Dita Eglīte

Domājot un rakstot par Olgas Žitluhinas dejas kompānijas pēdējo izrādi, „bēru” vārdu ne par ko negribas lietot. Tādēļ esmu pateicīga sērotājiem, kas pasākumam devuši otru nosaukumu – „Končiņa”, kas skaniski tulkots krievu valodā gan nozīmē gandrīz to pašu ko „bēres”. Šķiet, ka nav taču noticis nekas sevišķs. Vienkārši beidzies Olgas darbs kompānijas modelī. Par Olgas darba un darbības beigām savukārt neliecina pilnīgi nekas. Kaut vai tikko redzētā, viņas ceturtā kursa koncertizrāde šepat Zirgu pastā. Aizvadītajā nedēļā veselās trijās dramatiskā teātra pirmizrādēs bija redzamas Elīnas Lutces, Ingas Krasovskas un Ingas Raudingas horeogrāfijas, bet šonedēļ Ģertrūdes ielas teātrī būs pirmizrāde Elīnai Breicei un Agnesei Bordjukovai dejas izrādē „3/4 ūdens”… Vienvārdsakot –  kur tik pagriezies, tur kāds no Olgas „skolas”. Kāds, pie velna, gals!?

Dažas dienas pēc „Končiņas” tiekamies ar DANCE.LV žurnāla pastāvīgo skatītāju-rakstītāju Lāsmu Bergfeldi, lai padalītos savos iespaidos par 2. un 3. decembrī Zirgu pastā redzēto. Lāsma „Končiņu” skatās pirmajā vakarā, es – otrajā…

Lāsma. Tātad mēs katra runāsim par savu. Tu būsi ausis redzējusi, es asti, ja?

Dita. Nē, nē, saprotu, ka pamats jau tomēr viens. Vai arī tev pirmā daļa bija runāšana?

L. (drusku samulst). Nē…

D. Tev bija tikai dejas?

L. Nē, bija dejas, starp kurām iejaucās Olga.

D. Un tas bija slikti?

L. Nē, ne tā, ka slikti… Bet… Sajūta, ka tiešām tās ir bēres un tas viss vairāk priekš savējiem. Uz bērēm taču aicina tikai savējos. Un savējie jau visu it ka sapratīs. Un piedos Olgai to, ka viņa jaucās pa vidu – ko un kur, un kā vajag.

D. Otrajā vakarā tādas Olgas iejaukšanās tikpat kā nebija. Pirmajā daļā Olga „dejoja” un runāja, bet otrajā bija dažādu Kompānijas iepriekš dejotu izrāžu fragmentu kompozīcija.

L. Bet pirmajā daļā runāja tikai Olga, viņa kaut ko stāstīja?

D. Nē. Jā, pamatā tomēr tikai Olga, pieminot Intu un ik pa brīdim sasaucoties, vai viss iet pēc iepriekš izdomātā plāna… Tad norādot uz lietuvieti, kolēģi Auru no Kauņas (no kompānijas sākuma gadiem), atzīmējot bijušo menedžeri Dagniju Grīnfeldi, sirsnīgā sarunā pakontaktējoties ar vairāku kompānijas izrāžu mākslinieci Šeilu… Un pēc pārsteiguma starpbrīdi (ar lašmaizēm, končām, šņabi utt.) bija gandrīz „tīra” deja. Tiešām īsta „končiņa” – tāds agrāk dejotu izrāžu fragmentu tuvplāns. Forši viss salikts kopā, pat tērpus pamainot un, šķiet, ka arī mūzikas (man likās, ka ne vienmēr katrs konkrētais dejas izrādes fragments tika dejots tieši tajos tērpos un tieši pie tās pašas mūzikas kā oriģinālā).

L. Manā vakarā, Olga sagaidot, ierādīja vietas un paralēli runāja. Tas bija labi. Bet pēc tam, bija sajūta, ka tu redzi virtuvi, ko varbūt nemaz negribi redzēt… Manā vakarā bija deju gabali un tikai beigās maizītes ar šņabi. Kopā divas stundas.

D. Manā vakarā Olga sākumā taisnojās, ka iepriekšējā esot briesmīgi ilgi dejojuši un tāpēc šajā šis tas īsināts. Es jau sagatavojos, ka pasākums būs līdz pusnaktij…

L. Taču atmosfēra ļoti labi sasaucās ar nosaukumu. Bērēs galvenajam sērotājam visu piedod – viņš var uzvesties tā, kā uzvedas, tiek galā ar savām jūtām vai netiek, raud, smejas vai uzvedas neadekvāti.

D. Es tomēr nevarēju visu piedot. Man personīgi ļoti nepatika „Mīlestības” spārnu dedzināšana. Tāda publiska vēnu graizīšana… No vienas puses, it kā tiek demonstrēts, ka nemaz jau nesāp, bet patiesībā redzams, ka baigi sāp. Šķita – nu tad saki, ka tev sāp, nevis spēlējies…

Taču man patīk tava doma, ka sērotājam visu piedod… Labi, piedošu Olgai.

