Radošā procesa piezīmes: Agnese Bordjukova “Skaļākā vieta pasaulē”

Agnese Bordjukova

Piezīmes tapušas projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” otrā posma ietvaros. Vairāk par projektu un iespēja noskatīties videodarbu šeit

Vīzija pirms darba uzsākšanas:

Horeogrāfija iecerēta kā viena dejotāja solo. 

Pamatā vēlos izveidot kustību materiālu, kurā tiek meklēti svaigi un vēl neieti ceļi kustības trajektorijai. 

Bāze būs vai nu ikdienišķa kustību sekvence, piemēram, piecelšanās no dīvāna, vai arī kādi populāras un labi zināmas dejas soļi. Jāizmēģina, kas labāk strādās. 

Bet šajā miniatūrā es strādāšu ar stāvokli, kurā iecerēts, cik nu tas iespējams, izdzēst pieredzi un zināšanas par to, kā veikt jebkādu kustību, dodot sev iespēju kustēties brīvi no priekšstatiem un ieradumiem. 

Sva-ba-da-ba-da ir topošā darba personīgais rosinātājs (moto) – atgādinājums, ka brīvība ir rotaļa un iekšēja attieksme. Brīvība ir arī telpa prātā, svabada no priekšstatiem un uzslāņojumiem. Šo darbu veidojot, vēlētos domāt par kustības objektivitāti. (Cerams, ka detalizētāka atbilde uz to, kas tas ir, man radīsies darba procesā.)

Radošā procesa piezīmes:

30. 09. 20.

Pēc pirmās kopsapulces ar visiem projekta dalībniekiem internetā redzēju video, kur lidostas “Rīga” darbinieki dejo “Jerusalema” deju. Pavadošajā tekstā minēts, ka šobrīd lidostas darbiniekiem ir ļoti daudz brīva laika, tāpēc viņi dejo. Tas šķita forši un arī priecīgi. Apsvēru, varbūt kaut kā varu izmantot šobrīd tik populārās dejas soļus? Katrā ziņā sāku interesēties un tvert visu informāciju, kur redzams vārds “brīvība”, jo nupat kopā nolēmām, ka savas horeogrāfijas veidosim šajā tik ļoti plaši interpretējamajā tēmā. 

22. 10. 20. 

“Brīvs no…”. “Free from knowing” (Krishnamurti)

Brīvs no: steigas, attieksmes, pierādīšanas, zināšanas (atvērts pieredzei), ierastā, citu viedokļiem. 

Brīvība ir sākumpunkts. To make people free, all you need to do is to be free. We don’t know what’s going to happen in this freedom. (Lai darītu cilvēkus brīvus, viss, ko nepieciešams darīt, ir būt brīvam.  Mēs nezinām, kas notiks šajā brīvībā.)

Brīvība saistās ar augšējām ķermeņa čakrām un gaisu, kurš plūst dažādos virzienos – viegli un spontāni. 

Spontāns ir drosmīgs, pretējs bailēm, tendēts uz atvērtību. 

Atvērts krūšu kurvis; nezināmais ir aiz muguras. 

Brīva no ieradumiem (ķermeņa ieradumi – saspringtais žoklis). Gaiss mutē, atbrīvots žoklis. 

Šodien no rīta jogā piefiksēju, cik ļoti neierasti man pašai ir vienkārši būt pozās un kustībās, neko nepielabojot. Ja vien ļauju sev brīvi elpot un būt, ir gana atšķirīgi no tā, kā es pārsvarā ikdienā jūtos. Norimst kaut kāda nemitīga aktivitāte domās un arī ķermenī. Tā ir laba sajūta. Varētu mēģināt radīt deju par brīvību, vadoties pēc šīs sajūtas. 

Daži dziesmu citāti, kas radās piefiksējot mierīgu stāvokli galvā, ko šodien izjutu, vienkārši elpojot domātāja pozā, vai laikam to sauc par varoņa asanu (joga atkal): 

“Domas tīras kā krītošs sniegs..” (Brīva no domām). 

“Ko tu jocīgā blandies pa pilsētu?” (Brīvs no cenzūras, nosodījuma). 

“Tavs naivais kukū..” (moto?)

