Inta Balode

Jūnija beigās Porto notika Latvijas, Rumānijas un Portugāles sadarbības projekta „E-motional: rethinking dance” sadaļas  „Reflection platform” pirmā tikšanās. Tās ietvaros tikās producenti, mākslinieki un kritiķi – pa vienam katras profesijas pārstāvim no valsts, kā arī katras valsts projekta mākslinieciskais vadītājs. Latvijas puses vadītāja ir Olga Žitluhina, trīs aicinātās dalībnieces bija Ģertrūdes ielas teātra direktore Maija Pavlova, dejotāja un horeogrāfe Elīna Lutce un es, dejas kritiķe Inta Balode. Tikšanās Porto ir iemesls sarunai ar Elīnu, bet cēloņi, protams, ir daudz plašāki – spilgtas lomas, labi novērtētas izrādes, horeogrāfa darbs teātros, pērnā gada nominācija „Spēlmaņu nakts” balvai par horeogrāfiju izrādei „Eņģeļi Amerikā”, iesaistīšanās izglītības programmā skolās, dalība „Dejas dienas” un „Rīga 2014” projekta „Deja iziet pilsētā” projektos. Pavisam noteikti ir pienācis laiks aprunāties ar Elīnu Lutci. Vēl nesen dažādu sarunu iespaidā aizdomājos par to, cik daudz vai maz dejas cilvēki paši verbalizē savas domas un cik patiesībā svarīga ir šķietami vecmodīgā arhīvu forma. Tie ļauj mums uzzināt nevis tikai faktus, datus un apskatīt video, bet arī mēģināt saprast, kāpēc toreiz bija tieši tā. Laikam arī tāpēc mūsu saruna bija tik gara. Un bija vēl arī otra papildu saruna. Ja jau Eiropas projekts aicina uz refleksiju, tad jāreflektē vien ir.

DEJAS EKOSISTĒMA: „MUMS IR JĀBŪT LAIMĪGIEM, KA KĀDS GRIB RĀDĪT TO TAVU IZRĀDI.”

Inta Balode: -Kāpēc tevi uzaicināja pārstāvēt Latviju „Refleksiju platformā”?

Elīna Lutce: -Nezinu. Kad stāstīju, ka braukšu uz platformu, kur no katras valsts būs mākslinieks, kurators un kritiķis, man jautāja, a kas tad tu tur būsi? (smejas) Mani aicināja Olga [Žitluhina] – varbūt tāpēc, ka viņai liekas, ka es varu pateikt, ko es daru un ko daru, daru gana labi? Nezinu, jājautā Olgai.

-Kādi ir iespaidi pēc atgriešanās?

-Man ļoti patika. Vispirms jau tas, ka mēs kā latviešu grupa izrunājam svarīgas lietas. Vienkārši esot kopā, sanāk pārrunāt tēmas, par kurām neesi aizdomājies vai kuras Latvijā esot, neiedomātos apspriest, un vēl tādā kompānijā, kādā mēs bijām. Vēl bija interesanti redzēt, kā katras profesijas pārstāvis velk to deķi uz savu pusi – katrs esam svarīgs, katram ir savas lietas. Un šādas tikšanās ļauj redzēt kopējo situāciju dejā dziļāk un citādāk. Kopumā jūtos kā pēc labām izrādēm, kad gribas uzreiz dejot pašai. Ir sajūta – kaut kas jādara. Visiem jāsaka – ir jādara!

-Visas platformas centrā ir attiecības tā saucamajā ekosistēmā – kritiķis, menedžeris, mākslinieks. Kā ar to ir Latvijā? Vai biji agrāk domājusi par šo trīsvienību?

-Pirmo reizi par to tā pa īstam domāju, kad uztaisīju izrādi („Rezervisti” Ģertrūdes ielas teātrī – I. B.) – tad realitātē sapratu, kā tas funkcionē. Nekas nedarbojas pats par sevi. Ja ir, kas raksta, tad tas padara zināmu, ka ir bijis notikums. Ir, protams, arī skatītāji klāt, bet, ja neviens neuzraksta, tad tomēr sanāk, ka nekas īsti nav bijis.

Ar menedžmentu man ir bijusi visai bēdīga pieredze. Rodas iespaids, ka visiem ir skaidrs viedoklis, ka no [Latvijas Kultūras] akadēmijas ārā nāk šauri domājoši horeogrāfi, pārsvarā tikai labi dejotāji. Bet neviens nerunā par to, ka mums nav menedžeru. Man jau arī ir vīzija par to, kā ir jāvada teātris, kā jāmenedžē izrādes, bet es neeju un nesaku, kā tas darbs ir jādara. Bet varbūt man ir jāiet, ja jau manu darbu koriģē? Man liekas,ka katram savs darbs jādara pēc labākās sirdsapziņas. Ja tu esi profesionālis, tad tu to dari profesionalitātes līmenī, nevis personīgā.

-Vai vainīgi ir slikti diplomi?

-Nedomāju, ka te ir jautājums par to – slikti vai labi. Tas ir atkarīgs no katra paša. Bet es ļoti skaidri jūtu attieksmi, ka viņi nav sagaidījuši, ko grib, ka laikam jau skola nav sniegusi visas nepieciešamās zināšanas profesijā. Bet otra puse netiek apskatīta. Mums ir jābūt laimīgiem, ka kāds grib rādīt to tavu izrādi. Nav tā, ka tā būtu kopīga vienošanās, ka mēs gribam, jūs gribat un jūs arī gribat. Mums ir dažādas ekspektācijas par to, kā tam vajadzētu izskatīties.

