Par kontrastiem hip-hop valodā

Radošā procesa piezīmes: Edmunds Veizāns “Par kontrastiem hip-hop valodā”

18/08/2020

Edmunds Veizāns

Piezīmes tapušas projekta Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” ietvaros. Vairāk par projektu un iespēja noskatīties videodarbu šeit. 

Vīzija pirms darba uzsākšanas jūnija sākumā

Kontrastu miniatūras:

1. tiesības kļūdīties

2. seksuālā vienlīdzība / bagātie

3. bads/nabadzība

4. hiphops/unity

Kļūdīties ir cilvēcīgi, uzdzīvošana un izdzīvošana, hiphopa kustību valoda.

Dejotāji: Dāgs Zvirgzdiņš, Glorija Špisa – tikko kā beiguši Latvijas kultūras koledžu.

Dejotāju izvēle – Glorijai un Dāgam Latvijas kultūras koledžas videodejas diplomdarbā bija augstākie vērtējumi – 10. Jau gribēju viņus iesaistīt kādā projektā, nākamā dienā zvanīja “Deja domā”, un viss saslēdzās, pie tam pirms tam runājām ar deju skolas pasniedzējiem, starp kuriem ir arī Dāgs, ka gribam atbalstīt to black id, kas notiek ASV, un arī idejiski šis bija tas, ko meklējām, tāpēc nebija garu diskusiju – vai? un kā? un priekš kam?

Vieta – VEF radošais kvartāls, Ūnijas iela 8, K5: 

  1. dejuskolas kāpņu telpa, 
  2. lifta telpa, 
  3. miskastes, 
  4. grafiti siena.

Viss ir soļa attālumā un kameras aptverams.

Drīzumā tiekamies uz radošo videokonferenci, tad, iespējams, tēma sāks peldēt.

Radošā procesa piezīmes

Dejas horeogrāfija sastāv no 5 mazām epizodēm:

  1. “trepes” – tiesības kļūdīties,
  2. “lifts” – uzdzīvošana,
  3. “miskastes” – izdzīvošana,
  4. Grafiti hiphopa identitāte,
  5. Hip-hop unity doma – darām kopā.

Katrai epizodei dejotājiem tika dots uzdevums, kura ietvaros ar kādu centrālo, īpaši raksturīgu kustību, žestu vai kustību salikumu, dejotājam bija jāatklāj šī uzdotā ideja. Konkrēta horeogrāfija netika uzstādīta, jo tas ierobežotu dejotāja sajūtas un izpildījuma vēstījums varētu nesasniegt iecerēto, tāpēc dejotājiem bija iespēja pašiem izvēlēties kustības kurās vislabāk var izteikt šo ideju un kā vislabāk nodot šo domu dejiski ar kustību valodu.

Epizode “Trepes” ir par iesācējiem, par studentiem, par to, ka iemācīties var, tikai kļūdoties. Kustību uzstādījums bija hiphopa vienkāršie soļi – pamata soļi, kas atkārtojas ik pa muzikālai frāzei ar virzību uz priekšu un uz augšu pa trepēm un ar ciklisku “atkrišanu” atpakaļ (kļūdīšanos) – paslīdot, paklūpot, aizķeroties, pārlecot, iepauzējot u.tml. “Atkrišanas” veidi simboliski būtu kā “kļūdas”, pēc kurām dejotājs turpina doties uz priekšu, cīnās un sāk atkal no sākuma. Šo te ciklisko domu pastiprina arī mūzika, kurā atkārtojas viena tēma, kas tika izvēlēta kā simboliska “kļūdīšanās un sākšana no sākuma”. Protams, tas viss ir metaforiski domāts. Dejas realizācijas procesā un filmēšanas procesā tika apspriestas labākās un nederīgās kustības un atstātas spilgtākās, kas vislabāk atspoguļo idejas atspoguļojumu.

Epizode “Lifts” ir par seksuālo un sociālo vienlīdzību. Simboliskais uzdevums bija “uzdzīvošana” – naudas tērēšana klubā, smuki izskatīties, tīksmināties par sevi, labi justies, iepazīties un izdejoties ar meitenēm, bezrūpīga dzīve.