Pēcpusdienā mēģināju sākt praktizēt sev vēl nezināmu kustību trajektoriju meklējumu, par pamatu ņemot kādu ikdienišķu kustību sekvenci. Sāku ar piecelšanos no dīvāna. Vairākas reizes atkārtoju piecelšanos un atkal apsēšanos, lai piefiksētu, kāda veida nianses notiek šajā procesā. Kā tiek pārnests svars, lai savāktu spēku ķermeņa centrā, kas, savukārt, dod grūdienu piecelt pārējo ķermeni vertikālē. Kurā mirklī tiek izmantota roku palīdzība, kad balsta funkciju pārņem pēdas? Kas ir tas nezinošais stāvoklis un kā tajā nonākt? Mēģinu saslēgties ar savu elpu un ļauju tai diktēt kustības ritmu. Nezinu kāpēc, bet neko pārāk aizraujošu neatklāju. Laikam es tomēr gana daudz savā praksē jau esmu strādājusi ar ķermeņa inerci, elpas un tukšuma, tukšo locītavu idejām. Nesena dalība Kristīnes Brīniņas izrādē “Atkāpšanās” likusi “iet cauri” dažādiem atsacīšanās aspektiem, piemēram, caur atsacīšanos no personības, no nemitīgas kontroles, no varēšanas, kas, protams, ķermeņa brīvības ietvarā, šķiet, ļoti atbilstošas kvalitātes. Tāpēc mēģinu atkal darboties šajā virzienā, bet pagaidām vēl meklēju kaut kādu īsto slēgumu vai vibrāciju, kas tomēr aizvedīs vēl nepieredzētajā. 

23. 10. 20. 

We wait attentively, without conclusion, for the poem to find us. Like the poet, the truth-seeker lets go of his personality so that he is open to thoughts feelings and reactions. Like the poet, the truth seeker welcomes these gifts as pointers in the exploration (Mēs uzmanīgi, bez secinājumiem gaidām, kamēr dzejolis mūs atrod. Tāpat kā dzejnieks patiesības meklētājs atlaiž savu personību, lai viņš būtu atvērts domām, jūtām un reakcijām. Tāpat kā dzejnieks patiesības meklētājs laipni gaida šīs dāvanas kā norādes izpētē.). (Darba – kustību, materiāla metode). Tikko izlasīju grāmatā šīs rindas. Tā ir Žana Kleina (Jean Klein) grāmata par ne duālismu  “I am” (“Es esmu”). Teorētiski šķiet ļoti atbilstoša radīšanas stāvoklim, kurā vēlētos nonākt. When this energy comes to life it is not bound by the physical shape of the body. It is completely free, that means it can take any shape imaginable (Kad šī enerģija atdzīvojas, to nesaista ķermeņa fiziskā forma. Tā ir pilnīgi brīva, tas nozīmē, ka tā var ieņemt jebkuru formu, ko vien varam iedomāties.).(Neierastas unnezināmas formas?) It is only through this subtle body that the conditioned movements of the physical body can be freed (Tikai caur šo smalko ķermeni var atbrīvot fiziskā ķermeņa nosacītās kustības.). 

25. 10. 20. 

Nez kāpēc pārņēmusi sajūta, ka stāvoklis, ko meklēju, ir brīvs no domāšanas, kas, protams, rada asociācijas tieši ar Rodēna domātāja statuju un domāšanu kā cilvēka identificēšanos ar pasauli. “Es domāju, tātad es esmu.” Bet es vēlos nedomāt un radīt kustību materiālu, kas brīvs no domām. Pagaidām neizdodas. Bet man patīk domātāja poza kā tāda. 

27. 10. 20. 

Es neļauju būt. Nemaz neļauju sev pabūt cita veida stāvoklī. Kā tad lai dabūnu savā ķermenī cita veida informāciju? Kas nāk no mana iekšējā un ārpus ieradumiem esošā ķermeņa? 

Lamāties gribas un šķiet, ka tā brīvība, par kuru lasu grāmatās, ir teorijā saprotama, bet – kā to ielikt ķermenī? Man šķiet, es pazīstu visas kustības, ko veicu. Man šķiet, ka līdzīgi esmu kustējusies jau miljons reižu… vēlos kliegt. Domāju, vai izkliegšanās dotu man kādas idejas horeogrāfijai? Domāju, ka vēlos nedomāt, bet šis darbiņš top projekta “Deja domā” ietvaros, kas ir mazliet smieklīgi. 

28. 10. 20. 

