Saruna ar Elzu Leimani. II daļa. Ķermenis – nenomaināms instruments

Ar baletdejotāju un horeogrāfi Elzu Leimani sarunājas laikmetīgās dejas horeogrāfe un dejotāja Rūta Pūce. Sarunas pirmā daļa lasāma šeit.

Es atkal stiepju špagatu. Atkal. Nu, cik var? Izstiepju, piedzemdēju bērnu, atkal izstiepju, piedzimst otrs, un nu, kad kādam stāstu, ka atkal esmu savā špagata procesā, visbiežāk saņemu izbrīnītu: “Un ko tu ar viņu taisies darīt?” Jau sen sapratu, ka mana ķermeņa labākā īpašība ir spēja atjaunoties. Tas palīdz uzturēt veselību un veselo saprātu, bet diemžēl traucē manam ego garo atvaļinājumu laikā. Līdzsvara meklējumi starp sava ķermeņa iepazīšanu, cienīšanu, pieņemšanu un reizē arī attīstīšanu, padarīšanu par labāku “instrumentu” ir dejotāju ikdiena. Sadzīvošana ar traumām un pat dejošanas pārtraukšana arī joprojām ir aktuāla dejotāju vidū, neskatoties uz to, ka ārkārtīgi populārās ķermeņa apzināšanās prakses ienāk nu jau vairs ne tikai laikmetīgajā dejā, bet arī citos dejas žanros. Manuprāt, tas liek ne tikai dejotājiem, bet arī horeogrāfiem arvien vairāk pārdomāt ko es gribu caur ķermeni pateikt skatītājam? Kāpēc izvēlos šo instrumentu? Cik liela nozīme ir individualitātei, kas dzīvo iekš šī ķermeņa, tās domām, emocijām, pieredzei un tam, kā šī personība attīstās un rūpējas par ķermeni. Mani sen vairs nesaista attiecības “dejotājs-robots” un “horeogrāfs-diktators”. Turpinot sarunu ar Elzu Leimani, mani priecē, ka arī tik virtuozā un tehniski precīzā dejas žanrā kā balets dejotāji un horeogrāfi saredz ķermeni kā nozīmīgu un rūpju vērtu gan fiziski, gan emocionāli.


Rūta Pūce: Ko tavs ķermenis sagaida no horeogrāfa?

Elza Leimane: Kaut ko vairāk par kustību. Lai ir emocionālā saķere, lai aizritinātu tevi tālāk, nekā tu domā, lai neapmierinātos ar tām iespējām, kas mums ir redzamas. Man liekas interesanti, ja tas cilvēks tevī saskata to, ko tu vēl nezini. Pievērš tevi savai ticībai. Man patīk, ja horeogrāfs tevi grib parādīt labā gaismā, nevis lauž, lai tikai izliktu savu ego. Brutāls un agresīvs darbs man nepatīk. Tad ir grūti saprasties un sadarboties. Man patīk strādāt labā atmosfērā, tad es tiem darbiem ticu daudz vairāk.

R.: No mūsu sarunas pirmās daļas secinu, ka esi ārkārtīgi atvērta jebkādai dejas pieredzei – vai pareizi?

E.: Cenšos deju pēc iespējas vairāk gan redzēt, gan pati piedzīvot. Pagājušajā vasarā biju meistarklasēs pie Akrama Khāna (Akram Khan company), un viņš man saka: “Oh! You are very brave to come here!” (“O! Tas ir ļoti drosmīgi, ka atnāci!” angļu val.) Bet mani vienkārši interesē. Tās bija riktīgi intensīvas, bet arī ļoti jaukas dienas. Mēs mācījāmies viņa repertuāru, no rītiem bija atbilstoša sagatavojoša iesildīšanās, bet vakarā sarunas ar pašu Akramu, arī viņa dramaturgu, komponistu.

Akrama Khāna meistarklasēs Londonā, Sadler’s Wells, kopā ar Akramu un viņa komandu

R.: Ko tu iemācījies?

