Saruna ar Elzu Leimani. I daļa. Klasiskais un laikmetīgais

Ar baletdejotāju un horeogrāfi Elzu Leimani sarunājas laikmetīgās dejas horeogrāfe un dejotāja Rūta Pūce

Impulss šai sarunai bija ziņa, kas mani sasniedza gada sākumā, – sadarbību ar Berlīnes Valsts baletu (Berlin Staatsballett) pārtrauc tikai 2019. gada augustā darbu sākusī māksliniecisko vadītāju komanda Juhanness Ēmans (Johannes Öhman) un Saša Valca (Sasha Waltz). Šī interesantā savienība baleta trupas priekšgalā paredzēja veidot kvalitatīvu repertuāru, kas iekļautu gan klasiskā baleta, gan laikmetīgās dejas iestudējumus, piesaistot arī citus pasaules līmeņa horeogrāfus. Šīs ieceres neizdošanās un līguma laušana uzreiz uzjundīja manī eksistenciālus jautājumus. Kas notika? Kas neizdevās un kāpēc? Vai laikmetīgās dejas un baleta izteiksmes līdzekļi un domāšana tiešām ir tik tālu viens no otra, vai tomēr šis bija tikai atsevišķs neveiksmīgs sadarbības mēģinājums? Bet pats galvenais – kā mums pašiem iet ar žanru līdzāspastāvēšanu šeit Latvijā? Kopš Dejas balvas izveides ir sajūta, ka nošķirtība Latvijas dejas laukā sāk mazināties. Piemēram, šosezon parādās jau vairākas mūsdienu dejas izrādes, kas pirms tam netika tik bieži veidotas; gan klasiskās, gan laikmetīgās dejas pasniedzēji mēdz strādāt par skatuviskās tautas dejas kolektīvu vadītāju palīgiem. Tomēr valsts finansēta deju trupa mums joprojām ir tikai viena – Latvijas Nacionālajā operā un baletā.

Parunāt par šo tematu un Berlīnē notikušo aicināju vairākus cilvēkus. Ne visi gribēja runāt, ne visiem bija ko teikt, ne visiem tas šķita aktuāli Latvijas dejas lauka kontekstā. Vadošā baleta soliste Elza Leimane atsaucās uzreiz. Sarunas gaitā pieķēru sevi pie domas – nu, bet, protams! Ar kuru gan vēl citu man par šo vispār būtu jārunā?! Pa taisno epicentrā iekšā. Bet, kā jau visas labas sarunas, arī šī aizklīda no Berlīnes notikumiem uz Latvijas Nacionālo baletu, mūsu pašu dejotāju ķermeņiem, ikdienu un personīgajām pieredzēm.


Rūta Pūce: Tātad, tu pazīsti Juhannesu Ēmanu?

Elza Leimane: Jā, ar Juhannesu iepazinos pirms gada dejas konferencē, kur piedalījās lielāko pasaules trupu vadītāji. Jau toreiz viņš Berlīnē strādāja kā mākslinieciskais vadītājs, bet vēl bez Sašas. Tās bija divas piesātinātas dienas – atgādina grupas terapiju, visi dalās ar savām problēmām, arī tie milži, uz kuriem es lūkojos no lejas. Pēc tam satiku viņu arī Somijā galā koncertos, kur bija gabaliņš no mana iestudējuma, par kuru viņš atzinīgi izteicās. Tas man bija liels pagodinājums.

R.: Ko tu domā par abu horeogrāfu lēmumu neturpināt sadarbību Berlīnē?

E.: Zinu visu situāciju jau no sākuma. Šai trupā ir man diezgan tuvi cilvēki, un viņi atzīst, ka to paskaidrot ir grūti. Tas visiem bija kā tāds šoka vilnis, līdzīgi kā pirms tam, kad tika sākta sadarbība ar Sašu Valcu. Jau toreiz bija protesti no dejotāju puses, tika pat vākti paraksti, lai Juhanness paliktu kā vienīgais mākslinieciskais vadītājs. Bet, manuprāt, viss nebija tik slikti, kā dejotājiem toreiz likās, jo izrādes, kas tapa iepriekšējā pusgadā, bija labas.

