļus, veicināt sabiedrības izglītošanu un attīstību. Kompānija ir jauno profesionālo Latvijas horeogrāfu apvienība, kuri veido baleta uzvedumus. Biedrība īsteno projektus sadarbībā ar Latvijas Nacionālā baleta dejotājiem. aut.).