Sarkani melnos toņos. Par “Karmenu. 5 tango.”

25/02/2013

Baiba Beinaroviča

Pēdējos gados publika tiek diezgan intensīvi iepazīstināta ar dažādas kvalitātes viencēlieniem, daži no tiem pazuduši no mūsu skatves nepelnīti, piemēram, franču horeogrāfa Malandēna „Radīšana”. Savukārt daži paradoksālā kārtā turas repertuārā un nav saprotams kāpēc. Nupat Latvijas Nacionālajais balets skatītāju vērtējumam nodevis otro šīs sezonas pirmizrādi „Karmena. 5 tango”. Tajā apvienoti divi baleta viencēlieni, atjaunojums poļu horeogrāfa Kšištofa Pastora „Karmenai” (Rīgā iestudēta 2001. gadā) un holandiešu horeogrāfa Hansa van Manena pasaulē plaši pazīstamais „5 tango” ar Piacollas mūziku.

Par „Karmenas” atgriešanos savā ziņā priecājos, jo Bizē-Ščedrina balets dažādās horeogrāfijās ir 20. gadsimta baleta skatuves klasika un jebkurai balerīnai titulloma varētu būt tikpat iekārojama kā klasiskais Gulbis. Latvijas Nacionālajam baletam Bizē-Ščedrina „Karmena” ir viens no tā vēsturiskās atmiņas leģendārajiem nosaukumiem, un savulaik Aleksandra Lemberga lakoniskā un elegantā versija bija izbraukājusi daudzas pasaules valstis un iemantojusi plašu atzinību. Bet Larisa Tuisova titullomā ierakstīja vienu no spožākajām lappusēm mūsu baleta vēsturē, ne ar kādu no klasiskajām princesēm, bet tieši ar Karmenu.

Baleta sižets ir labi zināms no operas. Ščedrina jaunievedums ir muzikālais Likteņa tēls, kas baletam piešķir simbolisma dimensiju. Pastors „Karmenā” ir gājis vēl tālāk un radījis dubultu Toreadora-Likteņa tēlu, ar kuru vēlējies īpaši uzskatāmi parādīt, ka tieši Toreadors ir liktenīgais pagrieziens Karmenas un Hosē attiecībās. Nekad gan neesmu sapratusi, kāpēc Liktenis tik neganti ienīst Karmenu un sūta spoži izpucēto Toreadoru, lai nestu viņai nāvi. Un tad, lai pārliecinātos, ka Karmena tiešām mirst, pats personīgi ierodas un piedalās nāvessoda izpildē (tāpat kā pirms tam piedalās virsnieka nogalināšanā). Tāpēc, no vienas puse, Toreadors kā Liktens nodoma īstenotājs pats par sevi ir laba doma, taču motivācija šai personiskajai attieksmei pret Karmenu man nekad nav bijusi skaidra. Tāpēc vienmēr esmu domājusi, ka Pastoram šis peronāžs nav Liktenis, bet Nāve. Un „Karmenas” fināls, lai cik likumskarīgs, mani Pastora baletā līdz galam nav uzrunājis.

Titullomā dejoja Viktorija Jansone, un man pirmo reizi patiešām patika viņas Karmena. Ja iepriekšējā iestudējumā viņa dejoja vairāk operas un noveles miesisko un juteklisko čigānieti, tad tagad viņas Karmena ir mazāk reālistiska, tajā daudz vairāk parādās simboliskais elements un vispārinājums, un tas jau vairāk atbilst Bizē-Ščedrina baleta garam. Turklāt Viktorija Jansone iemācījusies ne tik daudz uz skatuves „ciest” pati, cik raidīt pārdzīvojumu zālē, un tā jau ir pavisam cita līmeņa emocionālā saikne ar publiku. Aleksejs Avečkins ir iespaidīgs Hosē lomā, taču viņa tēls visveiksmīgāk atklājas nevis dejas brīžos, bet aktierspēles solo momentos, psiholoģiskajā pārdzīvojumā stājā, sejā un acīs habaneras laikā, Karmenas un Toreadora duetā, virsnieka nošaušanas epizodē. Un tomēr izrādes laikā mani nepameta sajūta, ka es skatos uz Kareņina spāņu jaunāko brāli, jo veidojas kaut kādā emociju dublēšanās. Cerams, ka nākamajās izrādēs tas mainīsies.

Uzbūvē un formā vienkāršais un elegantais, emocionāli vēsais un izturētais, un tieši tāpēc tik izsmalcinātais van Manena balets „5 tango” ir izvēlēts Sankt Pēterburgas Marijas teātra zvaigznes Uljanas Lopatkinas Gala koncertu izrādēm. Pats balets pirmizrādi piedzīvoja 1977. gadā Amsterdamā, un tagad nemainigā veidā kā van Manena vizītkarte apstaigā dažādas baleta skatuves. Uljana Lopatkina šo baletu izvēlējusies gudri un smalkjūtīgi, nevainojami piemeklējot savai dejas manierei un stilam visatbilstošāko. „5 tango” nav spožu piruešu vai galvu rebinošu lēcienu, te virknējas vairāki tango, soli, dueti, ansambļa dejas. Tie gan nav kaislīgie argentīniešu tango, van Manena iestudējums ir gandrīz akadēmiska baleta versija par tango tēmu uz puantēm un atturīgu dejojumu, kur tikai reizēm partneri ieskatās viens otram acīs, un tajās pāris sekundēs tad arī viss abu starpā tiek pateikts. Bez ugunīgām kustībām vai kaisliem apskāvieniem, izrādās, arī šādā tango var izteikt tik daudz.

Van Manena kompozīcijas ir askētiskas, gandrīz ģeometriski precīzas, pozas grafiskas un dejojums tur nepieciešams perfekts. Līdzās Uljanai Lopatkinai visi mūsu solisti ir centušies pastiepties un mēģina nepazust. Lai gan Lopatkinas partijai ir tikai viens solo dejojums un duets, viņas tango soliste izceļas. Balerīnas rokas, veicot jebkādus port de bras, gaisā gluži vai uzskatāmi veido nebeidzamības iespaidu, viņas mugura un epaulement rāda, kādai jābūt izteiksmīgai mugurai un pleciem. Pat miera stāvoklī sastingstot pozā un izturot pauzi mūzikas pavadījumā, Lopatkina rada netveramu klātbūtnes sajūtu, un gluži vai redzama liekas iekšējā emocionālā kustība – tādu efektu ne katru dienu gadās redzēt, to spēj tikai nobriedis mākslinieks. Un ar savu personības zīmogu viņa gribot negribot aizēno Latvijas kolēģus, kas ir tikai fons šais izcilajai balerīnai. Solisti ļoti cenšas, tomēr kopumā paliek dīvaina „sausuma” sajūta, taču iespējams, ka tā vienkārši ir Lopatkinas Pēterburgas skola, žestu tīrība un plašums, kas nomāc mūsu dejotājus.

Abi baleti ieturēti sarkani melnos toņos („Karmenas” scenogrāfs ir Adomas Jacovskis, kostīmu māksliniece – Kristīne Pasternaka, „5 tango” mākslinieks – Žans Pols Vorms). Kostīmu un scenogrāfijas krāsu vienādā gamma kopumā rada mazliet vienmuļu noskaņu, trūkst kontrastu abu viencēlienu starpā, jo vizuālais noformējums rada iespaidu, ka viens balets ir otra turpinājums. Tas, kas īpaši piezemēja ikvienas emocijas un iespaidus, bija ieraksta izmantojums pavadījumā, un ļoti pietrūka orķestra dzīvās mūzikas.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.