Viens iemesls varētu būt, ka trupa bija jau stipri nomocīta ar likstām, kas bija ar Načo Duato (Nacho Duato, iepriekšējais mākslinieciskais vadītājs Berlin Staatsballett). Pati kā skatītāja pieredzēju viņa veidotās izrādes, uz kurām zāle bija pustukša un pēc otrā cēliena palika vēl tukšāka. Redzēju viņa “Romeo un Džuljetu” – tā izrāde gan bija apmeklēta, bet nebija laba.

Tagad ar Juhannesu Ēmanu un Sašu Valcu trupai it kā gāja labi, bet saprotu, ka bija tīri cilvēciska nesaprašanās. Domāju, ka šķiršanās iemesls varēja būt arī tīri praktisks – Juhannesam piedāvāja desmit gadu līgumu Zviedrijā, viņa mājās. Un viņa sirds tomēr ir laikmetīgajā dejā. Baumu līmenī esmu dzirdējusi, ka varbūt Saša Valca paliks, bet viņai vajagot vēl apdomāties, vai būtu gatava strādāt viena. Trupai noteikti ir arī zināma neuzticība pret Sašu saistībā ar viņas kompetences trūkumu klasiskajā dejā, kā arī viņa bieži neesot uz vietas. Manuprāt, vadītājam ir jābūt visu laiku uz vietas, zālē ar trupu. Tā tomēr ir liela profesionāļu grupa, viņus vajag vadīt un par viņiem rūpēties. Kā Balančins (George Balanchin) – viņš pats pasniedza stundas, un tās bija kā viņa laboratorijas. Mūsu trupā arī ir līdzīgi. Bet ar Juhannesu trupa bija diezgan apmierināta. Tāpēc man liekas, ka Berlīnes piecu gadu līgums pret Zviedrijas desmit gadu līgumu bija noteicošais faktors izvēlei par labu mājām – Zviedrijai.

Starp citu, kad Sašai tika piedāvāta pozīcija Berlīnes baletā, lasīju interviju, kur viņa atklāti pasaka, ka nemaz to negrib, viņu tas neinteresē, bet viņa tik un tā ies un darīs, un viņus visus pārmācīs. Manuprāt, aplama nostāja veiksmīgai sadarbībai.

R.: Vai zini, kā reāli darbojās šī laikmetīgās un klasiskās dejas būšana vienā trupā?

E.: Dejotāji runāja, ka viņi ir apdalīti, jo ir atsevišķi izpildītāji laikmetīgajam repertuāram un atsevišķi – klasiskajam. Kaut kādi darbi pārklājas, bet pārsvarā nē. Jēga šādai kompānijai būtu, ja dejotājs dejo gan vienu, gan otru žanru, nevis vēl vairāk segmentējas. Vīzija bija ļoti plašs repertuārs.

R.: Kā tu domā, vai tā ir utopija, ka varētu sajaucēt kopā gan klasisko, gan laikmetīgo?

E.: Man liekas, ka tai nevajadzētu būt utopijai, bet laikam realitātē tas ne vienmēr izdodas. Man šķiet, ka galvenais, lai kopā strādātu cilvēki, kas var un grib sadarboties, un lai neciestu darba atmosfēra. Viss iet roku rokā un abpusējā labpatikā. Lai tas nepārvēršas par sacensību, jo deja ir prieka izpausme. Bērns taču dejo no prieka. Un arī profesionāli dejotāji man šķiet galvenokārt priecīgi cilvēki. Es gribu dejot un priecāties, bet, ja trupā ir negācijas, tas traucē.

Skats no baleta “Žizele”. Foto no personīgā arhīva

R.: Vai mūsu baleta trupai varētu būt līdzīga vadība kā Sašas Valcas un Juhannesa Ēmana gadījumā? Vai vajadzētu?

