“Es nopūšos, aizspiežu acis un pēkšņi tik skaisti ņirb.
Dzeltens un sarkans, un melns, un visam pa vidu rēgojas tas, kurš nekad neko neaizmirst.
Bez balss viņš saka – būs labi, tu deri kāds esi, tev nebūs no jauna jāpārdzimst.”

(Henriks Eliass Zēgners)

Pirmie vārdi, kurus dzirdu pēc izrādes “Boy-Oy”: beidzot kaut kas drosmīgs! Es nešaubos un piekrītu dzirdētajam apgalvojumam. Tomēr vēlos nopietnāk iedziļināties un pārdomāt, kāpēc “Boy-Oy” drosmi apliecina vairāk nekā citi mākslas darbi. Vai tas saistāms ar risku? Varbūt ar ievainojamību? Lai kādu darbu varētu raksturot kā drosmīgu, domāju, ir būtiski apzināties tā tapšanas kontekstu. Uzskatu, ka dziļākajā būtībā drosme ir politiska. Taču, lai arī katrs mākslas darbs ir politisks, jo top konkrētas sabiedrības organizācijas modelī, tas ne vienmēr ir drosmīgs. Piemēram, par vairāk vai mazāk drosmīgu mākslas darbs kļūst, konfrontējot politisko realitāti – sabiedrībā valdošās tendences. Attiecīgi izrādē “Boy-Oy” izpildītāja ķermenis ir pretstatīts heteroseksualitātei, patriarhātam un nacionālismam. Darba autors publikai katrā ziņā atklājas kā citādais.

Es apsēžos Ģertrūdes ielas teātra black box zālē un redzu, kā izrādes idejas autors, horeogrāfs un izpildītājs Vladimirs Goršantovs apakšbiksēs sēž pretim nelielam spogulim uz pūkaina un sarkana paklāja, līmējot sev biezas un brūnas ūsas (grima māksliniece – Dārta Ašmane). Vienlaikus aizmugurē uz ekrāna, kas aizņem gandrīz visu skatuves vertikālo plakni, redzu zīmīgu notikumu hronoloģisku uzskaitījumu divu atšķirīgu Vladimiru dzīvēs – frāzi “2014. gadā Vladimirs anektē Krimu” nomaina teikums “2017. gadā Vladimirs uzvar konkursā “Dīva””. Horeogrāfs novelk oranžu kokvilnas džemperi un uzvelk sportiskas un stilīgas drēbes, lai nodotos dejai. Bet vispirms viņš sniedz šķietami nejauši izvēlētam skatītājam ar krāsainiem spīdumiņiem aplīmētu smidzinātāju un aicina samitrināt viņu ar ūdeni. Atskan mūzika.

Šķiet, ka dejā miklais Vladimirs rotaļājas ar vīrišķīgu un sievišķīgu kustību. Iegurņa kustības, muskuļu tonuss un spēcīga ritma akcentēšana attiecas uz vīrišķību, kuru dejotājam atainot palīdz suģestējoša elektroniskā mūzika (komponists – Ernests Valts Circenis). Savukārt sievišķībai piedēvēju plūstošas plaukstu kustības, glāstus, skatienu un pozēšanu. Skaņdarbs ir lielisks. Apbrīnojama sadarbība ar mūziku atklājas, kad Vladimirs, piemēram, atkārtojumā balstītu kustību sekvenci nomaina vienlaicīgi ar ritma partitūru. Ar laiku šķiet, ka mūzika un Vladimirs sakūst vienā veselumā. Pēkšņi es redzu, kā viņš dejo ar diviem hula-hoop riņķiem, tos prasmīgi vadot gan ap ķermeni, gan telpā ap sevi. Aina noslēdzas, kamēr Vladimirs ilgi un kārtīgi apsmidzina sevi ar ūdeni. Miesa vilinoši sāk zaigot skatuves gaismā (gaismu mākslinieks – Reinis Zalte). Slapjais Vladimirs no tirgus somas paņem puķaini rozā frotē dvieli un saslauka peļķi aiz sevis.