Kustību materiālā nebija konkrētu “atslēgu”, pat ierobežojumu dejas tehnikā nebija: brīžiem mēģinājumos tas bija hiphops, brīžiem lockings, brīžiem poppings, brīžiem house un pat tecktoniks… Būtiska uzdevuma daļa bija būt kontaktā ar rekvizītiem, kas bija “kluba scenogrāfijā” – manekena sieviete kā kluba apmeklētāja, kails “cilvēksuns” kā seksisma simbols un “sūkātājs” – manekena galva ar milzīgām lūpām – arī kā seksisma simbols. Klubu dzīve un uzdzīve bieži vien pauž dažādas seksuālas attiecības, gan biseksuālas, gan homoseksuālas attiecības, gan arī  izklaides industrijas “uzdzīvošanu”. Visam, kas bija epizodē “Lifts”, bija jāpauž šī noskaņa un šī ideja. Kustību horeogrāfijai, secībai, dejas tehnikai un konkrētām kustībām bija sekundāra nozīme, pamata nozīme bija šai radītajai sajūtai un sadarbībai starp kustību, emociju un scenogrāfiju.

Epizode “Miskaste” – “izdzīvošana” bija kā pretstats “uzdzīvošanai”.
Kustību uzdevums bija paust vērtības sajūtu, kas meklējama un atrodama miskastē, vilšanos, ja neko neatrod, un sajūsmu, ja atrod kaut ko vērtīgu. Miskaste kā izdzīvošanas cerība. Kustībām tika dots šāda rakstura uzdevums bez konkrētas horeogrāfijas. Mūzika bija tāda, pie kuras var dejot hiphopa stilā, un brīžiem agresīva, kas izceļ sajūtu maiņas starp vērtību atrašanu un vilšanos. Kustību uzdevums bija vairāk kustību valodā izteikt sajūtas un emocijas, neizmantojot un nekontaktējoties ar scenogrāfiju.

Sākumā likās, ka ārdīšanās ap miskasti neatbilst sižetam, bet izpildītāja sacīja, ka šādi izjūt mūziku un tā liek viņai šādi kustēties un justies.
Apspriežoties sapratu – ja izvēlētā mūzika tiešām dejotājai liek šādi justies, iespējams, jāmaina epizodes noskaņa scenārijā. Tad apdomājos par sižeta, mūzikas un izpildītāju vienotību, par to, kas kam pakļaujas un ko es kā idejas autors varu mainīt un drīkstu mainīt, un ka būs, par ko runāt radošā procesa izpētē. Tāpēc atstāju šo epizodi kā darba procesa izpētes vietu.

Viena no spilgtākajām epizodēm radošajā procesā bija vietas filmēšana, lai izklāstītu ideju operatoram un  dejotājiem. Filmēšanas laikā, kad runāju par trešo epizodi – miskastēm un izdzīvošanu–, kadrā darbojās reāls bezpajumtnieks, kurš vandījās pa miskastēm reālajā laikā un pareizajā tēlā, līdz ar to deju izpildītājam bija reāls tēls, no kura iedvesmoties šīs lomas atveidošanā. Tas nebija plānots, bet sanāca labi.

Vienā no filmēšanas epizodēm dejas izpildītāja neplānoti ielēca konteinerā. Pēc tam apspriedām šo epizodi un vienojāmies, ka akrobātiskais triks neatbilst atveidotajam tēlam, tāpēc atstājām šo epizodi kā behind the scenes (aizkadra – red.). Iespējams, tā tiks iemontēta pie kurioziem vai kā versija, jo kadrs ir labs, bet out of topic (ārpus tēmas –red.)

Epizode “Grafiti siena” – hiphopa dejas vienlīdzība starp citiem deju žanriem un vienlīdzīgas iespējas. Jau pirmajā sarunā ar “Deja domā” tas izpaudās, precizējot mana deju stila nosaukumu – mūsdienu deja vai hiphopa deja?! Teikt, ka dejoju mūsdienu deju ir vienkārši neprecīzi, tas nav nepareizi, jo mūsdienās dejo simtiem dažādos deju stilos un, ja deju stils ir atpazīstams, kā, piemēram, ir hiphops, tad kāpēc to nesaukt vārdā konkrēti?! Hiphops kā dzīves veids, kā uztvere, kultūra, deja kā tāda – neatkarīgs, neprognozējams, dažāds, īpatnējs. Zemteksts – vienkārši līdzvērtīga deja starp citiem profesionālās dejas veidiem. Uzdevums dejot hiphopu kā tādu, paust deju bez īpašām emocijām un virsuzdevumiem. Šeit bija uzdevums arī dejot freestyle, tātad – improvizēt.