E.: Kā būtu, ja būtu? Es spēju to iedomāties, bet abiem cilvēkiem būtu jābūt ļoti vienprātīgiem, ar kopēju, skaidru vīziju, jāsaprotas savā starpā. Galvenais ir laba atmosfēra.

Zinu, ka Dānijas Karaliskajam baletam ir piecu laikmetīgo dejotāju grupa, kas diezgan autonomi dara savas lietas. Viņi strādā laboratorijas režīmā, reizi nedēļā uzstājas. Arī Načo bija iesācis ko līdzīgu Berlīnē.

R.: Kā tu redzi šīs divas pasaules – balets un laikmetīgā deja?

E.: Es redzu deju kā deju – ķermeņa valodu. Ja deja ir kā saule, tad dažādie dejas veidi ir kā stari – veidi, kā kustēties. Dalījums “mēs” un “viņi” man galīgi neliekas saistošs. Es cenšos pēc iespējas vairāk skatīties.

R.: Kā jums gāja ar “Trīs draugiem”? Tur ir tāds laikmetīgais piesitiens tomēr…

E.: Tu esi redzējusi to izrādi?

R.: Jā, esmu redzējusi.

E.: Nu, un kā tu viņu raksturotu?

R:. Kurš te kuru intervē?

E.: Mani interesē!

R.: Es tur vārdu “laikmetīgs” neliktu klāt, tāpēc arī mani interesē, ko tu par to saki.

E.: Es to vairāk uztvertu kā teātra izrādi ar… kustību, laikam… Grūti formulēt.

R.: Kas tev liek domāt par šo vārdu – teātris?

E.: Darba process pirmām kārtām bija par lomas interpretāciju. Bija ārkārtīgi daudz sarunu, analīzes ar horeogrāfu Sergeju Zemļanski. Par pašu kustību – gandrīz nemaz. Esmu divas sezonas spēlējusi teātra izrādē, un tas darba process man sasaucās ar “Trīs draugiem”, es atcerējos, kā tas ir – strādāt ar režisoru. Sergejs ir režisors! Un tas ir super! Pieredze visai trupai bija pavisam citāda, arī temats – draudzība – saliedēja mūs. Sākumā bija atlase – bija gan jāskrien, jāstaigā, gan arī dažādi aktiermeistarības uzdevumi. Psiholoģiski un emocionāli nebija viegli, jo viņam bija svarīgas emocijas, redzēt, cik kurš spēj būt ar atvērtiem nervu galiem. Tai testēšanai vispār nebija nekāda sakara ar pašu izrādi. Viņš mūs noskenēja un ātri redzēja, ka ir vērts kādam atteikt piedalīšanos, lai paliktu tie, kam ir interese. Reizēm ir jāupurē kāda zvaigzne, lai būtu laba, radoša atmosfēra. Biju patīkami pārsteigta, ka visi bez vārda runas strādāja arī svētdienās, arī virsstundas, lai tikai darbs būtu padarīts. Nu, un ar Dimu (Dmitriju Gaitjukeviču – horeogrāfa asistentu “Trīs draugos”) bija forši, viņš radīja diezgan daudz kustību materiāla, krietni asistēja. Varbūt fiziski viņš nebija visu laiku klāt, bet paveica daudz.

R.: Jūs arī daudz izmantojāt pantomīmu. Vai tas nav jau tāds novecojis paņēmiens dejā?

E.: Ir jāpārzina saturs tām kustībām. Žestu valodai tagad ir atkal tendence atgriezties. Piemēram, arī horeogrāfs Aleksejs Ratmanskis cenšas mizanscēnas un pantomīmu (lai cik stulbi vārds “pantomīma” skanētu) padarīt attaisnotas un pamatotas dejā. Un ar prātu ir jāsaprot tā žestu valoda, tai jāļauj būt spontānai, lai tā neizskatītos tik iestudēta, bet gan improvizēta un dabīga. Un vēl nozīme, protams, ir dejotāja harismai. Var iemācīt kustēties, bet vai var iemācīt just līdzi? Man liekas, ka nē… Paša dejotāja ziņā ir sevī ieguldīt, lai būtu, ko teikt.

