Sagriezties, apgriezties, atgriezties jeb tornādo vingrinājumi nepieradinātajā mākslā – laikmetīgajā dejā

10/05/2021

Daina Teters

Dzīve ir skaļa, nu, jā, kustīga – tam atkal nevar nepiekrist. Jā, savā nekontrolējamā dzīvīgumā nogurdinoša, protams. Un, trakākais, pats tam visam piederi, bet tik ļoti gribas būt tādam, kāds neesi. Tādam mierīgam, reflektīvam horeogrāfam, dejotājam, kurš kustas klusi, nemanāmi un bez stresa, vispār cilvēkam, kuram sapnis iekopt sevis citādību, ko ārpasaule liktu mierā un netraucētu.

Divi horeogrāfi – Olga Žitluhina un Valērijs Oļehno – noguruši no pakļautības troksnim, nemitīgam skrējienam un apkārt mutuļojošam dzīvīgumam, turklāt sapratuši, ka no tā tik lēti vaļā netiks, jau vairākus gadus lolojuši ideju par iespēju atrast traucējošā pasaulē vietiņu, kur apstāties, kur klusums par valdītāju un kur pretī nostājas kas pazīstams un bezgala mīļš – pats. Tā kā horeogrāfi dzīvi pieredzējuši un nebūt vairs ne tik naivi, lai vēstītu sev un citiem, ka pasaulīgā steiga un troksnis no tvēriena viņus tā lēti vaļā palaidīs, viņi iecerējuši to, tā teikt, piemānīt. Vienvārdsakot, abi sadomājušies ietērpties skaļumā un troksnī, bet tā, lai iekšpusē miers. 2020. gada 21. decembrī LKA Zirgu pastā abi horeogrāfi ar domubiedriem, kuriem, acīmredzot, arī nekas nav bijis pretī doties miera un klusuma meklējumos, – dejotājiem Elīnu Gediņu, Vilni Bīriņu, Aldi Liepiņu, Ģirtu Bisenieku un skrējiendejā līdzi parauto mūziķi Juri Kaukuli – arī aizsāka eksperimentālu deju sēriju “Tornādo”.

Ideja, kas bija iecerēta kā savā vienkāršībā monolīta, īstenojumā iezīmējās vairākos dejojumos – abiem horeogrāfiem, mūziķim, gaismu māksliniekam un dejotājiem izrādījās sava sapratne par kustību, troksni, klusumu, mieru, tumsu vai gaismu. Vienkārši tāpēc, ka cilvēks nu nekādi nevar pārtaisīties puteklī, kas vislabāk saprotas ar virpuļviesuli un izrāda tam bezierunu paklausību. Un tā dažādās personības katra sev piemērotā un tīkamā laikā pievienojās skrējiendejai, ko aizsāka un pabeidza viens prototipiskais pirmais dejotājs. Interesanti, kas ir vispirms – ar pirmo uz deju grīdas nostājušos dejotāju sadraudzējies prāta stāvoklis, kas sadomājies aizkļūt tur, kur klusums, vai ideju par dziļu klusuma vietu iespējamību iemiesojošs ķermeņa stāvoklis? Vai tas ir dejas virtuālais zīmētājs – horeogrāfs, kuram ar kluso domāšanas procesu nu nekādi nav gana, vai uz kustību avantūrām tendēts dejotājs, kura ķermenis vienmēr gatavs aizskriet prātam priekšā un atrast un izdzīvot pirmais, ar to uzvaroši apsteidzot un pārsteidzot sevī slēpto sapratnes spēju? Ar ko vispār sākas deja? Ar to, kurš virtuāli izdomā, kur tad ir tā ilgu vieta klusums, vai ar to, kurš gatavs saprast, kā turp nokļūt.

Horeogrāfe /O. Ž./, kura nav saslimusi ar garlaicības slimību acadia, pēc minūtēm piecām sešām, kad mūžība jau garām, vairs neuzticas prātam un kā īsts adrenalīna narkomāns metas apsteigt dejotājus. Vai prototipiskais pirmais dejotājs /G. B./, kurš, atslēdzis prātu, nemainot ne tempu, ne ritmu, ne vienmērīgā skrējiena trajektoriju, pilnībā uzticas savam ķermenim un izbauda skrējiena kvalitāti, reflektē, atrod un atgriežas. Skrējiena sākumā – izejas pozīcijā – tur, kur viņa izejas tēze, galu galā – pie sevis. Atgriešanās ir pat ļoti vēlama un nav pašsaprotama, jo horeogrāfa un dejotāja prāta un ķermeņa tēzes jeb ķermeņa pozīcijas, kas sakrīt ar pirms pierādījuma un izveduma pieņemtu ideju, pamatā nav kāda pārgudrība no mūžam neizsmeļamā stereotipu apcirkņa kā “dzīve ir bezjēdzīgs skrējiens pa apli” vai “esam dzīves virpulī iekšā”, bet gan sadomāšanās, ka klusums un miers mājo tur, kur visbriesmīgāk, visnāvējošāk, kur dabas stihijas ierauj, samaļ, paceļ vai triec pret zemi jebkuru ķermeni kā spalviņu – virpuļviesulī, tā vidū, kur iegrimt bezgalīgi dziļā klusumā.

