Ar Elīnu tikāmies pēc izrādes „Tango līnijas” mēģinājuma „Arteļa” pagrabā. „Tango līniju” pirmizrāde jau šovakar, 16. aprīlī, un vēl arī 22. aprīlī. Savukārt maija sākumā izrāde „Esi ar mani” dosies uz festivālu Vācijā. Par tango nerunājām, tango lai runā pats. Runājām par to, kā ir būt laikmetīgās dejas horeogrāfam, kā nākas apvienot savā darbā dažādas lietas un kas nozīmīgāks – starptautiska atzinība vai lauku skolotāju labie vārdi.

Inta Balode: Uzreiz par tiem starptautiskajiem festivāliem – cik tev tas ir svarīgi, vai tas tevi padara laimīgu, vai tas nozīmē atzinību? Iespēja tikt uz ārzemēm jau sen vairs nav galvenais.

Elīna Breice: Jā, nu tikšana uz ārzemēm noteikti nav galvenais. Tas vairāk ir par to, ka tavs darbs der ne tikai šeit, bet arī starptautiski. Lai gan arī kuratori ir ar savu viedokli par to, kas ir interesanti, ko viņi grib, negrib rādīt. Bet ir sajūta, ka esi iekļāvies lielākā kontekstā, ka tas nav tikai sava ciema darbiņš. Sāc apzināties, ka vari būt interesants dažādām publikām, iekļaujies kādā lielākā plūsmā.

-Cik dažādas ir publikas vai arī, kā jau minēji, tās vairāk ir festivālu direktoru gaumes? Vai esi kādreiz veidojusi izrādi, domājot par noietu kādos festivālos? Vai ir principi, kurus ievērojot, palielinās iespēja, ka tevi uzaicinās?

Ir tādi festivāli, kuri apzināti veido savu auditoriju, zina, kādi darbi strādās, ko drīkst rādīt. Es gan nekad neesmu strādājusi, domājot par šādu kontekstu. Lai gan varbūt pat būtu interesanti pamēģināt, lai gan ar to noteikti nepietiktu, jābūt vēl kādai idejai apakšā. Runājot par principiem, domāju, ka ir iespējams pateikt, kas ir pieprasīts, viss jau atkarīgs no konteksta. Lielākie un ietekmīgākie Eiropas festivāli pieprasa konceptuālo deju, lielākās skolas tādus horeogrāfus arī audzina. Ir jau tik tālu, ka kustība kā tāda nav vajadzīga, viss ir reducējies tā, ka dejas gandrīz vairs nav.

-Tas ir labi vai slikti?

Nezinu, tas ir attīstības ceļš, un ir kaut kādi iemesli, kāpēc tik tālu ir aiziets. Ir cilvēku grupa, kas to atbalsta, kas ir to ceļu gājuši. Jocīgi, ka tieši tie cilvēki ir lielie vadītāji, viņi tur visu Eiropas tirgu, līdz ar to zināmā mērā organizē visu virzienu. Liela daļa tam, protams, pavelkas līdzi, jo, ja neiekļaujies viņu redzes lokā, prasībās, tad krīti ārā no aprites. Īstenībā ir uz pirkstiem saskaitāmi cilvēki, kas visu griež ap sevi. Vismaz attiecībā uz lielajiem festivāliem tā noteikti ir. Bet par konceptuālo deju – vai tas ir labi vai slikti, ka tas ir tik tālu – par to man atbildes nav.

-Kurš tev bija pirmais brauciens uz starptautisku festivālu?

Es jau nemaz tik daudz neesmu bijusi. Laikam jau pirmais brauciens bija ar izrādi „Slāpst” (2007) uz New Baltic Dance Viļņā.

-Es atkal par to pašu. Kas mainās pēc tādiem braucieniem, no tā, ko piedzīvo rādīdama savu darbu?