Skats no Elzas Leimanes baleta “(Ne)stāsti man pasakas”. Solisti: Jūlija Brauere un Kristaps Jaunžeikars. Foto: Agnese Zeltiņa

R.: Tu darbojies arī kā horeogrāfe. Vai tu iestudētu tikai klasiku?

E.: Nē (smejas). “Pasakās” (“(Ne)stāsti man pasakas”) gan ir klasika, jo tur ir parafrāze par romantismu, kā arī par “baltajiem cēlieniem”. Bet man būtu riktīgi grūti iestudēt “Jautro atraitni” vai ko tādu. Man nepatīk, ja horeogrāfu cenšas iepakot kādā stilā. Man liekas, katram horeogrāfam ir sava valoda. Kāds varbūt visu dzīvi attīsta vienu domu, un tas ir okei – tas nekas, ka visi viņa baleti izskatās kā viens darbs, tā viņš sevi turpina. Domāju, ka mana valoda noteikti ir klasiski bāzēta, bet es ļoti ietekmējos no mūzikas. Man patīk sadarboties ar šī laika mūzikas radītājiem, izbaudu, kad satiekas un sadzirksteļojas tās sadarbības. Vēl bez tās teātra pieredzes šovasar arī filmējos pie Lailas Pakalniņas pilnmetrāžas filmā, otrā plāna lomā. Un es redzu, ka visi radošie cilvēki visos mākslas žanros pamatā ir vienādi. Kino cilvēki varbūt pat ir vēl slimāki ar savu darbu – gatavi pulksten trijos, četros naktī izmirkt lietū, lai vēlreiz kaut ko nofilmētu. Un tad visi sešos satiekas ar “Labrīt, turpinām”. Mīlestība pret savu arodu.

R.: Tu to jūti arī šeit – baleta trupā?

E.: Jā, īpaši tagad. Kad es atnācu, tad nebija ne tuvu tāda atmosfēra. Bija kaut kādi paaudžu nerakstītie likumi. Bet tagad ir super draudzīgs kolektīvs, un mēs liktu vilties ļoti daudziem, kam ir kādi stereotipi par baleta trupu iekšējo ikdienas saskarsmi. Tiešām ir draudzīga, jauka vide. Protams, ir izņēmumi jeb tā sauktie “garderobes varoņi”, bet ticu, ka tādi ir visās profesijās. Mums ir arī ārzemju puiši, kas ienes ļoti labu darba ētiku. Labi skoloti, patīkami skatīties. Arī trupas vecums ir izlīdzinājies.

R.: Kāpēc ārzemju dejotāji izvēlas strādāt Latvijas Nacionālajā baletā?

E.: Agrāk bija uzstādījums, ka dejotāji nāk tikai no Rīgas Horeogrāfijas skolas, bet tagad puišu ir par maz. Ārzemju dejotāji ļoti veiksmīgi iekļaujas. Viņi visi paši ir sameklējuši mūsu baletu. Ārzemju dejotājus saista mūsu repertuārs, tā plašums un daudzveidība, tas, ka tik lielā klāstā ir pārstāvēta tieši klasika. Citur ir bloku sistēma – sagatavo vienu izrādi, nodejo un tad taisa nākamo. Mums izrādes noturas ilgāk. Ir iespēja lomas iedejot un attīstīt, arī jaunajiem dejotajiem tikt pie tām. Mums ir lielākā klāstā tieši pilnmetrāžas baleti. Amsterdamā trupu vadītāju sanāksmē mūs minēja kā piemēru – mums ir daudzveidība un top ļoti daudz oriģināldarbu, pasaules pirmizrāžu ar oriģinālmūziku. Globalizācija valda arī pasaules teātru baleta repertuāros – visur ir, piemēram, kāds “Oņegins” un redzami tie paši vārdi…

“Positioning Ballet” konferencē Amsterdamā ar Tamaru Roho (Tamara Rojo), Anglijas Nacionālā baleta vadītāju un primabalerīnu

R.: Kas mums tagad ir tādi oriģināldarbi?

