Ilze Zīriņa

Latvijā daudzi lieliski cilvēki rūpējas par laikmetīgās dejas, kā arī kontaktimprovizācijas (turpmāk tekstā KI) attīstību. Tomēr attīstība notiek lēnām un smagi: entuziastiem pietrūkst spēka un kaisles. Viņi atkāpjas, to vietā nāk nākošie un cīnās dažus gadus. Izraēlā desmit gadu laikā tiek uzcelts un nostiprināts eko ciemats (Vertigo Eco Art Village, ko sāka veidot un attīstīt Vertigo Dance Company, 2005. gadā)… Katram savs ātrums, protams. Bet man neliek mieru jautājums, vai ir iespējams kāpināt jaudu? Man īpašs draugs saka: “ Nepieciešama kaisle.” Vai mums tās pietrūkst? Vai zināšanu? Jeb varbūt centra? Kopīga centra, ko noturēt?

No 19. līdz 28. augustam piedalījos Eiropas Kontaktimprovizācijas skolotāju pieredzes apmaiņā ECITE 2016 Kerečendā (Kerecsend), Ungārijā (to organizēja Eszter Gal, Eniko Szilagyi, Zsoka Nej, Peter Lipka, Richard Sarco-Thomas, Colleen Bartley, Peter Pleyer, Zoltan Nagy, Greg Chevalier, Tamas Bako, Timea Gyorke, Krisztina Ferenc). Pasākums ļāva iepazīt gan pieredzes bagātus skolotājus, kas praktizējuši kopā ar Stīvu Pakstonu (Steve Paxtoni), piemēram, Pīteru Pleieru (Peter Pleyer), Džonatanu Megū (Jonathan Megaw), Karolinu Vatersu (Caroline Waters), Džo Bloveru (Jo Blowers), gan gluži jaunus – kas vēl meklē atbildi uz jautājumu “kas ir kontaktimprovizācija?”. “Jaunajiem” pat spirituālisms ir kontaktimprovizācija, “vecajiem” tas ir vienkārši – “improvizētas kustības izpēte, izejot no viena vai vairākiem fiziskiem kontaktpunktiem ar cilvēku”.

Pasākums ietvēra gan neilgas radošās laboratorijas par tādām tēmām kā “Atpakaļ pie KI saknēm”, “KI un Trager darbs ar ķermeni”, “KI ūdenī”, “KI jauktām grupām”, “Pašorganizējošās grupas un ansamblis”, “Trio un grupas”, gan grupas, kas turpināja procesu no dienas dienā: “KI & laikmetīgās dejas fizikalitāte”, “Atvērtais process”, “Izpildījums”, “Pieredzes apmaiņa mācīšanas prasmē”, gan intervijas, kurās jaunie intervē pieredzējušākos un pieredzējušākie – jaunos. Protams, neizpalika Jam sesijas gan rītos, gan vakaros un arī neizsmeļamas diskusijas par to , kas tad ir KI skolotājs 2016. gadā. DaIībnieki dalījās arī ar informāciju, kas KI jomā notiek dažādās Eiropas vietās, dažādās kopienās.

Devos uz ECITE cerībā atrast atbildes. Tā vietā saņēmu divreiz vairāk jautājumu un izaicinājumu, ar ko strādāt tuvākajā nākotnē. Tomēr radās arī domas, kas varētu atbalstīt kopīga centra izjūtā un spējā to noturēt.

Jam sesijas ir norise, kas veido stipru kopienu: tās ne vien saliedē kopienu, bet ļauj pilnveidot prasmes un mācīties dažādos virzienos, piesaistīt interesentus no citām valstīm un rada nepieciešamību tālākai attīstībai – radošām laboratorijām, kuru potenciāls ir radošie procesi ar izrādēm rezultātā.

Tikpat nogurdinoši, cik aizraujoši ir pieredzēt radošos procesus bez koordinatora. Tā ir laba skola, kas varbūt nesniedz drīzus radošo risinājumu un kustības izpētes rezultātus, taču sniedz labu mācību ilgtermiņā, ja gribas būt KI praktiķim ne vien dejas studijā, bet arī dzīvē. Ja nenobīstas un grūtajos mirkļos turpina meklēt risinājumus, tad kopā var sākt veidot diezgan solīdu sakņu sistēmu lietai, ko vēlamies lolot un kopt.

