Radošā procesa piezīmes. Diāna Gavare “Savu ceļu noaudīšu”

Diāna Gavare

Piezīmes tapušas projekta Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” ietvaros. Vairāk par projektu un iespēja noskatīties videodarbu šeit

Vīzija pirms darba uzsākšanas:

Izsakot vārdu “brīvība”pie sevis, pirmais, kas ienāk prātā, ir elpa. Spēja elpot, kā varu, ar kādu kopā, kad varu un vai varu? Mēģinot teikt “brīvība” skaļāk, tā materializējas, un acu priekšā gribas meklēt plašumu. Vienlaikus brīvība ir arī biedējoša. un rodas jautājums, ko tagad darīt? Un uz brīdi tā atkal pazūd, jo uzrodas jautājumi, pienākumi, idejas?

Darba procesā mēģināšu vērot divu cilvēku attiecības. Kā divi cilvēki var attiecībās justies brīvi, kurā brīdī tas mainās. Vai brīvība ir arī vientulība? Nedomāju. 

Kā vēlamo realizācijas vietu iztēlojos kādas mājas/celtnes/iestādes jumtu ar pietiekamu plašumu kustībām, ar skatu uz pēc iespējas mazāk industriālu vidi. Šķiet, ka, atrodoties augstumā, būs iespēja vizualizēt nepiespiestību, plašumu, brīvību, netraucētību.

Radošā procesa piezīmes

15. oktobris

Ir pārdomas par idejas realizāciju saistībā ar papildu ierobežojumiem valstī. Esmu vistiešākajā veidā saistīta ar amatierkustību, un šajā brīdī mēģinājumi nevar/nedrīkst notikt. Solis atpakaļ, tomēr negribas noskaņot sevi skumjā gultnē. Tāpēc jārod risinājums veiksmīgam radošajam procesam un vēlāk iznākumam, kas prognozējami būs solodeja. Mūzikas materiālam ir vairāki varianti un, vizualizējot tēlu, rodas skaidrība arī par tērpu, kustību manieri.

19. oktobris

Manuprāt, latviešu dejai vislielākais spēks ir pārī un kolektīvā. Šobrīd domāju, kā to paveikt vienai. Arī solo partijā meklēju risinājumu, kā dejā radīt pūli, tautas līdzesamību, kā būt tautas audumā. Noteikti to var panākt ar domām, ar horeogrāfiskā materiāla ideju. Piemēram, darot darbus, ne vienmēr tie tiek darīti kolektīvi. Ir atsevišķi pienākumi, kas veicami, esot vienatnē, bet ar sajūtu, ka apkārt vai aiz tevis stāv tava ģimene, kaimiņi, draugi, tauta. 

20. oktobris

Zīmējums pierakstu kladē. Meitene latviešu tautastērpā ar vairākiem lauztiem atspulgiem. Dungojošas līnijas. Esmu nolēmusi par labu vienam mūzikas ierakstam, tāpēc iedziļinos tā ritmā, plūdumā, detaļās. Mūzika noteikti saka priekšā daudz. Tā ir radīta jau pirms mana radošā procesa, līdz ar to mūzikas izkārtojums, panti, starpspēles dod impulsus.

21. oktobris

Kustību uzplaiksnījumi, iemēģināšana un soļu atmešana. Ar sevi vienmēr ir grūti, taču izaicinoši. Gribas ķert vēju. Tiek meklēts darbam atbilstošs nosaukums. Tāds, lai tas iedotu vērotājam noskaņu, bet neatklātu visu uzreiz. 

27. oktobris

Horeogrāfijas mēģinājums deju zālē. Ja kustību kombinācijas variācijas raisās viegli ar bažām par to, vai nebūs pārsātināti, tad zīmējums solo partijai man vienmēr ir izaicinājums. Plašumu, lielumu panākšu ar kustībām, galvenais, lai nav vienmuļi, garlaicīgi, – tā skan galvā. Skatuviskā tautas deja ved pie skatītāja. Tai ir jāuzrunā – patīk vai nepatīk, tas būs cits jautājums.

Anotācija – Vai vienatne pieļauj brīvību?

28. oktobris

Horeogrāfijas mēģinājums deju zālē. Kustību materiāla pilnveidošana un labošana. Patieso iznākumu vēroju sevis nofilmētā video, kur, protams, piezogas vislielākā kritiķe. Nav problēmu – labojam, mēģinām. Mainīgs ritms.

29. oktobris

Vai brīvība ir patriotiska? Tā noteikti saistās ar šo vārdu. Tuvojoties valsts svētkiem, neviļus raisās domas un lepnums par savu Latviju. Nevaru atrast nosaukumu. Nevēlos balstīties mūzikas dotajā tematā, vēlos dot vēl plašāku ieskatu. 