-Vai tu saproti, ko teātris grib no tevis? Saprati, ka viņi nav kopumā laimīgi ar to, kas notiek. Bet vai ir skaidrs, ko tad sagaida?

-Teorētiski skaidrs ir tas, ka grib kaut ko inovatīvu, kaut ko ļoti kreatīvu. Man radās sajūta, ka viņiem liekas, ka mēs strādājam pēc tādas struktūras kā dziesmā – pants, piedziedājums, pants, piedziedājums, t. i., ātrās kustības, lēnās, ātrās… Un viņi gaida, ka būs visu laiku ātrās kustības un tad beigās lēnās. Manuprāt nav svarīgi, vai meklē vairāk teātrī balstītu dejas izrādi vai tīru dejas izrādi, svarīga ir uzticēšanās – cik tu daudz uzticies māksliniekam. Ja esi jauns un nevar zināt, ko no tevis var gaidīt, ir saprotams, ka viņi ir piesardzīgāki, bet dažreiz sanāk, ka procesu nogalina jau tajā piesardzībā – tikai ne tā, tikai tu nedomā, ka būs arī ūdens uz skatuves, nesaeksperimentē par daudz!

TEĀTRIS PRET DEJU: „ES VIENMĒR ESMU ELĪNA.”

-Minēji teātrī balstītu deju – vai ir sajūta, ka tavu jaunradi „velk” uz teātra pusi, jo neatkarīgajos teātros pie teikšanas ir teātra cilvēki? Vai arī tu pati īpaši nešķiro, jo tagad jau tāds laiks, kad robežas plūst un mainās?

-Ja tev ir ļoti skaidra ideja un precīzi zini, kā to realizēt; ja esi kā klints nostājies un esi izdomājis absolūti skaidru struktūru jau sākumā tad, man liekas, pats arī tiksi ar to galā. Bet, ja tev sākas šaubas, ja īsti nezini, kādu gribi redzēt rezultātu, ja vēlies skatīties, kā viss ievirzīsies procesā, tad sākas dramaturgu un režisoru palīdzības piedāvāšana, teātra elementu piedāvāšana, kuriem tur ir jābūt, jo citādi tā nav pilnvērtīgi funkcionējoša izrāde… Tas ir absurds! Bet, ja tu taisi savu izrādi teātrī, kur tomēr vairāk ir teātris, ir jābūt gatavam, ka viņi gaidīs no tevis dramaturģiju un rāmīti, un atbildes uz jautājumiem, piemēram, no kurienes parādās priekšmeti. Viņiem tas ir svarīgi, man tas absolūti nav svarīgi. Taču man nav tā, ka nevajag jaukt deju ar teātri, vajag novilkt robežas. Es varētu vienu izrādi taisīt absolūti teatrālu un otru absolūti dejisku vai ļaut dejai un teātrim mijiedarboties. Taču ir skaidrs, ka paņēmieni un piegājieni atšķiras. Tās ir apzinātas izvēles.

-Dita Eglīte par Lienes Gravas diplomdarbu, kurā dejoji, rakstīja, ka tur ir „spēcīgi aktierdarbi”? Vai aktiermeistarība aktieriem un laikmetīgajā dejā ir viena un tā pati?

-Man vienmēr dejā ir paticis tas, ka nevajag tēlot. Es nenāku uz skatuves un neaudzēju tēlu, kas tad izrādes vidū vai beigās kulminē. Es nāku kā Elīna. Ir darbi, kur ir konkrēts uzdevums, bet es joprojām esmu Elīna, es neesmu ne Karmena, ne Žizele. Kā es to interpretēju –  tur sākas mana meistarība. Veids, cik es labi vai slikti to daru, tas ir mans un horeogrāfa darbs.

-Ja tu esi tu pati, tad tavu meistarību nosaka tas, cik tu kārtīgi vari būt tu pati?

-Cik es varu būt godīga pret doto situāciju. Horeogrāfi strādā dažādi, daži prasa iesaistīt pieredzi no savas dzīves, dažreiz jāņem vienkārši kaut kāds tēls, dažreiz jākopē konkrēts cilvēks, bet to radi pats, padari viņu tik ērtu vai labu, lai zini, ka varēsi to nodejot.

-Vai horeogrāfs tev stāsta, kā justies?

-Protams, nē! Es viņam piedāvāju variantu, kā es jūtos tajā konkrētajā brīdī, ja viņam tas neder, tad viņš saka kaut ko citu.

-Un tu viņam stāsti, kā jūties?

– Dažādi. Pārsvarā horeogrāfs redz, vai tas viņam der vai neder. Ja es raudu, kur viņš domā, ka vajag priecīgi, tad pateiks, ka neder. Tas arī ir par uzticēšanos.

PAR „ĪSTO” TEĀTRI: „VIŅI VIENKĀRŠI IET, TUR NAV NEKĀDAS MAĢIJAS.”

-Stāstīji par to, kā tev gāja ar izrādi „Vasarnieki”. Kā var atšķirt, kur ir horeogrāfa un kur režisora darbs? Parasti horeogrāfiju redz tur, kur ir dejas vai neparastas kustības, šeit tā nav, bet teici, ka ļoti daudz strādāji un esi priecīga par rezultātu. Vai kritiķim un žūrijai būtu jānoskaidro, ko ir darījis horeogrāfs?

-Es nezinu, tā ir trausla lieta. Pie “Vasarniekiem” strādājot, es zināju, ka nebūs jātaisa dejas-dejas. Es saprotu, ka tad, ja neredz dejas numuru, tad horeogrāfa nav. Agrāk jau arī nealgoja horeogrāfu, lai uzliek, kā aktieri nāks un ies. Dažiem režisoriem sanāk tas plūdums un izrādes ritms dabiski. Dažiem vajag, lai kāds palīdz. Vajag, lai ir kāds, kas domā par ritmu, kopējo kustību. Ja neredz to izrādes kopējo ritmu, tad laikam tas nav nostrādājis pietiekami labi.

