Sarežģītā attiecību interpunkcija

Kitija BALCARE

www.kroders.lv, 17.jūnijs 2011

Ar ironisku un smalku pasmīnēšanu par attiecībām. Divdesmit sešās jaunās horeogrāfes Elīnas Lutces dejas izrādes Melot nedrīkst izlikties minūtēs dejotāja Lelde Feldmane un jaunais aktieris/režisors Jurijs Djakonovs sakāpina savstarpējo attiecību interpunkciju līdz augstākajai pakāpei, balansējot uz absurda robežas tajā, cik tālu divi indivīdi var iet savstarpējo emocionālo spēļu vārdā. Un tomēr izrādās, ka mēs mīlam otru cilvēku sentimentālu iemeslu dēļ. Tā vismaz Elīnas Lutces diplomdarba Melot nedrīkst izlikties izskaņā mums atgādina viena no džeza laikmeta himnām un populārām kāzu dziesmām – Neta Kinga Kola dziesma For the sentimental reasons.

[oqeygallery id=12]

Spēles noteikumi attiecību cirkā

Vīrietis (Jurijs Djakonovs) baltā bezpiedurkņu krekliņā un tumšās uzvalka biksēs visā savā nopietnībā pusatvērtā melnās skatuves priekškara spraugā cenšas apslāpēt pirmatnējo kāri izrādīt nepastarpinātu uzmanību daiļā dzimuma pārstāvei. Ārēji tēlots vēsums, bet ķermenis tā nēsātāju nodod. Vīrietis ir uzķēries uz sievietes, kurai patīk burāt, izmestā āķa.

Sieviete (Lelde Feldmane) ar lelles skatienu sarkanbalti svītrotā tērpā ar milzu banti krūšu apvidū (tērps arī nenoliedzami norāda uz klaunādes elementu izmantojumu izrādē). Leldes Feldmanes spēcīgajai un visnotaļ kareivīgi noskaņotajai sievietei izdodas rast humora žanram atbilstošus sejas mīmikas risinājumus, vienlaikus reaģējot ar Juriju Djakonovu un viņa izturēto klasiski neatkarīgo un neievainojamo vīrieša pozu.

Kad iepazīšanās fāze, cenšoties noskaidrot, vai vīrietim ar spāņu degunu garšo sviestmaizes ar vai bez sviesta un vai sievietei ar it kā grieķu profilu patīk ceļot, izrādes priekškars atveras un skatītāji imagināri tiek ievesti jaunās dāmas dzīvoklī. Divvietīgā sofa un pie neredzamās sienas spoži izgaismota mūsu revolucionārā (vēl pagaidām pašreizējā) Valsts prezidenta un viņa gaišās kundzes Lilitas smaidoša portreta fotogrāfija. Vieta idillei.

Jaunā dāma savā teritorijā ielaistajam jaunajam kungam sākotnēji mēģina likt spēlēt attiecību neparedzamo spēli pēc viņas noteikumiem. Jo tā ir viņas teritorija. Par savdabīgu „savējā” atzīšanas rituālu kļūst adītu, zilu istabas čību ar zaļām vardēm pasniegšana jaunajam iemītniekam. (Jāpiebilst, ka tādas pašas mājas čības kājās ir arī pašai dāmai.)

Ņemot vērā, ka vairums vīriešu kopdzīves aktu nepieņem ar tik lielu sajūsmu, kā to mēdz darīt daiļā dzimuma pārstāves, tas ir novērojams arī izrādē Melot nedrīkst izlikties, kas patiesībā ir arī motīvs visai izrādes darbībai, kuras laikā abi varoņi cenšas sākumā pievērst uzmanību un iepatikties viens otram, vēlāk jau noturēt viens otra uzmanību ar emocionāliem pārspīlējumiem, bet izrādes izskaņā jau sakāpinot emocionālo latiņu tiktāl, ka mazajām sievietes viltībām vīrietis vienkārši pieliek treknu ketčupa punktu. Naturālistiskajai ainai, ko piedzīvo Dailes teātra Mazā zāle, seko atslābums, kad maskas krīt un abi mīlētāji/ karotāji pēc satraucošas dejas, meklējot veidu, kā sajust vienam otra emocionālās svārstības, atkal vienojas ritmiskā un identiskā soļu kombinācijā, mierīgi līdzāspastāvot neskatoties uz visu, kas bijis pirms tam.

Uzmanību okupē darbība

Šī dejas izrāde aizrit gandrīz bez muzikālā pavadījuma (ja neņem vērā veldzējošo fināla dziesma, ko gribētos pat dēvēt par „titru” mūziku). Skaņu efektus rada dejotāju kustības, izsaucieni, emocionālās pieturzīmes, kuras tie paši saliek vajadzīgajās vietās. Tādējādi ir rasts veiksmīgs risinājums, jo mūzikas klātneesamība nemaz nav traucējoša, bet tieši pretēji nevajadzīgi nenovērš uzmanību no pašas izrādes darbības.