Kustību mēģinājums un tērpa detaļu kārtošana. 

2. novembris

Līdz šim galvā esmu malusi tēmas, soļus, domas. Zīmējusi grafiskus zīmējumus ar virzību telpā. Domās kāds saka, ka jābūt diagonālēm, vertikālai, horizontālai kustībai, jāiet pa apli. Lai arī viena, pati visu radu un realizēju, un domāju, daudz noteikumu – brīvība kaut kur pazuda…

4. novembris

Dodos apkārt dejas mekai, prātoju, kur es varētu dejot, lai neizskatītos, ka viens nekam neder, lai mani neapēstu mūri. Esmu nolēmusi, ka tomēr dejošu kaut kur, pie, uz, ap VEF Kultūras pili – to varētu dēvēt par dejotāju mīļāko māju. Atrodu vietu. 

5. novembris

Mēģinājums dejai paredzētajā vietā piešķir citu jaudu, jaunu skatījumu, sajūtas ir neticami patriotiskas, brīvības nozīme aizceļo pie izkārtajiem karogiem, cerībā, ka kustību valoda arī par to runā. 

6. novembris

Izdomāt nosaukumu ir visgrūtāk. Pārdomāju, ko vispār vēlējos pateikt. Ko man nozīmē kustība, deja, latviešu deja, skatuviskā tautas deja? Noteikti gribētu vēstījumu nodot ar saviem vārdiem, savu izpratni par deju. Tur (dejā) es rodu brīvību, kas (brīvība) būtu gudra un maināma, radoša un rotaļīga, tradīcijām bagāta, bet mainīga.

Savu ceļu noaudīšu.

Secinājumi

Noskatoties videomateriālu, atceros dienu, atceros sajūtas, uztraukumu un reizē saviļņojumu. Prātā uzreiz ataust domas par to, cik reizes mēģinājām, no kādiem rakursiem, no kuras puses, kādi vēl bija radošie risinājumi… Lai arī tika dota iespēja ielūkoties realizētajā darbā un daļēji arī vienoties par it kā labāko videomateriālu, līdz galam par to nezināju, tāpēc gaidīšanas process bija arī kņudinošs, lai neteiktu satraucošs, jo tas, šķiet, būtu pārspīlēti. 

Filmēšana notika no rīta. Rīts bija skaists, saule ausa, bija mazliet sārta pamale. Tad rīts mainījās, un uzpeldēja mākoņi, tad jau smidzeklis līdz pat līņāšanai ar stipru vēju un tad, it kā visam beidzoties, cauri mākoņiem izlauzās saules stari un apspīdēja tieši filmējamo vietu. Mēģinājām spēlēties ar rīta dotajām gaismas krāsām, tās lieliski sadarbojās ar tērpa toņiem, gan izceļot to, gan nomierinot. Nemānīšos, ja teikšu, ka noķērām visas iespējamās tā rīta nokrāsas – degošu, drūmu, maigu, vieglu, gaišu, tradicionālu, vienkāršu, raupju. Noteikti  arī citus darinājumus (uzfilmētos video) varētu izmantot kādos citos stāstos… Vai arī… ja būtu iespēja montēt, tad spēlēties un atrast labāko no katra, tādējādi mēģinot rādīt pasaulīgo brīvību un plašumu šim darbam. 

Saņemot izvirzīto materiālu, zinu, ka šis bija viens no kandidātiem gan kadra, gan noskaņas, gan gaismas dēļ. Kustības plūdums tajā arī bija sasaistītākais. Neizmantojot montēšanas iespējas, panākts skats no vairākām pusēm, tuvplāniem, kopplāniem. Atceros, ka mirklis pirms šī video filmēšanas bija neticami vējains, un likās, ka vējš ieskrējis tieši starp kolonnām. Arī vējā filmētais ir ar savu pienesumu, bet noteikti montējams, jo nesa nost no kājām. Saņemtajā video viss norimis, izplosījies un aizskrējis tālāk. Vairākas reizes mēģinājām apiet Elkor kliedzošās reklāmas, tomēr apdomājot man tās netraucē, jo, manuprāt, mērķis jau bija strādāt ar to, ko var, ar to, kas ir, aizvest līdz galam īstāku un reālāku iznākumu ar šo mirkli un tā iespējām. 

