Žurnāla “Dance.lv” nozaru redaktores dalās pārdomās par deju un iesaka, kā to pieredzēt šomēnes – ko sajust, domāt, lasīt un redzēt. 

Laikmetīgās dejas nozares redaktore Rūta Pūce 

Man ļoti patīk dejot. Tieši tik vienkārši. Tāpēc ir prieks, ka arī rudens Valsts kultūrkapitāla fonda konkursā ir atbalstīts laikmetīgās dejas profesionāļu meistarklašu cikls “Embody.Riga”. Rīta nodarbībās es ne tikai dejoju un sajūtu absolūtu prieku par to, ka esmu dzīva un man ir ķermenis, bet arī satieku kolēģus, ar kuriem citkārt neredzētos tik bieži. Lielāko deju studijas “Ritms” telpas daļu ieņem jaunākās paaudzes dejas mākslinieki un, vērojot viņu virtuozitāti un ķermenisko gatavību, man atkal virsū mācas doma par to, ka Latvijā tomēr vajadzētu valsts atbalstītu laikmetīgās dejas kompāniju. Lai arī es pati esmu caurcaurēm frīlancere un nespēju iedomāties sevi šādā struktūrā (arī tad, kad biju jaunāka un dejoju vairāk), šķiet, ka nu jau laikmetīgās dejas mākslinieku ir tik daudz, ka, vērtējot gan viņu fiziskās spējas, gan dzīvesveidu, vismaz desmit no tiem varētu būt stabilas trupas dejotāji. Šo atklāsmi pastiprināti sajutu pagājušajā nedēļā, kad rīts pirms “Embody.Riga” nodarbības iesākās ar svaigo VKKF rezultātu apspriešanu. Kas nu kuram trāpījies – kādam tuvākajā pusgadā būs vairāk darba, kādam mazāk, citam nebūs nemaz. Jāmeklē un jādomā, kā pārziemot. Kad tas notiek ar talantīgiem, spēcīgiem, labā formā esošiem un mākslinieciski bagātīgiem dejotājiem, kuru kustība laužas ārā no ķermeņa kā kaislīga, lipīga, žilbinoša gaisma, mani pārņem skumjas un nolemtības sajūta. Šis ir tas trauslais brīdis, kad kāds brīnišķīgs dejotājs atkal var doties labākas dzīves meklējumos uz ārvalstīm, pieņemt lēmumu vairs nedejot un pārkvalificēties vai vienkārši lēnām gruzdēt – gaidīt labākus laikus un tikmēr pazaudēt gan dzīvesprieku, gan dejasprieku. Novembris nāk ar šo skaudro realitātes apziņu.

Šomēnes aicinu noskatīties laikmetīgās dejas mākslinieces Ilzes Zīriņas un Latvijas Dejas informācijas centra vadītājas Intas Balodes sarunu “Skriet pa mežu, nesadurot kājas”. Tajā Ilze stāsta par būtiskiem notikumiem Latvijas laikmetīgās dejas vēsturē, par idejām, par īstenoto, par to, kā vēl aizvien trūkst, par dejas spēku, prieku un darbu, ko tā prasa un to, kā bija būt daļai no Olgas Žitluhinas dejas kompānijas. Iesaku arī apmeklēt divas pirmizrādes: Darjas Turčenko “Cik spējam mēs viens būt tālu no otra” un Lilijas Liporas “Vai vieni?”.

Baleta nozares redaktore Laura Jasmane

Parīzes Nacionālā opera pirms divām nedēļām publicējusi baleta “XXL” videoreklāmu. Nosaukums paskaidrojumus neprasa. Youtube komentāru sadaļā tas izpelnījies gan sajūsmu, gan šausmas: “Quelle horreur!”. Šķiet, ka tas būs ne tikai stāsts par ķermeņa pozitivitāti, uz ko uzmanību droši vien vērstu konservatīvais skatītājs, bet arī mēģinājums eksperimentēt ar veidu, kādā uz skatuves redzam šādus ķermeņus.