Šodien nolemju meklēt spontanitātes aspektu kustībā. Uzlieku Ninas Simones dziesmu, kurā ir vārdi ”I wish I knew how it feels to be free” (Es vēlos kaut zinātu, kāda ir sajūta būt brīvam.). Uzdevums ir kustēties piecas minūtes, sekojot spontāniem kustības impulsiem. Cenšos apsteigt domu ar kustību. Klājas diezgan labi, t. i., izdevās sevi pārsteigt. Kā šāda veida materiālu piefiksēt? Uzlieku kameru un nu vairs neklājas tik brīvi. Mēģinu apzināties un piefiksēt, ko daru, un tas stādina kustību un spontanitāti. Pazib doma, ka varbūt līdz filmēšanas datumam vajag praktizēt šo spontanitāti un filmēt to, kas rodas šajā mirklī. Bet tas nešķiet gana. Arī tāpēc, ka rezultāts var būt ļoti neparedzams. Ko darīt? Turpinu meklēt. Lai arī spontanitātes mirkļi pagaidām vēl ir ļoti īsi, ticu, ka tur var būt kaut kas vērtīgs. Paralēli mēģinu savā ķermenī ielaist arī elpas kvalitāti, kura rada telpiskumu un, ceru, arī kustību kvalitāti, kas varētu sevī iemiesot brīvības ideju – mans ķermenis brīvs kā vējš vai mākonis. Problemātisks šķiet aspekts, ka īsteni nedomājošā un neplānojošā stāvoklī spēju būt vien dažas sekundes. Arī tas, ka novērotājs no malas atkal un atkal man atgādina par žokli, kurš ir saspringts, parāda, ka daudz tuvāk tai būšanai un atbrīvotībai netieku. Ķermenis rāda, ka cenzors visu laiku ir klātesošs. 

29. 10. 20.

Vakar nācās domāt un runāt par visu uzkrāto, ko glabā mūsu ķermeņi. Par ieradumiem, kas nosaka uzvedību un kut kādā mērā arī izskatu. Atvilktņu vai kabatu imidžs “atnāca’’. Gribētu to kaut kādā veidā izmantot. Es domāju par savu žokli kā vienu no šīm atvilktnēm. Praktiski sāku meklēt, kas ķermenī varētu būt atverams vai arī, kas vizuāli var atgādināt tilpni vai glabātuvi. Tīmeklī šodien ierakstīju vārdu “brīvība” ar domu palūkoties, vai tur atrodamas vēl kādas dziesmas vai teksti, kas varētu derēt pagaidām vēl ne pārāk skaidrajam domāšanas virzienam. Interesantas šķita sarunas ar ieslodzītajiem, kuri izcieš mūža ieslodzījumu. Pagaidām kā ideja – jāpaklausās, kas ir saturs un par ko tur runā. Šie pieredzes stāsti šķiet kaut kas reāls un aptverams, kas piezemē. 

1. 11. 20.

Kustības, kas top ātrāk par domu. Vai vismaz vienlaicīgi ar to. Domu, kas nav izplānota, bet kas rodas konkrētā mirklī. Doma var būt zibsnis, asociācija, skaņa un arī vizuāla informācija. Manas domas bieži “zīmē” kustības virzienus un formas telpā, t. i., virza un formē manu kustību? Kustība, kas nav izplānota. Kustība, ko rada tukšums un brīvība pašas ķermenī.   

Tajā pašā laikā, uzdodu sev jautājumu, cik lielā mērā brīvība ir iespējama? Jo – vai es varu radīt kustību ārpus savas pieredzes? Piesaiste ķermenim liek domāt, ka brīvība ir tikai ilūzija. Iespējams, ka to vieglāk aptvert, ja apzinos, ka tai ir dažādi aspekti un līmeņi. Vai “kukuška” ir brīvības augstākā pakāpe? (palaidējmehānisms un izmēģinājums aiziet kukuškā). Varbūt tomēr ķermeņa nāve? Droši nezinu, varu tikai vadīties pēc tā, kam ticu. Katrā ziņā, citējot uz mūžu ieslodzīto Mārtiņu Areli, “ļoti grūti ir salauzt savus vecos priekšstatus”. Ja par brīvību man ir tikai iedomas un priekšstati, ko grūti pārvērst redzamā formā, ko spētu “nolasīt” arī citi, tad ieslodzījums un nebrīve, šķiet daudz rosinošāki lielumi, ar ko strādāt. Pieredzi par to, katru mirkli varu izjust savā ķermenī. Domāju par saviem ieradumiem, ko, pirmkārt, nemaz neapzinos, jo neredzu sevi no malas, bet ko arī ir ļoti sarežģīti mainīt. 

Prātoju par tiem ieradumiem, ko glabā pašas ķermenis. Pirmais, ko izdalu ir sasprindzinājums. Ar to esmu “cīnījusies’’ daudzus gadus, kopš sāku dejot. Aktīvs un arī sasprindzināts žoklis ir viens no maniem ieradumiem, kas rada nemierā esošu tēlu. Pārāk aktīvu. Norīt savus vārdus un nepateikt līdz galam ir otrs ieradums. Baidīties (vai bailes sakņojas saules pinumā?) ir trešais ieradums. (Arī turēt sažņaugtas dūres un sasprindzinātu vēdera lejas daļu.) To visu ir radījuši kādi neredzami nospiedumi manī, kas gadu gaitā ir vērsušies par ieradumiem. Vēl šeit vēlos pieskaitīt rētas un traumas (elkonis, bailes krist). 

