Linda Krūmiņa

Deja ir izgājusi pilsētā. Tā pabija Vecmīlgrāvī, Grīziņkalnā un arī Sarkandaugavā. Katrā vietā tai bija sava pieeja, raksturs un forma, bet galu galā projekts Deja iziet pilsētā atstāja lielu vienotības un pat ģimeniskuma sajūtu. Projekts ar starptautisko nosaukumu Dance Moves Cities paralēli norisinājās arī Itālijas pilsētā Terni un Polijā – Krakovā. Tā mērķis bija integrēt deju pilsētvidē, ņemot apkārtējos apstākļus, vidi, privāto un publisko telpu, cilvēkus kā dejas iedvesmas materiālu vai sastāvdaļu. Rīgā sadarbībā ar vietējiem dejotājiem projektu veidoja Kūns Augustinens (Beļģija), Contact Gonzo (Japāna), Villijs Dorners (Austrija).

Viss aizsākās ar uzkodām kādā Vecmīlgrāvja daudzstāvu māju pagalmā. Vismaz tāds ir sākums skatītāju daļai, kas nedzīvo Ziemeļblāzmas un Vecmīlgrāvja rajonā, jo viss sagatavošanas un mēģinājumu process dejotājiem norisinājās ciešā saiknē ar konkrēto rajonu. Dejotāji jau labu laiku pirms izrādes klejoja, pētīja, atklāja Vecmīlgrāvi un uzrunāja vietējos iedzīvotājus. Darbs, kas tika veidots, saucās No Vecmīlgrāvja ar mīlestību. Un patiesi, šāds nosaukums atklāj valdošo atmosfēru – neliela ironija, bet pāri visam vēlme saprast un iemīlēt. Dejotāji intervēja satiktos cilvēkus, interesējoties par Vecmīlgrāvi un iemesliem, kāpēc cilvēki izlēmuši tur dzīvot. Pieļauju, ka, līdzko esi iedziļinājies kādā tēmā, situācijā, cilvēkā, vietā, nav iespējams palikt neitrālam vai negatīvi noskaņotam. Tādejādi ikkatrs no dejotājiem projektu spēja uztvert personiski, veidojot savas asociācijas, spriedumus un viedokli. Un, spriežot pēc skatītāju reakcijas un atsauksmēm, arī citu Rīgas rajonu iedzīvotāji tagad ir spējīgi saskatīt kaut kādu šarmu Vecmīlgrāvī un Ziemeļblāzmā.

Daudz un dažādie pasākumi tuvākos un tālākos Rīgas rajonos paver gan fizisko redzesloku, gan arī atvērtību dažādībai, citādībai. To veicina gan iestādes, kas ir atvērtas dažādiem notikumiem (Koka Rīga, Dauderi, Ziemeļblāzmas pils utt.), gan arī paši notikumi, kas parāda katras vietas šarmu. Īpašas šīs vietas padara tieši to atšķirīgums, kas jāizceļ, nevis ar vairumu kopīgais. Šo īpašo un atšķirīgo dažkārt grūti uzskaitīt, pierakstīt vai notvert, bet piedzīvot to var. Projektu veidotāji nodod savus personiskos novērojumus un sajūtas, kas skatītājiem tajā brīdī veido priekšstatus par šīm vietām.

Jau labu laiku dokumentālais teātris vairs nav nekāds jaunums. Arī dejas jomā pētījumi pirms izrādes veidošanas, šķiet, kļūst par ikdienišķu sagatavošanās procesu. Reāli notikumi, personas, stāsti no dzīves ņem virsroku pār fikciju un abstrakciju. Varbūt tas ir ceļš, pa kuru ejot, laikmetīgā deja var satikties ar kādu tanti Vecmīlgrāvja rajonā, vectētiņu Grīziņkalnā un jaunieti Sarkandaugavā, lai caur kustību izstāstītu tieši viņu stāstu, nodotu tālāk viņu sajūtas un pārdzīvojumus.

Vecmīlgrāvī izveidojas tāds kā milzu amfiteātris, kurā vairums no skatītājiem ir iekārtojušies kādā no divpadsmit stāvu māju logiem. Skatuvi – auto stāvvietu – no visām pusēm ielenc šīs mājas, no kurām dažbrīd iznāk kāds skatītājs, aplicis pleciem segu, lai patvertos no vēja, kas svilpo cauri pagalmam, un sāk vērot tuvumā plašo dejotāju pulku. Dejotāji stāsta vecmīlgrāviešu stāstus, latviešu, krievu, sieviešu, vīriešu, bērnu stāstus, atsaucīgāku un bailīgāku iedzīvotāju stāstus. Stāsti it kā ir par šo rajonu, bet īstenībā arī par valsti, cilvēcību, likteni, naidu un mīlestību.

Savukārt Grīziņkalna stāsts nāk ar citu garšu. Tas ir skarbāks un fiziskāks. Apbrīna par dejas tehniku, improvizācijas spējām un lielisko saspēli mijās ar skumjo apjausmu par realitāti un vardarbību tajā. Šajā gadījumā rajona dzīve tiek romantizēta mazāk, sniedzot gandrīz vai apokaliptisku sajūtu. No Koka Rīgas dejotāji soli pa solim skatītājus aizved līdz grandiozai drupu kaudzei kādā iekšpagalmā, kur acīmredzot ir nojaukta māja. Arī šoreiz improvizēta skatuve izveidojas no esošās vides apstākļiem – drupu kaudzē. Sākumā dejotāji gurdeni klīst pa šo plašo lauku, atrodot kādu priekšmetu, kuru iznest priekšā skatītājiem, – vecs auduma gabals, saplēsta grāmata, viena kurpe, flīzes vai ķieģeļa fragments… Šķiet, ka tiek meklēts kaut kas īpašs, personisks un skaists arī šajos graustos. Asociācijas, kas raisās, nenoliedzami veido saikni ar apkārtējo rajonu. No omulīgās Koka Rīgas esam nonākuši vienā pamestā un aizaugušā placī, kur, neskatoties uz apstākļiem, norisinās aktīva darbība.