Salīdzinājumam. Mēs redzam, ka tiek dejots tango, bet sakām, ka pāris dejo sporta deju. Jā, nav nepareizi, bet pārāk vispārīgi. Vai arī, ja teiktu, ka šis pāris dejo Latīņamerikas deju. Arī nav nepareizi, bet joprojām ir vispārīgi, jo mēs redzam un atpazīstam, ka tiek dejota konkrēta deja – tango. Pie tam par tango var runāt vēl precīzāk: Argentīnas tango, liriskais tango, laikmetīgais tango u. tml.

Tieši tāpat ir arī ar mūsdienu dejām no hiphopa kultūras deju stiliem. Vispārīgi var teikt hiphopa dejas, bet konkrēti – breaking, locking, popping, hip-hop dance, house dance. Varētu arī vēl konkrētāk – hiphopa kultūras deju stila popping paveids Toy man vai boogaloo style.

Epizode “Unity– hiphopa vienotības elements, šī epizode ir turpinājums iepriekšējai tēmai par hiphopa būtību un raksturu. Hiphopa deja kā vienojošs elements hiphopa kultūrā, multivaloda, daudznacionāla, daudzu kultūru apvienojoša, kas nešķiro bagātos, nabagos, “melnos” un “baltos”, jau pēc savas rašanās filozofijas reducējas vienā vārdā “unity”. Šeit dejiskais uzdevums bija unisona dejas horeogrāfija, kurā dejotāji izmantoja savas jau sadejotās iestrādes, kas nebija jāmācās, bet tikai jāatceras un jānodejo unisonā hiphopam raksturīgā manierē. Tas arī izdevās. 

Dejas beigas “Outrovai titru vietā mūzikas oriģināltrekā bija bonusa treks – neliels mūzikas gabaliņš no kaut kāda cita muzikāla, bet jautra materiāla, kas ļoti iederējās šajā dejā, lai būtu iespēja uznākt uz skatuves arī aizskatuves darbiniekiem, kas palīdzēja projektā: gaismotājam, skaņotājam, scenogrāfam, tehniskajai brigādei, kurā katrs darīja kādu nozīmīgu dejas sadaļu. Tā kā dejas video materiāls netiks montēts, tad dzīvās montāžas veica tehniskā brigāde filmēšanas laikā. Šeit kustību uzdevums bija “smuki” iznākt un smuki izskatīties, un smuki stāvēt. To gan iestudēju un katram rādīju, kā nākt, ka stāvēt, kā smuki izskatīties…

Idejas attīstība 

Sākotnējā ideja par vienlīdzīgām iespējām sakrita ar personīgo vēlmi dejas valodā runāt par “Black Lives Matter”, kas notiek pasaulē. Tika ielikti sociālajos tīklos atbalsta plakātiņi, bet ar to likās par maz. Kolēģe Dārta uztaisīja deju meistarklasi, kurā savāktā naudiņa tika ziedota šim mērķim, bet gribējās izdarīt kaut ko praktiskāku.

Tad kā saukts nāca projekts “Deja domā”!
Idejas realizācijas un izpildītāju izvēles gaitā viena no sākotnējām domām bija filmēt kolēģes Dārtas meistarklasē radīto dejas materiālu un apvienot spēkus šī projekta ietvaros, jo mērķis ir viens. Bet, tā kā filmēšanai bija konkrēts datums, bet meistarklase notika ātrāk, tad šī iecere tika atmesta.

Otra ideja par realizāciju un vienlaicīgi viens no iedvesmas avotiem bija Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledžas deju diplomdarbu video koncerts.

Diviem studentiem – Glorijai un Dāgam – videodejas diplomdarbā bija iedvesmojoši deju video, muzikāli un radoši, varēja saskatīt, kur studenti smēlās iedvesmu un kā realizēja savus diplomdarbu projektus. Es no tā iedvesmojos un gribēju iesaistīt viņus kādā projektā kā dejotājus, jo redzēju, cik radoši un profesionāli viņi piegāja šim projektam. Nākamajā dienā zvanīja “Deja domā”, un viss saslēdzās attiecībā pret izpildītājiem.