Ķermenis reizē ir skapis ar daudzām atvilktnēm, krātuve, kurā visi šie nosēdumi glabājas; reizē tas ir arī dejotāja un horeogrāfa galvenais izteiksmes līdzeklis, kurš ir jāpārvalda un jāveido, lai tas spētu nodot dejā ietverto nodomu un informāciju. Gribu ļaut tam būt brīvam un radīt deju, kas ir ārpus piesaistes, bet nezinu, kā tas iespējams? Teorijā šķiet drusku vairāk iespējams, bet praksē nē, jo vēlos arī piefiksēt, ko daru, lai varētu atkārtot, bet tā jau vairs nav brīvība. Sacerēt brīvību un būt brīvam ir dažādas lietas, bet tomēr ir mirkļi, kad spontāni un neapzināti rodas idejas, kas sākumā strādā tikai apjautas līmenī. 

2. 11. 20. 

Nospiedumi veido mani tādu, kāda esmu. Vispārinājums atņem personīgo, vienādo. Kaut kādas īpašības ir vienādojamas un kaut kādas nav. Tātad, ir jāturas pie personīgā. To tomēr es pazīstu vislabāk. 

4. 11. 20.

Idejas ir kļuvušas ļoti aktīvas, tikai turpina un turpina rasties. Neredzamo nospiedumu tēma ir saistoša, bet saprotu, ka tā ir gana plaša veselai izrādei. Man jāatceras, ka šoreiz vajadzīgas vien trīs minūtes. Aizdomājos par kustības objektivitāti, kuru pieminēju vīzijā. Skaidri nezinu, kas tas ir, bet apjausmas līmenī saprotu to kā kustību bez konteksta, bez attieksmes, bez emocionāla fona. Tāds kā bāzes materiāls, kurš tikai noteiktā kombinācijā sāk kaut ko vēstīt. Līdzīgi kā notis mūzikā. Šīs pārdomas mani noved pie lēmuma, ka maksimāli jāierobežo izteiksmes līdzekļu arsenāls. Zona vai rajons, kas pašas ķermenī šī darba tapšanas procesā bijusi aktīva, ir kakls, krūšu kurvis. Es iztēlojos, atslēgas kaulu kustības kā bāzi savai īsajai horeogrāfijai. (Slēgums un atslēgšana.) Gana skaidri apzinos, ka mēģinājums aiziet no sava ķermeņa kaut kādā iedomātā brīvībā šobrīd nav iespējams. Radošajā procesā apziņa ir kā tāds trauks, kurā idejas birst iekšā. Tās ir ļoti dažādas, ne visas es saprotu, bet tās, kuras pa galvu maļas ilgāku laiku, es mēģinu pārbaudīt. Pārbaudīt to saderību un potenciālu sadarboties. Piemēram, nezinu kāpēc jau dažas dienas manī skan dziesma no Almodovara filmas ”Runā ar viņu” – “kukurukukū, paloma”. Saista trauslums un arī maigums, kas ir šajā melodijā. Tāds kā iekšējais sauciens, kurš šķiet tuvs. Nofilmēju īsu plecu horeogrāfiju un lieku kopā ar skaņu. Ir aizkustinoši, bet arī skaidrs, ka tas nederēs, jo dziesmai ir savi vārdi un jēga, kas, šķiet, manu minimālo deju aizvedīs virzienā, kurā negribu. Nav saķeres. Rodas kaut kā jau esoša atkārtojuma sajūta. Vispār, īsti nezinu, ko darīt ar skaņu? Varbūt bez skaņas? Bet varētu būt pārāk drūmi…

6. 11. 20. 

Jo skaidrāka top kustību sekvence, jo mazāk vēlos kaut ko pierakstīt. Ir sajūta, ka viss jau ir manī, tāpēc vārdi vairs nešķiet svarīgi. Tomēr man jāizvēlas arī nosaukums un anotācijas teikums, kas dos virzienu, kādā darbu skatīties. Daudz šaubos un nevaru izlemt, vai šis vai tas nosaukums ir īstais? Droši vien, ka viss, ko beigu galā var un vajag pateikt par šo darbu, ir ietverams kādos piecos teikumos. Domāju vārdiski. Nezinu, cik ļoti spējīga uzrunāt skatītājus būs arī minimālistiskā horeogrāfija. 

