Deja domā. Dabas atspulgā

Radošā procesa piezīmes: Juris Gogulis “Dabas atspulgā”

04/08/2020

Juris Gogulis

Piezīmes tapušas projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” ietvaros. Vairāk par projektu un iespēja noskatīties videodarbu šeit.

Vīzija pirms darba uzsākšanas

Skatuviskās dejas horeogrāfijas ideju attīstīšu virzienā “puisis – meitene, meitene – puisis”. Tuvinot dzimumu vienlīdzības aspektam par to, ka arī meitene ir iedvesmas bagāta. Šobrīd šis man ir diezgan aktuāli, jo īstenoju projektu SparkleHeart (Brīnuma meita), kura ietvaros ar radošo komandu veidojam 99 īsfilmas – iedvesmas stāstus par 99 Latvijas sievietēm. Šis man ir labs atspēriena punkts horeogrāfijas tapšanai.

Izlēmu, ka dejošu es pats kopā ar savu bijušo audzēkni, nu arī deju biedru un topošo horeogrāfi – Katrīni Buķi.

Šobrīd smagākais ir piemeklēt atbilstošu mūziku, taču tas arī ir pietiekami aizraujošs process (ja neievelkas).

Par vietu vēl nav skaidrības, taču sliecos uz dabu, jo, iespējams, izmantosim izrādes “Vēja stāsts” tērpus – jūra (meitene), mežs (puisis), kas palīdzēs iedziļināties arī dabas spēka aspektā un vienlīdzībā. Taču, vai tas netraucēs radīt tīru skatuvisko deju? Te man jāpadomā, jo tie nav tautas tērpi, bet kaut kas nedaudz modernāks.

Radošā procesa piezīmes

11. jūnijs

Šodien nepārtraukti domāju par iespējamo horeogrāfiju. Sēžu kafejnīcā un rakstu idejas, kuras iekrīt galvā. Tā arī visu laiku skan zinošu horeogrāfu balsis, kuri apgalvo, ka ir sarežģīti izveidot duetu skatuviskās tautas dejas stilā. Es tam piekrītu. Šobrīd primāri saskaros ar mūzikas problēmu, jo to gribētos piemeklēt atbilstošu tēmai, taču tas nenotiek tā vienkārši. 

Esmu pārliecināts, ka veidošu deju par sievietes tēlu kā iedvesmas avotu, kurai ir līdzvērtīgas tiesības un spējas izaugsmei. Pēdējo gadu attīstu šo tēmu, veidojot video sižetus par sievietēm “SparkleHeart” platformā. Svarīgi tikai atrast to īsto domu graudiņu, pie kura turēties. Kā arī atrast mūziku, kura palīdzēs attīstīt visu šo ideju.

Esmu noklausījies diezgan daudz muzikālā materiāla, taču nekas neder un neiedrošina; īpaši, jo nav nekā tematam atbilstoša. Saprotu, cik mūzika ir svarīga; tieši tāpēc esmu pateicīgs, ka  savās izrādēs ir iespēja sadarboties ar komponistu, lai radītu sev nepieciešamo mūziku. 

Joprojām strupceļš ar mūziku. Tā parasti nāk pirmā, jo iedrošina un palīdz atrast pareizo horeogrāfisko virzienu. Mēdz būt, protams, arī otrādāk, kad mūzika tiek pieskaņota domu lidojumam, bet šis nebūs tas gadījums.

Atkal jau – tā kā man pēdējā gada aktualitāte ir sievietes spēja iedvesmot, tad arī horeogrāfiju vēlētos izveidot par vīrieša un sievietes līdzvērtību un spēku mūsu pasaulē. Šeit nedaudz pamainot domu, kura bija iepriekš par sievietes spēju iedvesmot. Pat iztēlojos kustības, kuras vēlētos integrēt, lai izceltu varoņu attiecības, taču re – nav vēl mūzikas, kura palīdzētu ar domu virzību un attīstību.

Šodien sāku domāt par deju bez mūzikas, kas paver plašas kustību iespējas un ļautu stāstam attīstīties bez blakus esoša elementa (mūzikas). Tāda pieredze man ir (ļoti apmierinoša) – kad uz skatuves ir mākslinieki bez muzikālā pavadījuma, zālē ir patīkams klusums, neviens pat neiedrošinās runāt; taču šoreiz tas ir video, kur skatītājs ir ekrāna otrā pusē, un klusums, manuprāt, nespēlētu lielu lomu. Atmetu šo domu.

