Karte. Filmēšana

Radošā procesa piezīmes: Agate Bankava “Karte”

28/07/2020

Agate Bankava

Piezīmes tapušas projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” ietvaros. Vairāk par projektu un iespēja noskatīties videodarbu šeit.

Vīzija pirms darba uzsākšanas

Nosaukums: vēl procesā. Ir versijas, bet nav konkrētības.

Tēma [“Līdzvērtīgas tiesības visiem”] ir ļoti plaša, ar daudz iespējām. Šoreiz izvēlējos pievērsties vārdiem un to jēdzieniskajai izpratnei. Cik bieži Tev ir gadījies tā, ka runā ar otru cilvēku un sarunas vidū saproti, ka kāds termins, kuru abi lietojat, ir atšķirīgs, jo katrs lietojat šī vārda citu nozīmi?

Domājot par kopīgo tēmu man prātā nāca vārdi – “persona”, “līdzvērtība”, “tiesības”, “visi”, “es” utt. Sapratu, ka īsti nemaz nezinu šo terminu skaidrojumu. Protams, man ir priekšstats par tiem, bet, ieskatoties skaidrojošajā vārdnīcā, sāka rasties ziņkārība, jo ir detaļas, par kurām nebūt nebiju domājusi, prātojot par šiem vārdiem. 

Mana ideja un interese ir apskatīt, izpētīt šo vārdu nozīmes un vai nu izvēlēties vienu no piedāvātājām versijām (pieļauju, ka to būs daudz) vai arī izveidot savu versiju (saliekot informāciju, kuru uzzināšu, kopā man, iespējams, radīsies jauns priekšstats par to, kas tas ir). Katram no izvēlētajiem vārdiem piešķiršu kustību, ķermeni sadalot daļās – pēdas, kājas, rokas, pirksti, seja (cik smalkās iedaļās vēl nezinu).

Informāciju par vārdu skaidrojumiem plānoju izmantot kā skaņu celiņu.

Tā būtu tāda kā kustīga vārdnīca/enciklopēdija/alfabēts par tēmu.

Filmēšanu vēlos veikt uz ielas. Man ir svarīgi, ka horeogrāfiskais materiāls tiek ielikts pilsētvidē, ielā, kur tas sajauktos ar realitāti un, iespējams, nebūtu nemaz tik saplūdis (vārdnīcas, enciklopēdijas man parasti asociējas ar svešo, lai gan tajās tiek aprakstītas lietas, ko izmantojam ikdienā). Šobrīd esmu izvēlējusies lokāciju uz Vanšu tilta, kur piestiprināta spoguļacs. Vēlos izmantot kameras kustību, kas ietu no šīs spoguļacs cauri dažādām ķermeņa daļām līdz tiltam. Spoguļacs, jo tas ir salīdzinoši vienkāršs objekts, kas ļauj redzēt aiz stūra, aiz sienas, redzēt to, ko dabiski, bez šī objekta palīdzības  acij nav ļauts ieraudzīt, kamēr vien tu pats līdz turienei neesi ticis. Tilts, jo tā ir konstrukcija, kas domāta ceļam, virzībai, dabas spēku pārvarēšanai, uz šīs konstrukcijas vienlaicīgi notiek divas virzības, kas veido krusteniskas attiecības. Tradicionāli tilts nav domāts stāvēšanai, tādēļ arī kustību materiālu vēlos veidot pretēji – kustība punktā ap mani, bet mans ķermenis telpā nevirzās.

Radošā procesa piezīmes

Sveiks, kas lasīsi šo dokumentu. Lūdzu izturēties saudzīgi, jo esmu Tevi ielaidusi savā domu pasaulē, tīklā saistībā ar šo projektu, ne viss tika pierakstīts, ne visu varēja pierakstīt. Pierakstus parasti veicu vairākās vietās. Šī procesa ietvaros pieraksti tika fiksēti kladē, mazajā kladē, lapās, telefonā un klēpjdatorā. Zemāk rakstītajam nav secības, tas ir visa piefiksēta apkopojums. Piefiksēju, ka daudzas idejas man radās ceļā, šobrīd braucot ar riteni, tā arī atradu ideālu lokāciju filmēšanai. Parasti pierakstītais veļas manā galvā un runā, ja vēlies, iesaku arī Tev šādi lasīt šo tekstu. Nesteidzies, ļaujies domu velšanai un virpināšanai.

vārdnīca, tiesības, pienākums, līdzvērtīgs, visi, es viņš, likums, iela, valsts.

ar ko sākt, kam pieskarties?

pārāk liels temats.

skatīties no citas puses.

Aizķērās domas šajā  sarunā:

Romeo’ Castellucci sprach mit Christophe Slagmuylder (noskatīties iespējams šeit) reality is much more stronger. reality win. you can not sublime you can not symbolize.  Runājot par George Floyd gadījumu un šobrīd notiekošajiem notikumiem pasaulē saistībā ar vienlīdzības jautājumiem.