Ir skaidrs, ka filmēts tiks vienā statiskā kadrā, jo uzsvars ir uz nelielu kustību ķermenī. Jābūt labai gaismai. Nezinu joprojām, ko darīt ar skaņu? Izmēģinu atslēgu un slēdzeņu trokšņu ierakstus. Ir ok, bet neprotu tos labi izveidot ainavā vai kompozīcijā. Kādam prasīt jau varētu būt par vēlu. 

7. 11. 20.

Pārņēma neliela panika, jo visas idejas, ko pieļāvu saistībā ar skaņu, tomēr neder. Rakstu Laimai Jansonei. Varbūt viņai būs laiks pieslēgties? Izrādās tā tiešām ir, viņa mēģinās. Nu jau gana skaidri var apjaust, ka rezultāts būs pieņemams. Protams, vēl domāju, vai vārdiskie formulējumi ir īstie… Nosaukums varētu būt  Visskaļākā vieta pasaulē”. Tas pēkšņi ienāca prātā, atkal jogas laikā. Pamatā  šis darbs ir par pieredzi, kas veido mani, manas izvēles un uzvedību un no kuras nevaru aiziet, lai kā arī dažreiz vēlētos. Manī vairs nav sakarīgu domu, visu mazliet pārņēmis stress par rītdienu, kad viss, kas ir spējis tapt no šī procesa, finalizēsies un kaut kā noformulēsies versijā, kura tad arī paliks.  Elpot dziļi es atceros, jo ir jānomierina tas triceklis, kas aktivizējas vienmēr pirms svarīgiem mirkļiem. 

 Secinājumi pēc video noskatīšanās:

Mans galvenais secinājums ir, ka viss izskatās un izklausās tā, kā man patīk. 

Kadrs izskatās labi, operators Reinis bija lieliski sagatavojies, tāpēc var saskatīt ādas struktūru, kaulu un muskuļu kustību. Manuprāt, šī deja var tikt uztverta dažādos līmeņos un spēj pārraidīt gana spēcīgu, iekšēji koncentrētu vibrāciju, ko vēlos ļaut katram uztvert un sevī atstāt, kādā vien veidā vēlas. Es tur redzu sievišķīgu un personīgu maigumu, kā arī iekšēju spēku un tā ekspresijas potenciālu. Man tiešām īsti vairs nav vēlēšanās neko teikt, ļauju tam vienkārši būt, it kā ar mani nesaistītam. 

Īsti nezinu, kāpēc tā notiek, bet reizēm domāju, ka neuzņemos gana daudz atbildības par lietām, ko sadarbībā dara citi. Piemēram, es nekontrolēju mūzikas rašanos, tāpat arī nenoskatījos visus uzfilmētos kadrus, lai izvēlētos, manuprāt, labāko. Bet lietas mēdz saslēgties, šoreiz tā notika. Esmu ļoti pateicīga režisoram, ka viņš izvēlējās kadru, kura uzmanības centrā ir horeogrāfijas galvenais vēstītājs, nevis citas ķermeņa daļas, kas varētu to novērst. Novērtēju arī uzdevumu veikt radošā procesa pierakstus, jo šis intensīvais posms, kurā kumulējas tik daudz ideju, bieži it kā aiziet nebūtībā, bet nu ir pierakstīts. 

Agnese Bordjukova (1983) ir laikmetīgās dejas horeogrāfe, izpildītāja un pasniedzēja. Profesionāli nozarē darbojas kopš 2007. gada, kad absolvēja laikmetīgās dejas horeogrāfijas programmu Latvijas Kultūras akadēmijā. 2017. gadā ieguva maģistra grādu mākslās. Kopš 2012. gada veido dejas izrādes kā neatkarīga horeogrāfe. Ir darbojusies vairākās dejas apvienībās un kolektīvos, piemēram, Z.I. temp. Dance (2004–2008), Dejas anatomija (2007–2016), LAUKKU (2017 –līdz šim mirklim). Ir laikmetīgās deja eksperte Dejas balvas žūrijas sastāvā (2019–2021). Kopš 2020. gada veic laikmetīgās dejas redaktora pienākumus dejas interneta medijā “Dance.lv” žurnāls. Saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu, kategorijā “Sasniegums laikmetīgajā dejā” 2016/17. gada sezonā par solo izrādi “Bērnības sapnis”. Par darbu monoizrādē “Rokzvaigzne” nominēta “Dejas balvai 2019” kategorijā “Laikmetīgās dejas dejotājs”.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.