-Redz, bet nodomā, ka tas ir režisora darbs.

-Recenzijās raksta, ka ansamblis darbojas neparastā ķīmijā un pirmo reizi viņus redz kā komandu. Tas jau nenotika – klikt! – un viņi bija komanda. Tas ir milzīgs darbs. Un tā ir mana izvēle darīt “neredzamo” darbu. Man ir foršāk, ja mani nenominē balvai, bet es zinu, ka izdarīju labu darbu. Nekā tad, ja mani nominē, un es zinu, ka mans darbs no mana skatupunkta bija, teiksim, ne pārāk labs. No otras puses, es domāju, ka tas parāda manu situāciju un kas interesē žūriju– pērn nominēja, šogad, kad izrādi izstrādājām no a līdz ž, nē.

-Tas laikam ir saistīts ar izpratni par to, kas ir horeogrāfija. Tev taču „Vasarnieki” bija lielāks izaicinājums nekā „Eņģeli Amerikā”?

-Jā, protams! Mēs ar Lieni [Gravu] tieši par šo runājām. Ir izrādes, kur vajag dejas, un ir, kur vajag citādi, un tas ir labi. Es zinu savu situāciju un zinu, ko žūrija novērtēja kā ļoti labu un ko nē. „Vasarnieki” ir nominēta kā gada labākā izrāde, tātad viss funkcionē. Mans mērķis nav pierādīt, ka es tur arī ko darīju. Jau darba procesā zināju, ka tā būs, sēdēju ģenerālmēģinājumā un domāju – viss tik smuki, viss kustās, viņi nāk, viņi iet… Viņi vienkārši iet, tur nav nekādas maģijas, bet es zinu, kā mēs ņēmāmies, lai viņi tā ietu. Tad cilvēki atnāk un saka – tur nekas nebija, nekādas dejas nebija. Žūrijai jau jādomā par tik daudz lietām, ka, protams, ir vieglāk paņemt „Eņģeļus Amerikā”, kur ir trīs pietiekami asprātīgas un tajā kontekstā labas dejas. Nekā sākt domāt, tur bija horeogrāfija vai nē? Ja neredzi, tad nav, ejam tālāk. Tas ir piektās šķiras jautājums  – galvenais ir izrāde, aktieris, aktrise…

MĀKSLINIEKA MOTIVĀCIJA: „NEGRIBĒJĀS ATSTĀT SKATĪTĀJU SITUĀCIJĀ – VISPĀR NEKO NESAPRATU!”

-Citāts no mana raksta par tava kursa diplomdarbiem: „par daudz sajūtas, ko sauc – viss jau ir labi, viss ir kārtībā, viss ir ļoti profesionāli, interesanti un saistoši, temps un ritms labs, dejotāji kustas brīnišķīgi, bet – nu un? Kas ir tas, ko jums ļoti gribētos nodejot, bet kam vēl nevar atrast to piemērotāko formu? Kas ir tas, kam rokas par īsu, kājas par strupu un viss skolā mācītais nekam neder?” Ko vari teikt par šo? Vai es arī tāpat kā producenti alkstu pēc kaut kā nebijuša?

-Ar Olgu runājām, ka viņas mērķis nebija mums iemācīt recepti, pēc kuras taisīt izrādi. Tas ir atkarīgs no tevis, cik esi uzņēmis, redzējis, dzirdējis un kā tu to visu apstrādā un apkopo. 4. kursa gadījumā bija cita motivācija – tas ir diplomdarbs, par to liek atzīmi. Olga vienmēr skolā teica, ka var un vajag eksperimentēt, ka jums tagad ir dejotāji un vieta, pēc tam tik viegli nebūs. Jā, jā, māju ar galvu. Bet vienalga visu turi kaut kādā rāmī, jo tas tiks vairāk akceptēts nekā kaut kas cits. Lai gan to varu pateikt tikai tagad, kad ir pagājis krietns laiks. Tajā brīdī likās, ka es tur tik inovatīvi daros, kečupa izārdīšana uz skatuves, kur nu vēl tālāk! Tagad redzu, ka visus savus darbus neapzināti tomēr turēju tādā skolas formātā. Tas man dos 9, tas – 8. Tas tiks novērtēts kā sūds. Kad mācies, tad negribi, lai novērtē kā sūdu. Tajā brīdī laikam nebiju tik drosmīga, lai izvēlētos, piemēram, 4. kursa darbā taisīt kaut ko ļoti inovatīvu, tā vietā, lai izdarītu kvalitatīvi un profesionāli uz 8.

-Atceros pirmā izlaiduma diplomdarbus 2003. gadā – viņi noteikti daudz mazāk zināja un bija redzējuši. Viņi visādi mocījās, bet tie darbi palika atmiņā. Jūsējos gandrīz neatceros. Varbūt esat pārāk labi profesionāli amatnieki, veikli rīkojaties uz 8? Vai bija tā, ka kaut ko ļoti gribējās pamēģināt, bet skolas dēļ tomēr nedarīji?

-Nu nē! Teica, ka vajag trakot. Es māju ar galvu, ka vajag, bet nekā. Visu laiku saku – saprotu, bet nesaprotu gan. Ir vēl daudz priekšmetu bez dejas kompozīcijas. Visu dari kā uzdevumu. Man nebija nekad tā – baigi gribētu visus dejotājus virvēs, bet nav virves.