Dažreiz pietiek ar čukstu vai žestu, kas kļūst par impulsu lielām lietām. Kad par to runā teorētiski, liekas – jā, tas jau notiek tikai ar lielajiem māksliniekiem, bet ar mums parastajiem, vai ar studentiem, tā nenotiek. Bet notiek!

Piemērs: vienā diplomdarbā, ko veidoja Monika Blocka, bija divu kadru maiņa bez montāžas – pāreja ar epizodi pie ugunskura kā nemontētajos klipos –, un, piefiksējot to, klusībā cerēju, ka būs turpinājums, bet nebija. Secināju, ka šī kadru maiņa nebija speciāli iestudēta, bet nejauša, un iekšēji nolēmu, ka vēlos šādu video versiju realizēt, jo redzēju, cik interesanti to varētu salikt, uztaisīt šīs pārejas. Tad piezvanīja „Deja domā” un, lasot tehnisko uzdevumu par video bez montāžas, atkal viss saslēdzās.
Cits aspekts. Veselu gadu sēdēju pie papīriem, projektu rakstīšanas, lasīšanas un vērtēšanas, bet radošais, praktiskais process izpalika, sakarā ar atceltajiem pasākumiem nenotika arī mans ikgadējais radošais process deju skolas sezonas noslēguma koncertam, kur parasti varu izpausties kā režisors un horeogrāfs, scenogrāfs un gaismu licējs, mūzikas montētājs un viss pārējais, bet šeit bija šāda iespēja un īsais formāts. Ātri un gatavs.

 Filmēšanas vieta ir Veizāna Deju skolas pagalms, jo, ikdienā runājot pa telefonu un skatoties pa logu, kā arī gatavojoties izlaidumam un meklējot piemērotu vietu apkārtnē, biju jau noskatījies rakursus, ainavas, smukās vietas un nesmukos stūrus.

Tā arī radās dejas nosaukums “Kontrasti”, jo blakus bija gan grausti un gruveši, gan glamūrs. Pēdējais atradās stāvu zemāk – kaimiņi nodarbojas ar scenogrāfijas nomu un telpu iekārtošanu pasākumiem. Vesela noliktava ar dekorācijām un nerealizētās idejas deju skolas izlaidumam tika realizētas šajā nelielajā dejas video.

Deju skolas apkārtnē ir grafiti sienu zīmējumi, ko vēlējos ietvert video un saistīt šo domu ar hiphopu. Traucēja miskastes un gruvešu kaudzes, tika nolemts šo defektu pārvērst par efektu, un sižetā ienāca nabadzība, miskastes un bomži, kas ikdienā arī tur apgrozās. Savukārt kontrastam tika nolemts izmantot bagātu homoseksuāļu klubu no zelta un glamūra, un tam ideāla vieta bija starp miskastēm, grafiti un ieejas durvīm deju skolā. Izmantojām tur esošo lifta telpu. Tur no 2. stāva scenogrāfistu darbnīcām iekārtojām kluba atmosfēru. Gala versijā kluba atmosfēru izdevās īstenot ideāli, jo rekvizītu atbilstoši klubam scenogrāfijas noliktavā bija pietiekoši, pielikām vēl skaņas un gaismas tehniku un sanāca ideāli. Scenogrāfijas galvenie vadmotīvi bija zelts, spoguļbumbas, suņa skulptūra – kails cilvēksuns, kuru nevarējām pielietot bērnu izlaidumā, bet šajā klipā tas iederējās, kā arī manekens un manekena galva “sūkātājs” – melnādaina sieviete ar milzīgām lūpām – ļoti iederējās šajā atmosfērā.

