Linda Lejiņa-Grebina 

Piezīmes tapušas projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” ietvaros. Vairāk par projektu un iespēja noskatīties videodarbu šeit.

Saruna par vīziju:

Linda: Kā būtu, ja mēs dzīvotu mīlestībā, priekā un saticībā, ja visi tiktu pieņemti un saprasti. Es to vēlētos vairāk par visu! Kā saka, miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts! Pasaule brīva no slimībām un sāpēm – tā būtu paradīze zemes virsū. Bet, ja tas tā notiktu, tad nebūtu pašizaugsmes vēlmes, viss kļūtu pašsaprotams un ierasts – nav labuma bez sliktuma… Bieži skaistākie mākslas darbi ir nākuši no skumjām, kurus izraisa nebrīvība. Iespējams, to, ko gribam, mums nemaz nevajag.

Rūta [Pūce, projekta “Deja domā” kuratore – red.]: Vai saprotu pareizi – tu gribi reflektēt par to, vai brīvība vienmēr ir ilūzija?

Linda: Jā, tā sanāk. Bet tas ir tas, ka man iznāca ārā, un es tam ļāvos. Protams, tālāk, iespējams, sev oponēšu, nezinu. Nedaudz sanāk, ka esmu par nebrīvību, par ko neesmu pati sajūsmā, bet tā man pirksti lika rakstīt.

Radošā procesa piezīmes

Darbs pie procesa atnāca ļoti viegli, jo gan iecere, gan mūzika bija radusies jau agrāk, bet nebija sanācis to īstenot, tā nu izdevība šo ideju īstenot atnāca pati.

Vienmēr paliek atvērts jautājums, kas ir iedvesma dejai – tavam darbam? Šoreiz tā nāca no mūzikas, dziesmas teksta. To atradu vienā no manām mīļākajām Spotify mūzikas mapītēm “Creativity Boost”

Dziesma: Jealous Of The Birds un Raiens Veils (Ryan Vail)“Love is a Crow” (Mīlestība ir vārna)

Teksts: 

“If I had it my way everybody would be
Sipping drinks the colour of persimmon bliss
And there’d be strings of lights threaded through the trees
And every face would have an apple slice smile
And all the paintings of my artist friends would be hung on the walls
And everyone would wear their favourite
Colour and look each other in the eyes all angelic
And we’d have the word namaste on our tongues like a pear
Drop acknowledging one another’s soul flower with true compassion
And nobody’s wrists would bleed out but
Instead be kissed by the breath of an April day
And we’d lie down on the sunny mound just to
Watch white yachts of cloud drift across the sky
And our bodies would finally feel like
Our own, even before we’d learn to hate them
And every boho dharma bum steampunk weirdo
Would feel understood and loved and accepted”

Domājot par perfekto pasauli, par paradīzi, par brīvību, sāku prātot, vai šos skaistos vārdus mēs maz novērtētu, ja tie mums būtu brīvi pieejami ikdienā. Kad bijām nebrīva valsts, sapņojām par brīvu Latviju. Kad bijām brīva Latvija, sākām dusmoties par valdības lēmumiem un tās darbu, sapņojām par kādu valsts glābēju, varoni Lāčplēsi, kas atbrauks pieticīgā auto un liks iedzīvotāju, nevis savas vajadzības pirmajā vietā. Tagad sapņojam par Covid-19 ierobežojumu beigām. Un tā šo sarakstu varu turpināt mūžīgi. Galu galā nekad neesam apmierināti ar esošo situāciju, bet nepārprotiet – es to nenosodu, es konstatēju. Ja nebūtu visu šo kaitēkļu, tad arī mēs neattīstītos! Man liekas, ka visi šie šķēršļi, ieskaitot visus privātos pārdzīvojumus, ir ceļš uz mūsu attīstību. Ja nav šķēršļu, ja nav šīs trakās sajūtas – izmisuma, bēdu, dusmu –, tad arī nerodas ģeniālas radošas domas, kā ar situāciju tikt galā. Un, kas ir vēl būtiskāk, esi spiests piedzīvot īstu emociju gammu – emocionālā inteliģence pieaug. Nebrīvība ir laba, brīvība ir laba, ja uz to pareizi paskaties. Vajag tikai plašāku perspektīvu. Iespējams, izklausos pēc sadomazohistes, bet es tiešām ticu, ka nav labuma bez sliktuma un nav sliktuma bez labuma. Nav balta un melna, nav taisnības un netaisnības, nav ne brīvības, ne nebrīvības – viss atkarīgs no perspektīvas, kā uz to skatās.

