Inta Balode

Ar dejas teātra Fine 5 (www.fine5.ee) līderiem Tīnu Olesku (Tiina Ollesk) un Renē Nommiku (René Nõmmik) sarunājos jau vasarā. Iemesls dalīties ar viņu pārdomām tieši tagad ir gan igauņu horeogrāfa Karla Saksa viesizrāde, gan fakts, ka 7. novembris ir Fine 5 dzimšanas diena, gan arī drīz gaidāmā mūsu laikmetīgās dejas pionieru Olgas Žitluhinas dejas kompānijas pirmizrāde. Īstais brīdis padomāt par to, kas notiek Baltijas dejā, kā iet jaunajiem, kā jūtas vecie.

Dejas teātris Fine 5 ir gandrīz pirmie, kas Igaunijā aizsāka laikmetīgo deju. Pats sākums bija Estonia teātra balerīnas Saimas Kranigas (Saima Kranig (cita starpā 27.novembrī Estonia teātrī notiks viņai veltīta baleta gala koncerts „Dzīve kā deja”)) 1990.gadā uzaicinātie Somijas „citādas dejas” pasniedzēji. Pavisam neticami skan tas, ka 1991. gadā viņai izdevās radīt Nordic Star -pirmo laikmetīgās dejas kompāniju ar 11 profesionāliem dejotājiem, kuru algas veselu gadu, pateicoties sponsora atbalstam, bija pat lielākas nekā baleta trupā. Trupā dejoja arī T.Oleska un R.Nommiks, kā arī Anu Rusma (Anu Ruusmaa), Katrīna Laura (Katrin Laur) un Oļegs Ostņins (Oleg Ostanin), kas 1992.gadā, kad Nordic Star vairs nebija finansējuma, pārtapa par Fine 5 (nosaukumu devis kāds nejaušs garāmgājējs festivālā Vitebskā). Renē pēc izglītošanās American Dance Festival ķērās pie horeogrāfa aroda. Paralēli tapa gan „nopietni” darbi, gan džeza dejas programma, kas ļāva veselus trīs gadus nopelnīt arī tam, lai būtu iespēja īrēt mēģinājumu telpas. 1992. gada 7. novembrī trupa pirmo reizi startēja ar Fine 5 nosaukumu, Tallinas drāmas teātra mazajā zālē parādot 30-40 minūšu džeza programmu. Savukārt, 1994.gadā aizsākās Fine 5 dejas skola. Arī tas bija veids, kā nopelnīt, lai, piemēram, varētu uzaicināt vieshoreogrāfus. Vēl nebija nekādu fondu (Igaunijas Kultūrkapitāla fonds tika izveidots 1997. gadā).

Līdz 1997. gadam par spīti sarežģītajiem apstākļiem piecinieks noturējās kopā. Pēc tam Renē un Tīna palika divatā. Abi uzsver, ka ar deju nodarbojās ļoti nopietni, katru dienu paši taisīja klasi, īrēja zāli, jo no teātra tika izdzīti sava modernisma dēļ. Tīna absolvējusi Pēterburgas konservatoriju kā baleta māksliniece, savukārt Renē – Tallinas Pedagoģisko universitāti, bet ļoti daudz nodarbojies ar baletu, kas tajā laikā bija vienīgā profesionālā deja. Uz jautājumu, vai Kultūrkapitāla finansējums deva iespēju turpināt, Renē atbild, ka viņiem vēl aizvien nav valsts atbalsta, naudu var dabūt tikai projektiem, arī telpas tāpat kā iepriekš jāīrē. Skaidrojot, kāda ir Kultūras ministrijas loma, Renē Nommiks saka: „Mums Igaunijā ir nedaudz muļķīga sistēma, izveidota virzienā no dibena uz galvu. Sāka dot naudu aģentūrām. Kas ir aģentūras? Tie ir menedžeri, kas staigā pa pasauli, un viņiem ir sekretāri, kas raksta e-pastus. Bet radošā personība ir ļoti svarīga lieta. Ko viņiem pārdot? Runa taču ir par mākslu? Vajag atrast sistēmu, kas atbalstītu pašus radītājus.”

Renē piekrīt, ka svarīgi atbalstīt tieši vietējos māksliniekus, īpaši tad, kad aģentūras par paraugu vairāk pieņem ārzemēs notiekošo: „Mēs negribam nevienu kopēt. Ir brīnišķīgi meistari, bet kādā mirklī es gribu sākt domāt pats. Mēs dzīvojam kādā vietā, esam tur dzimuši, mēs ēdam citādi, mūsu dzīves cikls ir citāds, tātad mūsu sajūtas, domas, mūsu temperaments, dzīles ir atšķirīgas. Es nesaku, ka labākas, bet – citādas. Es negribu dejot kā spānis. Es esmu sajūsmā par spāņiem, itāļiem vai afrikāņiem, bet es gribu dejot tā, kā es gribu dejot. Es jūtu, ka manas asinis, manas domas, mani muskuļi – tas esmu es. Es esmu tur dzimis, es gribu, lai tas attīstītos. Jo vairāk pasaule kļūst par vienu lielu ciematu, jo interesantāk man ir skatīties uz sevi – uz citādu zemi, citādu valodu, citādiem cilvēkiem. Es gribu, lai arī pie mums būtu interesanti atbraukt, skatīties uz mūsu māksliniekiem.”