Vispār jau idejai ar ķermeņa kustību meklēt klusumu jeb tādu tukšumu, kur klusēšana iespējama, pašai piemīt kas perverss – tai zemapziņā slēpināta pašiznīcība. Miers un klusums ir ne tikai ne-skaņu pasaule, tas ir jebkuras kustības trūkums. Var teikt arī tiešāk – tā ir jebkuras kustības apstādināšana un apklusināšana. Arī to panāk virpuļviesulis. Lai atceramies seno virpuļviesuli jeb смерч, kas pārņemts no senkrievu смьрчь, смърчь un ko pielīdzināja sliktai, pazudušai tumsai – мрак! Likumsakarīgi, ka cмерч tika izvēlēts par nosaukumu pēckara iznīcināšanas mašīnai, kas samala visu, neatstājot dzīvu nevienu liecinieku. Ieslēdza mūžīgo tumsu. Dejojumam tumsā ir jaušami skrējiena soļi, bet apgrūtināts vizuālais iespaids – tā visu satumšina un panāk it kā vienādību tukšumam. Laikam tāpat būtu pārākās pakāpes gaismā – gaismas apžilbināts skatītājs īstenībā ir neskatītājs – neko-neredzētājs. Te tā kā uzvēdī senaizmirstas gaismas teoloģijas atskaņas.

Šāda semantiski bagāta virpuļviesuļa horeogrāfija būvēta kā artikulācija starp divām sensorām kārtībsistēmām – auditīvo un vizuālo, tā strādā kā deja dejā vai gaismas kustība tumsā. Dejai gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš atradis vizuālo ideju melnbaltā vai gaiš-tumšā estētikā, kur gaisma gan sašķaida prātu, caurstrāvojot, pat caurlaužot cilvēka ķermeni tā, it kā tam nebūtu nekādas materiāla pretestības, gan citkārt lēni rāpo pa sienu kā tāda zirnekļa austs tīkls, kuram nojukusi ģenētiskā programma, liekot sākt sekot haosa estētikai, turklāt tapināt asimetrisku un turklāt vēl tik nervozi mainīgu tīklojumu, ka tam neviena savās dziļākajās estētiskajās jūtās aizskarta muša netuvotos. Mums, savukārt, patīk, jo estētiski izspēlēts gaismas audums lielākas radības nekādi neapdraud.

Dejas ideja, gribēdama negribēdama, dejotāja ķermeni pārvērš tornādo vai viena no tornādo veidu izpildījumā: ķermenis neilustrē virpuļviesuli, bet gan pats tiecas pārvērsties tādā. Formas it kā nemainība, zināma kustību vienmuļība ir kā provocētais eksperiments – izmēģinājums un pieredze vienlaikus, kas rada ķermenisko pašrefleksiju par tornādo, varbūt pat apsteidzot domu un tā īsti nesaprotot, kā tas top un ko tas nozīmē. Virpuļviesulis jau sākas tā pavisam nevainīgi. Nu ja, nekas jauns jau tas nav: viss reiz sākas kaut kā tā nevainīgi, lai beigās satrakotos, parādītu savu īsto dabu un parautu visu sev līdzi, radot iznīcinošas sekas. Sākumā sakustas mazu puteklīšu vai ūdens pilienu gaisa plūsma, kurā kaut kāda sagadījuma pēc ielauzusies dažādu temperatūru pārlieku cieša tuvība. Tai seko tāda kā pagrūšanās, kā pagriešanās, saskaršanās un pretstatīšanās. Un virpuļviesulis iekrāsojas dažādās krāsās, kādreiz pat tā ārdīšanās ir neredzama. Tas ir stāvoklis, kurā pretēji spēki vispirms harmonizē un notur līdzsvaru. Ķermenis to mācījies no bērna kājas – iet, stāvēt, skriet un visu laiku saglabāt balansu un noturēt vertikālu ķermeņpozīciju stingri uz zemes vai kraujas malas, vai virves, vai vēstures līkločos – tur, kur kāda šūpošanās. Kurioza sakritība, bet balansa mehānisms ir paslēpts orgānā, ar kuru dzirdam un uztveram kā skaņu, tā klusumu – ausīs. Līdzsvars arī virpuļviesulim ir pa kaulam, tikai tā sabiezināšanās un spiediena paaugstināšanās brīdī spēle paliek baisa. Tas palielina spiedienu, un gaisa vai putekļu masas virpuļojot uzrauj jebkuru ķermeni un atrauj to no zemes virpuļstabā, kas tik griež, sviež, rēc, moka uz debesīm, kur tā mājvieta – gubu lietus mākonis, kas iesūc sevī gan priekšmetus, gan ūdeni un turklāt briesmīgi, neizturami skaļi rēc. Vēja ātrums tā iekšienē sasniedzot līdz 480 km stundā, un vardarbīgākos virpuļviesuļus radot pērkona negaisi, turklāt tieši pēcpusdienā, kad sāk tumst.

