Inta Balode

Dejas dienas notikumu virpulī 29. aprīlī Latvijas Kultūras akadēmijas “Zirgu pastā” bija skatāms Laikmetīgās dejas horeogrāfijas studentu kursa darbs. Divas kursa darbā redzamās izrādes studenti veidojuši kopā ar Mišeli Bulē (“Assembly”) un Džozefīni Garibaldi (“Grass is Green”) – ASV horeogrāfēm, kuras  šī gada martā un aprīlī pasniedza meistarklases LKA. Piedāvājam sarunu ar vienu no horeogrāfu kursa studentēm – Aņu Novikovu. Viņas kursabiedri ir Rūta Pūce, Agate Bankava, Ģirts Bisenieks, Taisija Frolova, Sandra Lapiņa, Eva Kronberga, Rūdolfs Gediņš, Ivars Broničs, Karīna Lapšina, Agate Cukura, Maija Tjurjapina, Jānis Putniņš, Anete Tambaka, Alise Putniņa, Mārtiņš Sprūds, Anastasija Lonšakova, Anne – Birthe Nord.

Sagaidot izrādes, uzdevu dažus jautājumus abām amerikāņu horeogrāfēm (intervijas angļu valodā lasāmas šeit: Two American choreographers and nineteen Latvian dance students). Izrādes bija interesantas un kvalitatīvas, un (kā jau ierasts ar šo kursu) ļāva baudīt spēcīga ansambļa priekšrocības gan saspēlē, gan tīri fiziski jūtot vēju. Tomēr recenzijas formāts šī notikuma kontekstā nešķita īti derīgs, gan atšķirīgo abu darbu tapšanas apstākļu dēļ, gan arī tādēļ, ka tas ir kursa darbs, kurā daudz svarīgāk par veseluma izveidi ir  izcelt katru studentu un ļaut katra radošam ieguldījumam spēlēt būtisku lomu. Tāpēc pēc izrādes sazinājos ar vienu no studentēm – Aņu Novikovu – un uzdevu līdzīgus jautājumus kā horeogrāfēm.

Aņas Novikovas biogrāfija jau pirms kļūšanas par LKA studenti ir gana iespaidīga. Aņa Novikova par sevi raksta: „Esmu Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas apakšprogrammas III kursa studente. Ar deju iepazinos Rīgas Horeogrāfijas skolā, kam sekoja astoņi gadi radoša darba Latvijas Nacionālās Operas baleta trupā. Divreiz biju nominēta Spēlmaņu nakts gada balvai (2000./2001. gada sezonā par “Spilgtāko debiju teātros” par Efijas lomu baletā “Silfīda” (togad debijai bija nominēti arī Elīna Garanča un Ivo Fomins); 2005./2006. gadā kā gada baleta māksliniece otrā plāna lomā par Sesilas Volanžas lomu baletā “Bīstamie sakari”, ’pa de deux’ baletā “Žizele” un Sieviete baletā “Svētpavasaris” – aut. piezīme). Par pagrieziena punktu baleta karjerā uzskatu Pelnrušķītes lomu (horeogrāfs Radu Poklitaru), jo tā izmainīja manu attieksmi pret deju un lika izjust citādākas tās izpausmes formas. Ieguvu bakalaura grādu mākslas fotogrāfijā Braitonas Mākslas universitātē, Anglijā. Ilgu laiku mēģināju atdalīt šos divus mākslas veidus un meklēju sevi dažādos fotogrāfijas žanros, kamēr negaidīti dzīve atgrieza mani atpakaļ pie skatuves mākslām un es iestājos Laikmetīgās dejas horeogrāfos, kur tagad apgūstu pilnīgi citu un daudzveidīgu dejas valodu atzītas horeogrāfes, dejotājas un pasniedzējas Olgas Žitluhinas vadībā. Par savu kursu varu teikt, ka mēs esam jauni un izsalkuši, un mums ir daudz, ko dot jums. Tāpēc nāciet un turpināsim iepazīties!”