Runājot ar igauņiem, neizbēgami ir pieminēt arī, šķiet, ietekmīgāko cilvēku Igaunijas dejā un arī laikmetīgajā teātrī – Prītu Raudu (Priit Raud, Intervija ar Prītu Raudu). Fine 5 līderi bieži nesaprotot, kas tajās izrādēs, ko Rauds tā slavē un ved uz Igauniju, ir tāds īpašs. Viņi uzsver, ka P. Rauds izvēlas performances, izrādes ar tekstu, kur kustības kvalitātei ir sekundāra nozīme. Abi atzīst, ka visām gaumēm ir tiesības uz eksistenci, un arī tādai dejai ir daudz cienītāju, taču izskan rūgtums par to, ka „tīrās dejas” pozīcijas ir apdraudētas. Horeogrāfi uzskata – nav gluži pareizi, ka neviens dejotājs, horeogrāfs un/vai kompānija nesaņem pastāvīgu valsts atbalstu. Tīna Oleska skaidro situāciju: „Problēma mūsu sistēmā ir tāda, ka Kultūras ministrija negrib komunicēt pa tiešo ar māksliniekiem, viņi runā tikai ar aģentūrām. Savukārt, aģentūras ministrijā nerunās par to, kas mums rūp. Aģentūras teiks – runājiet pa tiešo, bet, ja mēs aiziesim ar savām problēmām, tad dzirdēsim atbildi – ministrija dod naudu aģentūrām, runājiet ar tām.”

Gaumes ir dažādas, bet kas ir laikmetīgās dejas skatītājs Igaunijā? R. Nommiks atceras, ka 1990. gados cilvēki nāca, lai noskaidrotu, kāda ir šī jaunā deja. Ar laiku radās izpratne, ka laikmetīgā deja var būt ļoti daudzveidīga. Šodien publika ir vairāk sagatavota, cilvēki ir redzējuši dažādas izrādes. Ir daļa, kuriem ir interesanti skatīties tieši uz daudzveidību. Fine 5 publika sākotnēji bijuši cilvēki, kas mācījās viņu studijā. R. Nommiks uzsver: „Pamatā ir cilvēciska interese par savu ķermeni un kustību nevis kāda noteikta tehnika. Jau ieelpojot un izelpojot tik daudz kas notiek mūsu ķermeņos. Kustības saistība ar domām un emocijām – tas ir sākums. Ja sākums ir stiprs, turpinājums būs, ja sākuma nav, ja ir tikai tehnika vai tikai emocijas pavisam bez kustības, tad arī turpinājuma nebūs. Sākumā tieši šāda uztvere pievilka daudz cilvēku.” T. Oleska piebilst, ka publikā ir ļoti daudz studentu, jaunu cilvēku. Vecākajai paaudzei labāk patīk akadēmiskā mūzika, akadēmiskais teātris. Renē Nommiks šo situāciju izskaidro no bioloģiskā viedokļa: „Ja tu 20 gadu vecumā neesi radikāls revolucionārs, ja 50 gados neesi radikāls tradicionālists, tad ar tevi kaut kas nav kārtībā. To nosaka pati bioloģija – vispirms esi pret visu, viss ir nepareizi, ir jāiet citur. Pēc kāda laika saproti, ka viss jau ir sen bijis. Tad nomierinies un sāc meklēt citas lietas.”

Savu tuvošanos tradicionālistu vecumam Fine 5 pašreiz īpaši neizjūt. R. Nommiks atceras, ka tāda sajūta bija pirms daudziem gadiem, kad sāka daudz braukāt, kad pasaule atvērās. Jau tad kļuva skaidrs, ka vairāk ir jāmeklē sevī, ne tikai grāmatās, izrādēs un meistardarbnīcās: „Mēs gribam, lai situācija Igaunijā ir tāda, ka var meklēt sevī – būt atvērtam, bet meklēt sevī. Tāpēc ir zināma neapmierinātība ar finansējuma sistēmu, bet, protams, pats galvenais ir tas, ka mums vēl līdz šai dienai ir interesanti būt kustībā.” Nommiks stāsta, cik interesanti ir skatīties uz cilvēkiem kustībā, uz tiem, kas cenšas apjēgt nevis domu un sižetu, bet gan kustības nozīmi: „Kustēties ir tas pats, kas runāt. Tas ir tikpat vienkārši un tikpat sarežģīti. Un, lai to varētu darīt, ir jāmācās gramatika, jākļūdās, jāraksta sacerējumi. Pasaule vēl nav izprasta, vēl ir tik daudz, ko pētīt, – kustība, sajūtas, ķermenis, attiecības, komunikācija. Tie nav atrisināti jautājumi.”