Līdz šim biju pārliecināts, ka pats nedejošu. Tomēr. Šodien uzrunāju savu bijušo audzēkni, šobrīd deju biedru un topošo horeogrāfi Katrīnu Buķi, kura piekrita dejot kopā ar mani. Domāju, ka tā būs labāk. Pašam būs iespēja izjust un iejusties. 

Joprojām meklēju mūziku. Sāk nepatikt šis, taču viss labi; zinu, ka būs. 

Idejas par horeogrāfisko materiālu un stāstu sāk mainīties. Šodien domāju, ka varētu dejot savas nominētās izrādes tērpos – meža un jūras tērpā –, kas arī vizuāli uzsvērtu dabas līdzvērtīgās tiesības uz dzīvi un pastāvēšanu mūsu pasaulē. Tikai saprotu, ka tas nebūtu “tīri” skatuviski, jo tērpi ir modernizēti. Bet tad atkal – izrāde tika nominēta Skatuviskās dejas lauciņā, kas nozīmē, ka tērpus es drīkstu izmantot. Kaut gan arī – mana ideja –, varu darīt, ko vēlos (nepārkāpjot robežas). 

..

Jā, esmu pārliecināts par Vēja stāsta tērpu izmantošanu.

Mūzikas nav, taču ienāca prātā ideja uzrakstīt draugam un ierakstīt mūziku studijā – kaut vai uzsist kahonu manis izvēlētā ritmā, lai būtu muzikāls pavadījums. Ko draugs? Saka, ka mierīgi varam, bet viņam esot labāka ideja. Viņš uzrunā brālēnu, kurš pats raksta mūziku. Tiek izveidota WhatsApp grupa, kurā es izklāstu savu ideju un vēlmi. Brālēnam Jēkabam esot viens nepabeigts mūzikas materiāls uz 4/4, kuru viņam tagad būtu motivācija pabeigt. Es piekrītu, jo patīk vīzijas un idejas visam apakšā. Man atsūta datorā uzrakstītu mūziku, kuru tikai pēc Jāņiem ierakstīs studijā. Viss labi, strādāju ar datora ierakstu. Viss top. Man šis der.

Sēžu kafejnīcā, dzeru lati, uz riņķi klausos mūziku un pierakstu gājienus, kurus redzu savā galvā; protams, pierakstot vienu, pēc dažām minūtēm tas tiek izsvītrots un tā vietā ir radusies cita ideja, kura uz konkrēto brīdi šķiet atbilstoša. Tā trīs stundas, un karkasiņš – dejas pamats – ir gatavs. Pārējais noteikti taps uzlikšanas procesā, jo, tikai fiziski izpildot kustību, var pārliecināties, vai tā strādās.

Palieku pie savas dabas tēmas, taču kaut ko arī mainu – stāsts būs par jūras un meža vienlīdzību un spēju būt vienam otram. Daba tomēr paliek daba, vismaz es tā domāju. Pāri visam joprojām ir vējš, kurš dara varenu gan jūru, gan mežu. Tāpēc iedomājos izveidot “spoguli”, kurā mežs sadejo ar jūru; sākumā tā nedaudz agresīvi, nepiespiesti un smagi, līdz viņi sāk veidot “kopību”. Taču šis atkal man ir tāds eksperiments, jo jūtu, ka līdz galam nav pārliecība par šo – tāds risks. Taču man riskēt patīk un ieskatīties sevī, savos mākslas procesos; kļūdīties arī patīk un sanāk. 

Ar partneri dejojam parkā, jo pieejas zālēm mums nav; tikai tad problēma – Katrīnei ir alerģiska reakcija, atrodoties parkos, tuvāk dabai. Mainām lokācijas vietu pret spēļlaukumu sporta kvartālā, kur netraucēti dejojam. Tumbiņa rokās un klusiņām mācāmies soļus. Tā arī ir, uz vietas vēl tiek mainīti soļi, jo saprotam, kas strādā, kas – nē. Domājam par dažādām niansēm – kāja nostiepta vai nē, roku augstums, skati un galvas akcenti, kas ir diezgan svarīgi, jo, manuprāt, šādi sīkumi (galvas akcenti, piemēram) iezīmē dejas stāstu.

Protams, karstums nav mūsu draugs, tāpēc saprotam –  nākamo tikšanos jārunā agri no rīta un vēlu vakarā, tad ir vieglāk kustēties; arī Katrīnei elpot ir vieglāk. Joprojām dejojam pie datora ieraksta, kurš skan ļoti digitāli un klasiski. Es sevi visu laiku, protams, pārliecinu, ka rezultāts būs labs.

