1. Home
  2. /
  3. Aktuāli, Laikmetīgā deja, Recenzijas
  4. /
  5. Rinķis, aplis un gumijas stiepšana. Par projekta “Ārējais klimats / iekšējais laiks” pirmo sēriju

Rinķis, aplis un gumijas stiepšana. Par projekta “Ārējais klimats / iekšējais laiks” pirmo sēriju

Rūdolfs Gediņš

“Ārējais klimats / iekšējais laiks”, kā vēsta publiski pieejamais apraksts, ir “izglītojošs un māksliniecisks projekts, kura uzmanības centrā ir visjaunākā latviešu dejas mākslinieku paaudze, kas apritē ienāca 2018. gada vasarā pēc Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas nodaļas absolvēšanas. Projekts sniedz iespēju jaunajiem māksliniekiem strādāt pie īsformāta izrāžu veidošanas, saņemot mentora palīdzību un tehnisku atbalstu.” Vienā vakarā tiek spēlētas trīs atsevišķas izrādes, katru veidojusi cita horeogrāfe (pirmajā projekta sērijā savas īsformāta izrādes skatītājiem piedāvāja Alise Madara Bokaldere, Līga Ūbele un Laura Kušķe), taču tas viss uztverams kā viens notikums. Tā šķiet patiesi brīnišķīga iespēja – veidot izrādi bez spiediena to padarīt pietiekami garu, lai “aizpildītu vakaru”, bez bailēm kļūdīties un eksperimentēt, jo projekts ir izglītojošs. Iespēja attīstīt kādu sev aktuālu tēmu vai māksliniecisku ideju ar mentora (somu dramaturģes Anni Kleinas) palīdzību un saņemt padomus no kompetentiem mākslas producentiem (Laura Stašāne), kā arī telpas mēģinājumiem un tehnisku nodrošinājumu izrādēm. Tā ir platforma, kur prezentēt to, kas sakāms pirmajā sezonā pēc LKA beigšanas, vienlaicīgi sadarbojoties ar divām nozīmīgām neatkarīgā teātra institūcijām – Latvijas Jaunā teātra institūtu un “Dirty Deal Teatro”.

Taču tajā pašā laikā tā var šķist kā milzīga atbildība, paralizējoša stresa avots vai apjukumu raisošs spiediens, it īpaši, ja piedāvājums veidot izrādi atnāk pirms vajadzības, vēlmes vai pat izteiktas intereses to darīt. Situācija, kurā pieredzējuši skatuves un aizskatuves mākslinieki, nenoliedzami labu vēlot, piedāvā padomus, ieteikumus, norādes, atbilstoši savai izpratnei un gaumei iedrošina vai nopeļ idejas, var būt mulsinoša līdz pat destruktīvam līmenim, ja neesi gana pārliecināts par sevi.

Pilnīgi droši ir tas, ka šis projekts patiesi ir izglītojošs. Izglītojošs uzrunātajiem horeogrāfiem, rīkotājiem un arī vērīgiem skatītājiem. Šajā gadījumā ar pēdējo domāju arī sevi. Protams, fakts, ka pārstāvu to pašu nozari, nozīmē, ka esmu vai vismaz cenšos būt vērīgs, kā arī to, ka man ir mazāka iespēja izbaudīt izrādi bez kaut kāda veida analizēšanas. Jau iepriekš varu paredzēt, ka daļa vakara tiks pavadīta, pie sevis domājot “Un tagad noteikti…”, “Nu, tas bija jauki…”, “Varēja jau…”, “Nu ja, tā jau šķita…”, “Kas tad tas tagad…”, tikai pa brīdim aizmirstoties piedāvātajā vai aizdomājoties par citām lietām. Kad priecājos redzot to, kas paša galvā nebija ienācis, un meklēju izskaidrojumu tam, kas nav šķitis veiksmīgs, neizbēgama ir doma, kā darītu vai nedarītu, ko varētu vai nevarētu es. Viss turpmākais arī ir šo pārdomu rezultāts. Ne vērtējums, bet drīzāk tās pašas komandas spēlētāja piezīmes pēc spēles.

Kā pirmā uzstājās Alise Madara Bokaldere ar savu solodarbu “Es varu tikai stāvēt”. Aprakstā viņa piesaka, ka pēta pārslodzes, noguruma, trausluma stāvokļus un nebaidīšanos tos izrādīt. Izrādes struktūra no ārpuses šķiet vienkārša un idejai atbilstoša – gandrīz visu aptuveni 20 minūtes garo darbu viņa pavada, riņķojot pa telpu un vienlaikus rotējot ap savu asi, kas nenoliedzami rada sajūtu par ilgstošu esības formu, nevis mirklīgu notikumu, kam atrodams mirklīgs risinājums. Viņas stāvoklis prasa sadzīvošanu, adaptāciju, pat samierināšanos. Ar laiku riņķveida kustībai telpā pievienojas arī dažādas roku pozīcijas, kurām es spēju atrast tikai estētisku nozīmi, ne kādu dziļāku pamatojumu, bez kā gan arī varētu iztikt, bet estētiskais ieguvums nešķita šādas kosmētikas vērts. Visas izrādes nenoliedzami augstāko punktu saskatu brīdī, kad Alise atraisīja savus astē saņemtos matus un izveidoja frizūru no jauna. Šīs vienkāršās darbības un rotēšanas savienojums bija ne vien ļoti skaists, bet arī paspilgtināja sajūtu par dzīvošanu kādā apgrūtinošā stāvoklī.

