Refleksija par laikmetīgo deju festivāla „New Baltic Dance 2013” kontekstā

19/05/2013

Baiba Ozoliņa*

Izpratne par to, kas ir laikmetīgā deja, pie manis ir nākusi lēnām. Nepiederu tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka visu zina un var spriest par jebko tikai tāpēc vien. Ilgs laiks ir pagājis, kopš esmu bijusi dažādi saistīta ar šo mākslas veidu. Tas vairāk ir bijis menedžments izrāžu veidošanā un līdzekļu piesaistē. Vienmēr esmu zinājusi, ka „tajā kaut kas ir”, taču tikai tagad varu teikt, ka man ir izpratne par to, kas notiek laikmetīgajā dejā. Teiksiet – skan pārāk pretenciozi? Tomēr mēģināšu izskaidrot, ko man nozīmē izpratne šajā kontekstā. Manuprāt, tā ir absolūta tolerance pret to, kas notiek laikmetīgās dejas notikuma (tā var būt izrāde, performance, instalācija, provokācija, jebkas) laikā. Vienīgais, kas ir svarīgi, vai māksliniekam ir izdevies savu domu paust, vai viņa izvēlētie instrumenti, paņēmieni ir gudri, saistoši, vai skatītājam (man, humānajam egoistam) no tā kaut kas paliek pāri. Mani vairs nekaitina, ja es kaut ko nesaprotu, bet gan tas, ka kāds nav spējis savu vēsti man nosūtīt, vai arī uzskata, ka „viņš zina”, kā man jādomā.

Starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls „New Baltic Dance 2013”, kas noritēja no 7. līdz 12. maijam Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, bija vairāku dienu tolerances eksāmens. Festivālam ir ilga vēsture un laba slava, programma ļoti dažāda, katram tajā atrodams kaut kas sev. Man bija tā laime četrās dienas redzēt 13 izrādes. Tā bija ļoti atšķirīga pieredze īsā laikā. Citkārt šādus iespaidus būtu jākrāj vismaz gadu, turklāt jāapceļo daudz valstu, no Norvēģijas līdz Brazīlijai. Pirmais, kas nāk prātā, – laikmetīgās dejas sabiedrība ir ļoti draudzīga; šādā plašā, starptautiskā pasākumā tas ir labi jūtams. Nav nekādu papildu kontekstu, ir tikai māksla un vajadzība ar to dalīties. Vismaz cilvēkam no malas veidojas tāds priekšstats. Varbūt lietuviešiem ir citādāk, viņi zina savu dejotāju kontekstus, viņu uztvere pret tiem ir determinētāka (taču tā ir visiem, arī man pret Olgas Žitluhinas darbu noteikti ir citādāka attieksme nekā citiem skatītājiem). Varbūt tāpēc, ka laikmetīgajai dejai ir bijis tik garš ceļš līdz atzīšanai, tie, kas dejo un darbojas šajā jomā, ir vairāk vai mazāk uz vienas frekvences. Dejotājiem, horeogrāfiem, ar deju saistītajiem ir tik svarīgi dalīties ar savām domām. Es nezinu otru tādu mākslas žanru, kur būtu sastopama tāda atvērtība jebkurā profesionalitātes, slavas un atpazīstamības līmenī. Tāda kopējās lietas apoteoze, ka brīžiem šķiet, ka jauns Bābeles tornis ir iespējams. Protams, to veicina arī festivāls kā mākslas notikumu koncentrēšanas forma. Dalībnieki apmeklē arī citu mākslinieku izrādes, piedalās diskusijās u.c., jo tā ir iespēja mācīties, nerotēt tikai savā orbītā.

Vērtējot festivāla notikumus, horeogrāfu paveikto, varu nosacīti iedalīt trijās grupās: solo, profi, meklētāji (te gan nav skaidras robežas velkamas, tomēr kaut kas katram prevalē).

Man personiski ļoti saistoši likās solo numuri(reizēm dueti), kuros profi meklēja. Piemēram, Ugnes Dievaitītes (Lietuva) „Uninvited Presence”, un Polianas Limas (Brazīlija) „Stick in the Wheel” – solo numuri, kuri bija izziņoti kā atsevišķi priekšnesumi, bet kopā veidoja vienu noskaņu un vainagojās ar abu dejotāju duetu „It`s Like Watching Clouds”. Kopumā, manuprāt, radās triptihs. Loretas Jodkaites (Lietuva) un Kenzo Kusuda (Japāna) darbs „Mirage” – duets, vai divu dažādu mākslinieku kopīgs solo?