E.: Sapratu, ka problēmas ir līdzīgas neatkarīgajām trupām visā pasaulē. Man tajā sezonā bija pašai jātaisa darbs LNOB, un es sapratu, ka man taču vispār nav par ko uztraukties, ir tikai jābauda un jāpriecājas, ka man ir iespēja to darīt. Jo, piemēram, viņiem deju zāle – vieta, kur būt formā, – ir jāgādā pašiem dejotājiem. Viņiem nav sezona kā mums, viņiem ir projekti. Visu laiku ir jācīnās par finansējuma piesaisti. Un tur es sastapos ar ļoti lielu cieņu un apbrīnu pret klasisko deju, tas pārsteidza un lika aizdomāties. Akrams pats stāstīja, ka, ja viņš skatās laikmetīgo deju, tad viņa ego visu laiku sev atgādina: “Es varu labāk,” bet, kad skatās klasisko deju, tad saprot: “Es to nevaru.” Man tas likās tā sirsnīgi. Mums bija arī klasika divas dienas, jo apguvām viņa “Žizeli”, un viņa asistents atgādināja, ka klasiskā forma nav stingra, tā ir pielāgojama katra spējām, kuras ir jāciena. Nevajag justies sasaistīti. Bet bija dīvaini novērot ārkārtīgi talantīgus dejotājus, kuri baleta pirmajā pozīcijā izskatās bezpalīdzīgi. Ja nav tā skola bijusi, to īsti nevar noslēpt, bet ir miljons lietu, ko tas dejotājs var izdarīt labāk par mani. Es nesapratu – nu, kas tas ir?! Viņi arī runāja par to, ka klasiskā deja ir viskanonizētākā, ka nav neviena dejas forma, kurā būtu tik mikroskopiski būtiski smalkumi. Neskatoties uz to, manuprāt, būtiski ir nepazaudēt brīvību un tvert mirkli. Pat ja tu dejo super atstrādātu, iestudētu horeogrāfiju, just to pirmreizību.

R.: Mana teorija par klasisko deju – ja dejotājs spētu godīgi izpildīt pilnīgi visus klasiskās dejas ķermeniskos noteikumus un kanonus ar cieņu pret savu ķermeni, nedarot tam pāri un dodot tam individuāli nepieciešamo laiku, tad nebūtu nekādu traumu, nekā neveselīga. Jo pēc būtības tie principi nav neveselīgi.

E.: Piekrītu. Tas ir arī par veselīgo izvērsumu (healthy turnout). Mani purina, kad redzu uz āru pārgrieztās kājas un ceļus, kas izkrīt uz iekšu. Tur drīz būs [trauma]!

R.: Vai redzi jūsu trupā veselīgu attieksmi pret ķermeni?

E.: Ļoti. Mums tagad kādus gadus piecus ir mazā fizioterapijas telpa. Es tur eju vakaros, jo pa dienu vienkārši nav vietu. Mums vajag lielāku to telpu, noteikti. Esmu patīkami pārsteigta, cik daudz visi domā par sava ķermeņa veselību un iet pie dažādiem speciālistiem.

R.: Vai tas ir samazinājis traumatismu?

E.: Kaut kādā ziņā jā. Veicinājis izturību. Visiem jau ir kādas esošās kaites, un tad vismaz katrs zina, kā ar to sadzīvot, kā rūpēties par savu ķermeni. Tas ir būtiski.

R.: Kā tavs ķermenis atpūšas no dejas?

E.: Dodos svaigā gaisā. Man ir īpašas attiecības ar klusumu, tas man ir vajadzīgs. Jūra, filma, teātris vai īstenībā pat viena diena, kad esmu mājās. Nesen slimoju, un tas bija wow – trīs dienas mājās! Tas ļoti uzlādē, pat ja tajā dienā esmu galīgi slima un neko jēdzīgu nepadaru.

R.: Vai pēc tam tev šķita, ka esi ārā no formas un viss jāsāk no sākuma?

E.: Pēc atgriešanās pirmā diena bija nesaprotama, bet mans treneris Patriks Ramps (Patrick Rump) man ir ieskaidrojis, ka īstenībā tā ir tikai koordinācija. Muskuļu spēks ir jāatgriež, tas tiesa, bet es taču to daru visu dzīvi un laikam vairs nepiekrītu teicienam: “Ja tu izlaid vienu dienu, tad tas ir kā nedēļu neko nedarīt.” Un esmu pamanījusi – ja pamainu sava prāta stāvokli un attieksmi pret šāda veida stereotipiem, tad tie arī nepiepildās.