-Kā ir ar to – man tik ļoti sāp kāmīšu liktenis, man nav skaidrs, kā to nodejot, bet vajag. Ko domā par mītu par degošo mākslinieka dvēseli?

-Man nedega (smejas). Esmu domājusi par to „savu dzīvi mākslā” – degšanu, nedegšanu, jācieš, nav jācieš. Es jau vēl esmu jauna. Satieku cilvēkus, kur redzu, ka viņiem ir svarīga kāda tēma. Piemēram, nāve. Un nevis tā liekuļojot, bet patiešām svarīga. Klausos un man liekas – a kas man tā? Jādomā.

-Bet izrādes taču gribi taisīt, tad jau ir kaut kas…

-Jā! Es esmu no tiem, kuri… Ir cilvēki, kas prezentē ideju, un ir tādi, kas zina, kā gribētu, bet nav paskaidrojumu par to.

-Bet kā tu jūties, kad tu gribi? Kas ir dzenulis?

-Es nevaru pateikt TO sajūtu.

-Katram no kaut kā sākas – no vizuāla tēla, sajūtas, tēmas, kustības, gribu ar šo ķermeni strādāt…

-Kad sāku „Rezervistus”, bija tikai Katrīna [Albuže] un Kristaps [Ceļmalnieks]. Redzēju bildi, kur viņa ir viņam uz muguras un viņas mati vējojas viņam pāri. Sākām virpināt no tā, un tas, kas beigās sanāca – pilnīgi ne pa matiem! Sāku no idejas par to, ka cilvēki nemāk saprasties, par komunikācijas kļūdu. Es saprotu un tu saproti, un beigās neviens neko nav sapratis. Sāku meklēt, kur vēl tā ir – vizuālajā mākslā, sportā. Viss apaug un pārvēršas par ko citu.

-Tad tev tomēr stingrs pamats ir idejiskā darīšana, atkal citēšu sevi par tavu solo „Nemiers” (projekta „Jaunie nāk!” ietvaros), kur teicu: „Pārdomātās un precīzi izpildītās kustībās, kuras garšīgi „atšķaida” citādi varbūt pat pārāk skaidro stāstu.” Tu būvē stāstu?

-Jā, es atceros, ka „Nemierā” man bija absolūti skaidrs stāsts, „Rezervistos”  mazāk, bet tāpat pietiekami. Tas bija mans protests laikam, jo skolas laikā daudz darbus sākām veidot tieši no kustības un tad skatījāmies, kas no tā sanāks, tagad gribējās otrādi. Negribēju atstāt skatītāju tādā situācijā, kad viņš iziet no zāles un saka – vispār neko nesapratu! Es varu piekrist, ka jāatstāj vietu savām domām, bet neiedot pat drusciņ par, ko tas būs… Kaut vai uzliec nosaukumu „Mīlestība”, un tad visu skaties caur mīlestības prizmu. Tāpēc es mēģināju dot kaut ko, kam sekot. Sanāca stāsti. Sanāca par tiešu, kā tu saki, bet man tas tobrīd bija ļoti svarīgi.

-Varbūt tas ir labi. Tas, ka man nepatīk, jau nenozīmē, ka ir pa tiešu.

-Nu kā…”Rezervistos” bija tik daudz ideju, ko gribēju pamēģināt, un visu esmu pamēģinājusi vienā izrādē. Ir tāda mozaīka. Jau tikai sākumu vien varēju izvērst par izrādi. Bet es piesaku to, šito… Man bija svarīgi pamēģināt visādas lietiņas, un tam apakšā vēl dabūt stāstu. Tagad redzu ļoti daudzus bērnišķīgus gājienus, bet dažas lietas vēl aizvien ir ļoti mīļas. Ir svarīgi turēties pie vienas lietas, nepazust.

-Bet tas jau ir saprotams, jo iespēju taisīt izrādes ir maz. Cilvēki ir kā nocietušies un, kad beidzot ir iespēja, tad stāsta visu dzīves stāstu.

– Jā, tas ir kā ar lietu, kas tev ir trūkusi un pēkšņi ir daudz. Gribās ar to izdarīt visu.

DEJOTĀJS VAI HOREOGRĀFS: „VAI JŪS VISPĀR ZINĀT, KAM MĒS, DEJOTĀJI, EJAM CAURI?!”

-Dejotāja vai horeogrāfe – ar ko identificējies vairāk?

-Man ļoti patika teikt un vēl aizvien patīk teikt, ka esmu dejotāja. Man ir daudz spēcīgāka sajūta kā dejotājai, jo tur esmu pārliecinātāka tajā, ko daru. Zinu, ko varu izdarīt. Ir sajūta, ka varu. Par Elīnu kā horeogrāfi ir daudz nezināmā, jūtos nedrošāka, tāpēc vienmēr saku, ka esmu dejotāja un horeogrāfe. Un esmu ievērojusi, ka tas nav pārāk populāri. Sevišķi ārzemēs ir ļoti svarīgi, ka esi horeogrāfs, tas kotējas vairāk. Tad es mēdzu dusmoties – vai jūs vispār zināt, kam mēs, dejotāji, ejam cauri?!

-Bet tevi interesē arī horeogrāfa darbs, vai ne? Vai arī būtu laimīga kā pilna laika dejotāja?

-Šobrīd daudz dejoju un esmu ļoti priecīga. Bet man arī patīk ķimerēties horeografējot. Ļoti patīk process, īpaši tad, kad ir jau diezgan daudz kas gatavs un tad bīdi un liec visu kopā. Tā man ir končiņa. Es nevarētu būt tikai dejotāja. No otras puses, ir ļoti maz tādu darbu, kur nāk horeogrāfs ar materiālu un saka – tu izpildīsi to, ko es tev teikšu. Notiek liela sadarbošanās (dejotājs-horeogrāfs), tāpēc daudzreiz sanāk abus apvienot.Teātrī vēl varbūt tā notiek, bet manā pasaulē nav bijis tā, ka – vai nu dejo tā, vai nedejo nemaz.