Vienkāršāk, pārlieki neestetizēt.

Deja daudz aizraujas ar estētiku, kāpēc?

Lokāciju pilsētā, noteikti ne parki vai kādi skaistie skvēriņi. Vajadzētu pelēcīgu lokāciju, lai es galīgi nepazustu, bet tai jābūt saistošai, zināmai, atpazīstamai.

Kas ir vieta, kas būtu gandrīz katrā pilsētā, valstī?

Ko es dalu ar citiem?

Intuīcija, ļauties tai.

Kameras kustība no galvas uz leju, pēdas, ceļi?

Nospiest, spiest-kustību ideja. Spiest seju, zaudēt identitāti?

Dejot detaļas, bet filmēt visā augumā. Tikai no dažādiem leņķiem. Iespējams, enface-profils-acs (spoguļacs).

Neiet fiziskā kontaktā ar izvēlēto vidi, nemīcīties gar margām, sienu, kontakts tikai pēdām ar asfaltu.

Fokuss uz kustībām punktā, vismaz sākuma daļā.

Varbūt tomēr acs attālināti (spoguļacs)- profils-acs tuvplāns (spoguļacs). Samainās ar kameru? Acs pret aci.

Kuri atslēgas vārdi? Vienlīdzība nav iespējama, svarīgi ir tikt sadzirdētam un pamanītam un otrādi  – sadzirdēt un pamanīt citus.

Kārtējā dilemma par skanisko pasauli.

Palikt pie vārdiem – persona, sabiedrība, vienlīdzība.

Kustību materiāls daļās. 1. daļa persona varētu būt ar nospiešanu, kustība sejas daļā? 2. daļa sabiedrība. 3. vienlīdzība, vajag saprast, kurās daļās kāda ķermeņa daļa.

Rokas dominēs

1. daļā plaukstas kā maska, kā seja, ko liec vai jau esi

Pārāk daudz tekstuālas informācijas par vārdu iespējamiem pielietojumiem un to nozīmēm. Jāizdara izvēlē, kā rīkoties ar tekstu.

2. daļa varētu sastāvēt no žestikulācijas, tā sabiedrībai ļoti raksturīga. 

Apskatīt žestus, kuriem nozīme mainās, atrodoties citā vietā. Man liekas, ka varētu no tiem veidot žestu virknējumu, žesti, vairākkārt atkārtojoties, zaudēt to nozīme, priekšplānā izvirzīt žesta kustību telpā.

Palikt punktā, vismaz 1. un 2. daļā. 

3. daļa, šķiet, šajā daļā nepieciešama atraušanās, būs laba saspēle ar kadru spoguļaci. Būtu iespēja izmantot līmeņus, tuvāk, tālāk, zemāk, augstāk. 

Intuīcija saka, ka 3. daļā vajag kaut  ko ar lēkšanu, tupšanos, lēkšanu, krišanu, atraušanos, mazi spārni? kāpēc? nezinu

Tekstu vajag kādam parādīt!

Skaņu veidot no ierakstiem čukstus, vajag apskatīt, kā tas darbojas kopā ar video!

2. daļa trīs reizes, spēle ar ātrumu.

Vajag dot laiku arī telpai, kas ir, kurā esmu.

Varbūt video jāveido, lai ir klusumi, teiksim, 5sec, 10sec, 15sec? Vēl arī domāju, ka jāpārpludina klusums. Teksts, sākas kustība, teksts beidzas, beidzas kustība, klusums, kustība, teksts, kustība beidzas, teksts vēl iet, teksts pāriet uz nākamo daļu, sākas kustība, kustība beidzas, klusums?

Iespējams, ka materiāls ir pārāk piesātināts, daudz, maz pauzes. Vajag kaut ko šķaidīt.

Nezinu, kā darīt ar filmēšanu, varbūt viens statisks kadrs, tā kameras kustība var būt ļoti kaitinoša dejas notikumos.

Pēdējā sadaļa varētu būt tāda kā laušanās, sišanās, došanās 

Dilemma ar tekstiem, varbūt nevajag tik daudz, šķiet, ka, ja būs gan teksts, gan kustīga kamera, gan kustības, tā visa 3 minūtēs būs par daudz, varbūt palikt tikai pie pāris vārdiem.

Čukstus.melodiski.plūst.

Domāju varbūt, ka izmantot montāžu skaņu celiņā, jo video šajā gadījumā to darīt nevarēs. Būtu laba saspēle. iespējams, ļautu fokusēties vairāk uz lietām, ne tik daudz uz visu, nebūtu putra, skaņa varētu iedot pauzes sajūtu, kustība klusumu??