Veidošana

Vēlme ir atainot dažādus skatupunktus un noslēgumā piedāvāt savu redzējumu. Mans visbiežāk uzdotais jautājums sev – kā to izdarīt, vai sapratīs un vai vajag, lai saprot? Struktūra izkristalizējās, ja godīgi, ļoti novēloti, esmu pamanījusi sevī tendenci, ka doma izkristalizējas pašā pēdējā momentā. Sākotnēji mēģināju veidot darbu, neveidojot īpašu struktūru, bet paturot tikai domu un ļaujoties brīvībai, bet šī cīņa pret straumi bija lemta neveiksmei. Mans scenārijs tapa pabeigts automašīnā Tūja-Rīga, vienu kārtīgu stundu skaļi spriedelējot un, iespējams, pat nokaitinot vīru, kuram nācās klausīties manā filosofiskajā spriedelējumā.

1. Sapnis

Dziesmas vārdi, kustība, kamera ir tuvu, fokuss tikai uz cilvēku – sapnis, kā būtu, ja būtu. Ievadā man problēmu ar materiālu nebija, darbs ritēja raiti, veidoju savu interpretāciju par dziesmu vārdiem, par savu sajūtu, kā būtu, ja būtu.

2. Cīņa

Vēlos te parādīt enerģijas kustības ātrākā tempā, kas simbolizētu šo cīņu par savu paradīzi, ar kustībām šķelt telpu, cīnīties, iet uz priekšu. Kustībās nedaudz buksēju, ik pa laikam sev atgādinot savu ieceri.

3. Uzvara

Pēc cīņas tiekam vai nu sagrauti vai iegūstam nepieciešamo. Šeit vēlos parādīt savu brīvības un paradīzes iegūšanu – plašums, telpa, griezieni, kas manā stāstā simbolizē brīvības virpuli. Šo daļu aptuveni iezīmēju studijā, jo zinu, ka dejošu plašā telpā, līdz ar to būs nedaudz citādākas kustības, vairāk virzības, kas manā treniņu zālē nav iespējamas. Bet šo daļu es vairāk izmēģināšu filmēšanas dienā, lai izjustu un iezīmētu īsto virzības trajektoriju.

4. Vilšanās

Kustības brīvība, kas noved pie vienas un tās pašas kustības, pie viena un tā paša riteņa. Šajā epizodē vēlētos parādīt, ka dzīvošana paradīzē vai “perfektajos noteikumos” ir stagnācija. Lai arī sākotnēji pārņem prieks par iegūto, ar laiku tiek saprasts, ka varbūt tomēr tas nav tas, kas vajadzīgs. 

5. Pamošanās

Iekšējā sapratne par būtību un harmoniju, iedomu paradīzes pilis sabrūk, realitāte. Neliela pretestība, bet iekšēja pārliecība, ka šīs iedomu pils sabrukšana ir uz labu. Horeogrāfija šeit nāca no improvizēta materiāla, kuru  filmēju, pēc tam centos sevi atdarināt vairākas reizes, lai improvizācijas īstumu spētu atkārtot arī filmēšanā kā horeogrāfiju.

6. Lēmuma pieņemšana

Situācijas pārņemšana savās rokās. Sapratne, ka nav ne balta, ne melna, nav pareizi, nepareizi, nav ne paradīzes, ne elles, viss ir atkarīgs no mana skatupunkta – no manas perspektīvas. Brīvība un paradīze nav apkārtējie apstākļi, bet iekšējā sajūta. Ir jāpieņem sava iekšējā elle un sava iekšējā paradīze, un tad rodas kaut kas līdzīgs vārdiem “brīvība” un “harmonija”.

7. Nobeigums

Skats uz nākotni, kad jau tiek noņemtas rozā brilles. Pieņemšana.