AMPLUĀ: „JA IR TIKAI VIENS ČALIS, TAD ES BŪŠU TAS OTRS ČALIS.”

-Ja paskatās uz tavām lomām, tev ir diezgan riskants darbs – ir visādi jākrīt, tevi met („Ņem manas acis”, horeogrāfe Elīna Gaitjukviča) un rausta („Maldinošās medības”, horeogrāfe Lelde Feldmane). Vai tev ir sajūta, ka šajās lomās ir kaut kas līdzīgs?

-Kad tu tā saki, tad jā. Man vienmēr ir licies, ka esmu tāda fiziska darba darītāja. Ja diviem ir jāiet apakšā un ir tikai viens čalis, tad es būšu tas otrs čalis. Manā kursā bija septiņi puiši, un mani kādu laiku sauca par astoto čali. Vajag kaut ko pacelt – Elīna cels. Arī visa tā mētāšana, kāpšana, tas viss ir ļoti fizisks darbs.

-Tātad tev ir drosme to darīt.

-Es nezinu, vai tā ir drosme.

-Bet bailīgi taču ir?

– Nezinu,vai bailīgi, drīzāk tas ir izaicinājums, bet tur jau tieši tas kaifiņš nāk. Kad pēc „Pūces” („Kad pūcei aste ziedēs”, horeogrāfe Olga Žitluhina) beigās ar pēdējiem spēkiem esi paklanījies, jo stundu esi skrējis, lecis, kritis, tieši tad saproti, kāpēc to dari…

– Un kas tas tāds ir?

-Tas, ko nevar tā nosaukt vārdā. Man ir vairākas reizes bijis tā, ka saproti – jā, tas ir tas, nevajag vairāk nekādu apstiprinājumu, kāpēc to dari, cik sabiedrībai šāda profesija ir nozīmīga un tā tālāk. Tas vispār nav svarīgi tajos mirkļos. Tas ir tāpat kā prasīt, kas ir mīlestība. Viss izklausās daudz seklāk, nekā tu to domā.

-Vai pēc izrādēm cilvēki nāk klāt un stāsta, ko redzēja? Ko viņi saka, kā tu dejo?

-Dažādi. Atceros,ka pēc „Pūces” Doma dārzā man rakstīja kāds japāņu puisis, kurš bija ļoti aizkustināts par izrādi un manu izpildījumu, tas bija ļoti jauki.Tad man likās – lūk, viņam es dejoju šo izrādi. Ja cilvēks var atmodināt kādu snaudošu sajūtu sevī caur mani, tad man ir prieks.

-Bieži dzirdi komentārus?

-Nevaru teikt, ka bieži, bet vienmēr pēc izrādēm ir pa kādam drosminiekam, kuri dalās iespaidos. Gribētos biežāk. Ir svarīgi saņemt atgriezenisko saiti. Izdari, bet atpakaļ neko nesaņem. Ne jau tikai to, ka patika, gribas dzirdēt. Atgriezeniskā saite garantē to, ka notikums ir bijis. Ir ļoti interesanti dzirdēt, ko skatītājs ir domājis, ko jutis vai sapratis un tad salīdzināt ar manis stāstīto – sakrīt vai nē.

-Par enerģiju. Stāsts par „astoto čali” izskaidro enerģiju un risku. Bet tev ir arī daudz mīlas un kaisles pilnu duetu – Lienes Gravas „Pārsālīts”, Jurija Djakonova „Mīļākie – akts”, Agneses Vanagas un Hugo Mastrolorenco Argentīnas tango izrāde. Kā šīs lietas apvienojas?

-Smieklīgi. Es nezinu,bet man patīk, ka varu apvienot abas puses.

-Un abās tu esi pati?

– Jā! Bieži jau pielīp kas viens – dažiem aktieriem dod tikai komēdijas vai kādu citu vienu žanru. Man patīk, ka man nav vienveidīgu darbu, ka nav priekšstata, ka „tieši to lietu viņa dara baigi labi, bet citu neko viņai nevar dot”. Ir visādas sakritības, kāpēc tā notiek. Piemēram, Argentīnas tango man nu ļoti patīk, un tad atbrauc Hugo un saka, ka man būs ar viņu jādejo duets. Biju tik laimīga, man tā patika. Dueti ar Andreju [Filipovu]. Andrejs man ir mīļākais partneris, mums ir daudz sanācis kopā duetēt. Ar viņu ir ļoti viegli dejot. Par izrādi „Mīļākie – akts” visi man prasīja, kā es noskaņojos tik ļoti erotiskai izrādei. Kā īpaši erotisku izrādi neizjutu, bet, kad noskatījos video – ak, Dievs! Nenormāli erotisks viss – tā kleita knapi sedz dibenu, un viss tādā vieglā seksuālā gaisotnē, un tās videoprojekcijas… Nu traki! Bet es no iekšpuses nejūtu, ka daru kaut ko provokatīvu vai erotisku. Es zinu, kas man jādara, un man ir ļoti viegli ar Andreju, nav nekā jaiztaisās – tūlīt saņemšos un tad tik būs. Viss kaut kā ļoti brīvi notiek.

 LATVIEŠU SKAISTUMS: „MAN PATIKTU, JA PAR MANI DOMĀTU, KA TĀ IR JĀIZSKATĀS DEJOTĀJAM.”