Šodien aizbraucu pēc tērpiem un sapratu, ka Katrīnei šis nederēs; atrodu līdzīgas uzbūves meiteni, kura dejoja izrādē un tērps ir pie viņas; sarunājam, ka paņemsim. Šodien tiekamies ar Katrīni Sporta kvartālā. Kaut deja ir gatava, esmu paspējis jau 10 reizes nomainīt gājienus, jo katru reizi saproti pēc sajūtām, ka nav – nepatīk; tad atkal meklē risinājumu. Atkal sēžu kafejnīcā un uz papīra precizēju gājienus – kā meitai, tā puisim – saprotu, ka iepriekš ir bijis daudz svītrojumu, tāpēc pārrakstu, jo neko no iepriekš rakstītā nesaprotu. Domas, kuras ir saliktas uz papīra, ļoti palīdz sakārtot un atvieglot dejas uzlikšanu un tīrīšanu. Kaut reizēm idejas dejai var tapt  arī uz vietas, liekot visam, kas ir uz papīra, būt liekam. Tā arī šoreiz domas mainās vairāk nekā desmit reižu.

Rītdien 06:00 no rīta studijā ierakstīs mūziku – BEEEIDZOT. 

Vakarā 23:55:

Komponists atsūta mēģinājuma ierakstu – ak – super lēni, un man šķiet, ka visa mana ideja par dabas atspulgu un dinamiku tūliņ izgaisīs; vairākas reizes noklausos un domāju par to, cik šī būtu laba kino mūzika – būs savās filmās jāizmanto. Uzreiz saņemu zvanu no komponista un izrunājam, ka ierakstu vajag nedaudz straujāku un dinamiskāku. Protams, jā, arī diezgan klasisks gabals, bet pieļauju, ka tērpi palīdzēs un papildinās dejas sajūtu. Tā ir mana cerība. 

Taču ik pa laikam vēl domāju, ka vajadzēja ierakstīt parastu mūzikas gabalu ar ritmisko pavadījumu, kas iederētos skatuviskās dejas valodā, bet neko – ir tā, kā ir.

Nākamo mēģinājumu sākam manas dzīvojamās mājas pagalmā plkst. 08:45

Izmēģinām pie lēnā ieraksta un pieliekam klāt emocijas. Emm. Nav tas, jo neviens palēciena un polkas solis nav ritmisks – viss ir tik palēnināts, ka sarežģīti izdejot.

Katrīnei paskaidroju par spoguļattēla ideju un soļu nozīmi: kur smagāk, kur vieglāk, kurš solis simbolizē vēju. Jo vispār vējš spoguļattēlā ir visur vienāds – kā virs jūras, tā virs mežiem. Tur arī jūra ir vienādības zīmē ar mežu – līdzvērtīgi savā būtībā. 

Apstiprinu galvā virmojošo domu par nosaukumu “Dabas atspulgā”. Jūra ar mežu kā viens vesels dejo spoguļattēlā, līdz kļūst par vienu veselu.

Saņemu oriģinālo ierakstu – ir lēnāks, nekā es cerēju; ir jāveic korekcijas horeogrāfijā, jo dažus soļus neizpildīt pie lēnāka ieraksta. Šoreiz jūtos kā mazās lamatās ar šo, taču arī tas ir labi. Citas sajūtas, veidojot horeogrāfiju. Pielāgosim soļus šodien, un būs labi. Mūzikai klāt vēl pieliekam dabas skaņas, lai atdzīvinātu šo kino mūziku.

..

27. jūnijs. Diena pirms filmēšanas. Šodien partnerei uzlec paaugstināta temp., taču mani pārliecina, ka viss būs labi un mēģinājums vēlā vakarā (kad saule nesilda tik traki) var notikt.

Tātad, mēģinājums mums nenotiek, jo tomēr nav labi. Izgulēsies un viss būs (optimists). Tā arī skaņas ieraksta režisors vēl uzlabo ierakstu, kas nozīmē, ka gala variantu es pats vēl neesmu dzirdējis. Taču tas neko nemaina, viss notiek, un šāds ir mākslas process – reizēm nekonkrēts, pārsteidzošs un arī iedvesmojošs.

Šobrīd varu teikt atklāti sajūtās, ka šī nav tīra skatuviskā deja, jo klāt minimāli ir citu dejas stilu elementi. Es teiktu – šī tāda mūsdienīgāka skatuviskās tautas dejas versija, kaut arī nevienam, manuprāt, tā arī nav skaidrs, ko sevī iekļauj latviešu skatuviskā deja. Latviešu deju elementus noteikti, taču plašāku definīciju vismaz es nezinu. Tā arī mūsdienu skatuviskās dejas horeogrāfiju klāsts ir ļoti variējošs.