Virpuļviesulis, izrādās, ir viltīgs. Tas ne tikai griež ap sevi. Vai, kādu nu tur sevi?! Tam sevis nav: tur, kur citiem ķermeņiem dziļa neizdibināma iekšējā pasaule, virpuļviesuļa stabam plešas tikai rēcošs, plosošs un bezjēdzīgs tumšums. Nu, bet labi, pieņemsim, ka tā arī ir virpuļviesuļa sevība – būt izolētam un iztikt bez jebkāda dvēseles kodola. Visādi jau pasaulē mēdz gadīties. Tātad virpulis sagriež, savirpuļo katru ķermeni arī ap sevi, līdz pēdējais kļūst viņam līdzīgs. Kur mēs jau to reiz esam redzējuši? Tas taču Kopernika pagrieziens – kosmisku debesu ķermeņu dubultās griešanās ideja! Zeme ne tikai zīmē trajektoriju ap sauli, bet vienlaikus arī ap savu asi. Turklāt vienmēr atgriežas tur, kur sākusi kustēties, konstatē atgriešanos un sāk kustību no jauna. Nu, ko nu niekus, nekonstatē jau nu neko un neko no jauna nesāk, tikai vienmuļi ved savas dienas, mēnešus un gadus. Īstenībā jau arī tos ne. Tā kā mēs viņu esam izdomājuši. Un šī izdomājuma pievienotā vērtība ir tā, ka tas māca mums atkārtošanās variācijas, piemēram, kā un vai vispār darīt, pat ja nekas neizdodas, kā atkal atgriezties pie tā paša jautājuma vai idejas, kā atgriezties pie sevis. Izrādās, mēs neesam vienīgie kosmiskās dejas skatītāji: tā to dara arī puķe, kas kustībā uz sauli ieguvusi gan savu eksistences jēgu, gan vārdu. Katru dienu saulespuķe ar visu savu lielo galvu, kurai spiests sekot kāts, ar skatienu pavada sauli, lai nākamajā rītā kā īstens dabiskais pavadonis sāktu savu kustību no jauna. Tā redz pusapli, ko iezīmē saules lēkts un riets.

Tā arī deja – virpuļviesulim līdzīga kustība bez izejas sākas kaut kur un kaut kad un beidzas kaut kur un kaut kad. To, izrādās, nosaka prototipiskais pirmais dejotājs-skrējējs Ģirta Bisenieka perfektajā izpildījumā, kas visu citu skrējienam-virpuļojumam notur ritmu, tā pasargājot dejojumu-skrējienu-tornādo no destrukcijas. Viņš ir tas, kurš veido virpuļviesuļa ārējo robežu un neļauj citiem izkrist no konteksta pat tad, kad viņi vairs nevar, kad zaudē galveno skrējiena trajektoriju un sāk bezpalīdzīgā nogurumā virpuļot ap sevi. Te jau nav par to, kā dejot sevī vai turēt normētu ķermeņpozīciju, piemēram, turēt ķermeni taisnu vai iezemēt, vai… Prototipiskais tornādo dejas pirmais sāk, kad citu vēl nav, un beidz, kad citu vairs nav, izsaucot cilvēkā, kas līdzīgi saulespuķei seko skrējiena pusaplim un tāpat otru pusapli sev aizmugurē neredz, vēlmi skriet viņam līdzi. Ja neizdosies fiziski, un tas visdrīzāk tā arī būs, tad pavadīt viņa skrējienu vismaz ar acīm. Pirmais sāk gaismā un beidz tumsā, aizmirstot par Eiropas mitoloģijā daudzreiz un visādās variācijās stāstīto stāstu, ka pirmā ir tumsa, kura tad veicina gaismas uzrašanos. Bībeliskais “Lai top gaisma!” te arī neiederas, jo tornādo jau uz tumsu un haosu vērsts. Par mieru un klusumu tam nav ne mazākās nojēgas. Bet sapnim der.

Attēls: skats no izrādes, foto Jūlija Žitluhina.