Pieredzēju arī trīs jaunu sieviešu (Elisa Ghion, Caterina Mocciola, Anna Da Pozzo) uzņēmību rīkot ECITE 2017 Itālijā. Humors, piedzīvojumu dzirksts un aizrautība mirdzēja viņu acīs, pat apzinoties, ka ECITE ir sarežģīts pasākums, kuru katru gadu rīko cita komanda, to apmeklē ap 60 skolotāju, kuriem katram ir savs ego, ticība un principi.

Pīters Pleiers intervijā jaunajai KI praktiķei Ksenijai Opriai novēlēja: “Turies uz takas!” (“Keep the track!”) Tas ir arī tas, ko novēlu mums jaunajā sezonā, spēcinot savu centru ar atbalstu, ziņkāri, kaisli un uzticēšanos.

Mazliet vēstures

1985. gadā neliela skolotāju grupa sanāca kopā un nolēma atbalstīt cits citu darbā un dalīties ar pieredzi. Pasākumu nosauca Eiropas Kontaktimprovizācijas Skolotāju Konference (European Contact Improvisation Teachers Conference), 1985. gadā tā notika Amsterdamā, Nīderlandē, un to organizēja Nensija Starka Smita (Nancy Stark Smith) un Margots Rijvens (Margot Rijven). Kopš tā laika skolotāju pulcēšanās notikusi gandrīz ik gadu dažādās Eiropas valstīs (Nīderlandē, Francijā, Vācijā, Somijā, Kiprā, Šveicē, Grieķijā, Dānijā). Pašreizējo nosaukumu – Eiropas Kontaktimprovizācijas skolotāju pieredzes apmaiņa (European Contact Improvisation Teachers Exchange) – ECITE ieguva 1995. gadā, kad tā atkal notika Amsterdamā, Nīderlandē (organizatori Natanja den Boeft, Weijke Koopmans).  Kopš tā laika ECITE nav noticis tikai vienu gadu, kad 2008. gadā ASV notika lielās KI 36. gadadienas svinības. KI 36. dzimšanas dienu ar dažādiem pasākumiem atzīmēja arī dažādās Eiropas valstu kopienās, kurās rūpējas par KI attīstību. Sadarbošanās mācīšanas procesā, laboratorijas, Jam, diskusijas, uzstāšanās – tas viss vienmēr bijis ECITE struktūrā. Tā mazliet tika mainīta 2007. gadā, kad ECITE notika Maskavā, Krievijā. Skolotāju grupa sadalījās divās daļās: krieviski komunicējošie un angliski komunicējošie. Krieviski runājošā grupa vadīja cits citam nodarbības, savukārt angliski komunicējošie gaja tradicionālo ceļu – pieredzes apmaiņas un sadarbības ceļu. 2009. gadā (Liverpūlē, Lielbritānijā) ECITE organizatori (Caroline Waters, Gesine Daniels, Mary Prestidge, Natanja den Boeft, Robert Anderson) vairāk uzmanības sāka pievērst tam, kā uzlabot pasākuma struktūru, lai atvērtu vairāk telpas jaunajiem un mazāk pieredzējušajiem skolotājiem.

2016. gadā (Kerečendā, Ungārijā) vairākas reizes tika aktualizēts jautājums: “Vai jūs lasāt?”, jo pieredzējušie juta, ka vieni un tie paši jautājumi un izaicinājumi tiek celti gaismā atkal un atkal, it kā uz tiem sen jau nebūtu atrastas atbildes. Ir radīts krietns daudzums KI vēsturei un attīstībai veltītu dokumentu, ko varbūt vērts izlasīt, pirms celt gaismā “vecos jaunos jautājumus”.

Ilustrācija: Aleksandra Sošņikova (Alexandra Soshnikova) un Leonardo Lambruščini (Leonardo Lambruschini). Foto: Šajs Levijs (Shai Levy)