R.: Vai savu ikdienu jūti kā rutīnu? Klasikas treniņstunda katru rītu, brīvdiena tikai pirmdienās, daudz izrāžu

E.: Es to jūtu kā rituālu. Tu to atkārto katru dienu, bet tas neapnīk, jo vienu un to pašu var izdarīt dažādi, citādi kā iepriekšējā reizē. Tas rada mieru un ceļ pašapziņu. Man nepatīk uztraukties par tehniskām lietām, patīk, ka tehnika jau ir iekoordinēta un dejojot varu pieslēgties kam augstākam. Uz skatuves būtiskākais ir nevis virtuozitāte, bet gan spēja justies un domāt dziļāk, tālāk par tehniku. Tāpēc arī rutīna ir supersvarīga. Uzskatu, ka ir absolūti nepietiekami ar noteiktajām darba stundām. Veiksmes faktors ir papildstundas, kurās tu ieguldi sevī gan fiziski, gan arī domājot un skatoties apkārt.

“(Ne)stāsti man pasakas” radīšanas procesā ar Alisi Prudāni. Foto: Anna Jurkovska

R.: Ko vēl tu dari bez klasikas, kā palīdzi ķermenim?

E.: Man pilnīgi obligātā kārtā ir visādi spēka un fizioterapijas vingrinājumi. Man liktenīga bija sastapšanās ar Patriku (Rampu). Viņš ir sporta zinātnieks, strādājis ar Anglijas Nacionālo baletu (English National ballet), Karalisko baletu (The Royal ballet), Viljamu Forsaitu (William Forsythe). Esmu sarunājusi, ka aprīlī viņš otro reizi atbrauks pie mūsu trupas. Viņš ir maģisks. Viņam ir ļoti daudz vingrinājumu ar svariem. Es viņam ticu! Tagad janvārī tiku pie viņa uz trim dienām Hamburgā, un reizēm tiešām pietiek ar tām dažām dienām, lai justos super fit (lieliskā fomā – angļu val.). Kad viņš liek celt lietas, kas ir smagākas par mana ķermeņa svaru, tad roku pacelšana “Apburtajā princesē” šķiet smieklīgi viegla. Diemžēl apjausma, cik būtiski ir šie treniņi, lielākoties nāk pēc traumām. Tagad dzirdu, kā iet mūsu jauniešiem, kas satraumējušies un nu arī fano par speciālajiem treniņiem ārpus klasikas nodarbībām, un gribas kliegt: “Kur tu biji agrāk?!” Arī paši pedagogi reizēm neierauga potenciālu traumu – kustību ķēdes likumsakarību. Es jau redzu – ceļi lidos. Bet nav taktiski iet klāt un teikt: “Klausies, tu nemāki plié kustību taisīt.” Dejotāji sevi regulāri saplēš, un tas mani patiešām uztrauc. Domāju, ka skolas ikdienā obligāti jāiekļauj izpratne un zināšanas par ķermeni. Baleta vidē pret to ir liela pretestība, ne tikai pie mums. Arī Patriks teicis, ka joprojām saskaras ar to profesionāļu vidū. Satraukums ir par svariem – ka tie padarīs miesasbūvi sportisku un nepiemērotu baletam. Man šķiet, ka sen jau vairs nav tas laiks, kad balerīnai bija bezmuskuļu ķermenis (nu varbūt vēl tikai Krievijā). Šodien tu vari būt nedaudz atlētiskāks, tas izpildījumam un ilgtermiņā arī karjerai nāks tikai par labu.

R.: Tad reāls risinājums baleta veselīgai attīstībai būtu nest šo informāciju uz baletskolu?