Secinājumi pēc sava darba video noskatīšanās

Noskatoties video gala variantu, gribas skatīties vēl! Skatīties sīkumus, detaļas, tuvplānus. Globālais secinājums ir, ka lielākais gandarījums bija no plānošanas, ideju ģenerēšanas un sagatavošanās procesa, jo Covid apstākļos radošais process bija nolikts gaidīšanas režīmā un te varēja izpausties. Tas, ka filmēšanai bija atvēlēta tikai viena diena un plāns bija radīt video bez montāžas, padarīja procesu interesantāku un vienlaicīgi arī intriģējošāku – kā sanāks. Protams, bija atsevišķas lietas, kadri, triki, kas citos filmēšanas mēģinājumos sanāca labāk vai interesanti citādāk, un montējot varētu iegūt “ideālo” video versiju, bet gala versija mani apmierina. Tā kā deja bija balstīta uz dažādu hiphopa dejas tehniku improvizāciju, tad precizitātei palika otrā plāna loma, bet galveno lomu spēlēja radošums un spontanitāte. Katrā no filmēšanās reizēm bija sīkumi un detaļas, kas bija labākas nekā pēdējā reizē. Es pat negribētu lietot vārdu “labākas”, bet gan “citādāk interesantas”. Dejotāji tika izvēlēti šim projektam sava radošuma un tehniskās varēšanas dēļ, piedalījās, kā līdzhoreogrāfi, realizējot scenārijā improvizācijas saturisko daļu, līdz ar to es rēķinājos ar iespējamo kompromisu meklēšanas vajadzību. Īpaši nebija, par ko diskutēt un meklēt kompromisus, jo visi atšķirīgie varianti bija “labi apmierinoši”. Bija vēl tikai trakāki un labāki varianti, kas neatbilda formātam vai scenārijam, bet aizkadra video materiāls ir lielisks un domāju, ka pat varētu nonākt apritē. Biju domājis, ka izmaiņās ieviesīs videooperators no sava skatījuma, leņķa, gaismas jūtības vai citu nezināmu tehnisko iemeslu dēļ, un tā arī notika – operatora kamerai nevarējām izmantot manuālo zūmu, jo viņam abas rokas bija aizņemtas, turot smago kameru, un TO es nebiju paredzējis! Smieklīgi, bet horeogrāfam bija jāparedz arī šo! Pieredze krājas ar katru projektu, arī šo. Žēl bija, ka nevarējām iemontēt dabīgo vides skaņu ar oriģināli čīkstošām durvīm, jo tad papildus jāmontē, bet montāža nebija paredzēta. Ļoti novērtēju scenogrāfa nepieciešamību un īpaši zinoša scenogrāfa darbību, kā no maza budžeta izvilkt lielāko efektu. Projektos, kuros ir liela telpa un daudz scenogrāfijas, ir citādāk, bet īpaši mazā filmēšanas vietā scenogrāfijas izvēle + gaisma + novietojums + vēstījums dod efektu, ja blakus ir scenogrāfs. Šajā projektā novērtēju scenogrāfa esamību un viņa darba īpaši svarīgo nozīmi horeogrāfijā. Pat situācijās, kurās viņš neglāba vai nepietika budžeta “pareizai” dekorācijai, scenogrāfs lika aizdomāties par formulu “ideja + realizācija = vēstījums”. Ļoti patika, ka varēju netradicionālā formā pateikt paldies savai komandai, jo mūzikas trekam bija bonusa treks “Outro”, kas tā vien prasījās iznākt uz paklanīšanos, ka neviens arī nepretojās. Patika, ka kārtējo reizi hiphopa deja varēja parādīties publiski ar hiphopa deju projektu un apliecināt sevi. Ko vēl var secināt?! Paldies “Deja domā” par lielisko ideju, un vairāk šādu radošu, spontānu projektu arī nākotnē.

P. S. Ja skatos uz deju kā pirmo reizi un ne savu deju, tad cits stāts: nekas īpašs, dejo, padejo, pamainās bilde, pamainās mūzika, krāsainas sienas, kontrasti ir, deja arī, doma kaut kāda arī risinās, kas īsti?! Neiedziļinoties var arī nesaprast, ja vēlas, tad var saprast, ko pats grib… Par īsu tas dejas gabals, prasās garāku – gan visu kopumā, gan katru atsevišķu epizodīti. Pārejas slīdēja dabīgi, negrieza acī, mūzika arī negrieza ausī, tad var teikt, ka tur labi nostrādāts, īpaši, ja skatās no prizmas “nezinu kā bija ieplānots”.

Edmunds Veizāns – deju pedagogs, horeogrāfs un režisors, specializējas hiphopa kultūras deju stilos. Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledžas dejas nodaļas vadītājs, docents, dejas pedagoģijas doktors, Veizāna profesionālās deju skolas direktors.

Projektu “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” rīko Latvijas Dejas informācijas centrs ar Kultūras Ministrijas atbalstu.

Attēls: ekrānšāviņš no video