Rezumējot dažus baleta notikumus

11/06/2012

Inta Balode 

Pēdējā mēneša laikā baleta pasaulē bijuši vairāki interesanti notikumi, īpaši saistībā ar baleta izglītību. Vispirms 18. maijā notika jauno horeogrāfu radošo darbu vakars „Iespējams II”, 26. maijā turpat Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē bija skatāmas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) horeogrāfijas nodaļas absolventu diplomdarbu izrādes, un 31. maijā LNO Lielajā zālē notika Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņu koncerts. Vēl tam visam pa vidu, Starptautiskā Baltijas baleta festivāla ietvaros, 28. maijā Rīgā viesojās slavenā amerikāņu modernās dejas trupa „Ailey II”. Šo koncertu kopsakarā raisījās pārdomas saistībā ar to, kur esam, kādi esam, zināmā mērā arī – kurp ejam un kādas varētu būt šāda ceļa perspektīvas.

Iespējams II

Jauno horeogrāfu vakars „Iespējams” notiek otro gadu pēc kārtas. Vakara lielāko daļu veido JVLMA studentu kompozīcijas darbi. Zinot šo apstākli, programmu ir iespējams skatīties arī citādām acīm, jo varbūt tikai daži numuri ir tapuši tāpēc, ka jaunais horeogrāfs to ir ļoti vēlējies darīt. Varbūt daži studējošie ir iedomājušies par horeogrāfa karjeru, taču lielākā daļa iegūst augstāko izglītību paralēli darbam operā, lai vēlāk strādātu pedagoga un repetitora darbu un arī lai kabatā būtu diploms laikam, kad skatuves gaitas nāksies beigt. Lielākā daļa pašlaik studē bakalaura programmas pirmajos kursos, tāpēc izturēties pret šīm horeogrāfijām kā pret pilnvērtīgiem mākslas darbiem būtu pārsteidzīgi. Lai gan šādu kontekstu zināmā mērā dod tas, ka vakars tiek gana plaši reklamēts, pasniegts kā LNO pasākums, biļetes ir izpārdotas un skatītāju rindās arī ārzemnieki, nav īpaši uzsvērts, ka redzam studentu obligātos kursa darbus. Līdz pagājušajam gadam šādus darbus izrādīja klusi JVLMA studentu koncerteksāmenos.

Visi koncerta dalībnieki ir LNO baleta mākslinieki, līdz ar to viņu izvēles un idejas atspoguļo viņu priekšstatus par to, kādai jābūt baleta mākslai, kas baletā ir klasisks un kas novatorisks. Ir lieliski redzams, cik lielā mērā (un vai) jaunie horeogrāfi orientējas un seko līdzi tendencēm pasaulē un cik labi vai slikti zina vēsturi. Tā kā vairāki startē jau otro gadu pēc kārtas, jādomā arī par to, cik iespējams iemācīties gada laikā. Diemžēl jāatzīst, ka vairāki mākslinieki, kuru darbu estētika liecina par ambīcijām un pretenziju uz mākslu, nav tikuši ne par mata tiesu tālāk savā domāšanā un prasmēs. Ja pērn to vēl varētu saprast, jo gan jau koncerta ideja radās pēkšņi un nebija laika īpaši rūpīgi gatavoties, tad šogad jau nu gan bija iespēja (tiem, kas to vēlas) strādāt pamatīgāk. Secinājumi varētu būt divi: 1) neviens īsti nepretendē uz kļūšanu par horeogrāfu, un šie ir tikai studiju procesā tapuši numuri; 2) tie, kas pretendē, domā, ka ir jau gana labi, zina jau gana daudz un gan jau karjerai ar šādām prasmēm pietiks. Skumji, ja Latvijas baleta nākotni noteiktu šāda nepamatota augstprātība. Iespēja veidot darbus un tos rādīt pilnai zālei būtu jāizmanto ar lielāku dedzību.

Varētu nosaukt divus trīs vārdus, kuru miniatūras liecina par horeogrāfiskas domāšanas potenciālu, tāpat varētu norāt paviršākos un tos, kuri nav progresējuši ne par mata tiesu. Taču vispirms sagaidīsim „Iespējams III”, jo šādā agrā stadijā var pārāk viegli sāpināt vai pāragri saslavēt. Ideja ir apsveicama, taču būtiski tomēr būtu piedāvāt kontekstu, kāpēc darbi ir tādi (semestra uzdevums „sižetiskā deja”, „abstraktā deja”, „solo”, „grupas deja” u. tml). Dīvaini šaura šķiet arī jauno horeogrāfu tēmu izvēle – balets jau sen vairs nav tikai par mīlas attiecībām, un brīvākas dejas formas jau sen vairs nav tikai par seksuālu atbrīvošanos. Tiešām jaunās paaudzes iztēle beidzas pie augstākas un zemākas mīlas duetiem un joku numuriem par pašu baletu? Kāpēc nedejot par kāpšanu tilta vantīs, par operas streiku vai baletdejotāja diētu?

