Ilze Zīriņa

Šodien, kad karsti jauna ziņa jau pēc minūtes kļūst par novecojušu, kad jauni projekti ik dienas izlec sabiedrības apritē kā sēnes pēc silta lietus, kad jaunu skolu jaunas programmas mudžina skolēnu prātus, jaunietim, kurš tikko beidzis 12. klasi, ir gandrīz neiespējami izdarīt noturīgu izvēli par tēmu “Ko es dzīvē vēlos?”. Izglītība vajadzīga. Bez šaubām. Bet kāda? Dārgāka? Potenciāli pieprasītāka? Starptautiskāka? Svaigāka? Piedāvājumu karuselis ir krāsains un plašs, un tajā uz Čaka-Bruņinieku ielas stūra burbuļo arī Latvijas Kultūras koledža (nosaukums no 2003. gada, pirms tam – Latvijas Kultūras skola (1991–2003), Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums (1946–199)). Maza, veca, mainīga un pastāvīga. Un mīlēta.

Es, šī raksta autore, esmu absolvējusi Latvijas Kultūras skolu, šobrīd 14. gadu strādāju Latvijas Kultūras koledžā (turpmāk tekstā – LKK) un, tāpat kā daudzi citi, saucu sevi par LKK patrioti. Laiki, mainās, skolas ēka grūst, bet absolventi atgriežas, lai sekotu esošo studentu radošajai darbībai, satiktos un pastāstītu, kā šobrīd klājas pašiem. Daudzi turpina pilnveidoties, atgriežoties augstskolu gaiteņos, un par tiem mēs dzirdam no kritiķiem, TV ziņām, žurnālu rakstiem. Bet ir arī meistari, kuri ar prasmīgu roku darbojas profesionālajā lauciņā, uzturot dinamisku vidi un rūpējoties par kvalitāti amatieru kolektīvos ne vien Rīgā, bet arī reģionos.Kas ir tā maģija Latvijas Kultūras koledžā, kas, neskatoties uz varas maiņām, politiskajām intrigām un laikmeta maiņu, saglabājas, dod piederības sajūtu un ļauj veiksmīgi strādāt profesijā? Lai to uzzinātu, sāku pētīt skolas arhīvu, aptaujāt cilvēkus, kas kopš piecdesmitajiem  ir daļa no skolas, un atklāju daudz interesenta. Par to arī kādreiz uzrakstīšu, bet, apzinoties, ka šodien vēsture ir jau iepriekšējā nedēļa, pastāstīšu par dažiem ziķeriem dejas pasaulē, kas, beiguši Latvijas Kultūras koledžu (jeb Latvijas Kultūras skolu), ir pulveris tajā mucā, ko sauc par pašdarbības kolektīviem.

Tiem, kas nezina, kāda Latvijas Kultūras koledžai saistība ar dejas pasauli, pastāstu: pašdarbības deju kolektīva vadītāja kvalifikāciju var iegūt Latvijas Kultūras koledžā (toreizējā Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā)  jau kopš 1963. gada, un tā bija viena no pirmajām (kopā ar pašdarbības dramatiskā kolektīva vadītāja kvalifikāciju), ko identificēja plašajā “Klubu tipa iestāžu darbinieks” specializācijā. Laikam ritot, pašdarbības kolektīva vadītāja profesijā atbilstoši modei detalizēti izdalīja žanrus, kādos specializēties (tautu deja, sarīkojumu deja, deju orķestra vadītāji, modernās horeogrāfijas izpildītāji). Šobrīd koledžā studiju programmā “Deja” var specializēties laikmetīgajā dejā, mūsdienu dejā un latviešu tautas dejā.

Absolventi, kurus uzmeklēju, ir tie daži, kas pēc LKK (jeb Latvijas Kultūras skolas) absolvēšanas devušies uzreiz darba gaitās un turpinājuši pilnveidoties caur darba un dažādu meistarklašu pieredzi. Viņi, lai gan dažāda vecuma, dzimtes, formas un gaumes, visi šobrīd veiksmīgi strādā profesijā, un viņus visus vieno enerģija, dzīvesprieks un ziņkāre.

Sagatavoju visiem vienādus jautājumus, uz kuriem, lūk, ko viņi atbildēja:

1. Ko tu šobrīd dari profesionālajā dzīvē? Kāda vieta tajā dejai?

Baiba Klints (absolvējusi LKK 2013. gadā): Deja vistiešākajā nozīmē ir mana ikdiena, mans dzīves stils, mana aizraušanās kopš 12 gadu vecuma, kas tajā pat laikā ir arī mans darbs šobrīd. Ceļoju, pasniedzu meistarklases, dalos pieredzē, apmainos ar zināšanām, enerģiju, kustībām visapkārt pasaulei. Dzīve ir aizraujoša, un jūtos kā deju virpulī.

Madara Ante (absolvējusi LKK 2013. gadā): Esmu izveidojusi savu deju studiju – “Chill Out”, kur dejo ap 70 bērnu. Strādāju Veizāna deju skolā un dabojos “Ghetto Dance Academy” konkrēti ar house dance pieaugušo grupu. Kā dejotāja, esmu atradusi savu sirdij vistuvāko deju stilu – house, kas arī aizņem manu prātu un ķermeni no rīta līdz vakaram. Mana vieta joprojām ir šeit, kur dalos ar savu sajūtu savā improvizācijā un mūzikā.