-Psihoterapijā esot trīs tabu – nedrīkst kritizēt cilvēka ķermeni, seksualitāti un radošo izpausmi. Tas varot ļoti dziļi traumēt. Kāda ir sajūta, kad dzirdi vai lasi komentārus par savu ķermeni? Es gan atradu tikai pozitīvus komentārus, piemēram, Ditas Eglītes recenzijā par tavu solo „Nemiers” ir rakstīts „skaistās sprinteres kājas”.

– Pozitīvi komentāri ir forši! Es ejot uz skatuves droši vien nevilktu naktskreklu, ja domātu, ka man ir neglītas kājas, skrietu garajā pidžammā.

-Kāpēc?

-Mazāk stresa. Es, ejot uz skatuves, zinu, ko slēpt un ko nē. Nav jau tā, ka daudz komentē kājas. Bet sīkumus pamana – kāds redzējis tikai nagus, viena draudzene teica – nenormāli forši tev tā „čolka” kustās, kad tu dejo. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka dejotājam ir jārūpējas par savu ķermeni. Ir jau taisnība, ka savā ziņā jebkurš var būt dejotājs, mēs jau visi kustamies, un jebkura kustība var būt kā priekšnesums. Bet trenēts ķermenis ir trenēts ķermenis. Ejot pie friziera, skaties, kādi viņam ir mati, un redzi viņa gaumi, kā viņš tev griezīs matus. Ja ej pie fitnesa guru un redzi, ka viņš nav fiziskā formā, tad, pat  ja ticēsi viņa filozofijai, par rezultātu domāsi pēc tā, ko redzi. Man patiktu, ja kāds par mani domātu, ka tā ir jāizskatās dejotājam.

-Bet, ja es esmu veca, resna un tizla, tad, skatoties izrādi, nekādi nevaru identificēties ar skaistajām kājām.

-Bet vajag?

-Nezinu.

-Vai piekrīti, ka Latvijā ir stiprs skaistā, pieklājīgā skaistums standarts? Ne jau par to, ka neesi formā, bet, ka uz skatuves var būt dažādi ķermeņa tipi.

– Neesmu par to tā domājusi. Atceros, ka tad, kad bija P.A.R.T.S. dejotāju atlase, tur bija ļoti labi dejotāji – gan apaļi, gan gari, gan tievi. Viss ir atkarīgs no tā, kā tu spēj to izmantot. Tāpat festivālos ir tādi, kas tikai zīmolu drēbēs staigā, ir tādi, kas tikai lupatās, jo uzsver, ka viņiem apģērbs ir nesvarīgs, un ir tādi, kas ir pa vidu, kam svarīgāks ir tas, ko dari. Galējās pozīcijas vienmēr ir ļoti apzināta izvēle.

-Bet vai tomēr nav pie vainas mentalitāte? Nevaram uzvilkt mugurā to, kas nepiestāv. Mazs un strups nedrīkst dejot baletu. Vai nav pārāk strikti etaloni, kur citādam ķermenim un nosacītajam „neglītajam” nav tiesību?

-Ir dažādi. Katram sava vieta un izpratne. Ir labi apaļi dejotāji. Un viņi zina, kā to izmantot. Viņi nedzenas pēc etalona, bet izmanto to, kas ir. Bet, ja labāk jūties, kad esi vieglāks, tad izmanto to. Ja zini, ka labi kustas mugura, izmanto. Jautājums ir par to, kā atrodi veidu parādīt tās īpašības, kuras tev piemīt.

-Bet vai neesam aizrāvušies ar virspusējo estetizēšanu? Pat ja vēsta par drūmo un pagrimušo, visi vienmēr ir smuki sapucējušies.

– Neesmu tā piefiksējusi, ka mums tā ir. Bet dejas improvizācijā ir daudz tādu uzdevumu – kā neiet ierastos ceļus, kā meklēt ceļus ārpus komforta zonas, kā meklēt neērtas pozīcijas. Man vienmēr gribas jautāt – kāpēc? Protams zinu, kam tas viss, bet, kāpēc vienmēr ir jāiet tur, kur ir neērti? Tāpat ir ar neglītumu. Kāpēc jāspiež uz to neglītumu? Man liekas,ka ikdienā jau ir pietiekami, ko redzēt. Esmu tik daudz izrādes redzējusi, kur vemj un masturbē uz skatuves, bet kāpēc tik daudz ir jārāda neglītais, neierastais? Izrādes par skaisto ir tikai banālas?

-Ne jau, ka būt jādara. Bet kāpēc citur dara, bet pie mums nedara?

-Tas, ka mēs nemetamies pliki pie katras iespējas un nemasturbējam uz skatuves, tas, iespējams, ir ar mentalitāti saistīts. Vai arī ar izglītības sistēmu un sabiedrības atvērtību kopumā. Mēs esam rezervētāki, ir nepieciešams ļoti liels pamatojums un skaidrojums, kāpēc izrādē, piemēram, izģērbties, bet ir, protams, arī izņēmumi.

NO SKOLAS AR KOMPLEKSIEM VAI PĀRLIECĪBU: „KATRS ZINA, KĀ LABĀK VAJAG!”

-Varbūt tiešām visinovatīvākais ir darīt kaut ko ērtu, patīkamu un skaidru? Laiku pa laikam runājam par to, ka pārāk spoži ar Latvijas dejas eksportu neiet, un tas ir arī iemesls kompleksiem. Varbūt to vajag izmantot. Varbūt mūsu eksporta prece ir kompleksu mocīts dejotājs? Vai mūsu dejotāji un horeogrāfi ir kompleksu mocīti, jo viņi dzird, ka skola ar viņiem nedara to, ko vajag? Vai tas ietekmē?