Kaut gan saka – bērēs mēs raudam, jo žēl ir sevis.

L. Ja es esmu trešā un ceturtā „līmeņa” sērotājs, tad man sāp, kā pārdzīvo bērni, kuru māti jaunu vēl apglabā. Ja bērni raud, es arī raudu – par viņu dzīvi, kas tik pēkšņi izmainījusies.

D. Ui, briesmīga tēma… Bet tieši tāpēc man šis vārds „bēres” liekas baigi smagais un varbūt pat ne īsti piemērots šim gadījumam…

L. Jā, bet tas varbūt tomēr ir veids, kā tam tikt pāri.

D. Es arī teātrī esmu dzirdējusi, ka aktieri ir nelaimīgi, ja viņiem nepasaka – šo izrādi spēlēsim pēdējo reizi. Protams, ne jau vienmēr to var iepriekš paredzēt. Un Olgas Žitluhinas dejas kompānijas gadījumā droši vien, ka tas ir pats labākais, kā pielikt punktu kaut kādam ļoti būtiskam periodam arī Latvijas laikmetīgās dejas vēsturē. Briesmīgi būtu kompānijai piedzīvot kādu posmu, kurā nesanāk un nesanāk kaut kas, nenotiek un nenotiek nekas, un tad nāk apziņa, ka beigas jau sen palaistas garām.

Taču attiecībā uz dejas izrādi, man ir pilnīgi vienalga – vai to taisījusi kāda stabila laikmetīgās dejas trupa, vai dejotāji sanākuši kopā tikai uz šo projektu. Man svarīgs ir rezultāts – personīgi izstāstīts dejas stāsts. Turklāt kompānijā dejotāji ir nākuši un gājuši. Labi, ir Ramona, kas dejo no pirmās treniņstundas, ir Ilze Zīriņa, kas nenāk no pirmā LKA laikmetīgās dejas horeogrāfu kursa, bet kompānijā ir kopš brīža, cik vien to atceros utt.

Jautājums par to – strādāt kā pastāvīgai trupai vai tikai uz projektiem, jau labu laiku figurē dejas vidē. Tādēļ pārsteigums „par beigām” nebija. Taču, kad „Spēlmaņu nakts” ceremonijā, saņemot balvu, Olga aicināja uz bērēm, es nesapratu, par ko ir runa.

L. Es sapratu, ka briest izrāde, kurā apglabās kompāniju.

D. Ko nozīmē kompānija un kompānijas beigas, laikam jau zina tikai tie, kas tur ir iekšā. Bet „Končiņas” kopējā sajūta tomēr bija forša – bija prieks redzēt, kā „vecie” dejotāji iznāca no skatītāju rindām un iesaistījās kādos fragmentos… Manā vakarā – gan Valērijs, gan Guntis. Un Liene! Bet Liene esot bijusi arī svētdienas vakarā?!

L. Bez Lienes „no vecajiem” manā vakarā bija vēl viens puisis, ko nepazinu. Bet es it kā citādu ieraudzīju arī Dimu. Viņš vispār man šķiet ļoti vīrišķīgs un reizē jūtīgs. Bet, kas man nepatika – mēģinājumu virtuve, kas it kā nebūtu jāredz… Piemēram, Olga pasaka: „Ramona, aizej novelc zeķubikses!” Visi iznākuši, mūzika jau skan… Ramona arī aiziet, un nenāk atpakaļ. Un arī Dima aiziet. Uz to Olga: „Dima apvainojās?” Es saprotu, ka cilvēku attiecības var būt ļoti dažādas. Bet es gribu redzēt deju nevis to, kā tā top.

D. Bet tu esi pārliecināta, ka tas nebija daļa no dejas?

L. Nu, tā jau jebkuru kustību var novest līdz tam, ka tas kļūst par mākslas faktu. Bet tad tu izrādi sāc skatīties kaut kādā citā, žurnāla „Annas Psiholoģija” griezumā. Ko tu varbūt nemaz negribētu…

Kad Liene bija uz skatuves un es redzu, kā viņa mēģina ielekt tajā izrādē, kā viņa neveikli smaida par to, kad kaut kas nesanāk…

D. Nu ja, otrā vakarā jau viņa neveikli nesmaidīja. Bet neveikli, šķiet, kādos momentos jutās Valērijs.

L. Un tu jau tajā brīdī vairs neskaties izrādi, bet jūti līdzi tam cilvēkam, domājot par to, kā viņš jūtas… Tādēļ – ja esi kādreiz bijis iekšā, tu to visu savādāk redzi arī no malas. Ja ej skatīties to kā mākslas faktu, tad tomēr te ir kaut kas par daudz. Kaut arī šādā kontekstā tu redzi arī to, cik Olga ir spēcīga personība. Kā māksliniece viņa ir ļoti egoistiska, bet tu arī saproti, ka tas nav tikai viņas personīgo ambīciju vai mērķu vadīts. Bet ir jūtams virsmērķis, kā dēļ viņa to dara. Un tu redzi, kā reaģē dejotāji. Ir divi varianti: vai nu stāvi pretī un kļūsti arī pats no tā stiprāks, vai arī to visu aizskalo sev pāri.

