Sabīne Guravska – skaista un gaiša kā agrs pavasaris

25/04/2014

Dita Eglīte

Sabīne Guravska ir viena no cerīgākajām jaunajām balerīnām Latvijas Nacionālās operas baletā. Pēc Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas absolvēšanas Sabīnes ienākšanu teātrī skatītāji atceras ar viņas neparasti skaistajām, dzīvajām, stāstošajām rokām baletā „Bahčisarajas strūklaka”, kurā viņa atveido Mariju. Pati Sabīne šo ienākšanu vairāk atceras ar satraukumu no iedotā uzticības kredīta – Marijas lomā viņa bija uzreiz otrā dublante aiz mūsu baleta prīmas Jūlijas Gurvičas.

Nu jau baleta trupā aizvadīti astoņi gadi, lomu un uzdevumu skaits pieaudzis. Šosezon pat bijuši mēneši, kad jānodejo trīs četras vadošās lomas un vēl pāris mazāk redzamās partijās, kas ierindas baletdejotājai nav ikdienišķa slodze. Un atslābt nedrīkst ne brīdi, jo trupā katru gadu ienāk atkal un atkal jaunas spēcīgas meitenes, par kuru konkurenci Sabīne nemaz nešaubās. Bet, Sabīnes vārdiem runājot, „attīstīties tu vari tikai uz skatuves!”.

Šajā sezonā Sabīnei gan netika neviena konču kleita bērnu baletā „Karlsons lido…”, toties jau sestdien gaidāma pirmizrāde jauniestudējumam „Trīs tikšanās”. Tie ir trīs oriģinālbaleti, kuru komponisti ir latvieši Georgs Pelēcis, Pēteris Vasks un Rihards Dubra, taču horeogrāfijas katram no šiem opusiem veidojuši viesmākslinieki: Bridžeta Breinere no ASV, Demiss Volpi no Argentīnas un Mario Radačovskis no Čehijas. Sabīni savos darbos vēlējušies redzēt gan Volpi, gan Radačovskis. Par gaidāmo baleta triptihu un Sabīnes dzīvi šodien baletā arī šī saruna.

Sabīne Guravska baletā "Trīs tikšanās". Foto: Andris Tone, LNO publicitātes fotoSabīne Guravska iestudējumā “Trīs tikšanās”. Foto: Andris Tone, LNO publicitātes foto

Dita Eglīte: -Kad sazvanījāmies, lai vienotos par tikšanos, sapratu, ka esi ļoti aizņemta ne tikai gaidāmās pirmizrādes dēļ. Paralēli darbam operas baletā arī studē…

Sabīne Guravska: -Jā, pirmo gadu studēju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā horeogrāfiju. Un saprotu, ka neko neesmu nokavējusi, studijas neuzsākot agrāk. Ir pat labāk, jo kopš baletskolas absolvēšanas uzkrāta lielāka dzīves pieredze. To informāciju, ko pedagogi šobrīd sniedz, uztveru daudz citādāk, nekā tas būtu uzreiz pēc skolas.

Balets jau vispār ir kā mūžizglītība. Katru dienu zālē ko jaunu mācamies. Nepastājamies ne brīdi.

Bet kas mani pārsteidza – sapratu, ka jo vairāk daru, jo vairāk paspēju.

-Tomēr. Kāpēc izlēmi, ka vajag arī akadēmiju vēl klāt ikdienas darbam operā?

-Pirmkārt, mūsu profesijā viss atkarīgs no ķermeņa. Vis kaut kas var notikt. Jebkurā brīdī.

Es gan šobrīd nevaru teikt, ka nākotnē vēlos būt tieši horeogrāfs vai tieši pedagogs. Nezinu, kur liktenis vēl aizvedīs. Bet ir droši, ka ar akadēmijas izglītību iespējams gan veidot savu baleta studiju, strādāt jebkurā profesionālā baletskolā vai vadīt deju pulciņus.

Turklāt mūsu – klasiskā baleta dejotāju – Latvijā ir daudz! Un ne tikai baleta dejotāju. Visādu…

-Jā, jā! Vajag mācīties un taisīt alternatīvas LNO baletam! Lai pašiem interesantāk…!