Kardināli nē, bet ietekme ir no jebkuras lietas. Būtiskākais šādā kontesktā bija brauciens ar izrādi „Esi ar mani” uz Londonu, kur Southbank centrā notika festivāls DancEUnion, toreiz jūtu kā mainos, kā manī kaut kas atveras. Tas vairāk bija nevis festivāla dēļ, bet tāpēc, ka nedēļu pirms tam visiem horeogrāfiem kopā bija tāda kā meistardarbnīca, kā iepazīšanās Džonatana Barouza vadībā. Runājām par dažādām lietām, stāstījām par savām darba metodēm. Tas bija svarīgi un vērtīgi, pildījām dažādus uzdevumus, daudz laika pavadījām kopā. Man ļoti patika, ka tas bija pirms darbu rādīšanas, jo tad iepazīsti cilvēkus, zini, kā viņi strādā, ko domā par horeogrāfiju un citām lietām. Izveidojas priekšstats, kādi varētu būt šo cilvēku darbi. Neesmu redzējusi izrādes, bet pazīstu cilvēku, esmu dzirdējusi viņa domas, kuras šķiet ģeniālas, bet tad ieraugi uz skatuves, un redzi, ka tur nekā nav. Ne vienmēr tas, ka cilvēks skaisti runā un māk noformulēt savas domas, ir kāds rādītājs par to, kādi būs viņa darbi.

-Pēc manas pieredzes labi horeogrāfi nemāk skaisti runāt. Man šķiet, ja ideja ir ļoti labi verbalizējama, tad tā visticamāk ir arī gana plakana. Atceros sarunu ar britu zvaigzni Raselu Malifantu pēc izrādes Bruklinas Mūzikas akadēmijā. Sarunas moderators ir pārgudrs filozofs, viņš uzdod jautājumu par māksliniecisko procesu, izmanto daudz sarežģītu vārdu, visādi šķobās, sēž kāju pār kāju salicis. Malifants noklausās un mierīgi pastāsta, ka vispirms strādāja divas nedēļas Anglijā lielā zālē, tad no turienes izlika, brauca mēģināt uz Franciju mazākā telpā, nācās iztēloties, ka zāle ir liela, tad atkal tika atpakaļ lielajā, bija pagrūti pārslēgties. Nu tāds esot bijis process. Malifants nejoko un nemēģina pataisīt moderatoru par muļķi, vienkārši viņam tiešām vissvarīgākie ir apstākļi, tas, kā viņš strādā studijā ar cilvēkiem. Tas arī ir darba process nevis domas, kas bija galvā. Man šķiet, ka labs horeogrāfs nerada gluži no galvas. Lai gan aizvien biežāk horeogrāfiem prasa prasmi labi runāt, lai varētu labāk sevi pārdot. Vai tu arī sajūti šo prasību pēc spējas stāstīt par saviem darbiem?

Pēdējā laikā to jūtu aizvien vairāk, saprotu, ka ir jāsavācas, ka nevar tā galīgi. Mana problēma ir, ka, publiski runājot, sāku satraukties un tad nevaru divus vārdus salikt kopā. Lai gan atkarīgs arī no tēmas.

-Tad jau pie vainas esam mēs, kas intervē, jo neprotam radīt tev komfortablus apstākļus. Bet ir mazliet mulsinoši, ka nu jau pie Elīnas nākam kā pie guru, jautājam par situāciju kopumā, uzliekam tev papildu atbildību tādā veidā. Ja vēl mazliet nopietnāk par to starptautiskumu un lokālumu, tad mani ļoti interesē jautājums par to, kur ir vairāk prieka un gandarījuma, un iedvesmas, kā šīs pieredzes apvienojas? Vai labāk pa smalkiem festivāliem vai labāk pa laukiem?

Vairāk gandarījuma ir tad, kad rādi izrādi nevis festivālu publikai, kas visu ir redzējusi, visu zina un gaida kaut ko nebijušu, bet gan tiem cilvēkiem, kas ir redzējuši mazāk, kam deja ir pārsteigums, kas pirmo reizi atklāj kaut ko citādāk uzrunājošu. Nav svarīgi dabūt atzinību tikai no profesionāļu puses. Nē, protams, ir svarīgi, ka novērtē, bet ja darbi var palīdzēt, kaut ko dot cilvēkiem…

-Vai prātā nāk kādi konkrēti mirkļi, kad kāds pienāk, pasaka, ko ir sajutis?

Ir bijis daudz tādu brīžu, kad saproti, ka tieši tas ir svarīgākais, ka tavs darbs ir palīdzējis, uzrunājis kādu tieši vajadzīgajā mirklī.