Skatītāja uzmanība ir pilnīgi okupēta gan ar smalko, aktierisko humora līniju, gan ar mulsinošajām epizodēm (jāatzīst, ka pirmajā brīdī pāris mirkļus tiešām rodas aizdomas, ka ekspresīvajā cīņas dejā Leldei Feldmanei ir pāršķelta lūpa, kas asiņo). Pietuvinot realitātei pāra savstarpējo attiecību izklāstu, ko raksturo deja ciešā satvērienā, kur katrs ik pa laikam vēlas diktēt savus pareizos soļus. Viņi notēloja, mēs noticējām.

Vai mīlestība ir kompromisu māksla? To katrs atbildēs pats sev. Tas, ko izrāde atklāj, ir apziņa, ka pārim jāprot sadzīvot, turklāt klātesot gan priekos, gan bēdās, jo tikai tā ir izjūtams nepanesamais esības vieglums visnotaļ kunderiskā baudā uz visas pasaules notikumu fona. Ja divi ir kopā līdz saknēm dziļi un līdz kaulam cieši, tad visa pārējā pasaule ir tikai fons. Fons savam kino, kur režisors katrs ir pats sev.

Erotiskās brokastis

Nepilnu nedēļu pirms tam pati horeogrāfe Elīna Lutce dejotājas/aktrises ādā izspēlēja paša jaunā režijas meistara Jurija Djakonova diplomdarba kaislīgo Harolda Pintera sievieti Sāru, kas katru rītu gatavo brokastis vīrietim, vīram, savam nepielūdzamajam Ričardam (Andrejs Fiļipovs), izrādē Mīļākie – akts. Arī tā izrāde, kas notika Dirty Deal Teatro telpās Spīķeros, savā starpdisciplinaritātē un emocionālajā piesātinājumā neatpaliek no izrādes Melot nedrīkst izlikties.

Arī tur tika risināta sievietes un vīrieša attiecību tēma, tikai jau ilgāku laiku kopā esoša pāra dzīvoklī, kur viesojas rutīna. Izrāde ar vizuālo projekciju palīdzību, paša režisora dadaistisko „aizkdara” balss stāstījumu un pavedinošās dejotājas Elīnas Lutces graciozi izaicinošās cepešpannas kaislības un balto augstpapēžu kurpju (ar dzeltenajām bantītēm) asums* un viņas vīra darba portfeli un lāča masku nesājošā Andreja Filipova kustību gammām ir aizraujoša. Lai arī attiecību risinājums ir dziļi individuāla padarīšana, tomēr cilvēka dabā ir salīdzināt savu dzīvi ar tām, ko var vērot uz skatuvēm, meklējot ne vien līdzības, bet arī veiksmīgākos risinājumus problēmsituācijām. Arī šīs abas izrādes nav izņēmums. Skatītājs piedalās un reaģē.

Gan laikmetīgās dejas programmas bakalaura darba izrāde Melot nedrīkst izlikties, gan arī režijas bakalaura darba izrāde Mīļākie-akts ir spilgts apliecinājums tam, ka mākslas darbs top efektīvs tad, ja sadarbojas savas jomas meistari. Jaunā horeogrāfe Elīna Lutce ne vien radīja dejas izrādi Melot nedrīkst izlikties bez mūzikas pavadījuma, bet ienesa tajā kārtīgu devu aktieriskas režijas (par ko visticamāk jāsaka paldies Jurija Djakonova dzīvīgajai mīmikai un jau labu laiku uz teātra skatuvēm slīpētajām aktiermeistarības prasmēm) un minimālu, bet izteiksmīgu Rūdolfa Baltiņa scenogrāfiju.

Lai runā kustības. Komatus šai izteikumā Melot nedrīkst izlikties šoreiz publiski nav jāliek. Katram sava gramatika un interpunkcijas sarežģītums. Gan horeogrāfei, gan aktieriem, gan skatītājiem. Punkts.

P.S. Starp citu no visām līdz šim redzētajām starptautiskā festivāla Laiks dejot 2011 izrādēm jaunā horeogrāfe Elīna Lutce un viņas garadarbs attaisno arī šī gada izrādes saukli „Dejas smejas”.

*Tās pašas baltās kurpes ar dzeltenajiem pušķīšiem nav tikai rekvizīts izrādei Mīļākie-akts vien, jo tās tika pieķertas arī deju studijas Dzirnas gaitenī pirms diplomdarbu izrādēm. Un tās vairs nebija tikai kurpes, bet jau kaislīga stāsta elements. Tas, kurš redzējis izrādi, ieraugot šo kurpju pāri, vienaldzīgs vairs palikt nevar.