­­­­Izrādes „Pung” aprakstā teikts, ka no igauņu valodas vārds “pung” tulkojams kā “pumpurs”, turklāt “pung” ir arī vārda “panks” ģenitīvs. Režisore Renāte Kērda (dzim. Valme) (Renate Keerd (ex Valme))min, ka izrādes kontekstā tas viennozīmīgi ir pumpura un panka savienojums, un, iespējams, pat kaut kas vairāk. Savukārt angliski “pung” ir sinonīms vārdam “kamanas” (sleigh), tādēļ Kompanii Nii (Igaunija), laipni aicināja skatītājus sēsties ragavās, lai kopā dotos ceļā uz “pungpasauli”. 5. oktobrī vairāki skatītāji bija sadūšojušies, lai uz šo braucienu iegrieztos Ģertrūdes ielas teātrī. Sadūšojās, jo brauciens bija vienreizējs. Nevarēja uzprasīt draugam, radiniekam, paziņam, kā viņam/viņai ir paticis, ko piedzīvojis. Viens vakars un viens traks brauciens, kas katram bija jāpiedzīvo uz savas ādas.

Pati izrāde, deja, komunikācija tajā pārvietojās kā atsperīga gumijas bumba, nemitīgi, mainot atrašanās vietu un formu. Dejotāju sajūtas, kustības, darbības šaudījās no viena istabas stūra uz citu zemeslodes galu, liekot skatītājiem raustīties smieklos vai aiz sašutuma aizklāt seju. Izrādes dalībnieki, daloties ar savām sajūtām par šo darbu, salīdzina sevi ar bumbu milzīgā mašinērijā. Viņi pārbauda savas fiziskās robežas, izturību, tajā pašā laikā izbaudot būšanu mirklī – te un tagad; savs ķermenis, kas var kļūt par jebko.

Dažādība, kuru varēja piedzīvot izrādē, šķiet, atklāja dzīves patieso sulīgumu, ar lielu ironijas un humora devu lūkojoties, kā uz skumjo un traģisko, tā arī – uz komisko, neparedzamo, haotisko, romantisko. „Pung” izvēršas kā spēle – dzīves spēle, kurā fragmenti ir sajukuši savā starpā, bet ikkatrs no tiem ir līdz asarām vai arī līdz smiekliem pazīstams.

Producentu apvienība „Pigeon-Bridge” uzdeva dažus jautājumus režisorei Renātei Kērdai, kā arī izrādes dalībniekiem. Seši izrādes dejotāji sniedz bagātīgu sajūtu kravu atnākušajiem skatītājiem, bet mēs vēlējāmies noskaidrot, kādas ir viņu sajūtas, izpildot šo darbu.

Kas kļuva par ierosmi šim darbam – vārdi, kustības, sajūtas?

Renāte Kērda: Tas bija tik sen, ka konkrēti pat neatceros. Iekšēji bija kaut kas nogatavojies un tam vajadzēja izpausties.

Kā parasti rodas tavi darbi?

R. K.: Tas vienmēr ir ļoti dažādi, bet tomēr kaut kur arī līdzīgi. Dažreiz jau pašā sākumā ir ļoti konkrēta ideja, citreiz atkal abstrakta sajūta. Pat nejaušs trolejbusā dzirdēts teikums vai saruna var iedvesmot. Nākamajā etapā es sāku veidot dramaturģiju, galvā iet riktīgs pingpongs un rokenrols, un vēlāk sāku mēģināt materializēt savas idejas fiziski. Apmēram tā tas notiek.

Kas tev ir deja?

R. K.: Es sevi un savu darbu neidentificēju caur deju. Man tas ir par šauru, tas ir tikai viens aspekts – kopumā es nosauktu to par skatuves mākslu, teātri. Man ir svarīga daudzveidīga teātra valoda, kurā būtu iekļauti dažādi izteiksmes līdzekļi. Galvenais kritērijs ir, lai izrāde būtu dzīva.

„Pung” ir viscaur ļoti fizisks un dažbrīd pat akrobātisks. Ierosmes šādiem elementiem nāk no jaunā cirka un fiziskās dejas? Vai šie žanri tev ir tuvi?

R. K.: Es nedomāju tādās kategorijās, vai tas ir fiziskais teātris, deja, cirks vai kaut kas cits. Es vienkārši radu tā, kā man patīk un kā man tieši tajā momentā liekas vispareizāk un labāk. Izteiksmes līdzekļiem jāizpaužas dabiskā veidā un jākalpo idejai. Ļoti svarīgs ir tieši radošais process, un lai man tas būtu interesants un bez robežām.

Kas, tavuprāt, ir ķermenis dejā?

R. K.: Es ķermeņi neprotu atdalīt no pārējā – cilvēks tomēr ir kopums. Vienkārši fiziskajā teātrī ir lielāks akcents uz ķermeni. Cilvēkam jābūt uz skatuves īstam un patiesam, vienalga vai viņš runā tekstu vai izsaka to tekstu fiziski.

Arī jaunais darbs “Pink Flamingos, Crazy Horses”, šķiet, būs dzīvespriecīgs un rotaļīgs. Vai ir arī vēlme taisīt smeldzīgas un skumjas horeogrāfijas?

R. K.: Es domāju, ka manas izrādes ir traģikomēdijas, jo visa mūsu dzīve kopumā ir gan komiska, gan arī traģiska. Mani intriģē nopietnas un skumīgas tēmas parādīt caur humoru un absurdu. Man tas ir lielāks izaicinājums un interesantāks veids – parādīt dzīves paradoksu un traģiskumu. Tā nav komēdija bez zemteksta, bet dabiski, katrs skatīsies un redzēs to no sava rakursa un balstoties uz savu dzīves pieredzi.
Kā tu vēlētos, lai skatītājs uzlūko tavu darbu? Lai kaut ko saprot, izdomā, ierauga, atslēdzas no ikdienas…

R. K.: Ar atvērtu sirdi.