Filmēšana

Kopumā viss filmēšanas process noritēja raiti, ja neņem vērā to, ka biju aizmirsusi savu tumbiņas lādētāju, bet projekta autore Rūta Pūce bija parūpējusies arī par skaņu. Laicīgi biju atnākusi uz telpu, izmēģinājusi savu darbu, īpaši 3. epizodes trajektorijas iespējas.

Telpu savam darbam izvēlējos gaišu un plašu, kurā būtu gan stūri, kur ielikt sākuma domas, gan arī varētu izrauties plašumā. Zināju brīnišķīgas telpas Podiunpodi.lv un nolēmu, ka šī darba filmēšana notiks tur. Paldies vēlos teikt gan operatoram Reinim, kas pedantiski piegāja visiem kadriem, gan arī projekta autorei Rūtai, kas bija brīnišķīgi parūpējusies gan par skaņu, gan kopējo noskaņu, padarot to mierpilnu, bez stresa. Tieši tādu, kādu vajadzēja. Kopumā dejoju kādas astoņas reizes – nebija viegli, bet nebija arī grūti. Katrā ziņā ļoti izbaudīju procesu, jo sen neesmu filmējusies dejā un jutos iedvesmota no paša procesa.

Kopumā

Man pavisam noteikti darbu bija vieglāk radīt, iezīmējot savu struktūru un scenāriju, kas ir likumsakarīgi, jo struktūra pati par sevi ierobežo brīvību un darbs ir veidots par brīvības tematiku. Bet, redz kā, tas ir mans skatījums, mana perspektīva (kāds ir arī darba nosaukums). Un vēl… ir jocīgi rakstīt par radošajiem procesiem, neesmu šo aprakstu iesūtījusi laikā, jo cīnos ar savām bailēm – nav gana labi vai gana paskaidrojoši, vai vispār esmu pareizi sapratusi. Vēl viens mans personīgais velniņš, kas atņem brīvu lidojumu plašajā pasaulē. Ja nu tas, ko es daru, nav pareizi? Bet tā jau nevajadzētu domāt! Man ir jāiesūta šis darbs un jāļauj jums to lasīt, par spīti saviem iekšējiem velniņiem un negribēšanām. Brīvība bez brīvības.

Secinājumi

Iznākums šoreiz neliekas tik būtisks kā process līdz iznākumam, kas ir ļoti forši! Bija tik daudz monologu ar sevi, ka likās, ka jūku prātā, meklēdama pareizo. Bet, kā jau pirms tam rakstīju, pareizais variants nepastāv. Šis projekts kaut kādā mērā man ir palīdzējis šo domu nostabilizēt sevī, jo vienmēr vēlos izdarīt “pareizi”, bet tas nav vajadzīgs, tas atņem brīvību. Skatoties video, tas liekas kaut kur ļoti tālu… jau sen izdzīvots, tāls, bet tajā pašā laikā tuvs. 

Linda Lejiņa-Grebina jau gandrīz astoņus gadus vada savu deju studiju “Spotlight Dance”. Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, Latvijas Kultūras koledžas laikmetīgās dejas fakultāti un C kategorijas treneru apmācības. Dzīvojusi Losandželosā, kur gadu apguvusi deju “Millennium Dance Complex”. Kopumā dejas prasmi papildinājusi pie vairāk nekā 60 izciliem horeogrāfiem Dānijā, Polijā, Vācijā, Anglijā un, protams, ASV. Dejotāja Līgas Libertes dejas teātra izrādēs “34 Latin jazz Cabaret”, “35 Smart Art Cabaret” un “After the Storm”, piedalījusies Rīgas svētku šova programmā, mūzikas video klipos un kā horeogrāfe iestudējusi mūziklu “Īkstīte”, pašlaik veido savu pirmo patstāvīgo dejas izrādi “Sirds”.

Linda: “Kā horeogrāfei man patīk jaukt dejas stilus, jo esmu mācījusies ļoti daudz un uzskatu, ka dejai nav “jāsēž” vienā stila rāmī, tādēļ ar deju man nekad nav garlaicīgi! Zinu, ka vienmēr var turpināt augt un savu pieredzi papildināt, tādejādi arī mans horeogrāfijas stils turpina veidoties, un ar katru gadu tas ir citādāks un nekad nebūs pabeigts!”

Attēls: ekrānšāviņš no video.