Inta Balode

Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas apakšprogrammas 2. kursa studente Rūta Pakalne uzņemta deju skolā P.A.R.T.S.! Īsumā tāds ir priecīgais jaunums, taču tas ietver sevī daudz vairāk informācijas, jo nu jau kādu laiku Briseles deju skolas P.A.R.T.S. vārds DANCE.LV žurnālā izskan visai regulāri. Vai tā būtu zīme, ka esam tikuši jaunā līmenī un mūsu dejotāji vairs neatpaliek no citu valstu dejotājiem? Vai arī pie vainas personīgi kontakti, kas sākās ar Krišjāņa Santa uzņemšanu skolā? Vai arī Latvijas deja virzās P.A.R.T.S. un tās dibinātājtrupas Rosas estētikas virzienā? Un kā tas saistās ar aizvien pieaugošo tendenci mazāk dejot un vairāk runāt? Rosas taču dejo; Annes Terēzas de Kersmakeres (Anne Teresa De Keersmaeker) horeogrāfija, lai arī cik minimālistiska, tomēr ir balstīta virtuozā kustībā. Varbūt pati P.A.R.T.S. skola mainās?

Latvijas un P.A.R.T.S. attiecībās pēdējos gados ir vairāki etapi. Vispirms atlasēs labi startēja vairāki Latvijas dejotāji (intervija ar Leldi Feldmani), šī gada sākumā pirmo reizi vēsturē viena no priekšatlasēm notika Rīgā, un uzreiz ar ļoti labām atsauksmēm un lielu dalībnieku skaitu, veseli četri dejotāji no Latvijas iekļuva fināla kārtā (te lasāmi laimīgo dejotāju un nozares profesionāļu viedokļi un intervija ar Salvu Sančisu). Arī pirmais Briselē studējošais latvietis Krišjānis Sants, kurš jau pēc gada skolu absolvēs, ir aktīvs sadarbībā ar mājām – vispirms jau lielā mērā ietekmējis to, ka Rīga kļuvusi par vēl vienu vietu uz kartes, kur notiek priekšatlases, Krišjānis rādīja savu solo darbu „Ornaments” (Maijas Treiles recenzija) projekta „Jaunie nāk 3” ietvaros, un pavisam nesen (29. aprīlī) izrādīta arī lielāka formāta izrāde kopā ar Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem, kas risina to pašu tēmu. Krišjānis rūpējas arī par komunikāciju ar citām studiju programmām, rīkojot atvērtos mēģinājumus un diskusiju par laikmetīgo deju Latvijas Kultūras akadēmijā. Pavisam nesen viņš bija atvedis sev līdzi arī divus amerikāņu izcelsmes kolēģus un studiju biedrus no P.A.R.T.S., kuri gan strādāja meistardarbnīcā ar Latvijas dejotājiem, gan uzstājās izrāžu vakarā Zirgu pastā 10. un 11. maijā. P.A.R.T.S. un Latvijas attiecības turpinājās Briselē, kur maijā notika fināla atlase un kurā divi Latvijas dejotāji – Rūta Paklane un Tālis Āboliņš – tika otrajā kārtā. Un Rūta Pakalne izcīnīja iespēju studēt vienā no prestižākajām dejas skolām pasaulē. Tā kā ir skaidrs, ka P.A.R.T.S. tēma turpināsies.

Rūta Pakalne ir atgriezusies Latvijā, priecājas par panākumu, meklē īstos vārdus, kā pateikt tos būtiskos paldies, ko pelnījuši viņas pasniedzēji un augstskola. Vienlaikus ir gana daudz rūpju, lai atrastu nepieciešamo finansējumu studijām. Lai jaunās dejotājas prātu satrauktu vēl vairāk uzdevu viņai piecus ne pārāk ērtus jautājumus.

Vai zini/ vari uzminēt/ tev ir aizdomas, kāpēc tu tiki uzņemta, bet citi no Latvijas netika?

