Rezonanse par rezonansēm. Par izrāžu vakaru “Rezonanses. Trīs”

22/04/2019

Annija Belogrudova

19. martā Latvijas Kultūras akadēmijas teātra mājā “Zirgu pasts” tika rādītas trīs izrādes “(Ž)Alūzijas”, “ahaw” un “Vai Pjero ir miris?”, kas veidotas, iedvesmojoties no Anša Rūtentāla kustību izrādēm.

Pēc izrāžu noskatīšanās ir pagājušas vairākas nedēļas, un mani nepamet pārdomas – kas ir tas, kas paliek aiz mākslinieka skatuves mākslās? Vai viņu darba rezultāts ir izrāde? Vai tomēr rezultāts ir tas, ko izrāde “iekustinājusi” šī darba lieciniekos – izpildītājos un skatītājos?

Visstiprāko rezonansi Ansis Rūtentāls kā mākslinieks ir atstājis savos tuvākajos līdzgaitniekos – īpaši savos audzēkņos. (Par to varēja pārliecināties, pavērojot skatītājus – tie, ar kuriem Rūtentāls dalījis savu mākslas pasauli, bija pārpilni vibrējošas enerģijas, vēl pirms tika ielaisti zālē, kur notika izrādes.) Tad ir tādi kā es – tie, kas par Rūtentālu ir dzirdējuši un spēj tikai nojaust viņa devumu, bet mūsu izpratne par to vienmēr paliks izfantazētas interpretācijas līmenī, tāpēc arī par Rūtentāla ietekmi uz mums būtu smieklīgi filozofēt. Un tomēr mums – “nezinīšiem” – ir paveicies, ka ir vēl trešie – tie, kas iedziļinājušies viņa darbos. Šoreiz tie ir trīs horeogrāfi: Ramona Galkina, Ivars Broničs un Ilze Zīriņa, kuri caur saviem darbiem spējuši nodot kaut nelielu, tomēr rūtentālisku impulsu. Tas vairs nav simtprocentīgs Rūtentāls. Tā ir Rūtentāla iesākta rezonanse.


Ramona Galkina, (Ž)Alūzijas”

Ramonas Galkinas izrādē mūzika nebija priekšplānā dejai, tomēr tieši mūzika šajā darbā man personīgi bija lielākais trumpis.

Skatītājiem ienākot zālē, Gevina Braiersa “Jesus blood never failed me yet” jau pieklusināti un neuzkrītoši skanēja. Tas pieteica izrādes atmosfēru un noturēja to nemainīgā vieglumā visu izrādes laiku. Skaņdarbs sastāv no vienas frāzes – gan muzikālas, gan vārdiskas –, kas tiek atkārtota uz apli. Rodas sajūta, ka esi pazudis laikā – jo nav atskaites punkta, kur dziesma sākās un kad tā varētu beigties. Atskaites punktam kalpo vienīgi notiekošais uz skatuves, tādējādi muzikālais pavadījums bija kā gleznas audekls, kurš veidoja pamatu krāsām, ko izdejoja LKA 1. kursa Laikmetīgās dejas mākslas studenti.

Dejotāji un viņu izpildītais kustību materiāls kopā ar saldsērīgo muzikālo noformējumu radīja asociācijas ar pārdomu mirkļiem saulainā vasaras vakarā pie atvērta loga, pa kuru telpā ieplūst viegls vējš. Tas izkustina mūsu domu “žalūzijas”, paverot skatu uz to, ko bijām paši sev paslēpuši. Ko tieši? To lai atrod katrs pats.


Ivars Broničs, “ahaw”

Rezonanšu otrais darbs, Ivara Broniča “ahaw” (vārds ahaw maiju astroloģijā apzīmē vienu no 20 enerģijām – mīlestības enerģiju) piesaka, manuprāt, jaunu stāstu par mīlestību, pieskaroties dziļi tās būtībai un neaplejot to ar cukuru vai nevajadzīgu dramatismu. “ahaw” runā par mīlestību kā spēku/principu mijiedarbību.

Darbs īpaši uzrunā ar to, ka tajā ideja par mīlestību tiek izteikta ar vienkāršu, bet ārkārtīgi iedarbīgu paņēmienu. Horeogrāfs spēlējas ar diviem kustību radošiem principiem – pievilkšanās spēku un pretestību. Šo divu pamatelementu nepārtrauktā mijiedarbībā arī atklājas izrādes būtība. Turklāt, ļaujoties notiekošajam, tā ar katru minūti kļūst ietilpīgāka.

Izrādē “ahaw” labi redzams, ka dejotājiem ir uzdots skaidrs uzdevums un galvenais noteikums – godīgi to pildīt. Bija patīkami skatīties, kā dejotāji, to izpildot, nemeloja. Tas ļāva izrādei notikt pa īstam un man kā skatītājai noticēt un ļauties izrādes varai.