Uzvilcis pižiku, uz kura rakstīts “XUY” un mirdzošiem kristāliņiem noklātas bikses, dejotājs dodas pie mikrofona statīva tuvu skatītāju pirmajai rindai. Uz mikrofona viņš uzvelk prezervatīvu un iedzied pirmos vārdus dziesmai, kas pēc mirkļa atskan skaļruņos. Vladimirs sāk laizīt mikrofonu – izskatās, ka viņš tam sniedz orālo seksu. Fonā skan dziesma, kuras vārdi apspēlē frāzi “put in”. Rodas komiska gaisotne, jo izpildītāja mutē burtiski tiek ievietots objekts. Pēc brīža mikrofona statīvs tiek aizlidināts pa gaisu un Vladimirs no tirgus somas izņem banānu. Pēc koķetas banāna nomizošanas viņš apēd pāris kumosus, pirms dodas aicināt skatītāju turpināt ievietot augli viņa mutē. Pēc tam Vladimirs atalgo skatītāju ar nelielu klēpja deju. Čipendeila ampluā caurstrāvo izrādi un piestāv Vladimiram – ciešs acu kontakts, koķetēšana un flirts. Seksapīlā aina noslēdzas ar sevi plosošu kustību sekvenci, Vladimiram guļot ar ceļgalos saliektām kājām un pēdām pie zemes, vienlaikus ritmiski cilājot krūškurvi augšup un lejup. Viņa sejā manu gan ciešanas, gan baudu. Kā mute, tā acis ir puspievērtas. Es jūtu Vladimira elsošanu, nerimtīgi triecot krūškurvi grīdā zem sevis. Beidzot Vladimirs nostājas uz kājām, aiziet pie somas un izņem no tās dzirkstošā vīna pudeli. Spēcīgi to sakratījis, viņš izšauj korķi un ļauj baltam, putainam šķidrumam izšļakstīties uz miesas un deju grīdas. Atlikušo dzērienu Vladimirs atdod skatītājiem. Es domāju par to, kā normatīvā sabiedrībā atstumtie ķermeņi cieš no paaugstināta stresa, kas organizē “pareizo” dzīvesveidu, kurā citādais ir lieks. Izrāde nodrošina laiku un vietu, lai tiktu galā ar uzkrāto spriedzi. Vai atbrīvošanās ir drosmīga?

Noskaņa norimst. Vladimirs sēž un smaida, smēķējot cigareti un kratot pelnus patvārī. Es atceros, ka pirms mirkļa uz ekrāna redzēju Vladimira saraksti ar tēvu, kas pirms pāris gadiem pārcēlās uz Vāciju. Skatītāji uzzina, ka kopš tā laika Vladimirs ir daudz strādājis, solījis atpūsties un izvairījies no cieša kontakta ar tēti. Dūmu ieskauts, dejotājs atver pūkainu pierakstu kladi, kas atgādina dienasgrāmatu. Vladimirs aizkūpina vēl vienu cigareti un sāk lasīt no atvērtās klades. Viņš krieviski lasa vēstuli tēvam, kamēr uz ekrāna ir lasāms teksta tulkojums latviski un angliski. Ir skumji. Skatuve kļūst par atzīšanās vietu. Bērnībā tēvs Vladimiru aizvainoja cirka nodarbību laikā, nenovērtējot viņa izaugsmi un sasniegumus. Vladimirs skatītāju priekšā arvien vairāk kļūst par cilvēku ar personiskām ciešanām. Kopumā teksts izrādē “Boy-Oy” cilvēcisko Vladimiru un palīdz ķermenim kļūt par individualitāti, lai izvairītos no bezpersoniskas citādības reprezentācijas (izrādes dramaturgs – Andrejs Jarovojs). Es domāju par to, cik drosmīgam ir jābūt, lai šobrīd Latvijas kultūras telpā publiski runātu krieviski; cik drosmīgam ir jābūt, lai atklāti stāstītu, ka esi homoseksuāls cilvēks; domāju, cik drosmīgam ir jābūt, lai pēc vidusskolas Daugavpilī nolemtu studēt Latvijas Kultūras akadēmijā, kur studiju process, līdzīgi lielākajai daļai laikmetīgās skatuves mākslas vides, ir latviešu valodā; cik drosmīgam ir jābūt, lai sāktu sevi iemīlēt sabiedrībā, kurā citādo padara par grēkāzi; cik drosmīgam ir jābūt, lai neiederētos, bet turpinātu rast veidus, kā piederēt un būt?