D. Interesanti, ka es arī par Olgas personības aspektu domāju savā vakarā. Pirmās jeb ievaddaļas uzstādījums bija – ka viņa parunāsies ar atnākušajiem. Mudināja uzdot jautājumus utt. It kā provocē publikā kādus jautājumus, bet atbildēt tomēr vēlas tikai pati. Vai, ja arī kāds tomēr saņemas uzdot kādu jautājumu, Olga ātri atbild un turpina filozofēt par sev tajā brīdī aktuālu tēmu.

L. Arī svētdienas vakarā Olga lūdza no publikas uzdot jautājumus, piemēram, kāpēc šāda kustība, un solīja, ka apturēs izrādi un paskaidros. Taču publika it kā atviegloti bija pateicīga par šādu iespēju, vienlaikus apzinoties, ka īstenībā nekādi jautājumi nav jāuzdod.

D. Varbūt tomēr mēs vienu un to pašu izrādi redzējām? Zini, kas man īpaši patika? Pēc šņabja pauzītes, kad atnācām atpakaļ zālē, bija sadegtas sveces. Man personīgi tas nekādi neasociējās ar bērēm, bet tikai un vienīgi ar izrādi „Un atkal par to pašu…” jeb „Mīlestību”. Starp citu, ienākot Zirgu pastā, visi tika aplīmēti ar melniem eņģelīšiem – un tā bija otra lieta, kas man ļoti nepatika (ka eņģelīši ir melni). Iespējams, bija gribēts, lai arī sveces asociētos tieši ar bērēm. Bet lai nu kas – es ticu, ka „Mīlestību” kompānija dejos un dejos, un ka jau 2013. gada 14. februāris būs nākamais datums, kad to noteikti atkal skatīsimies. Vienkārši šķiet, ka savādāk nevar būt! Un kāpēc ne šeit pat, Zirgu pastā?! Nezinu vai tas ir mans vecums vai naivums…

Bet es novirzījos no tēmas „kas man patika”. Tātad otrās daļas sākumā, kompānijas dejotāji visi pa vienam parādījās otrā stāva durvīs. Un katrs saņēma aplausus. Tas bija tik mīļi un aizkustinoši. Gandrīz tikpat jaudīgi kā beigās, kad visi skatītāji piecēlās kājās, lai „paldies” no publikas būtu vēl skaļāks, sirsnīgāks un spēcīgāks.

Principā neredzu iemeslu, lai šo agrāk dejoto izrāžu kompilāciju neparādītu vēl kādas reizes. Kamēr to noskatītos visi, kam tas interesētu.

L. Bet, ja nebūtu, kā pirmajā vakarā, kad Olga visu laiku iejaucās – tad ne tā mūzika, tad dejotāji ne tur aizgājuši. Un tās Ramonas zeķubikses… Nožēloju, ka tajā brīdī es nepacēlu roku, lai pateiktu – labāk, lai zeķubikses paliek, jo no zāles labi izskatās. Jo pirms Olgas replikas es tieši biju nodomājusi, ka forši izskatās viņai šīs zeķubikses – legingi. Un Ramona vispār pēc savas būtības ir tik sievišķīga un gracioza, ka prieks skatīties…

Simbiozē ar Olgu, kompānijas dejotāji, šķiet, atraduši katrs pats savu veidu, kā attīstīties, un arī atraduši, kur realizēties ārpus kompānijas.

D. Turklāt Olga jau ceturto horeogrāfu un dejotāju paaudzi audzina! Katrs tur ir individualitāte, personība. Bet acīmredzot modelis – stabila trupa, – ir pagātne.

L. Tad trupas vairāk vispār nebūs? Es biju sapratusi, ka šie dejotāji vairs nebūs šajā kompānijā…

D. Es gan domāju – ja priekšplānā ir Olgas Žitluhinas vārds, tad tāpat to uztver kā Olgu Žitluhinu, neiedziļinoties, kas ir aizmugurē – kompānija, stabila trupa, studenti, vienreizējs projekts… Olga Žitluhina Latvijā (pat ne tikai Latvijas laikmetīgajā dejā) ir kā brends – absolūti oriģināls un unikāls zīmols, bez kura mūsdienu dejai Latvijā šodien būtu pilnīgi citi vaibsti.