Inta Balode: -Vispirms par atšķirībām starp studentu un profesionāli – tu esi “divi vienā”, tāpēc gan jau to zini. Kāda ir galvenā atšķirība un kura ir labāka dzīve?

Aņa Novikova: -Principā es varu pilnība piekrist Mišeles teiktajam, jo būt studentam ir savā ziņa ērti, vienīgais, kas tev ir jādara ir maksimāli jāņem visu, ko dod. Tas ir tā, kā nākt uz mājam, kur tevi vienmēr sagaida siltas vakariņas, sabalansētas, sagatavotas, saliktas pa šķīvīšiem – tik ņem un košļā. Un par profesionalitāti runājot, man liekas, ka, arī būdams students, tu vari būt profesionāls, jo, manuprāt, viss slēpjas attieksmē. Protams, pieredze un izglītība ir profesionāļa sastāvdaļas, bet nav jau arī tā, ka visi pēc gada pēkšņi kļūsim par īstiem profesionāļiem un līdz tam tādi neesam…

–Vai domā, ko darīsi, kad pabeigsi LKA?

-Jā, man ļoti gribas, lai no mums izveidojas kolektīvs, kompānija ar savu vietu, telpu, repertuāru, es ļoti ceru ka Olga [Žitluhina] to domā nopietni. Bet jebkurā gadījumā es gribu ļoti aktīvi viņu atbalstīt un palīdzēt, un darīt visu iespējamo, lai tas sanāk! Jo kolektīvā ir spēks,  un  ja mēs gribam, lai mūs, laikmetīgos dejotājus, uztver nopietni tad, manuprāt, jāvācas kopā un jāstrādā lietas labā. 🙂

–Es arī ļoti ceru, ka sanāks, vienreiz taču ir jāsanāk… Šis tieši ved pie vakardienas izrādēm un tēmu par grupu un indivīdu, kopīgu darba radīšanu… Kurš no abiem darbiem vairāk atbilda idejai par kopīgu radošo procesu, kurā katrs ienes savas idejas? Kura no abām horeogrāfēm vairāk izmantoja jūsu ierosinājumus?

-Grūti teikt, jo abām izrādēm ir tik atšķirīgs tapšanas laiks – 7 mēģinājumi vai 3 mēneši. Varētu teikt, ka pie Džozefīnes mums bija vairāk laika visu ko izmēģināt, veidot un pārveidot, mēs paši radījām mūziku un tekstu, un viss varēja plūst, un tikai ar laiku iegūt to kopumu. Ar Mišeli viss notika zibenīgi ātri, un, protams, viņa jau nāca ar piedāvājumu un ierosinājumu, ar sava veida struktūru, ko mēs vārējam piepildīt. Bet abos darbos mums bija dota brīvība rīkoties un veidot materiālu pēc savas izvēles.

–Kā ir ar nepieciešamību pēc stingrās horeogrāfa rokas – vai to vajag? Olga noteikti tāda ir, Mišele arī savā atbildē vedina par to domāt, Džozefīne runā par milzu demokrātiju, bet man viņas darbā jūs izskatījāties stipri “kontrolētāki”. Vai demokrātija ir ilūzija, par kuru runā, bet normālu izrādi tāpat tikai ar diktatūru var sataisīt?

-Jā, laikam tā demokrātija ir vairāk ilūzija, jo, pat ja tu kā horeogrāfs esi demokrātisks materiāla veidošanā, tomēr ir svarīgi saglabāt kopumu. Ir vajadzīgs tas galvenais talantīgais “tirāns”, kurš redz visu no malas un lemj, kas strādā un kas nē. Kādam no mozaīkas jāsaliek vienu skaistu bildi…Es pieļauju, ka pilnīga demokrātija ir iespējama, kad sadarbojas ļoti maz cilvēku, bet grupai vajag līderi, vadītāju, galvu.

–Kā tev šķiet, kā skatītāji reaģēja uz šīm izrādēm? Cik daudz tu vispār tam pievērs uzmanību, kad esi uz skatuves? Kā ir ar publikas mānīšanu (daži sāka aplaudēt, kad nostājāties līnijā)? Raimonds Briedis teica, ka publika apvainojās, jo sanāca, ka nezina, kur ir beigas un kur nav.