Fine 5 „vecuma pazīme” ir tas, ka viņi uzsver, cik patīkami ir redzēt, ka kaut ko ļoti labu dara jau gados ne tik jauni mākslinieki, ka deja nav domāta tikai jaunatnei, ka arī citiem ir tādas pašas rūpes un meklējumi kā viņiem. Rietumos mazāk, bet pie mums vēl aizvien skaitās, ka dejotājs esi tad, kad tev ir divdesmit gadi. Tajā vecumā, kad ķermenis un prāts ir daudzmaz kopā, daudzi jau vairs nedejo. Varbūt ķermenis neizpilda visaugstākos lēcienus, bet uz skatuves ir dzīvība, redzi gabaliņu dzīves. R. Nommiks jautā, kāpēc cilvēki, kas ir sasnieguši to vecumu, iet projām un vairs nenodarbojas ar deju, netaisa horeogrāfijas, vairs nemāca jaunatni? Tieši tajā mirklī, kad viss varētu būs visgaršīgākais. Horeogrāfs pats sniedz daļēju atbildi: „Jo vecāks esi, jo prasīgāks pret sevi kļūsti. Es vairs negribu visas domas likt uz skatuves – dažas paliek tikai studijā, dažas vispār labāk paturēt pie sevis. Tikai tās, kurām ir nozīme, ir vērts attīstīt un parādīt citiem. Negribas arī atkārtoties, gribas atrast kaut ko citu…”

Neļaujot pārāk tālu aizrunāties par to, ko nozīmē saglabāt jaunrades dzirksti arī tradicionālistu vecumā, jautāju, vai Fine 5 redz jaunajos Igaunijas dejotājos, horeogrāfus kādus īpašus talantus. Pirmais minētais vārds ir Kulli Rosna (Kulli Roosna), viņa jau saņēmusi pirmo prēmiju festivālā Vitebskā. Esot arī citi jaunie, kas domā un cenšas atrast kontaktu caur savu ķermeni. Par Karlu Saksu, kurš 2010. gadā saņēmis balvu par labāko laikmetīgās dejas izrādi, R. Nommiks saka: „Viņš ir ļoti talantīgs puisis, bet fakts, ka balvu saņēma tieši tas darbs („Tšuud”), tā ir tikai politika, balvu vajadzēja saņemt Kulli.”

Politika ir politika, bet „dinozauri” vai „mamuti”, kā Fine 5 paši sevi smiedamies nodēvē sarunas laikā, ir dzīvi un turpina darboties. Viņiem ir iecere savu divdesmit gadu jubileju 2012. gada 7. novembrī atzīmēt, savācot visu tuvāko valstu laikmetīgās dejas celmlaužus – Aura dejas teātri no Kauņas, Airu Naginevičiūti no Viļnas, Olgu Žitluhinu ar savu kompāniju no Latvijas, Sašu Kukinu no Krievijas, varbūt vēl kādu. T. Oleska un R. Nommiks smejas, ka plāno „dinozauru” sanākšanu īsi pirms pasaules gala 2012. gada 12. decembrī un pēc tam aizsūtīt visus pie velna. Runājot nopietni, ideja ir sasaukt kopā cilvēkus, kuri ne tikai aizsāka citādu deju savās valstīs, bet vēl jo vairāk apbrīnas vērts ir fakts, ka viņi turpina darboties.Tīna Oleska stāsta, ka pie viņiem tā ir arī politiska lieta, viņi nezina, kāpēc sanācis tā, ka tevi neviens neredz. Gribas parādīt, ka, piedodiet, pie mums jau divdesmit gadus kaut kas notiek!  Renē Nommiks runā arī par to, ka nu jau ir pagājuši divdesmit gadi, kopš Baltija valstīs viss sākās. Varbūt beidzot ir pietiekoši liela distance, lai jaunajai paaudzei būtu interesanti, kas bija toreiz: „Parastā kārtība ir tāda – ja tu sāc, tad nākamā paaudze noteikti ir pret tevi. Tāds ir dzīves likums. Nākamā atkal iestāja pret to, bet vēl nākamie varbūt jau ieraudzīs kaut ko vērtīgu pagātnē, tajā, ko darīja un deva mūzu paaudze. Sākumā viss ir pārāk tuvu. Tas ir dīvains bioloģiski nosacīts evolūcijas process.”