Mazāk patika numuri, kur profi rādīja, ko māk un darīja to tik profesionāli, ka uz brīdi likās – tieši tā ir pareizi un tikai tā. Norvēģu kompānijas „zero visibility corp.” un horeogrāfes Inas Kristeles Johanesones darbs „Again” mums uzskatāmi parāda, kā profesionāli jāgatavo dejotāji, kā radāma patiesi daudzfunkcionāla, daudznozīmīga scenogrāfija, kā radoši transformēt muzikālo materiālu un tā pasniegšanas veidu. Izrāde rada ārkārtīgi spilgtu, daudznozīmīgu vizuālo iespaidu. Dejotāju tehniskā varēšana un katra oriģinālais rokraksts ir apbrīnas un atdarināšanas vērts. Taču, kad noplok šis vizuālais iespaids, pāri nepaliek daudz. Tā auksti tas viss. Varbūt tāda arī ir horeogrāfa iecere? Atbildes nav, jo tā nav iespējama.

Atsevišķs stāsts ir par Tima Raštona un Danish Dance Theater uzvedumu „Love songs”. Šķiet, ka šī darba iekļaušana festivāla repertuārā ir bijusi nodeva vairākuma gaumei, kasei. Kas nav nekas slikts, jo varbūt daļai no plaši piesaistītās publikas (pilns Nacionālais Drāmas teātris) radās arī kāda interese par citām festivāla norisēm. Ļoti skaists, līdz smalkumiem nostrādāts muzikāli dejisks uzvedums, kas sniedz mums klišejisku priekšstatu, ko mēdz veidot baletdejotāji, ka dejot laikmetīgo deju nozīmē drusku ākstīties, māžoties, jautri uzdancot. Šis darbs varbūt būtu jauks, ja vien būtu īsāks un neaktualizētu laikmetīgajai dejai tik sāpīgo jautājumu: „Kad publika būs tiktāl toleranta, lai tās uzmanību spētu piesaistīt ne tikai smuki numuri, bet arī niansētākas noskaņas?” Kaut gan visdrīzāk šim darbam ir jāpielieto citi vērtēšanas kritēriji, jo tā nav laikmetīgā deja, tas ir, tā sauktais, modernais balets. Varbūt šī darba misija bija aktualizēt daudzos jautājumus. Vai laikmetīgā deja ir tikai izredzētajiem? Vai vairākuma viedoklis prevalē arī mākslā? Ja nē, kāpēc? Ja jā, kur tas mūs ved? Vai reitingi un kases veiksme ir visvareni? Kā padarīt laikmetīgo deju pieejamu visiem, nezaudējot savu vēstījumu?

Vistrauslākie bija meklētāji, kuri neuzrādīja augstu tehnisko varēšanu (konceptuāli, nevis nespējas dēļ), bet ielika ļoti daudz personiskās attieksmes, savu pozīciju, savu dvēseli (ja tā skan labāk). Te jāizceļ Aleksandra Andrijaškina darbs „I Will Try” (Krievija), Heles Bahas (Dānija) darbs „Feathers & Stilettos”. Pēdējais izvērtās par manu festivāla lielāko katarsi. Tajā bija tik daudz pašironijas, humora, poēzijas, sentimenta, ku-kū un satura vienlaikus, ka vienaldzīgai palikt nebija iespējams. Stāsts ir par novecojošas dejotājas atmiņām par jaunības darbu slavenā Parīzes kabarē veida (music hall) iestādē „Folies Bergere”. Mēs uzzinām, ko nozīmē būt par ikvakara šova zvaigzni kopā ar četrdesmit citām vienādi tērptām dejotājām. Mēs uzzinām visu par show girl ikdienu, par to, kā jātur rumpis un visu laiku jāsmaida. Horeogrāfe ir laba aktrise un dejotāja (performer) vienlaikus, jo tiek panākta pilnīga skatītāju iesaiste šajā stāstā, kas tikai beigās izrādās īsts. Vismaz mums tā liek domāt. Taču šī atklāsme neko īsti nemaina, es tāpat jau visam esmu noticējusi. Vienkārša dzīves realitāte, atmiņas kļuvušas par mākslas realitāti…

Gribētos lai vairāk mākslas realitātes kļūst par mūsu ikdienu, tāds ir noslēguma secinājums pēc visa redzētā un sajustā šajās siltajās maija dienās Viļņā.

*Baiba Ozoliņa ir kultūras menedžeris ar desmit gadu pieredzi. Mācījusies Latvijas Kultūras akadēmijā kultūras teoriju, vēsturi un menedžmentu. Ieguvusi mākslas maģistra grādu. Specializējusies mūzikas menedžmentā un kultūras projektu vadībā. Kopā ar mūzikas grupu “Dzelzs vilks” un Olgas Žitluhinas dejas kompāniju producējusi un īstenojusi oriģinālus kultūras pasākumus, koncertus un laikmetīgās dejas izrādes. Patiesu prieku sagādā iespēja palīdzēt radošiem cilvēkiem īstenot viņu ieceres. Patīk kultūras un mākslas pasākumu vērošana. Vājība – vizuālā māksla.

Paldies jauno kritiķu semināram Ne[w]kritika, Writing Movement, www.kedja.net un Ingrīdai Gerbutavičiutei personīgi par uzaicinājumu un atbalstu!

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.