Novembra beigās un decembra sākumā kinoteātrī Forum Cinemas būs iespējams noskatīties baletu “Manona” Londonas Karaliskā baleta izpildījumā. Pirms pāris nedēļām ar Manonas lomu no lielās skatuves atvadījās franču primabalerīna Dorotija Gilberta, un sociālos medijus pārpludināja aizkustinoši kadri no izrādes finālainas. “Manona” ir neoklasisks drāmbalets, ko radījis 20. gadsimta klasiķis, horeogrāfs Kenets Makmilans. Ja “Žizele”, ko kinoteātrī skatījos pagājušajā gadā, bija remdena pieredze, tad skatīties emocionālo “Manonu” tuvplānā varētu būt tā vērts.

Skatuviskās tautas dejas nozares redaktore Baiba Ķestere 

Šis patriotisma piepildītais mēnesis sev vienmēr līdzi nes latviešu skatuviskās tautas dejas koncertu gūzmu. Patiesi, mūsu nacionālo identitāti šajā mēnesī meklējam teju katrā horeogrāfijā – ilgas pēc ideālā latvieša tēla uz skatuves atgriežas katru gadu. Stalti, cieņpilni, ar savas tēvzemes mīlestību piepildīti dejotāji. Šajā motīvā  pavadīsim valsts svētku mēnesi. Šo, ideālo latvieti, lūdzu, nesam arī tālāk – ārpus skatuves un kultūras namiem. Ir skaidrs, ka mūsos šī identitātes sajūta mīt.

Priecājos, ka savu identitāti un sev īpašo, raksturīgo dejas manieri nu jau astoņdesmit gadu garumā izkopj tautas deju ansamblis “Dancis”. Jubilejas koncerta biļetes pazuda ļoti ātri, tāpēc var solīt, ka dejotājus ar skaļiem aplausiem sveiks dančinieku mīļotāji. Pavisam citu latviešu skatuviskās tautas dejas noskaņu varēs sajust tautas deju kolektīvu “Zalktis” un “Skabardzēni” koncertā “Mēs nākam dāvināt”. Šie kolektīvi ik gadu novembrī atrod prizmu, caur kuru skatītājiem nest savu latvietības sajūtu.

Tā pa īstam svinēt svētkus ar dziesmu un deju varēs grupas “Raxtu raxti” lielkoncertā Dailes teātrī. Kopā ar mūziķiem uzstāsies arī dejotāji no RTU TDA “Vektors”, TDA “Teiksma”, “Teiksma” studija un Agra Daņiļeviča deju skolas “Dzirnas”.

Mūsdienu deju nozares redaktore Anna Pierhuroviča

Man mājās nav televizora, bet ja būtu, es skatītos šovu “Izklausies redzēts”. Vietējie horeogrāfi tajā veic apbrīnojamu darbu. Jūtu parasociālu lepnumu par viņiem. Ir tāds jauniešu teiciens: “Kliedzu, raudu, vemju,”, kas jāuztver kā milzīgs kompliments. Dejotājiem, kuri šaubās par savām spējām, savu vietu pasaulē un identitāti, iesaku noskatīties vai noklausīties Misijas Eliotas uzrunu pēc “Icon” apbalvojuma saņemšanas “Dancers Against Cancer” pasākumā. Arī mūsu horeogrāfi un dejotāji ir pelnījuši šādus vārdus. Manuprāt, šie horeogrāfi nesaņem pelnīto atzinību, jo bez pašu publicitātes platformā Instagram es nemaz neuzzinātu, kas viņi ir. Būsim atklāti – bez horeogrāfiem un dejotājiem šajā televīzijas šovā nekas neizklausītos redzēts. Varbūt es spēju to mainīt?

Pagājušajā reizē neizdevās apmeklēt Dzirnu lieluzvedumu “Indulis un Ārija”, tāpēc priecājos, ka to spēšu izdarīt šajā sezonā. Esmu ļoti priecīga par Red Bull Dance Your Style 2026 uzvarētāju, sešpadsmitgadīgo hiphoperi no Francijas Vilisu (Willis). Ar skaudību skatījos, kā viņš šķietami bez piepūles improvizēja ar old-school elementiem, lokingu, popingu, waacking. Un kā viņš komunicēja ar publiku? Tas bija fenomenāli. Kliedzu un raudu aiz sajūsmas!