(Sabīne smejas.)

Akadēmiju var pieņemt kā iespēju papildu izglītībai. Tur, piemēram, mēs vēlreiz izejam cauri visai dejas attīstības vēsturei. Kaut arī skolā esmu to jau mācījusies, tagad ir pavisam cits skatījums uz daudzām lietām.

Mēs nekad nebūsim sev pedagogi, nekad nespēsim sevi redzēt no malas. Turklāt mēs ātri pierodam pie sevis spogulī, pie savas nevarēšanas vai kļūdām… Tāpēc jāmācās visu laiku.

-Vai profesionālajā baletā ir tāda prakse, ka dejotājs ārpus teātra meklē papildu izglītošanās iespējas? Vai, ja ir intensīvs darbs trupā, vienkārši tam reāli neatliek laika, …

Ļoti bieži arī pie mums operā viesojas dažādi pedagogi. Tomēr – mums jau ir tas vecums, kad grūti ko mainīt vai labot. Atbraukušajiem repetitoriem visbiežāk tomēr ir cita skola. Nav jau tā, ka tie aizrādījumi nederētu, bet… vienkārši, ja tavs ķermenis ir pieradis pie kaut kā viena… Dažkārt, viņš kaut ko mēģina labot, tu ar prātu saproti, bet jūti – ka tavs ķermenis darbojas pilnīgi citādāk. Muskuļiem ir sava atmiņa.

Skolā ir bērni, kam turīgāki vecāki apmaksā, piemēram, vasaras nometnes, lai iegūtu papildu izglītību, vai dodas kādās apmaiņas programmās uz citām baletskolām. Taču es uzskatu, ka mums ir pietiekami laba skola tepat Latvijā.

-Pēc RHV absolvēšanas baletā ienāci 2006. gadā…

Klasē bijām sešas, LNO baleta trupā tikām uzņemtas visas. Divas meitenes pārbaudes laikā saprata, ka laikam neredz savu dzīvi baletā, tā šobrīd dejojam četras… Reti, kad pēc skolas sešus uzreiz uzņem trupā.

-Kad jūs, visas sešas meitenes, ienācāt teātrī, jau zinājāt – kas jūs sagaida, kam jābūt gatavām, kas būs jāstudē, kur „jāielec”?…

-Man jau šķiet, ka mūsu laikā viss bija grūtāk, sarežģītāk. Un ka jaunie tagad ir slinkāki un mazāk atbildīgi… Tā jau laikam gan vienmēr vecāki par jaunākiem domā… (Smejas).

-Pastāsti, pastāsti – cik sarežģīti bija tavā laikā.

-Ar baletu viesizrādēs es braucu jau tad, kad man bija 17 gadu. Piemēram, uz Horvātiju ar „Korsāru” un „Gulbju ezeru”. Mūs jau skolas laikā ņēma līdzi uz viesizrādēm! Tā mums skolā skaitījās arī prakse, par kuru tika liktas atzīmes.

Skolas laikā biju nodejojusi arī mazu solo baletā „Riekstkodis” un vēl citas mazas lomiņas. Līdz ar to man nebija tāda robeža pirms/ pēc skolas absolvēšanas.

-Viena no pirmajām lielajām lomām bija arī Sesila „Bīstamajos sakaros”, kas jau bija repertuāra izrāde… Pilnīgi taču cita pieredze arī ķermenim…

-Jā. Kaut gan, kad Kšištofs Pastors šo baletu iestudēja, mūsu kurss arī piedalījās mēģinājumos un arī kordebaleta numuros izrādē. Mēs mācījāmies aristokrātu dejas, un es arī – kā trešā vai ceturtā „rezerve”. Pēc baletskolas, ienākot teātrī, Sesilas lomu man droši vien iedeva, pateicoties tieši tam, ka horeogrāfa valodu un stilu pazinu, sapratu…

-Un tev patika?