Interesanti, kā darba elementi – pretestība un pievilkšanās spēks – no skatuves pavisam īsā laikā nonāca līdz manai skatītājas pieredzei un to ietekmēja. Godīgi sakot, pirmajās darba minūtēs es iekšēji nopūtos un nodomāju: “Ak, atkal jau lēnais laikmetīgais gabals…” Izrādei sākoties, ļoti izteikti izjutu iekšēju pretestību notiekošajam, taču jau pēc dažām minūtēm, kurās pieņēmu izrādes noteikumus, manas sajūtas pārgāja no pretestības vilkmē – es mentāli un emocionāli tiku it kā iesūkta notiekošajā un tēmas dziļumā. Tas ļāva man saskatīt, no cik dažādiem aspektiem uz šo darbu varu lūkoties, kas saskan ar horeogrāfa izrādes aprakstā minēto – mainot skatu punktu uz skaitli “6”, tas var kļūt par “9”.

Kā vienu piemēru no izrādes šai līdzībai var minēt solistes un grupas attiecības. Klišejiski sākotnēji gribas iedalīt – viņi (tie, kas grupā) ir “labie”, bet viņa – “sliktā”, taču vai tiešām? Varbūt viņi ir “egoisti”, bet tieši soliste rīkojas, mīlestības vadīta, un neatlaidīgi cenšas atbrīvot pārējos no egoisma radītā sastinguma? Protams, izrādes darbībai risinoties, atklājas jauni pavērsieni, kurus nevēlos izstāstīt, bet ceru, ka tos pamanīja arī citi.

“ahaw” savā patiesumā dod skatītājam laiku pieslēgties notiekošajam un paraudzīties uz to no dažādām pusēm. Vienkārši un savā vienkāršībā skaisti. Skatītāja vienīgais uzdevums – tam visam ļauties.


Ilze Zīriņa, “Vai Pjero ir miris?”

Ar laika distanci atskatoties uz šo darbu, spilgtākais, kas palicis atmiņā, ir izrādes dejotāji, vizuālais noformējums (skatuve un tērpi) un kustību materiāla dinamika, kas ir uzskatāmākās atšķirības no iepriekšējiem diviem darbiem.

Ja “(Ž)Alūzijas” un “ahaw” kā sava veida scenogrāfija kalpoja tikai gaismas, tad Ilzes Zīriņas “Vai Pjero ir miris?” aizpilda skatuvi ne tikai ar kustību, bet arī ar iedegtām svecēm un uz grīdas uzlīmētu baltu kontūru, ar kādu filmās tiek iezīmēta vieta, kur atradies upura mirušais ķermenis. Ironiski tiek pieteikta vieta, kur pasērot un atvadīties no Pjero, kurš, pēc izrādes nosaukuma spriežot, ir miris.

Atšķirībā no pārējiem diviem šī vakara darbiem, kur dejotāju tērpi bija vienoti krāsās un stilā ar mērķi uzsvērt ikvienu kā daļu no grupas, šeit ar tiem tika izcelta ne tikai katra dejotāja individualitāte un raksturs, bet arī pieteikts protests “pareizumam”. Kāpēc gan nevarētu pie skaistas, spīdīgas kleitas uzvilkt kājās tikai vienu zeķi? Turklāt pavalkātu? Kāpēc gan nevarētu sapucēties ar gaisīgu, lai gan mazliet ieplēstu un saburzītu tilla kleitu un pieskaņot tai izspūrušus matus?

Dejiskākajā no visām trīs rezonansēm Ilze Zīriņa katram dejotājam ir piešķīrusi brīdi izteikties – izdejojot solo. Un, pat ja visi dejo kopā, katrs dejotājs “runā” savā īpašajā, sev vispareizākajā veidā. Pats izrādes stāsts, šķiet, varētu būt par katru no viņiem – par pjerisko viņos visos. Par to, kas mums tomēr dur sirdī, un kas ir tas, kas neļauj klusēt un noklusēt.

Ilzes Zīriņas “Vai Pjero ir miris?” balansē uz ironijas un dramatisma robežas. Kaut kur starp smiekliem un dziļu sāpi. Un, lai gan izrādes atmosfēra ir it kā komiska un atļauj mums uz notiekošo raudzīties ar pašironijas devu, tomēr aiz šīs klaunu maskas slēpjas seši jauni cilvēki, kas prožektoru un sveču gaismā parāda savu tik viegli ievainojamo sirdi un sauc lietas īstajos vārdos un skaļi: “Viņa mīl tikai tevi, bet aiziet ar citu!”


Annija Belogrudova par sevi:Kultūras cilvēks, ar laikmetīgās dejas pasauli vistuvāk sirdij. Lai gan pirms daudziem gadiem esmu studējusi laikmetīgo deju, joprojām ir jāapdomājas, kad cilvēki jautā “Kas tā ir?”. Šobrīd studēju LKA un RTU apvienotajā programmā “Radošās industrijas”. Ticu skatuves mākslām, jo, kā teicis Pablo Pikaso, “Māksla ir meli, kas ļauj mums ieraudzīt patiesību”.”

Foto: Margarita Germane

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.