-Tas ir individuāli. Kad beidzu akadēmiju, ļoti gribēju dejot un daudz braucu uz meistarklasēm ārpus Latvijas. Kad tur aizbraucu, ir ļoti laba sajūta. Saproti, ka esi ļoti vispusīgs. Es vēl nevaru iet uz pirmajām vietām, vēl ir daudz jāstrādā, bet varu labi uztvert informāciju un reaģēt, nav sajūtas, ka kāds būtu mūs apdalījis. Jāatzīst, ka mums daudz neteica – jūs esat super! Iznāc no skolas un skaties, kas no tevis ir sanācis. Pēc akadēmijas domāju, kas tagad būs, kas tagad jādara. Tad visur piekritām, visur piedalījāmies. Sākumā gribi ņemt visu, bet ar laiku saproti, ko tev vajag un ko nevajag.

-Vai būtu labāk, ja būtu skaidri varianti? Piemēram, ir pāris trupas, ir telpas izrādēm, ir finansējums savu darbu radīšanai…

-Lasīju interviju ar Kasparu Rogu, un viņš tur saka: „Katrs zina, kā labāk vajag.” Man ļoti patika situācija, kad nav, kur iet un apstākļi piespiež darboties. Kad ir krīze, tad esi kreatīvāks. Ir labi, ka ir  kur dejot un turpināt trenēt savu ķermeni. Nevar to tā pamest un cerēt, ka pēc gada arī būsi formā. Ja būtu vieta, kur būt, tas, protams, būtu milzīgs pluss. Tomēr arī mūsu situācija nebija sliktāka. Tas, kā ņēmāmies, arī bija ļoti laba pieredze. Mēģini sevi visur piedāvāt, nesaproti, vai kādam to vispār vajag.

-Tagad ir sajūta, ka vajag?

-Man ir ļoti laba sajūta. Man patika, kā Stīvs Džobss kādā runā studentiem teica: „Stay hungry”. Ja kaut kur esi sevi pierādījis kā normāli domājošu mākslinieku, ja esi spējis kvalitatīvi strādāt, tad tas dod iespējas darboties tālāk un labāk, jo ir lielāka pieredze nekā iepriekš. Man ir svarīgi palikt izsalkušai.

GANDARĪJUMS. „ESI TIEŠI TE UN VISS.”

-Pasaki man vienu īpašu gandarījuma mirkli.

-Jāizvēlas viens? Mans tētis saka – dzīve sastāv no maziem prieciņiem. Es ļoti spilgti atceros tango izrādi ar Hugo un Agnesi. Un tad „Pūcē”, izrādes beigas, un ir tā pēdējā mūzika – vienkārši tāds kaifs! Garās izrādēs, kurās nenoej no skatuves, man vienmēr ir tāda maza panika, ka tu nevari vairs aizbēgt. Kā mēs sāksim, tā tas ies līdz galam. Un tad tā pēdējā diagonāle, kad esi pilnīgi slapjš, un ir tā mūzika, kur ir jābliež līdz galam – tas ir nenormāli kaifīgi.

-Dejojot pašai uznāk raudiens no aizkustinājuma?

-Jā, man ir bijuši tādi ļoti patiesi brīži. Viss saslēdzas un ir! Nedomā par skatītāju, un esi tikai tu un tavs partneris vai tava grupa. Esi skaidri pieslēdzies tieši te un viss. Tas ir ļoti skaisti. Mums ar Dmitriju [Gaitjukeviču] „Pūcē” bija duets, un vienreiz tas bija garāks nekā parasti, mums likās, ka tas tāds mirklis vien, bet Olgai esot zvanījis telefons, viņa izgājusi ārā, atnākusi atpakaļ, bet mēs vēl turpat. Ir laba sajūta, kad dabū savu ritmu, un ar to taisi izrādi, nevis dejo kaut ko, jo sākas nākamā mūzika.

-Tad pārsvarā tev ir dejotājas prieki?

-Man ir daudz dejotājas prieku. Arī „Vecmīlgrāvī” (izrāde „No Vecmīlgrāvja ar mīlestību”) – daudz tā prieka bija gan izrādes tapšanas procesā, gan pašā izrādē.

-Un kā ir ar horeogrāfa priekiem?

-Mazāk, bet ne mazāk priecīgi. Viens no tādiem priekiem bija Dejas dienā, kad taisīju mini izrādi ar frizieriem. Tad bija dalītais prieks, jo es redzēju, cik viņi ir priecīgi uztraukušies un koncentrējušies. Tas pats arī 2014. gada atklāšanā gaļas paviljonā, kad mēs strādājām ar gaļas izcirtējiem un ratu stūmējiem. Mums traki gāja procesā. Bet tad pienāk atklāšanas diena, un redzi, kā tie čaļi stumj tos ratus, tas skatiens, uztraukums un stāja – viņiem šodien ir izrāde! Tu redzi, ka viņiem tas ir svarīgi. Tas, kā gāja pirms tam, kad nekas nebija skaidrs, vairs nav svarīgi. Tagad ir viņu uznāciens. Tas bija ļoti aizkustinoši. Kad redzi, ka ir sanācis atvērt kādu pilnīgi citu pasauli.

PĒC 2 DIENĀM…

-Aizmirsu tev par bērnību pavaicāt.

-Domā, ka viss meklējams bērnībā?

-Cik gados sāki dejot?

-Septiņos.

-Tik vēlu?

-Tad raksti, ka sešos.

-Uzreiz sporta dejas?