-Tā kā piemēram tajā visai jocīgajā braucienā ar „Es esmu dialogs” uz Otepi Igaunijā?

Jā, tur bija skolotājas, kas neprata angliski un teica, ka no teksta nebija sapratušas neko. Viņas nebija sapratušas valodu, bet bija visu sapratušas, jo kustību valoda viņām šķita tik precīza. Teica, ka to vajag bērniem rādīt skolās, jo žestu un kustību valoda ir tik īpaša.

-Vai tiešām var būt, ka Igaunijā, kas visur mums ir priekšā, cilvēki tiešām nebija redzējuši un neko nezināja par laikmetīgo deju? Turklāt ne tik mazā pilsētā, turpat netālu Vīlande ar savu horeogrāfijas programmu un festivāliem. Nesen dzirdēju viedokli, ka ar igauņiem nekad nevar zināt, cik viņiem reāli nav problēmu vai cik labs ir PR.

Igaunijā jau tāpat kā mums deja koncentrējas lielajās pilsētās. Runājot ar igauņu kolēģiem, esmu pārliecinājusies, ka viņus interesē tikai starptautiskais tirgus. Tas ir vienīgais mērķis, kāpēc viņiem vajag Baltijas platformu. Viņi jūtas daļa no Skandināvijas aprites un par lokālo kontekstu neiespringst. Galvenais jautājums ir, kā dabūt savu vārdu starptautiski atpazīstamu.

-Man šķiet, tas ir no mums stipri atšķirīgi, Latvijas horeogrāfiem festivāli nereti ir laba iespēja uzlabot savu budžetu, bet man ir sajūta, un ir daudz notikumu, kas par to liecina, ka mūsu māksliniekiem rūp vietējais skatītājs.

Jā, mums tas šķiet daudz svarīgāk nekā viņiem. Igauņiem ir skaidrs viņu dejas mērķis.

-Te nu nonākam pēc vēl viena jautājuma – vai dejai ir nacionālas iezīmes? Somu deja, igauņu, vai visu vairāk nosaka personības?

Vairāk laikam personības. Lai gan, protams, arī visi apstākļi, tas, kāda ir situācija, kādi ir pasniedzēji, kāda akadēmija. Apstākļi nosaka, kādi ir produkti, var jau gadīties kāds neraksturīgs, bet tas ir izņēmums. Bet atgriežoties pie festivālu tēmas – svarīgi ir tas, ka braucot uz tiem tu prezentē nevis sevi, bet visu nozari un caur to arī valsti. Citi skatās un domā – ak, tad tāda ir Latvijā, tā viņi visi dejo. Laikmetīgā deja gandrīz jebkurā valsti ir pietiekoši maza, un visi ir kaut kā saistīti, ir vienas saknes. Ja rumāņi tādi ir, tad tādi ir.

-Par naudu arī jāparunā. Kā zināt, cik lielu honorāru prasīt, ja tevi uzaicina uz kādu festivālu? Kā sāk audzēt savu cenu, no kā tas ir atkarīgs, vai no tā, cik reizes tevi aicina?

Jāskatās, kāds festivāls, kurā valstī… Nezinu, es par tām naudas lietām nevaru neko saprast, nav pietiekoši lielas pieredzes.

-Horeogrāfu asociācijas sēdēs ir runāts par to, vai vajadzētu kādus tarifus kaut vai nerakstītus. Ir nozares, kur tas ir diezgan skaidrs un saprotams, piemēram, mūzika. Dejā viss tāds trausls, un tad vēl katru reizi jāskaidro, ka šie cilvēki nav algoti nekādos valsts ansambļos, ka nav pamatalgu. Labāk jau nemaz nesākt runāt par naudu. Tu jau arī vari izdzīvot ar deju tikai tāpēc, ka māci bērnus. Lai gan varbūt tieši tāpēc esam vairāk pie tautas, jo ārzemēs horeogrāfi mazāk strādā ar bērniem. Pasniedz pilates, Aleksandra tehniku, lai piepelnītos, bet stāstus par bērniem dzirdu daudz retāk nekā Latvijā. Mūsu mākslinieki paliek pie tautas. Vēl es domāju par tavu darbu „Ritmā” – šova deja blakus laikmetīgajai dejai – vai abi palīdz viens otram vai traucē.