Domāju, kā komanda sastrādājāmies labi, t.i., ar projekta idejas autori un operatoru. Katrs nācām ar savām idejām, kas kopumā bija diezgan līdzīgas un vienotas. Neizpalika arī ideju uzplaiksnījumi uz vietas. Sākotnējā iecere darboties ar spoguļattēlu realizējās, bet ātri vien sapratām, ka tas būtu labs iemesls montāžai. To šajā reizē nedarījām. Par ko sākumā neiedomājos, kāpēc gan nevar montēt? Atbilde – jo arī skatītājs, vērojot priekšnesumu, nemontē. Jā un nē. Skatītājs tomēr pievēršas gan kopskatam, gan atsevišķam māksliniekam, gan vietai, gan dekorācijām, scenogrāfijai, detaļām.

Projektam sākoties, iecere un vīzija bija cita. Gribēju ideju realizēt ar saviem TDA “Rotaļa” dejotājiem. Tas arī bija mans pirmais jautājums – vai to drīkstēšu. Kad projekts tuvojās realizācijai, tika dota galvenā tēma, tad sazvanīšanās ar pārējiem kolēģiem, tēmas detalizētāks pārskats, kas palika diezgan plašs un variējams, joprojām domāju par dejotāju pāri. Tad sekoja realizācijas process, un tas īsti vairs nebija iespējams. Pie sevis vairākkārt domāju, vai nevajadzētu atteikt, jo kā gan tas būs iespējams, bet ātri to atmetu. Protams, ka būs. Varu mēģināt pati. Ir gan iespēja, gan telpas mēģinājumiem un laiks. Prātoju par ideju un mūziku. Šī mūzika nebija pirmreizējs atradums, bet bija jau nosēdusies un iemīļota. Tās tēma gan, jāatzīst, ir diezgan nopietna, bet vai tad latvietis rudens laikā tāds var nebūt? Pa soļiem sāku veidot deju. Vēlējos, lai tā skatītājam dod iespēju pašam domāt, iztēloties, tomēr turēties pie tēmas. Uzdevums grūts. Ļoti paļāvos uz mūzikas daļām, kustību un noskaņas ziņā uzticējos savām sajūtām, emocijām un, ja es varu tā teikt – pieredzei. Latviešu deja vienai personai ir ļoti sarežģīts materiāls. Pārsvarā solodejai vajadzētu būt kā ievadteikumam, personības izcelšanai, pat izrādīšanai, pārākuma demonstrācijai, vai arī tā varētu būt saistīta ar kādu rituālu, piemēram, kāzām. Šajā gadījumā neviens no minētajiem… Tas vien jau attālinās no tradicionālā un tiek pielāgots, īpaši veidots. Līdz ar to kustību materiālam ir jābūt sarežģītākam, amplitūdas ziņā plašākam, dinamiskam. Ir gan latviešu dejas pamatsoļi, gan oriģinālkombinācijas, gan ietekme no citiem žanriem. Zīmējums pielāgots videi. Tērps ir papildināts pēc tā brīža ieskatiem. Tā es attaisnoju savu žanru. ☺

Stāsts un ideja grozās ap cilvēku un viņa sajūtām, spītu, neatlaidību, maigumu, mieru, rotaļīgiem soļiem, kas apslēpti zem vijīgām roku un villaiņu kustībām. Tēls nav konkrēts, bet vairāk simbolisks. Tas var doties, kur un kad vēlas, tomēr ceļā ir dažādi šķēršļi (kolonnas, galerijas beigas), un sanāk it kā atdurties tajos. Līdzās tēlam vienmēr ir vēl arī citi – ģimene, draugi, tauta. Tos nevar redzēt burtiski, bet tu zini, ka viņi ir un reiz pie viņiem būsi. Ļoti gribētu, lai tas nolasās skatītājam. Skatoties sajūtai noteikti vajadzētu būt pozitīvai, jo radot deju, noskaņojums kļuva arvien labāks. Nosaukums, kas radās projekta beidzamajās dienās, šķiet, pasvītro kompozīciju. Katram ir kas savs. Tas ir labi.

Pietrūka kolektīva atbalsta, jo uz filmēšanas skatuves tomēr biju viena. Būtu ļoti gribējusi, lai kāds varētu to vērot un koriģēt no malas, gan kustību, gan virzības ziņā. 

Kopumā projekts bija laba iespēja strādāt un domāt par mērķi, kam būs rezultāts. Man patika dotā brīvība termiņos, taču ievērojot grafiku. Vai es ko mainītu? Protams. Domāju katrs radošs cilvēks un arī vienkārši katrs no mums veselīgi gribētu mainīt rezultātu, arvien to uzlabojot un pilnveidojot, kaut vai atsaucoties uz tagadējo pieredzi un laiku.

Diāna Gavare rada un dejo. VEF Kultūras pils tautas deju ansambļa “Rotaļa” mākslinieciskā vadītāja. Profesionālā maģistra grāds horeogrāfijā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, 2018. g.

Attēls: ekrānšāviņš no video 

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.