E.: Zinu, ka tur ir fizioterapeits, kas pieejams audzēkņiem. Bet ar specifiskiem smagiem treniņiem būtu grūti sabalansēt slodzi, jo tie ķermenim būtu jādara nesezonā, nevis paralēli ikdienas nodarbībām. Es varu atļauties vasarā veltīt divas nedēļas tikai tam, bet sezonas laikā slodze būtu jādozē un rūpīgi jāizsver, kas vēl tai nedēļā ir jāspēj nodejot. Atšķirīgām izrādēm es gatavoju savu ķermeni atšķirīgi.

R.: Bet rīta rituāls tomēr vienmēr ir klasika?

E.: Jā, tas gan.

R.: Ko jūs darāt dienā pirms “Trīs draugiem”?

E.: Nu… kaut ko, šo to… (smejas). Bet ķermeņa sagatavošana no rīta ir arī klasiskās dejas treniņstunda. Nav tā, ka pirms laikmetīgākām izrādēm būtu citāda ķermeņa prakse. Problēma ir tā, ka, ja nedēļā ir trīs dažādas izrādes, tad vienā dienā ir visu trīs mēģinājumi. Un tīri pēc stundu skaita nevar paspēt pārsildīties. Bet, jā, es saprotu tavu domu.

R.: Bet vai tā ir visur pasaulē?

E.: Jā. Pārslēgt ķermeni ir jāpaspēj mēģinājumu procesā. Un, protams, ķermeņa prakse pirms izrādes maina ķermeņa darbu. Piemēram, pēc “Trīs draugiem” jutu, ka riktīgi klasiskajās lomās amplitūda visam ir lielāka, bija cita garša. Tāpēc ir ļoti interesanti, ja labi zināmās lietas atkārto daudz, bet katru reizi caur citu sajūtu. Bet viss, kas ir “ne-klasika”, mums ir pēc pašu iniciatīvas. Zinu, ka trupā ir kolēģi, kas iet pie Dimas (horeogrāfa Dmitrija Gaitjukeviča) uz laikmetīgajām klasēm.

Skats no Elzas Leimanes baleta “(Ne)stāsti man pasakas”. Foto: Agnese Zeltiņa


Noslēgumā. Vairākkārt esmu saņēmusi jautājumu: “Kā vislabāk iesildīt ķermeni?” Esmu savā dzīvē piedzīvojusi ļoti daudz veidu pie dažādiem skolotājiem un horeogrāfiem. Skriešana, lekšana, presītes, pumpēšanās, dibena un kāju kačāšanas; 30 minūšu ilgas dažādu ķermeņa daļu kratīšanas, lēnas un ilgas locītavu “ieeļļošanas” prakses, karāšanās un stiepšanās, kustību mehānisma pētīšana; jogas, taidzi, cīņas mākslu elementu pielietošana, klasiskā baleta stunda un dejiskas iesildīšanās kombinācijas; darbs ar partneri, kur tevi izmasē tā, ka lido, nevis dejo; darbs ar partneri, kur tādi pilnīgi atbrīvojušies 50-75 kilogrami ir jābīda pa telpu; spēles uzdevumi grupā, kur iesildies nepamanot; nesildīšanās, bet uzreiz materiāla dejošana ar sajūtu, ka tā sildies, utt. Nezinu, kas ir vispareizākais vai vislabākais. Bet es noteikti jūtu atšķirību savā dejojumā atkarībā no tā, kā ķermenis ticis gatavots pirms tam. Kaut kur dziļi sirdī man šķiet, ka nekas nav jāsilda. Ir jāatbrīvo saspringušais. Jādod telpa kustībai. Bet tie jau atkal tikai nosaukumi. Pēc sarunas ar Elzu Leimani man šķiet, ka starp mums ir radusies telpa kustībai, kaut kas atbrīvojies vai iesildījies. Tāpat kā ķermenis sastāv no ārkārtīgi daudziem elementiem, starp kuriem gribas savstarpēju jutību un sapratni sadarbībai, tā arī deju piepilda tās ārkārtīgi dažādās ķermeniskās un skatuviskās pieredzes piestrāvotās individualitātes. Gribas mūsu Latvijas dejas ķermeni apzinātu, spēcīgu un sava dejojumu baudošu.


Titulfoto: skats no Elzas Leimanes dejas izrādes “Vārna”. Foto: Uldis Krusts.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.