-Protams! Un pēc skolas uzreiz jau dejot ar pieredzējušajiem partneriem!… Sākumā ļoti kautrējos…

Vēlāk man bija iespēja Sesilu nodejot arī ar Alekseju Avečkinu…

Man bija skumji, kad noņēma šo iestudējumu no repertuāra. Īss bija mans Sesilas mūžs, bet ļoti piesātināts ar emocijām…

-Šīs sezonas jauniestudējumā „ Karlsons lido…” tev netrāpījās neviena „konču” kleita…

-Taču beidzot bija viens iestudējums, kuram es mierīgi varēju aiziet uz pirmizrādi un paskatīties uz kolēģiem un izrādi no malas…

-Toties šīs nedēļas pirmizrādē „Trīs tikšanās” tev ir jādejo divās no tām.

-Jā, bet tikai Demisa Volpi „Elēģijā” esmu pirmajā sastāvā, Mario Radačovska baletā esmu otrajā sastāvā.

-Nav grūti sagatavošanas procesā, nav tāda kā sadalīšanās uz pusēm?

-Nedaudz varbūt ir, jo atšķiras horeogrāfijas, nedaudz stils…

-Ko ķermenis saka?

-Man patīk, ar to viss kārtībā! Mario Radačovska balets tehniskā ziņā ir vieglāks nekā Demisa Volpi horeogrāfija, kuru, pirmkārt, dejojam puantēs. Savukārt Radačovska iestudējumā – čībiņās un garā kleitā. Viņa balets ir it kā vieglāks, kaut gan tur deja vairāk balstīta uz emocionalitāti, un tas drīzāk ir dejas stāsts, vairāk sižetisks. Bet, kas man patīk – horeogrāfs vairākas emocionālās vietas ļauj mums pašiem atrast un iestudēt. Nevis pasaka un parāda visu priekšā. Pasaka tikai, kādu grib rezultātu, un ļauj pašiem to piepildīt. Bet lai tas būtu patiesi un sasniegtu skatītāju.

-Nav grūta tāda jaunrade?

-Es vēl ar to cīnos. Jo laikam esam pārāk pieraduši, ka viss tiek pateikts priekšā. Bet ir tik vērtīga šī citādā pieredze.

Turpretī Demisa Volpi baletā nekas nav speciāli jāiztēlojas. Ar Raimondu Martinovu tur esam pāris, apkārtējā sabiedrība mūs grib atsvešināt, bet tas tiek parādīts caur kustībām. Un kustības ir ļoti īpašas. Piemēram, pacēlieni partnerim, kur no vietas jāpaceļ partnere. Nevis kā klasiskajā baletā, kur meitene atsperas un tad tikai puisis ceļ…

Volpi horeogrāfija sākumā likās tik neērta – visu mūžu taču esmu dejojusi uz puantēm un pēkšņi jūtos tik neierasti, savu ķermeni nejūtu, kā uz ledus! Bet pieradu, un nav nemaz vairs tik traki. Viņam patīk arī savdabīgas koordinācijas lietas – kad, piemēram, kājas dara ko vienu, bet rokas, ko citu. Pie dažiem šādiem fragmentiem strādājām diezgan ilgu laiku, kamēr apguvām. No malas izskatās tik vienkārši, bet izrādās tik grūti izpildīt.

-Cik gatavas bija šīs horeogrāfijas? Vai varbūt tās tapa uz vietas?

-Horeogrāfi brauca jau no novembra un tad pa posmiem sacerēja, mēģinājumi bija pa divām trim stundām. Atbraucot viņiem jau bija savas vēlmes, ko grib redzēt un tad darba procesā zālē jau skatījās, ko dejotāji var, kā izskatās, vai ieceres iespējams realizēt…

-Vai horeogrāfi, iestudējot šos baletus, iedvesmojās arī no jūsu katra paša individuālās varēšanas un iespējām?

­Šķiet, ka Demiss Volpi tieši tā strādā. Protams, ir lietas, ko tieši viņš vēlas redzēt un panākt no dejotāja. Bet ir lietas, ko es netīšām izdaru un viņš saka – jā, tas ir jāatstāj!

-Tātad, ja ir vairākas meitenes uz vienu lomu, tad ir vairākas versijas, vai ne?

Katrai savas nianses veidojas, katrai sava odziņa, jā…

-Būs interesanti skatīties, un gribēsies visas meitenes redzēt!

 

 

 

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.