Rotaļas ar kanoniem. Recenzija par Diānas Gavares darbu “Savu ceļu noaudīšu”

Eva Krūmiņa

Recenzija tapusi projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” otrā posma ietvaros. Diānas Gavares darbs “Savu ceļu noaudīšu” skatāms šeit.

Esot ar deju “uz tu” jau divdesmit astoņus savas dzīves gadus un desmit no tiem darbojoties profesionāli laikmetīgās dejas žanrā, es ne pa jokam apmulsu, kad no projekta organizatoriem saņēmu tieši skatuviskās tautas dejas video. Kā jau daudzi latviešu bērni, arī es uzaugu pastalās, lecot galopu, daudz reižu tautas deju tiku redzējusi uz lielajām skatuvēm, taču, kad jāķeras klāt tās iztirzāšanai un analīzei, tad īsti nesapratu, no kura gala sākt. Latviešu tautas deja ir daļa no mūsu kultūras mantojuma, tai piemīt sava estētika, savi dejas tehnikas pamatprincipi, sava simbolu sistēma. Ko gan es varu vēl piebilst kārtībai, kas pastāvējusi jau gadu gadiem? 

Apjaušot, ka dziļā pietāte pret tautas deju manā vietā recenziju neuzrakstīs, es beidzu prokrastinēt – kad mājās visas grīdas bija tīras, trauki nomazgāti, veļa izlikta žāvēties un bērni nolikti gulēt, ķēros klāt.

Pats darba nosaukums “Savu ceļu noaudīšu” skaidrāk par skaidru savijas ar projekta “Deja domā” tēmu “brīvība” un pašas horeogrāfes un izpildītājas Diānas Gavares  ieceri, proti, tas ļauj noprast par patstāvību, neatkarību, kā arī spēju būt sava likteņa noteicējai. Pirmās 30 sekundes, mūzikai skanot, sieviete stāv ar aizvērtām acīm. Galvā viņai ir arheoloģiskais spirāļu un bronzas plāksnīšu vainags, kādi reiz piederējuši seno latgaļu neprecētām meitām. Ar šo laiku pietiek, lai iztēlē uzburtu meiteni, kas gatavojas jauna dzīves ceļa sākumam – vai tā būtu pāriešana sievas kārtā, vai aiziešana no dzimtajām mājām, vai jebkāda cita iniciācija, kas nosaka pāriešanu no viena stāvokļa citā. 

Kamera, riņķojot ap dejotāju, te pietuvinoties, te attālinoties, iemieso reizē gan skatītāju, gan dejas partneri. Kameras perspektīva mainās, tā nav pasīva vērotāja, tai ir sava neatkarīga kustības trajektorija, un tomēr tā ne reizi nenovēršas no dejotājas, bet paliek uzticīga viņai. Šķiet, arī pati kamera pievienojas vēstījumam “savu ceļu noaudīšu” un reizē veido saskanīgu tandēmu ar dejas izpildītāju.

Muzikālais pavadījums bez vārdiem, vien sievietes balss, kas dungo līdzi melodijai (grupa “Svīres”), manuprāt, lieliski saskan ar izpildījuma vitalitāti. Nemitīgi palēcieni – viegli un atsperīgi, kā arī griezieni, griezieni, griezieni kļūst par šī darba noskaņas atslēgu. Griešanās asociatīvi sasaucas ar ciklu, ar mūžīgo ritu un nemainīgu lietu kārtību cauri laikiem. Interesants šķita darba kompozīcijas paņēmiens, kurā video sākas ar dejotājas stāvēšanu, un kamera riņķo tai apkārt, bet noslēdzas ar izpildītājas griešanos, kuru aprauj melns ekrāns. Video ir beidzies, bet, kas to lai zina, iespējams, dejotāja vēl aizvien turpina griezties. Izmantotais veids it kā pretnostata laicīgo pret mūžīgo, pārejošo pret nozīmīgo. 

Izvēlētā vieta – VEF kultūras pils ārpuse pie galvenās ieejas –, šķiet, piemeklēta likumsakarīgi pašreizējai situācijai – iekštelpās deja nedrīkst atrasties. Lai gan dejotāja ir divatā ar operatoru, tomēr izvēli dejot ārpus telpām uztveru kā simbolisku. Svarīgs aspekts ir arī tas, ka tieši “Vefiņā” skatuviskā tautas deja mitinās itin bieži interešu izglītības pulciņos, dažādos sarīkojumos un, protams, koncertos. Tomēr neesmu pārliecināta, ka horeogrāfes izvēle atstāt vidi tikai kā fonu un neizmantot tur esošās iespējas, piemēram, veidot līkločus apkārt kolonnām, kas tik ļoti raksturīgas tieši VEF ēkai, ir apzināta. Ļoti iespējams, ka šāds paņēmiens dotu pienesumu video darbam, iekļaujot brīvības tēmu arī paplašinātā trajektorijā, ieviešot papildu dziļumu perspektīvai un reizē rotaļīgumu dejas koncepcijai – sak’, ja nedrīkst iekšā, dejošu ārā un darīšu to ar prieku!

Un, lūk, manuprāt, šī darba brīvības esence – muzikālās kulminācijas laikā dejotāja uz brīdi apstājas. Šāds līdzeklis ne tikai piešķir kontrastu horeogrāfiskajam zīmējumam, tas kalpo pašai darba tēmai – “brīvība”. Šis nebūt nav atelpas brīdis, tā drīzāk ir iekšēja gatavība doties tālāk. Cilvēk, tu drīksti apstāties! Tu vari ļaut sev stāvēt, kad pasaule turpina griezties, un tā ir tava brīvība! 

Eva Krūmiņa dejojusi jau kopš agra vecuma: tautas dejas, klasisko deju, estrādes dejas un visbeidzot, 14 gadu vecumā, iemīlējusi laikmetīgo deju. 2011. gadā ieguvusi bakalaura grādu laikmetīgās dejas mākslā Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvojusi Nicā, Francijā un apguvusi laikmetīgo deju, kā arī afrikāņu dejas padziļināti. Pasniegusi dejas nodarbības vairākās deju studijās gan bērniem, gan pieaugušajiem. Kā dejotāja apmeklējusi gan festivālus, gan meistarklases Turcijā, Izraēlā, Vācijā, Polijā, Igaunijā, Lietuvā, Somijā un Portugālē. Kopā ar kolēģēm Kristīni Brīniņu un Evitu Biruli 2012. gadā izveidojusi izrādi “Stundas” (nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada notikums laikmetīgajā dejā”), bet 2020. gadā pirmizrādi piedzīvoja pirmā patstāvīgi veidotā laikmetīgās dejas izrāde “Drosmes projekts”. 

Attēls: ekrānšāviņš no video 

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.