E.: Mums katru sezonu ir pasaules pirmizrāde vismaz vienam, ja ne diviem orģināldarbiem.Nākamie trīs iestudējumi ir ļoti interesanti, tie jau dabūjuši balvas un atzinību savā tapšanas vietā. Rudenī būs Martina Rimeiķa “Process”, Kšištofa Pastora “Drakula” un Marko Gekes “Ņižinskis”, kas ir ļoti netradicionāla izrāde. Mēs ar Antonu Freimanu arī pērkam vienu Gekes numuru – tas ir tāpat kā braukt uz meistarklasēm, vienkārši ar mums iestudē numuru un mēs par to samaksājam. Uzreiz ir iespēja arī dejot dažādos galā koncertos. Ļoti labi, ka ir tāds partneris kā Antons. To es gaidu ar nepacietību. Ticu – ja darbs ir veidots godīgi un ar labu gaumi, tad nav pat svarīgi, kādā dejas valodā, estētikā tas ir. Arī konservatīvāks prāts tam noticēs.

R.: Vai mūsu skatītāju prāti ir konservatīvi?

E.: Domāju, ka lielai daļai patīk jaunais, bet tā daļa tomēr nav tik liela, lai regulāri aizpildītu zāli. Tā ir visur pasaulē. Arī, piemēram, Hamburgā, kad rāda “Bajadēru”, zāle ir izpārdota. Janvārī biju Amsterdamā, visi muzeji ir līdzās. Rinda uz muzeju ar vecmeistaru darbiem ir milzīga, bet blakus ir laikmetīgās mākslas muzejs, kur droši var ienākt un iziet. Tas varbūt skaidrojams ar vēlmi pēc harmonijas, jo klasiskajā mākslā tomēr nav disonanses. Klasika ir kodols. Jebkura gudra teātra politika paredz uzturēt mantojumu un arī piedāvāt inovācijas. Mums tas ir labā līdzsvarā. Tagad ar finansējumu būs labāk, būs iespēja piesaistīt tiešām pasaules līmeņa māksliniekus. Jā, ir tikai divi jauniestudējumi gadā. Atduramies pret finansiālo situāciju. Šosezon vismaz ir vēl divi atjauninājumi, tāpēc ir sajūta, ka ir trīs pirmizrādes. Repertuārā ir jābūt dažādībai. Bet paradoksālā kārtā vienalga ir cilvēki, kas uzskata, ka mūsu repertuārā ir par maz klasikas.

R.: Ko tev pašai patīk baudīt vairāk? Vai Amsterdamā stāvēji tai garajā rindā?

E.: Nē, es gāju uz laikmetīgo. Arī Londonā, ja ir izvēle iet uz Sadler’s Wells (dejas māju, kas sadarbojas ar dažādiem laikmetīgajiem māksliniekiem un kompānijām) vai The Royal Opera House, es visdrīzāk aiziešu uz Sadler’s, jo tām izrādēm ir sasaiste ar pasauli šodien. Klasikā man ir svarīgs pats izpildītājs un viņa interpretācija, ko viņš ienes darbā. Ir vērtības, kas ies līdzi laikam – klasiskais balets, tāpat kā simfoniskā mūzika, tiks kopts un būs vienmēr, bet, lai tas būtu dzīvs, tas ir jādejo. Mūzikai ir notis, lugai ir teksts, bet deja, lai tā turpinātos, ir jādejo. Tāpēc ir jābauda konkrēto cilvēku prasme un izpildījuma kvalitātes uz skatuves šeit un tagad.

R.: Man, piemēram, patīk izrādes, kur skatītājs ir tuvu dejotājam. Gan kā skatītājai, gan dejotājai.