Dejotāju kustībās var lūkoties ilgi. Liekas, ka tikai galvenie pieturas punkti ir sarunāti, kamēr lielākā daļa norisinās improvizējot, tādēļ skatīšanās ir vēl saspringtāka. Viss redzētais nenoliedzami mudina domāt par kautiņiem un vardarbību, jo kustības ir ļoti asas un fiziskas. Patiesībā visa izrāde šķiet kā neskaitāmu ienaidnieku cīņa par izdzīvošanu – nevienam nevar uzticēties vai uzgriezt muguru, jo jebkurā brīdī var sekot kāds lēciens, sitiens, pļauka vai spēriens. Aizejot sajūtas bija divējādas. Pirmkārt, bija jādomā par to, ka neiecietīgā izdzīvošanas spēle dažviet un dažbrīd patiešām ir realitāte. Otrkārt, ar apbrīnu atcerējos, ar kādu atdevi, izturību un veiksmīgu saspēli dejotāji sadarbojās.

Projekts Deja iziet pilsētā noslēdzās ar rūpīgu izpēti Sarkandaugavā. Skatītājiem bija iespēja redzēt sarkandaugaviešu dzīvokļos tapušās un izstādītās fotogrāfijas, kurās dejotāji gandrīz kā interjera objekti saplūst ar dzīvojamo istabu, virtuvi, gaiteni, plauktu vai sienu. Savukārt pilsētvidē, ceļā starp astoņiem dzīvokļiem, dejotāji veidoja dzīvās instalācijas, kas pārsteidza un aizrāva nejaušus garāmgājējus, kā arī skatītājus, kuri, sekojot izsniegtajai kartei, centās orientēties vairāk vai mazāk pazīstamajā rajonā. Kā mājas, tā arī to iedzīvotāji bija ārkārtīgi atšķirīgi cits no cita, atklājot lielo Sarkandaugavas dažādību. No nelielas koka mājas, celtas 1890. gadā, līdz rūpniecības ēkai, kura 2010. gadā tika pārbūvēta par dzīvojamo māju un atrodas dzelzceļa sliežu malā. No Sarkandaugavas biedrības aktīvistiem līdz velomaratonu dalībniecei, teoloģijas studentiem, mandalu zīmētājiem utt. Iepazīstam ne tikai mājas un vidi, bet arī dzīvokļu iedzīvotājus, saņemot aicinājumu ielūkoties viņu personiskajā telpā, kā arī, aplūkojot foto izstādē iemūžinātos, viņu lietderīgāko, nelietderīgāko, svētāko un mīļāko lietu. Bieži negadās ciemoties nepazīstamu cilvēku mājās, nedz arī dzirdēt stāstus un faktus par viņu dzīvi. Skatītāji, kuri klīda no viena dzīvokļa uz nākamo, šķiet, izturējās ar pietāti pret šo privilēģiju, aplūkojot ar lielu uzmanību ne tikai izstādītās fotogrāfijas, bet arī visu pārējo istabas, dzīvokļa iekārtojumu – krēslu, dīvānu, plauktus skatu pa logu utt.

Kā skatītāji ienāca projekta dalībnieku personiskajās telpās, tā arī dejotāji atsvaidzināja Sarkandaugavas vidi – garāmgājēju telpu. Māju pagalmi, vārtrūmes, ietves, rotaļu laukumi, soliņi ar dejotāju ķermeņiem un kustībām atdzīvojās, sniedzot jaunu informāciju un iespaidus. Liels pārsteigums bija dzirdēt skatītājus sakām, ka esot vienkārši pastaigājušies līdz brīdim, kad viņus ar instalācijām pārsteidza dejotāji. Šādā veidā viņi esot uzzinājuši par notiekošo un dienas pastaigu turpināja, aplūkojot izstādi dzīvokļos. Lielu prieku sagādā arī iesaistīto dalībnieku komentāri un prieks par notiekošo, un neizmērojama ticība sava rajona potenciālam un skaistajam tajā. Domāju, ka arī Sarkandaugavas viesu acis tika atdarītas arvien plašākas, saskatot skaisto un īpašo šajā rajonā.

Lielu prieku un pat lepnumu sagādā pasākumi, kuri notiek ārpus Rīgas centra, tādējādi arvien vairāk apzinoties bagātības, kas atrodas visapkārt. Dažādu Rīgas rajonu šarms tiek atklāts pat ilglaicīgiem rīdziniekiem, savukārt vietējo rajonu iedzīvotāji pirmoreiz vai atkārtoti satiekas ar laikmetīgo mākslu, deju, dzeju utt. Deja iziet pilsētā piedāvā ķermeni un deju kā mediju, papildinājumu videi. Visās trijās projekta daļās gan konceptā, gan izpildījumā bija sabalansētība, kas spēja noturēt interesi gan laikmetīgās dejas jaunatklājējam, gan pazinējam. Spēles prieks un rotaļīgums aizrāva skatītājus, bet nevienā brīdi dejas nepārvērtās tikai par triku demonstrēšanu. Tika izveidoti trīs veiksmīgi un pat ļoti organiski dueti starp vidi un ķermeni. Cerams, ka ziema jaunu vietu apdzīvošanu neiesaldēs, bet piešķirs tikai ziemeļniecisku šarmu, un deja iegūs arvien jaunus sabiedrotos.