Sarunas ar kolēģiem pēc darba noskatīšanās apstiprināja, ka ne man vienam šķita – kustību materiāls, kas balstīts absolūti ikdienišķās darbībās, būtu varējis būt kas vairāk par idejas attēlojumu. Svešāds šķita arī izrādes sākums, kad Alise reaģēja uz ļoti uzskatāmu zīmi mūzikā. Šķiet, ka to varēja aizstāt vai nu ar kādu citu cirkulāru darbību kā priekšvēstnesi turpinājumam, vai arī to pašu matu kārtošanu. Nedrīkstu nepieminēt to, cik šī pati pamata rotācija ir iespaidīga un nenoliedzami liels fizisks izaicinājums Alisei. Nešaubos, ka tajā ieguldītas daudzas reibinošas stundas. Kopumā par šo daļu rodas sajūta kā par sākumu – ka tas varētu būt pirmais mēģinājumu posms izrādei, kura, nebaidoties no vienkāršiem, bet precīziem risinājumiem, būtu viegli hipnotiska un sevī spēcīgi ietvertu tēmas, kuras Alise piesaka.

Bez pauzes vakars turpinājās ar Līgas Ūbeles darbu “Absurda varone”, kuru viņa izpilda kopā ar Danu Zvonarjovu. Izrādes aprakstā viņa runā par cilvēkiem raksturīgo paradumu pašiem sarežģīt savu dzīvi un vēlāk justies atvieglotiem, kad atrasts risinājums. Autore piedāvā tēzi – kaut meklēt vienkāršību būtu praktiskāk, tieši pūlēm pilns process rada apmierinājumu. Jāsaka, ka šāds apraksts automātiski var kalpot kā attaisnojums jebkādām nepilnībām vai paviršību struktūrā, tās iekšējā loģikā un tēlu darbībās, tāpat kā vārda “absurds” izmantošana nosaukumā šķietami noārda vajadzību šajā darbā meklēt jebkāda veida sistēmu. Bet man patīk meklēt sistēmas.

Sākums šķita gana asprātīgs un daudzsološs savā askētismā, kad abas sporta tērpos ģērbtās meitenes komiski vienkāršām sejām staigā pa telpu un gatavojas kādām mums vēl nesaprotamām sportiskām aktivitātēm, ar līmlenti novelkot līnijas telpas pretējos stūros. Šeit saskatīju arī viņu attiecību dinamikas ieskicējumu – Dana ir tā, kas dod norādes, un Līga seko, dažkārt burtiski ejot soli solī. Taču šīs attiecības krietni mainās, kad sākas darbošanās ar gumijām. Aiz vienas no novilktajām līnijām Dana savas ekstremitātes sasien ar gumijām, kuru galus iedod Līgai. Aiz otras līnijas ir novietota ūdens pudele. Mums tiek piedāvāti diezgan skaidri noteikumi – Dana mēģinās tikt līdz ūdens pudelei, Līga turēs viņu aiz gumijām. Kāpēc? Atbilde aprakstā. Pretestība, ko veido gumijas, ir vizuāli pievilcīga, mēģinājumi tikt uz priekšu un pakustināt sasaistītos locekļus rada tiešu un nesamākslotu kustību kvalitāti, ko man kā skatītājam ir diezgan vienkārši asociatīvi sajust. Arī brīži, kad gumijas šķiet nostieptas līdz galējam stāvoklim, bet izrādās, ka vēl metrs ir iespējams, rada savādu azartu. Pa vidu ir arī pāris asprātīgi brīži, piemēram, cenšanās noturēties sasniegtajā vietā, ar viena pirksta nagu aizķerot grīdas dēli, kad tikko esam redzējuši, ka tas prasa visa ķermeņa spēku. To ir interesanti vērot līdz brīdim, kad Danas ķermenī parādās dekoratīvas un, nu… dejiskas kustības – no tā brīža tā kļūst par mānīšanos un ilustrāciju. Mans lūzuma brīdis bija, kad Dana, pēc garas cīņas sasniegusi ūdens pudeli un aizāķējusi to ar kāju, pieņem lēmumu to nepievilkt sev klāt, kaut pilnīgi visi šajā telpā un varbūt arī vēl pāris cilvēki blakusistabā redz, ka tas ir iespējams. Šajā brīdī man zuda ļoti liela daļa intereses. Kāpēc viņa tā darīja? Atbilde izrādes aprakstā. Nepamet sajūta, ka “Absurda varone” varētu būt kompozīcijas darbs akadēmijā, kad horeogrāfs vēlas apspēlēt kādu priekšmetu, bet, tā kā darbiem vajag arī tēmu, izlemj, ka šis būs par cenšanos un paštīksmām pūlēm, un klāt pieliek absurda motīvu, kas vēl vairāk atbrīvo no kādas struktūras un loģikas nostabilizēšanas.

