Dita Eglīte

26. marta vakarā Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē bija iespēja redzēt baleta spoku. Topošās horeogrāfes Kristīnes Neikšinas baleta viencēliens gan oficiāli nosaukts par „Operas spoku”. Savam diplomdarbam Kristīne izvēlējusies pārbaudītas lietas – Endrjū Loida Vēbera populārā mūzikla motīvus orķestra izpildījumā, Karla Orfa tikpat slaveno „Carmina Burana” (O Fortuna) ar jaudīgo kori fonā, kā arī dinamiskā kompozīcijā blīvi savirknētus klasiskā baleta un neoklasikās dejas elementus. Tomēr novēroto šajā diplomdarba izrādē arī pārnestā nozīme gribas uztvert kā baleta spoku – pagātnes rēgu, kas nelaiž vaļā jaunākās paaudzes dejotājus.

Kristīnes baleta kolēģi dejoja atdevīgi un bija godīgi attieksmē pret Kristīnes veidoto mīlas trijstūri dejā – starp visu laiku saulaini smaidošo Sabīnes Guravskas baleta prīmu Kristīnu, saldo puisēnu Raulu Viktora Seiko atveidojumā un dekadentiski infernālo Ēriku jeb baleta spoku Sergeja Neikšina teatrālajā sniegumā. Vienkāršotajā un shematiskajā skatuves stāstā pārāk shematiska varbūt šķita pārējā ansambļa dalīšana „melnajos” un „baltajos” (turklāt – ik pa laikam tos iesūtot kulisēs), tomēr – puse stundas pagāja visai nemanot, atzīmējot Kristīnes Neikšinas spēju pasniegt ideju, koordinēt dejotāju ansambli un radīt uzveduma enerģētiku. Lai apgūtu horeogrāfa profesiju, droši vien jāprot arī strādāt ar pamatlietām jeb akadēmisko deju, bet nez kādēļ no jauna cilvēka gribas sagaidīt kaut ko trakāku un oriģinālāku.