Dita Eglīte

Jau nedēļa pagājusi, bet joprojām ar zināmu tīksmi atceros tās pāris stundas, ko 10. maija vakarā pavadīju Ķīpsalas hallē, kurā „Rīga 2014” ietvarā vērienīgi norisinājās „Riga Magic Dance”. Šogad – dejiski ekstremāls uzvedums, kas ļāva ieraudzīt mūsdienu dejas un ekstrēmo sporta veidu mākslinieciski pārliecinošu sintēzi.

Šova laikā vismaz trīs reizes „aizkustinājos” līdz asarām (kas to būtu domājis, ka hip hops var iedarboties emocionāli!) un vairakkārt jutu laimīgi aizraujamies elpu.

Uzveduma veidotāji piedāvā viena skatuves stāsta ietvaros ieraudzīt gan šova, gan breika deju, skeitbordistus un frīstailerus, ielu vingrotājus un parkūristus utt., utt. Un nav liela jēga visus uzskaitīt, tāpat kā nebija īsti nepieciešamības uzvedumu ierāmēt „kāda ģitārista dzīvesstāstā”, jo stāsts bija pati jaunības enerģija, dullums un fiziski spēcīgo ķermeņu trauksme brīnišķīga humora azotē.

Kopumā ņemot, nedaudz izrediģēts un attiecīgi pielāgots, šis ir jau gatavs pasākums, kā minimums, Skolēnu un jaunatnes dziesmu un deju svētku programmai. Tas būtu jāredz pilnīgi visiem, kam ir kaut kāda saikne vai interese ar mūsdienu deju vai jaunatnes sportu. „Riga Magic Dance” ir rezultāts, kurā mūsdienīgā formā ieraudzīt jauniešu ikdienas treniņos sastrādātā esenci.

Azarts, kas bija redzams dalībnieku acīs, sasniedza arī skatītājus. Un kā var nepatikt darīt to, kas sanāk un kas sajūsmina citus! Uzvedums šķita kā dzīves svinēšana, kā jaunības svinēšana, bez „gruzona”, kas ļaunprātīgi ievelk dīvānā, un negribas ne ko darīt, ne kur iet. Skatoties šī šova epizodes, gribas skriet, iet, dzīvot un baudīt šo sasodīto pasauli. Par spīti visam.

Varbūt par garu bija daži solo numuri, kas šķita nedaudz no citas operas. Kaut arī viss šovs viens kārtīgi raibs rasols jau vien bija (un kāpēc gan ne?!). Varbūt pārāk konceptuāls un uz kopējās uzveduma enerģijas fona neobligāts bija ievads ar etno piesitienu. Kaut arī tam sekojošais „Pulsa efekts” ar tik viegli lidojošo Gunti Spridzānu – pašu galveno uzveduma horeogrāfu, bija īsta rozīnīte.

Milzu prieku drusku iebojāja arī teju nekontrolēti „attīstītā” paklonu sadaļa. Saprotu jau, ka žanram tas pieder un ir neatņemama sastāvdaļa, tomēr – ja jau māksla, tad māksla; ja konceptuāls uzvedums ar laikmetīgās dejas domas klātbūtni, tad lai ir līdz galam. Tāpēc šķiet – ja nebūtu iesprausts starpbrīdis un visu iesaistīto kompāniju paklanīšanās būtu noīsināta līdz minimumam, „šampanietis” šķistu vēl augstākas raudzes.

Tomēr kopumā – lieliska ideja, tikpat lielisks idejas iemiesojums un enerģijas bumba visai vasarai. Paldies radošajai komandai!

Foto: Aivars Slišāns