Ir dažādi, bet galvenokārt ir zināms līdzsvars. Reizēm ir labi, ka neesmu aizņemta tikai ar laikmetīgo deju, kas mēdz arī būt gana mokoša. Ir labi, ka var realizēt idejas dažādās formās, bet reizēm tas ir arī slogs, jo nevaru pieslēgties pilnā mērā savām izrādēm. Ir jādomā par pasniegšanu, organizāciju, finansēm. Lai gan laikam tomēr es vienu bez otra nevaru pavilkt, šis apvienojums dod lielāku brīvību – varu sakārtot finansiālo pusi, telpas, bet tas paņem laiku un enerģiju. Nezinu, brīžiem liekas ka traucē, brīžiem, ka nē.

-Tad, kad tev jāgatavo izteikti šovisks, ekstraverts deju numurs, vai tavas zināšanas laikmetīgajā dejā, zināmā distance, kas nāk līdzi šai domāšanai, neliek tev smieties?

Nē, es varu tā normāli, jo zinu noteikumus, zinu, ko vajag uztaisīt. Tas nav grūti.

-Domājot par visiem taviem daudzajiem darbiem, gribas vaicāt, kas būtu tas, kas padarītu tavu dzīvi vieglāku? Tu jau gan esi viena no retajiem, kas daudz nežēlojas, sakombinē visu un izdari, bet, ja nu būtu iespēja ko mainīt, kas būtu tas, kas ļautu dzīvot vieglāk, strādāt ar lielāku atdevi?

Vajadzētu cilvēku, kas nodarbojas ar menedžmentu. Esmu jau meklējusi, visu laiku par to domāju, bet nav tik vienkārši. Ir grūti atrast cilvēku, uz kuru varētu paļauties. Ne uz vienu nevar, pats uz sevi jau arī nevar… Svarīgi lai menedžerim varētu uzticēties, lai viņš saprastu nozares specifiku. Kādu, kas nav bakstāms cilvēks, kas pats var darīt, var domāt, ierosināt. Tas atrisinātu ļoti daudz problēmu. Nav jau tā, ka menedžmenta lietas daru ar riebumu, bet visa kā ir par daudz, tas rada par daudz stresa un beigu beigās nevari ne to, ne to – vienlaicīgi rakstīt un izsūtīt preses relīzi, domāt nākamo kombināciju, plānot, kas jādara mēģinājumā, un tad vēl vienā mēģinājumā. Galvā iestājas panika.

-Ja nu atbrauktu pie mums kāds importa menedžeris, viens amerikāņu zēns, piemēram, vai tas darbotos?

Ja būtu kāds liels projekts, kurā vajadzētu palīdzību, tad uz to laiku darbotos, bet – ko pēc tam, kad aizbrauktu projām? Nav jau problēmas kādu piesaistīt uz vienu projektu, lai strādā ar medijiem vai tehniskām lietām. Svarīgi darboties ir tieši pārējā laikā: kur aizsūtīt izrādes ierakstus, ko vēl varētu darīt, kā organizēt, kur Latvijā izrādi varētu parādīt.. Tam man pietrūkst laika, pienāk informācija par rezidencēm, projektiem, nevar visu paspēt. Tur tad arī tērējas enerģija, ideāli būtu domāt par savām izrādēm, lasīt grāmatas, iedvesmoties, lai gan varbūt nemaz nebūtu tik ideāli… Ir jau arī tā – ja man ir vienlaikus vairāki atbildīgi projekti, tad var vairāk izdarīt, enerģija rodas, bet tā ir īslaicīgā enerģija, pēc tam es slimoju pusgadu.

-Ekstrēmā enerģija?

Patīk jau izmantot arī to. Bet – kā panākt, lai pēc tam nav pusgadu jāslimo, pusgadu kā zombijam jāstaigā? Daba jau arī atjaunojas un ziemā guļ.

Lasiet arī Ditas Eglītes interviju ar Elīnu Breici “Ņem manas acis un esi ar mani!”