E.: Man arī patīk tādas teātra izrādes. Tikko biju Ģertrūdes ielas teātrī uz Vlada (režisora Vladislava Nastavševa) jauno izrādi, kuru nevaru iedomāties nekur citur.

R.: Kā ar baletu tuvumā?

E.: Domāju, ka katram iestudējumam ir sava formula. Ne velti tā lielā zāle paredz to cilvēku daudzumu. Arī leņķis un attālums līdz skatuvei ir tāds, ka kamerlietas nebūtu fiziski sajūtamas. Tas būtu tāpat kā simfonisko orķestri iestūķēt kamerzālē. Arī telpa ir kā kanons, kas paredz šo vai to. Mums, protams, ir bijuši darbi mazajā zālē. Tas tuvums reizēm klasisko baletu padara samocītu. Bet, protams, ja vajag, tad uz visādām skatuvēm var izvietoties. Bet ir arī darbi, kas neder lielajai skatuvei, piemēram, mana “Vārna”. Tad tas nebūtu tas.

R.: Un kā ar eksperimentiem? Laikmetīgā deja grūti iedomājama bez tiem; kā ir baletā?

E.: Piemēram, “Apburtā princese” agrāk beidzās vienpadsmitos vakarā, bet tur ir ainas un mizanscēnas, kas ir padarītas ātrākas, dinamiskākas.

R.: To darāt jūs, dejotāji, izrādes laikā uz skatuves?

E.: Nē, nē (smejas). Vienīgais, kas var ko mainīt izrādes brīdī, ir diriģents. Izrādes dinamika ir salikta jau mēģinājumu procesā. Ja tas ir klasiskā baleta atjauninājums, ir kaut kādas lietas, ko nedrīkst un nevajadzētu mainīt, ja vien horeogrāfam nav sava stipra koncepcija, kā, piemēram, bija Noimaijera (John Neumeier) “Illusions like Swan Lake” – iestudējums it kā ir klasisks, bet ar pilnīgi citu, ļoti personīgu stāstu. Un tajā pašā laikā ir izdevies saglabāt nozīmīgas lietas no tradicionālā iestudējuma.

R.: Kā ar oriģināldarbiem – vai tajos jaunā meklējumi uz vietas, mēģinājumu procesā, varētu būt klātesošāki?

E.: Tas ir ļoti atkarīgs no iesaistīto cilvēku skaita. Ja darbojos ar vienu dejotāju vai pāri, tad ir tā sajūta, ka var turēt roku uz pulsa, un ir ļoti interesanti, ka var atļauties visu ko. Ja ir liela trupa, idejai ir jābūt jau skaidrai. Var, protams, dot kādus atvērtus uzdevumus, bet tam vajag zināmu pieredzi un drosmi, arī spēju pārliecināt dejotājus, ka tagad mēs vienkārši paspēlēsimies.

R.: Kā bija ar tavu darbu “(Ne)stāsti man pasakas”, vai arī tur bija vieta spontanitātei?

E.: Jā! Es vienkārši strādāju pēc labākās sirdsapziņas un baudīju iespēju iestudēt izrādi kā svētkus. Neapkalpojot kādu ekspektācijas par to, kā tas būtu jādara. Tam visam bija diezgan liela eksperimentālā daba. Pirmkārt jau tāpēc, ka viencēlieni pie mums parasti īpaši neaiziet, bet īstenībā jau nekur pasaulē tiem neiet diez ko labi. Bet visas mūsu pēdējās izrādes ir izpārdotas! Man tas ir: “Wow!” Arī komanda un process bija lielisks. Sākot jau ar mūziķiem un to, ka Freiberga kungs (Andris Freibergs, “(Ne)stāsti man pasakas” scenogrāfs) piekrita piedalīties. Tā ir skola visai dzīvei – saprasties un būt uz viena viļņa ar tādiem cilvēkiem.


Sarunas otrā daļa – drīzumā.

Titulfoto: no personīgā arhīva

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.