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas diplomdarbi

26. maijā rādītos JVLMA diplomdarbus diemžēl neredzēju, tāpēc īsu komentāru lūdzu horeogrāfei un baleta pētniecei Guntai Bāliņai. Viņas teikto iespējams izlasīt šeit.

Ailey II

28. maija „Ailey II” viesizrādes izskanēja ar skaļiem aplausiem un stāvovācijām. Neanalizējot izvēlētās izrādes, par kurām daudz rakstīts starptautiskajā presē, pirmā doma saistās ar Latvijas dejas situāciju. Latvijas skatītājs ir izslāpis pēc dejas daudzveidības un kvalitātes, jo īpaši pēc modernās dejas un modernā baleta, kurš Latvijā vēl nekad īsti nav bijis. Pirmās vēsmas pavīdēja deviņdesmito gadu vidū VDA „Daile”, Operetē un Rīgas Estrādes koncertaģentūrās, taču līdz ar šo organizāciju likvidāciju process apstājās. Modernā deja mazliet parādījās laikmetīgās dejas pionieru (Olga Žitluhina) un viespaspiedzēju (Šarona Perija) darbos, taču jau drīz izrāžu estētika pietuvojās tam, kāda pašreiz pasaulē ir laikmetīgā deja. Modernā deja zināmā mērā turpina dzīvi deju grupas „Dzirnas” uzvedumos, taču arī tur tiek balansēts starp estrādes deju un nu jau arī vairāk laikmetīgo deju.

Kaut ko lietas labā mēģina darīt horeogrāfe Indra Reinholde, izveidojot savu kamerbaletu, taču bez finansējuma grūti sasniegt publiku un progresēt. Tāpēc Latvijas situācija ir tāda, ka skatītājiem ir pieejams gandrīz tikai klasiskais balets (lai gan biļetes uz „Gulbju ezeru” un „Riekstkodi” nav nemaz tik viegli dabūt). Ir arī laikmetīgās dejas piedāvājums, kas, par spīti finanšu un telpu problēmām, turpina pieaugt. Tā kā dejai nav savas mājas, nezinātājiem šīs izrādes ir grūti atrast, lai gan pēdējā laikā zināmu šefību uzņēmušies Ģertrūdes ielas teātris un Dirty Deal Teatro. No otras puses, ja kāds mazāk informēts skatītājs atnāk uz laikmetīgās dejas izrādi (īpaši kādu pavisam jaunu un eksperimentālu), tad seko vilšanās un jautājums, kur tur bija deja. Nelaime slēpjas apstāklī, ka citur pasaulē modernā deja vēsturiski bija tas solis, kas veda no baleta uz laikmetīgo deju, taču mums šī savienotājposma pietrūkst. Līdz ar to publikas izglītībā un pieredzē ir pārrāvums. Balets īsti vairs neuzrunā, laikmetīgo deju nevar izprast, iespējas redzēt kaut ko pa vidu nav. Šo teoriju lieliski apliecina ovācijas, ko saņem modernā deja dažādos galā koncertos un viesizrādēs. Diemžēl tās modernās lietas, ko pēdējos gados piedāvā LNO balets, situāciju drīzāk padara sliktāku, nevis labāku. Pēdējais interesantais un, galvenais, mūsdienīgais iestudējums bija Kristiana Špuka „Smilšuvīrs” 2008. gadā. 2010. gadā tapusī Olgas Žitluhinas laikmetīgās dejas izrāde „Aplam” ātri pazuda no repertuāra, lai gan izrādes bija labi apmeklētas. Skaidrs arī, ka ir grūti no „Žizeles” aiziet pa taisno uz „Aplam”, ir jābūt kādam aklimatizācijas posmam, kura mums tik ļoti pietrūkst.

Nepietiks tikai ar to, ka būs nauda, lai nopirktu dārgu ārvalstu modernā baleta horeogrāfu, svarīgi ir arī tas, lai dejas izglītība būtu tāda, kas ļauj izprast un izpildīt dažādas estētikas. Ja nu jau pat Dailes teātra aktieriem no rītiem esot kustību nodarbības pie Ingas Krasovskas, lai vakarā labāk tiktu galā ar izrāžu deju numuriem, tad varbūt arī baletam laiks pieņemt, ka tikai ar tīru klasiku nevar nodejot visu.

Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas koncerts

Jāmeklē vaina skolā? Tā varētu domāt, taču pēc 31. maija koncerta noskatīšanās par to šaubos. Šogad Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas vakars bija ļoti pieklājīgs, savākts un gana daudzveidīgs. Iespējams, ka daudz sāpīgāks ir jautājums par to, kas ar audzēkņiem notiek pēc baletskolas absolvēšanas. Kā notiek darbs un tālāka izaugsme (vai notiek?), ja esi ticis baleta trupā? Ko dari, ja vienīgais darba devējs tevi nav izvēlējies? Kur vēl dejotājs var pelnīt iztiku, turklāt pelnīt, saņemot sociālās garantijas, nevis stiķējot kopā honorārus? Kādas ir studijas JVLMA un kādas ir iespējas, absolvējot Horeogrāfijas nodaļu? Vai esi tapis par klasiskās dejas horeogrāfu, repetitoru, pedagogu? Kas ar tevi notiks, ja izvēlies iet pa laikmetīgās dejas ceļu un studēt Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas apakšprogrammā? Vai nav tā, ka pat tad, ja būsi ļoti labi sagatavots un darboties spējīgs jaunais profesionālis, dzīves proza drīz aplauzīs spārnus un liks dejot korporatīvajās ballītēs? Tikmēr publika turpinās meklēt iespējas veldzēties neverbālajā mākslā un ar ļaunu vārdu pieminēs Raimondu Paulu, kura laikā slēdza Muzikālo teātri.

Atgriežoties pie Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas, var droši teikt, ka situācija nav slikta. Redzama rūpīga attieksme pret darbu, vēlme sevi parādīt, cik labi vien iespējams. Arī pedagogi devuši iespēju izpausties daudzveidīgā repertuārā. Nereti nacionālās baleta trupas jauniestudējumu horeogrāfija ir daudz vienkāršāka un vieglāk izdejojama nekā tā, ko redzējām RHV koncertā. Turklāt tieši šajā koncertā, nevis „Iespējams” programmā būtu jāmeklē atbilde uz jautājumu, vai mums ir pašiem savi horeogrāfi. Daži pavisam noteikti ir.

Īpaši pozitīvi izcēlās divi horeogrāfa Iļjas Vlasenko darbi – „Spāņu adadžieto” un „Cithara Sonus”. Horeogrāfijas ir pārdomātas, tajās ir dramaturģiska attīstība, idejai atbilstoša atmosfēra, tiek labi izmantota telpa, ir gudra mūzikas izvēle. Godam sevi parādījusi arī Agnese Andersone darbā „Vējiem līdzi”, kur redzams, ka jaunā horeogrāfe prot veidot dejiskas un vieglas kompozīcijas. Agra Daņiļēviča un Kristapa Ceļmalnieka (2011. gada LKA horeogrāfijas programmas absolvents) miniatūra „Feeling Good” ir veidota visai klasiskā „Dzirnu” garā, kur galvenais akcents likts uz seksīgumu, taču kustību materiāls ir izdomas bagāts un izaicinājumu pilns, droši vien arī tādēļ numurs izpelnās skaļas ovācijas. Sava vieta koncerta programmā ir arī latviešu dejai – Evijas Urbanovičas meiteņu deja „Balta pupa” nebūt nekrīt ārā no baleta vakara. Neaizmirsīsim, ka Latvijas baletmeistari agrāk nav kautrējušies iedvesmu smelt tautas mantojumā. Pat, ja mūsu dejas temperamenta ziņā nepietuvosies Elvina Eilija afroamerikāņu mantojumam, savdabība globālajā pasaulē ir laba manta.

Prieks arī par to, ka programmā iekļauti vairāki sarežģīti un interesanti ārvalstu horeogrāfu (K. Makmillans, Fr. Aštons) darbi. Pārsteigums, ka koncertā skatāms pat fragments no mūsdienu horeogrāfa V. Makgregora baleta „Chroma”, kura iestudējums Maskavas Lielajā teātrī šogad saņēma „Zelta maskas” specbalvu. Lielā pasaule ir mums pavisam tuvu. Un nav pat tik būtiski, cik adekvāti jaunie dejotāji var izpildīt šīs horeogrāfijas, galvenais ir, lai viņi tiktu iepazīstināti ar to, ka balets nenozīmē tikai totālo akadēmismu. Galvenais, lai pēc skolas, strādājot LNO un/vai studējot, saglabātos aizrautība un azarts, nesāktos dusēšana uz veciem lauriem un lai būtu, uz ko tiekties. Un tad, ja profesionālajā dejā viss būs kārtībā un līmenī, arī dejas prestižs kopumā būs augstāks un arī dejot gribētāju puišu būs vairāk (dažādās citās dejās jau viņu tik ļoti netrūkst).

Palūkojieties kaut vai uz šo un pasakiet tik, ka tas nav vēl stilīgāk un krutāk kā breiks vai hip-hops vai parkūrs!

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.