Pēc neilgas pauzes, kuras laikā uz skatuves aplī tiek sakārtoti krēsli (viena no kārtotājiem ir nākamās daļas autore), sākas vakara trešā izrāde – “Ārpus koncerta” Lauras Kušķes horeogrāfijā un izpildījumā. Apraksts vēsta par labprātīgu vai uzspiestu atrašanos “ārpus”, neiederēšanos, par duālām sajūtām, ko šāds stāvoklis rada un ko vispār nozīmē saziņa ar pasauli ārpus sevis. Laura piesaka šo krēslu apli kā savu pasauli un izrādes laikā pa to pārvietojas, dažkārt pa zemi, dažkārt pa krēsliem vai zem tiem, krāmējot tos kaudzēs, nogriežot aplim segmentus un paralēli runājot dažādus introspektīvus tekstus par sajūtām un attiecībām ar ārpasauli.

Šķiet, ka Laurai pašai ir bijis būtiski par šo runāt, tikai nemāku teikt, vai tas bija jādara tieši šādā formā un vai viņa ir nonākusi līdz brīdim radīšanas procesā, kur ir vajadzīgi skatītāji. Telpas risinājums raisa vairākas tiešas asociācijas saistībā ar piedāvāto tēmu – aplis kā pasaule, noslēgts loks, kuru kāda posma pazaudēšana padara šaurāku. Melanholiskā runas maniere pastiprina sajūtu par anonīmo alkoholiķu grupu terapiju, tajā pašā laikā Laura ir viena un var sēsties, kur vien vēlas, kas liek domāt, ka viņa ir piederīga grupai, kurā nav neviena cita. Var sameklēt ļoti daudz simbolu, bet nemāku teikt, cik tas ir tīši un vai tādējādi ideja netiek padarīta plašāka, kā iecerēts. Organiski šķita runātie teksti – tie bija nesamāksloti un vietām asprātīgi, to pasniegšanas veids likās kopējai sajūtai piederīgs. Radās sajūta, ka tās patiesi ir autores pārdomas par sevi, nevis iemācīti teksti ar sagatavotām intonācijām un neērtu ritmu. Vienlaikus nevienmērīga bija fiziskā esība. Brīžos, kad Laura vienkārši pārvietojās pa telpu vai veica praktiskas darbības (krāmēja krēslus), tas tā varēja būt. Varbūt vienmuļi, bet ne svešādi. Taču attiecībā uz specifiskāku kustību materiālu radās sajūta, ka tas ir pievienots relatīvi nesen, it kā autore būtu atcerējusies, ka šai taču ir jābūt dejas izrādei. Man (un varbūt tikai man) šķiet, ka, piesakot skatuves telpu kā savu pasauli un veicot tajā viegli akrobātiskas, telpā ceļojošas kustības, tām nevajadzētu būt neērtām, krēsliem nevajadzētu būt kā šķēršļiem, kurus gadās pagrūstīt vai pavilkt sev līdzi. Diemžēl par sliktu Laurai ir nākusi izvēlētā izrāžu secība. Ja mēs neredzētu, kā viņa pati iekārto skatuvi un tad apsēžas it kā ārēju apstākļu ieskāvumā, viss redzētais varētu šķist daudz intīmāks. Tagad tas konceptuāli mazliet sasaucās ar otro darbu, kas runāja par pašu veidotiem apgrūtinājumiem.

Labā ziņa, ka šie darbi bija gana atšķirīgi, lai nerastos aizdomas par nespēju pieņemt radošus lēmumus, kaut jāatzīst, dažkārt tēma šķita piedomāta skatuviskajam risinājumam. Radot mazas formas un jo īpaši solo darbu, māksliniekam ir iespēja izrakst sevī ko personisku, par ja abstraktu un citiem grūti saprotamu – tā vietā aprakstos piedāvātās tēmas izklausās pēc tām plašajām idejām, par kurām mēs kratām galvas un sakām “jā, tiešām, tas tā ir”. Bet es spekulēju – varbūt šīs tēmas ir tās, kas Alisei, Līgai un Laurai grauž sirdi un neļauj naktī gulēt. Ja tā ir, es ceru, ka viņas turpinās pie tām strādāt un uztvers šo projektu kā radošu grūdienu, satikšanos ar saviem turpmākajiem skatītājiem un platformu, lai uzklausītu un ņemtu vērā viedokļus, idejas, atsauksmes par savu padarīto darbu, bet turpinātu darīt tā, kā pašas uzskata par pareizu esam.


Rūdolfs Gediņš ir dejotājs un horeogrāfs, bet cenšas izglītoties arī plašāk. Viņš grib ticēt, ka skatuves mākslās nozarēm un žanriem ir maza nozīme, tāpēc mēģina redzēt pēc iespējas vairāk, lai spētu savu hipotēzi pierādīt. Tic, ka viedoklis ir viedoklis un tas kā tāds arī jāuztver, bet dziļi sirdī ir snobs, pie tam kritisks pret sevi un citiem.

Foto: Andrejs Strokins

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.