Man nepatīk tā salīdzināt, es pat iedomāties nevaru cik sarežģīts process bija žūrijai. Es tikai varētu pieminēt, ka, manuprāt, viņiem jau bija uzstādīti kaut kādi kritēriji, kādus cilvēkus viņi meklē. Esot tur un vērojot atlases gaitu, man radās sajūta, ka viņi meklē spēcīgus cilvēkus ar ļoti atšķirīgām individualitātēm, bet tādus, kas varētu labi iejusties grupā. Mums fināla beidzamajā dienā bija ‘group talk’, mēs grupā bijām 30 cilvēki, kāda P.A.R.T.S. līdera vadībā runājām par deju, par dzīvi, par valstīm utt., jāatzīst, ka sarunas laikā man apmēram radās nojauta, kuri no dejotājiem tiešām tiks uzņemti. Ja man jāsāk izvērtēt pašai sevi salīdzinājumā ar pārējiem no Latvijas, es laikam to ļoti, ļoti gribēju un gāju uz to, lai tiktu. Tikai pati biju pārsteigta, ar kādu milzīgu un vēl nekad neizjustu mieru es nodzīvoju visu to nedēļu, man nebija ne stresa, ne es nervozēju – parasti ir tieši pretēji. Man palīdzēja tas, ka ļoti daudzi Latvijā noticēja, ka es to varu, tādēļ beidzot noticēju arī pati sev. Tas manī radīja pašpārliecinātības sajūtu. Man bija svarīgi izdarīt visu, kas manos spēkos, būt tam kas es esmu un pielietot visu to, ko esmu iemācījusies, vai arī dažbrīd atkāpties par labu situācijai. Svarīgi tikt iekšā pašai priekš sevis, arī tāpēc, lai nezaudētu šo kontaktu starp Latviju un Briseli, Krišjānim ir palicis viens gads P.A.R.T.S.ā, kādam būs tā komunikācija jāturpina uzturēt; visas nedēļas garumā jutu, ka man tas ir svarīgi.

Praktisks jautājums – vai visi tikāt līdz fināla kārtai? Ja pareizi sapratu no Leldes Feldmanes, tad arī finālā ir vairākas kārtas.

Fināls Briselē norisinājās divās daļās. Pirmās četras dienas mums bija dažādas klases un pārbaudījumi. Visi dejotāji zināja, ka piektdienas vakarā tiks paziņots, kuri no visiem 176 dejotājiem tiks tālāk uz fināla otro kārtu, kura norisinājās sestdien un svētdien. Mēs visi tur pavadījām pirmās četras dienas, katrs savā grupā [bija sešas grupas], bet uz fināla otro daļu tālāk tiku es un Tālis, divi dejotāji no Latvijas.

No uzvārdiem, ko redzu P.A.R.T.S. pedagogu sarakstā, ir skaidri redzams, ka P.A.R.T.S. māca ne tikai kustināt ķermeni, bet arī smadzenes. Vai šo aspektu kaut kādā veidā sajuti jau atlases kārtās?

Tā noteikti ir, bet nedēļa bija tik ļoti piepildīta – cik ātri sākās, tik ātri arī beidzās. Visvairāk to izjutu, kad bija jāveido pēdējais solo, tas bija piektdienā, četras stundas pašā vakarā, kad visi rezultāti jau bija paziņoti. Mums bija uzdevums izveidot horeogrāfiju, balstoties uz trīs vārdiem. Tas jau it kā ir darīts, bet interesants bija moments, kad to četru stundu laikā vajadzēja ļoti tieši noraksturot, ko šie vārdi mums nozīmē, kādā veidā mēs veidojam solo struktūru, kādā veidā mēs abstrakti vai tieši tajā attēlojam šos vārdus. Visi bija pārguruši un galva nestrādāja vispār, bet tajā vakarā es sapratu, ko nozīmē pārkāpt pāri nogurumam un ieiet kādā citā dimensijā, kurā tev parādās jauna enerģija un galviņa tīri labi sāk strādāt. Pirmās trīs stundas es nosēdēju un domāju par saviem vārdiem ‘GREY’, ‘NATURE’ un ‘POINT’ (pelēks, daba, punkts), kad pēdējās stundas laikā negaidot viss tapa skaidrs un salikās pa plauktiņiem. Ļoti palīdzēja tas, ka mums vajadzēja mazākās grupiņās prezentēt savu ideju, to vadīja P.A.R.T.S. koordinatore. Tādā veidā viss tapa skaidrāks, jo grupas biedri sāka uzdot jautājumus, es pati sāku uzdot sev jautājumus, kas veda pie vajadzīgajām atbildēm, kuras ļoti palīdzēja procesā. Repertuāra izrādes un teātra klases noteikti arī bija liels pārbaudījums un pamatīgs smadzeņu kustināšanas treniņš. Spēja reaģēt, kontrolēt, sekot līdzi, izslēgt un pielāgoties. Teātra klase bija pārbaudījums, cik ļoti mēs liekam prātam kontrolēt notiekošo vai ļaujamies emocijām un sevis salaušanai.

Cik sen jau cerēji un gribēji tikt studēt P.A.R.T.S.? Vai arī tas notika tikai tāpēc, ka priekšatlase bija Latvijā? Ja gāji uz to mērķtiecīgi, tad kāpēc tieši P.A.R.T.S. nevis kāda cita skola?