-Es domāju, ka publiku nekad nemēģina apvainot, drīzāk izjokot, samulsināt, uzrunāt… Man liekas, ka publika pie mums reti dara to, ko grib darīt, tā nav droša aplaudēt vai nē, ir beigas, nav beigas.. .Tā jūtas vairāk kā bars. Es vienmēr mēģinu nodibināt individuālus kontaktus, it īpaši kad skatītāji ir tik tuvu un tu vari ieraudzīt tās otras acis un kaut ko viņam pateikt.. iedrošināt, likt justies īpašam un vienīgam…

–Uz tavu skatienu jau grūti nereaģēt. Kā tu domā, kāpēc tev dod runājamas lomas? Un, vai iesildi balsi pirms izrādes?

-Paldies. Nezinu, vakar pirmo reizi runāju no skatuves, vienmēr biju pārliecināta, ka nekāda runātāja no manis nesanāks, bet, redz, kā visam pienāk savs laiks. Citi jau arī runāja, nav jau tā, ka tikai es. Un, jā, mēs vakar visi kopa ar Džozefīni sildījām balsis un runājām.

–Bet tu runā arī izrādē „Ārā”, un no vakardienas darbiem sanāk, ka tu tomēr esi viena no galvenajām runātājām.

-Nebiju par to tā iedomājusies. Pie Mišelas man liekas vienkārši tā sanāca, ka man nebija pāra uz tiem duetiem, un Mišela pateica, lai es pamēģinu dot viņiem ritmu ar GO-GO-GO

–Tā jau bieži gadās – skatītājam liekas konceptuāli, bet patiesībā ir vienkārši.

-Jā, jā!

–Vai ir svarīgi, kāds/cik labs dejotājs ir izrādes horeogrāfs? Vai Tevi ietekmē tās, kā savās klasēs kustas Džozefīne? Vai tas, ka redzēji Mišeles izrādi, kaut kā ietekmēja to, kā dejo viņas darbā?

-Man ir ļoti svarīgi, lai horeogrāfs mani iedvesmotu kā persona. Vai es apbrīnoju to, kā viņš/viņa kustās, vai tā ir jebkura cita īpašība, man nav tik būtiski. Cilvēks var būt ar TĀDU enerģiju, ka, pat nepakustinot pirkstu, man jau gribas lekt no biksēm ārā un izlikt iespējamo maksimumu. Ir kaut kā jāmāk pagriezt tos īstos kloķīšus, un tad brīnumi var notikt.

–Galvenais jau ir kustība, vai ne? Vai vari nosaukt/aprakstīt no katra darba vienu kustību, kas tev “garšoja” vislabāk? Varbūt bija kāda kustība, ko nekad nebiji darījusi?

-Grūti izvilkt kādu vienu kustību, un man arī ir svarīgi, lai kustība ir emocionāli piepildīta un lai ir kontakts.. (atkal par tām acīm :)), jo mums jau labāk patīk, nevis vienkārši runāt, bet lai mūs klausās un atbild. Jā, un tas, ko es vēl nebiju darījusi uz skatuves, bija teksta runāšana un deja ar krēsliem, tīri labi patika. 🙂

–Zinu, ka vispārināt ir grūti, bet nu tomēr…pamanīji, kādas amerikāņiem kopīgas darba metodes, domāšana, komunikācija, skaistā izpratne? Varbūt jau pirms tam tev bija priekšstats par tipisku amerikāņu deju?

-Hmm… Par tiem amerikāņiem tiešam grūti. Un šī ir mana pirmā pieredze ar ASV pasniedzējam. Es teiktu, ka mums bija iespēja sadarboties ar divām ļoti dažādam sievietēm. Viņas nāk no dažādām vietām, ir dažāds vecums, pieredze, intereses. Un arī sadarbības laiks. Pa 7 mēģinājumiem es nepaspēju saskatīt kādas nacionālas līdzības starp viņam, tāpēc abas paliek manā atmiņā kā spilgtas personības.