Pēc šīs ainas skan vēl viena dziesma, kas asprātīgi apspēlē vārdu “boy”. Skatītāji var sekot līdzi dziesmas vārdiem uz ekrāna. Pa to laiku Vladimirs ir uzvilcis apspīlētu kreklu ar termogrāfijas kameras attēlu, kas ar infrasarkanā starojuma palīdzību it kā attēlo viņa miesas siltumu, sportiskus šortus un vienu bēšu augstpapēžu platformas zābaku. Viņš dzied līdzi un balansē uz apautās kājas. Ir acīmredzama Vladimira pieredze cirka mākslā – vēlme izpildīt meistarīgus, virtuozus paņēmienus, kas paredz saspringtu koncentrēšanos un ķermeņa apzinātību, kā arī uzdrīkstēšanos un uzticēšanos savām prasmēm, lai nesavainotos un īstenotu nodomu, piemēram, veikt pārmetienu, atrasties uz galvas, vai špagatā.

Vladimirs atgriežas pie tirgus somas, lai uz grīdas izmestu dažādas drēbes. Apģērbu kaudze raisa asociācijas ar identitāšu pielaikošanu un iespēju tās konstruēt dažādos ikdienas komplektos. Drēbes, tāpat kā pūkaina dienasgrāmata, ūsas vai rotaļas ar sievišķo un vīrišķo kustību, atgādina par dzimtes performativitāti – nepārtrauktu darbību kopumu, kas rada dzimti, pretstatā iepriekš noteiktajam bioloģiskajam dzimumam. Izrādē “Boy-Oy” Vladimira ķermenī atklājas homoseksuāla cilvēka iedaba, kvīra cilvēka iedaba, krievvalodīga cilvēka iedaba, laikmetīgās dejas mākslinieka iedaba, daugavpilieša iedaba un dēla iedaba. Es redzu, kā Vladimirs stāv bardakā uz skatuves starp banāna mizu, prezervatīvu, drēbēm, botām, statīvu, cigaretēm un patvāri, mēģinot identitāšu ielenkumā rast jēgu gan šovakar, gan ikdienā: Vladimiram ir jāturpina dzīvot savā ķermenī arī pēc aplausiem. Iespējams, tāpēc šī izrāde ir drosmīga?

Galu galā no drēbju kaudzes viņš izvēlas uzvilkt egļu zaļu kreklu un bikses, kas atgādina satīna pidžamu, lai nodotos parafrāzei par mūsdienu deju stiliem vogue un waakcing. Enerģiskās un precīzās kustības vēl aizvien pavada elektroniskā mūzika un gaisma. Vienlaikus Vladimirs sāk kliegt: “Bloody – Mir, Vladi – Mir, Bloody – Mir, Vladi – Mir!” Vārdi atspoguļojas uz ekrāna, līdz tekstu nomaina uzraksts “GAY”, kas dažādos fontos un izmēros atkārtojas arvien pieaugošā intensitātē (projekciju autori – Dāvis Kristaps Aigars un Marianna Lapiņa, kas vienlaikus ir arī izrādes scenogrāfe, kostīmu māksliniece un vizuālās identitātes autore). Pēc piesātinātās dejas Vladimirs sabrūk uz grīdas, sakņupis čokurā. Izdziest ekrāns, un noklust skaņa. Vladimirs ir sevi izsmēlis.

Atskan dāsni aplausi. Skatītāju rindās redzu kultūras ministru Nauri Puntuli. Viņš izvēlas neaplaudēt. Es pārliecinos, ka māksla acīmredzami ir politiska. Izrādes atspoguļo noteiktas idejas un vērtības, kuras attiecīgi izpelnās vai neizpelnās skatītāju atzinību. Varbūt mākslas darbs, kas patīk lielākajai daļai sabiedrības, nav drosmīgs? Man par laimi, izrāde “Boy-Oy” izceļ īpašības un parādības, kuras no sirds cienu, – uzdrīkstēšanos, atklātību, spēku un baudu. Tādēļ es priecājos dzīvot valstī, kurā var tapt “Boy-Oy”. Tomēr ne tikai izrāde, bet arī ziņu portāli ikdienā atgādina, ka Latvija atrodas blakus agresoram. Man bail iedomāties “Boy-Oy” Krievijā.

Sargi sevi, Vladimir!

*Ģirts Estere Dubults interesējas par horeogrāfijas un līdzcietības robežām.