-Jā! Dejoju 8 gadus. Mums diezgan labi gāja, taču man un partnerim bija ļoti sliktas attiecības, kas arī kalpoja par galveno iemeslu mest mieru sporta dejām. Sāku spēlēt tenisu, viens esi laukumā, viens esi atbildīgs par veiksmi vai neveiksmi spēlē, nav citu variantu.

-Vidusskolā nedejoji?

-Dejoju Valmieras šova grupā „Modus”, tas bija jauks laiks – dejošana un draudzenes. Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Banku augstskolā. Tad pārāk neaizrāvos ar domām, vai tas ir tas, ko es gribētu darīt un vai man riktīgi tas patīk. Tiešām neatceros, kur un kā uzgāju internetā informāciju par LKA horeogrāfijas programmu. Mistika. Sāku iet uz konsultācijām. Pirmā nodarbība bija pie Ramonas [Galkinas] – atceros labi viņas melno džemperi ar „OZ Dance” uzrakstu uz muguras. Darījām „galdiņus”, nekad neko tādu nebiju darījusi. Nodomāju, ka šī gan tāda jocīga deja, pa grīdu vis kaut kas jādara. Konsultācijās arī pirmo reizi iepazinos ar klasisko deju un sapratu, ka droši vien, lai tiktu akadēmijā ar rozā zeķubiksēm nepietiks. Aizgāju uz Zitas Erss studiju klasiku mācīties. Zita lika nogulties vardītē, paskatījās un teica – nav tik slikti. Tad vēl uz „Dzirnām” gāju, tur bija Rūta [Nordmane], kas pasniedza laikmetīgo deju. Ļoti patika.”Dzirnās” satiku arī Guntu Bāliņu.

-Tad tev nav tāds ceļš – ieraudzīju izrādi, ieraudzīju, kā viņš vai viņa dejo…

-Nē. Bet interesanti, ka Valmieras teātrī bija Olga ar izrādi „Kad pūcei aste ziedēs”, un tā bija mana pirmā laikmetīgās dejas izrāde. Es ļoti labi atceros sākuma kustību, man tā kustība nenormāli patika. Visi zināja, ka esmu dejotāja, tāpēc daudzi man prasīja, kā man patika izrāde, jo neviens īsti nebija neko sapratis. Es atceros, ka tā ļoti gudri teicu – tā ir tāda modernā deja. Biju ļoti priecīga, kad Olga piedāvāja dejot „Pūci”, kad tā tika pārstrādāta uz jauniem dejotājiem. Tā ir pirmā izrāde, ko esmu redzējusi, un nu es pati varu dejot to foršo kustību.

-Nelikās nopietni studēt deju?

-Tādā ziņā nē. Es gribēju apskatīties, vai tikšu akadēmijā, interesanti likās. Tad tiku uzņemta, bet nezināju, ko darīt, jo jāatzīst pārāk daudz ar vecākiem nebiju pārrunājusi stāšanos akadēmijā. Banku augstskolā taču bija labi. Zvanīju tētim, teicu, ka iešu slēgt līgumu ar akadēmiju. Tētis nebija baigi priecīgais, bet man liekas, ka tagad ir. Gadu vēl noturēju dokumentus abās skolās. Domāju, ka mēģināšu apvienot, bet Banku augstskola neatļāva, tad bija puņķi un asaras.

-Vai tev ir matemātiķa galva?

-Domāju, ka nē. Banku augstskolā bija ārkārtīgi labs matemātikas pasniedzējs – Dainis Kriķis – viņš jebkuram var iemācīt. Augstākā matemātika bija mans mīļākais priekšmets. Bet tur ir arī tādas lietas, kā finanšu sistēmas, ekonomikas un citas lietas. Bet man patika. Es daudz varu izdarīt darot. Tajā laikā daudz nedomāju, vai tas ir tas, ko gribu darīt. Vienkārši gāju uz skolu, gāja labi, mums bija izveidojusies ļoti jauka piecu kursabiedru grupa, ar kuriem kopā bija superforši. Man liekas, ka es tā arī būtu tur nomācījusies pilna laika studijas, ja ne mistika ar tām dejas konsultācijām akadēmijā.

-Kā ir ar matemātiku dejā – vai jūti, ka tev tā rēķināšanas puslode strādā arī horeogrāfijā?

-Man patīk kārtība. Bet nezinu, vai tas ir no matemātikas vai mūzikas. Jo es beidzu mūzikas skolu un es ticu, ja jūs sūtīsiet bērnus mūzikas skolā, viņi būs daudz foršāki!

-Vēl aizvien spēlē klavieres?

-Ļoti maz. Man vajadzēja septiņus gadus mūzikas skolā, lai es saprastu, ka neesmu pārāk muzikāla. Lai gan beidzu kā teicamniece. Solfedžo, kur skolotāja spēle uz klavierēm diktātu un tev jāraksta, es vidēji rakstīju uz pieci, jo slikti gāja ar dzirdēšanu. Un eksāmenā uzrakstīju uz 10, bet man ielika 9, jo bija ļoti neglīti sarakstīts. Man likās, ka visu dzirdu, viss bija sašvīkāts, bet bija, kā vajag. Esmu ļoti cītīga, ja esmu izlēmusi.

-Zinu, ka tev patīk dot vārdus lietām – ja laikmetīgā deja ir lieta, tad kā viņu sauc.

-Ienāca prātā Rozamunde, jo man liekas, ka viņa dara visu. Viktors Runtulis, kad pagājušajā gadā nāca ārā „Cabaret Palladium”, intervijā televīzijā teica, ka viņš vienmēr uz kabarē ņem laikmetīgās dejas dejotājus, jo viņi var visu. Rozamunde arī var visu.