Gluži kā mans Vēja stāsts – nebija tīra skatuviskā deja. 

Šodien vēl atcerējos, ka ļoti simboliski būs dejot Vēja stāsta tērpos, jo pēdējoreiz tērpi tika vilkti uz fotosesiju Ņujorkā, kad centos tos integrēt pilsētvides zaļumos. Tā arī šoreiz dejosim pilsētvidē, uzsverot dabas vienlīdzību arī pilsētas infrastruktūrā; ka tai šeit ir jābūt.

Secinājumi pēc darba video noskatīšanās

Savu darbu vienmēr ir grūti, reizēm arī neiespējami, vērtēt. 

Filmēšanas diena sākās ar piedzīvojumiem, tā arī pati filmēšana, jo deju partnerei nebija labi ar veselību. Taču viss tika nodejots un ierakstīts. Paldies operatoram par paša iniciatīvu un vēlmi iefilmēt horeogrāfiju nedaudz aizraujošākā veidā nekā tikai statiskā kadrā. Nācās nedaudz paskraidrīt līdzi, saskrieties ar dejotājiem, līdz gandrīz tika atrasts labākais variants.

Esmu apmierināts ar paveikto, kaut arī ne līdz galam spēju novērtēt izveidoto horeogrāfiju; manuprāt, trūkst daudzpusības, soļu oriģinalitātes/jauninājumu. Dažas vietas ir izpildītas pavirši, nav trāpīts mūzikā, soļu izpildījums ir neprecīzs, taču, ņemot vērā tā brīža situāciju, mēs un, galvenokārt, deju partnere ar uzdevumu tika galā ļoti labi.

Dejā izteikti ir redzami klasiskās un arī latviešu skatuviskās dejas elementi. Atkārtošos pie sākuma aprakstā rakstītā – ir sarežģīti izveidot labu latviešu skatuviskās dejas duetu. Man noteikti nav izdevies izveidot kaut ko jaunu, uzrunājošu un arī iedvesmojošu.

Es teikšu, ka man patīk un apmierina tērpu izvēle un arī ne tik pierastā mūzika. Eksperiments, manuprāt, ir izdevies, jo darbā tika iesaistītas četras radošās personas – komponists Jēkabs Tutiņš, skaņu režisors Visvaldis Tutiņš, dejotāja Katrīne Buķe un es – Juris.

Patīk horeogrāfijas beigas, kur kamera aizplūst ar skatu debesīs. Dejas summa ir pacilājoša, dejas valoda ir plūstoša.

Tā ir dabas elpa, kura mums ir gandrīz uz katra soļa; mums ir jāmācās to saskatīt un novērtēt.

Tagad iztēlojos šo horeogrāfiju jūras krastā – saulrietā, kur vienā pusē mežs, otrā jūra. Pie šīs vietas arī video elpa būtu cita, taču šo noteikti citu reizi. 

Juris Gogulis ir ieguvis augstāko izglītību kultūras vadībā un arī bakalaura grādu horeogrāfijā, 2017. gadā absolvējot Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Ticis nominēts Latvijas Dejas balvai 2017./2018. kā skatuviskās dejas horeogrāfs par izrādi “Vēja stāsts”. Ir godalgots arī Jaunrades deju konkursos.

Piecus gadus strādājis par Olaines 1. vidusskolas JDK “Dzērve” māksliniecisko vadītāju, ir šī kolektīva izveidotājs. Plašāku pieredzi dejas pedagoģijā ieguvis, strādājot deju skolā “Dzirnas”. Latviešu identitāti stiprinājis, vadot deju projektus Eiropas Vasaras skolā, pasaules latviešu jaunatnes seminārā 2×2 un trīs reizes piedaloties Dziesmu un Deju svētkos ASV un Kanādā.

Kopš 2017. gada veidojis trīs lielākas dejas izrādes, kurās eksperimentē ar sava mākslinieciskā rokraksta izveidi.

Šobrīd Juris ir repetitors LU deju ansamblī “Pērle”, dibina savu kino uzņēmumu un attīsta starptautiska sapņu fonda izveidi.

Starptautisku pieredzi un redzējumu kino un dejas mākslā smeļas ASV, Ņujorkā, tiekoties, vērojot un mācoties no pasaules līmeņa māksliniekiem, kur arī gūst enerģiju saviem darbiem, idejām un ambīcijām.

Projektu rīko Latvijas Dejas informācijas centrs ar Kultūras Ministrijas atbalstu.

Attēls: ekrānšāviņš no video