Man pagājušajā vasarā bija tā iespēja izcīnīt LMT stipendiju, kura man palīdzēja aizbraukt uz P.A.R.T.S. vasaras skolu, kurā nodzīvojos piecas nedēļas. Pēc tam, kad atbraucu uz Latviju, es zināju, ka viss nebūs kā agrāk… gribēšu aizbraukt izmēģināt savu laimi kādā no atlasēm, neatkarīgi no tā, vai tā notiks Latvijā, vai nē. Es domāju, ka gribu pamēģināt, bet nedomāju, ka pametīšu akadēmiju un obligāti došos studēt uz Briseli, kaut arī man tur ļoti patika. Domāju, ja tiktu, tad smagi izvērtētu – braukt vai nē. Savā ziņā gribējās pārbaudīt sevi, cik tālu ietu. Brīdī, kad ieraudzīju savu vārdu uz lapas, kura paziņoja tos cilvēkus, kuri dosies uz finālu Briselē, es sapratu, ka to gribu. Pirms tam domāju, ka man patika tas, kā jutos P.A.R.T.S. vasaras skolā, man patika vide, man patika tā atšķirība, kuru jutu sevī, kad esmu tur, bet kaut kā šķita žēl, ja būtu jāiet prom no akadēmijas. Ļoti novērtēju to, ko mums sniedz akadēmija, un to, cik Olga Žitluhina un visi pasniedzēji iegulda mūsu izaugsmē. Jāatzīst, ka pēdējo mēnešu laikā sapratu, ka patiesībā ļoti gribu pārvākties un izmēģināt kaut ko jaunu, būt kaut kur citur. Man ļoti prasās nomainīt vidi, nedaudz ir tāda sajūta, ka būšu ceļojošais putns. Gribētu teikt? Tikt? P.A.R.T.S. un Brisele tāpēc, ka tas ir nepieciešams man, tur ļauju sev būt patiesai un līdz galam tādai, kāda esmu. Tagad, kad esmu tikusi iekšā, atskatoties atpakaļ, redzu, kā viss bija salicies, lai tas notiktu. Man tas kļuva ļoti svarīgi gan pašai priekš sevis, gan dejas Latvijā. Un, manuprāt, visi zina, ka Latvijā ir ļoti daudz labu dejotāju, kuri ir pabeiguši tieši akadēmiju. Par to pateicība Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un Audiovizuālās mākslas katedrai, laikmetīgās dejas horeogrāfu prof. Olgai Žitluhinai un visiem, visiem pasniedzējiem!!! Es taču nebūtu šeit, ja nebūtu mācījusies akadēmijā!

Pamodelēsim nākotni. Tu pabeidz P.A.R.T.S. pirmo ciklu, tad otro, atgriezies Latvijā, kur tevi ļoti gaida, jo visu studiju laiku jau brauci un aktīvi darbojies… Tu atgriezies, un Kultūras ministrija tev laipni piedāvā finansējumu, lai tu varētu darīt jebko. Ko tu darītu? Kas mums te ļoti pietrūkst, un kas būtu tas, kas visu mainītu uz labu?

Tad jau redzēsim, kas notiks pēc tāda laika posma, visādi brīnumi var notikt. Tas būtu fantastiski, tas tiešām palīdzētu atgriezties atpakaļ. Noteikti sadarbības projektus, bet es šobrīd nevaru pateikt, ko gribētu darīt radošajā ziņā, vēl daudz laika priekšā. Es sāktu ar to, ka gribētu uzlabot dejas apstākļus, tas ir ļoti svarīgi, kādos apstākļos dejotāji strādā. Varbūt tas vairāk ir menedžmenta jautājums, bet to līdz galam pilnībā var izprast cilvēki, kas dejo. Es gribētu izremontēt akadēmijas zāli. Es gribētu uzcelt ēku, kas būtu tikai un vienīgi ‘Contemporary Dance house’ (Laikmetīgās dejas māja), mums tādu arī vajag. Es mēģinātu sadabūt vairāk iespēju, lai viespasniedzēji varētu braukt uz Latviju. Latvija nav maza valsts, mēs katrs esam tik ļoti īpaši, mums nevajag pasauli, bet pasaulei vajag mūs. Tad, kad būs labvēlīgāki apstākļi, tad notiks lietas, par kurām studentiem stāstīs dejas vēsturē pēc vairākiem simtiem gadu! Es tiešām ceru, ka šobrīd tie tiešām nav tikai sapņi!