Secinājumi pēc projekta noslēguma

Atskatoties uz laiku, kad Rūta Pūce man piedāvāja dalību šajā projektā, liekas, ka tā ir bijusi tikai loģiska notikumu virkne. Covid-19 ārkārtas situācijai sākoties, nolēmu beidzot pārlasīt un līdz galam izlasīt Viktora Peļēvina darbu “Kukaiņu dzīves”. Domas un idejas no lasītā, kā arī apkārtējā situācija raisīja daudz eksistenciālu, politisku, sociālu pārdomu. Un tad uzaicinājums no Rūtas. Sākotnēji bija piedāvātas vairākas idejas, no kurām man būtu grūti izvēlēties vienu, bet, šķiet, gan mūsu grupas kopējā noskaņa, gan dažādi notikumi pasaulē izkristalizēja uz to brīdi visaktuālāko. Sabiedrība, vēsture, komunikācija, politika, mana atbildība, citu atbildība, dzīve, vientulība, nākotne – es varētu uzskaitīt vēl simtiem lietu, kas mani skar un liek aizdomāties gan tad, gan šodien. Es neticu, ka māksla var mainīt pasauli, bet es ticu, ka māksla maina pieskārienu, katras personas individuālu pieskārienu viņa dzīvei.

Ekstrēmi ātrs bija laiks, kurā jārada darbs. Parasti esmu pieradusi ilgāk kūļāties ar ideju, tēmām, kustību, visu to, no kā manā izpratnē sastāv horeogrāfija. Bet esmu priecīga, ka pieņēmu šo izaicinājumu un salīdzinoši īsā laika posmā izveidoju darbu “Karte”. Būtiski jau tas neatšķiras no ilgākiem procesiem, vienkārši izvēles, lēmumi jāpieņem daudz ātrākā tempā. Paradoksāli Covid-19 ārkārtas situācijas laikā mans ikdienas temps palēninājās, bet šis radošais process to paātrināja gandrīz pieckārtīgi. 

Pēc ilgiem laikiem par mana darba procesa kolēģi kļuva mana māte. Bija interesanti uzklausīt viņas pārdomas par manis piedāvātajiem jautājumiem, komentārus par to, kā esmu izveidojusi tekstu. Viņa bija acs no malas, kam rādīju gan kustību materiālu, gan jau pabeigto darbu “Karte” vēl pirms pēdējām krāsošanas reizēm.

 Publiska dalīšanās ar savām piezīmēm ir ārprātīgi jūtīga lieta, zinu, ka vēlos, lai cilvēki var iepazīties ar procesa gaitu, bieži pēc tam man ir izvērtušās saistošas sarunas ar lasītājiem gan par dažādām laikmetīgās mākslas metodēm (ne tikai dejā, bet arī citos mākslas veidos), gan arī par maziem dzīves notikumiem. (Šo varu secināt pēc Agneses Bordjukovas raksta “Es dejoju par brīvo telpu sevī. Dejas izrādes “Kur tu esi kad es guļu” tapšanas procesa apraksts”.)  No otras puses, jūtu, kāds kailums tas ir, bez bruņām, ievainojams. 

Darbs ar kameru. Pirms apmēram trim gadiem es vairākkārt aizdomājos par vēlmi izmēģināt roku dejas filmu žanrā, to varu redzēt, apskatot savas vecās skiču klades. Ir bijušas idejas, bet līdz realizācijai nekad nav tikušas, it kā zinādamas, ka gaida citu laiku. Pēc šī projekta varu droši teikt, ka esmu saņēmusies īstenot vienu senlolotu ideju, bet par to citu reizi. 

Šajā projektā vēlreiz ieguvu apliecinājumu, cik patiesībā operatora un horeogrāfa darbs ir līdzīgs un ka filmēšana viena kadra ietvaros ir liela vērtībā. Jā, tā prasa vairāk laika, uzmanības, pārdomu, vairākus izmēģinājumus. Un tomēr es, operators un kamera radām trio, deju trijiem, ko varēs vērot daudzi, iespējams, nemaz neaizdomājoties par vēl tiem diviem.

Agate Bankava ir laikmetīgās dejas māksliniece. Par bakalaura diplomdarbu “Rauts” ieguvusi studentu teātra festivāla “Patriarha rudens” galveno balvu, vēlāk tiekot nominēta arī “Spēlmaņu nakts” balvai kategoorijā “Gada sasniegums laikmetīgajā dejā”, šādu nomināciju saņemot arī nākošajā gadā par izrādi “Nature Morte” (2016) Nacionālajā teātrī. Ieguvusi Dejas balvu (2019) kategorijā “Laikmetīgās dejas horeogrāfe” par izrādēm “Slikta”, “Memor” un “Future Freak”. Agate kā horeogrāfe un izpildītāja sadarbojusies ar tādiem teātra režisoriem kā Elmārs Seņkovs, Andrejs Jarovojs, Mārtiņš Eihe, Māra Ķimele, Vladislavs Nastavševs.

Agate Bankava sevi neierobežo un ar katru gadu atklāj skatītājiem arvien jaunas savas mākslinieciskās personības šķautnes.

Foto: darba “Karte” filmēšanas process