Valentīns Kiļeso  (absolvējis LKK 2013. gadā): Vadu vairākas deju grupas hip hop kultūras deju stilos (hip hop/breaking). Pēc LKA/LKK absolvēšanas sāku strādāt deju studijās „Padejosim”, „A-Zarts” un sadarboties ar “Ghetto Dance Academy”, kur nostrādāju pāris gadus. „A-Zarts strādāju vēl joprojām. Līdz ar ģimenes izveidi nolēmu doties tuvāk pie dabas un šobrīd dzīvoju Apē. Tur arī vadu deju grupas bērniem, jauniešiem un attīstu hip hop kultūras deju stilus. Nesen kopā ar vēl diviem LKA/LKK absolventiem (Uģis Rācenis, Eduards Ruicis) izveidojām radošo apvienību un izpaužamies zem “Funky Onionz” nosaukuma. Varētu teikt, ka deja ir mana sirdslieta un darbs vienā. Pēc LKA/LKK absolvēšanas tas tikai nostiprinājās un paplašinājās.

Uģis Rācenis (absolvējis LKK 2013. gadā): Šobrīd strādāju Igaunijā, Tartu. Galvenokārt strādāju zinātnes centrā AHHAA, bet brīvajā laikā tāpat vēl dejoju un mēģinu apvienot deju ar dažādām citām sfērām (zinātne, uguns u. c.). Cik laiks atļauj, bīdu un veidoju dažādus video kopā ar citiem dejotājiem un ne tikai dejotājiem, tajā skaitā kopā ar koledžas biedriem Valentīnu Ķileso un Eduardu Ruici. Mums sakrīt ideoloģijas un mērķi. LKK sadraudzējāmies vēl vairāk un tagad laiku pa laikam turpinām kopdarbību. Pirms tam vairākus gadus mācīju vairākās pilsētās – Valgā, Valmierā un Rīgā. Šobrīd laiku vairāk atvēlu sev, sevis attīstībai. Dejai vēl arvien ir ļoti liela loma manā dzīvē un nepaiet ne diena, kad nedejotu, kaut vai nedaudz. Šobrīd arī plānoju vasarā paceļot pa Eiropu un piedalīties dažādās darbnīcās un pasākumos, lai papildinātu savas zināšanas vēl vairāk.

Annika Andersone (absolvējusi Latvijas Kultūras skolu 2000. gadā): Es jau 21 gadu strādāju par deju skolotāju (no 15 gadu vecuma). Vadu deju studiju “Benefice” Jelgavā. Septiņas dienas nedēļā it kā “dejoju”. It kā, jo vadīt deju studiju un dejot nav viens un tas pats. Plkst. 8.00–14.00 strādāju ar papīriem, datoru, audumiem, tērpiem, sēžu sapulcēs domē… un plkst. 14.00–21.00 esmu zālē, kur, atkarībā no mēnešiem, es vairāk dejoju, vai vairāk slīpēju dejas. Un paralēli vēl divas reizes nedēļā vēlu vakaros vadu antigravity jogu bērniem un pieaugušajiem (šobrīd arī zīdaiņiem). Dejas manā dzīvē ir ļoti daudz, bet jau kādu laiku neesmu ar šo pozīciju apmierināta, jo tā vairs nav tā deja. Tas ir ļoti liels organizēšanas darbs. Kolektīvā dejo 300 dejotāji, un katru dienu whatsapp saņemu ne mazāk kā 200 ziņas, uz kurām visām patiešām atbildu. Gribētu dejot vairāk – vairāk baudīt deju dabā, bez sajūtas, ka jāstiepj pirksti vai jātur mugura.

Olga Ribaka (absolvējusi Latvijas Kultūras skolu 2001. gadā): Es strādāju Londonā. Darbojos fitnesa studijās, kur mācu Pilates, Body Pump, LBT, Zumba, RPM/Spin, un tautas namos, kur strādāju ar cilvēkiem, kas vecāki par 55 gadiem. Populārajā “Bar Salsa” Londonas centrā pasniedzu arī salsas nodarbības.

Agita Bensalem (absolvēja kā Elksne 2004. gadā): Šobrīd esmu Polijā. Sākumā biju Vroclavā, tur filmējos seriālā „The Dancers”, strādāju muzikālajā teātrī “Capitol”, tagad esmu Varšavā. Esmu pasākumu aģentūras “City Hall” īpašniece. Pagaidām uz mūsu skatuves vairāk darbojas teātris, bet pamazām gribu sākt pievienot ar deju.

2. Kāpēc izvēlējos tevi kā veiksmes stāsta īpašnieku? (T. i., ar ko lepojies?)

Baiba Klints: Es varētu saukt sevi par piemēru, ka viss ir iespējams. Es ticu sev un saviem sapņiem, veltu tiem laiku, pūliņus, enerģiju. Tad viss ir iespējams, neskatoties uz to, ka esam maza, maza valsts pasaules plašumā. Pasniedzu zināmākajās mūsdienu urban / hip hop deju nometnēs (Urban Dance Camp Vācijā, Fair Play Camp Polijā, Worldwide Dance Camp Krievijā, Beat Camp Horvātijā, Asia Camp Taizemē), braukāju apkārt pasaulei, pasniedzot meistarlases, filmējos video ar amerikāņu horeogrāfiem (Lando Wilkins, Jun Quemado, Megan Batoon, Dominic Sandoval (D-Trix)), tādējādi nesot Latvijas vārdu pasaulē.

Madara Ante: Es domāju, ka esmu šī stāsta daļa, jo nekad neesmu pārstājusi mācīties, attīstīties, meklēt jaunus ceļus, kā iepazīt un dziļāk atklāt savu kustību, kā arī dalīties ar to visu ar saviem audzēkņiem un ikvienu interesentu.

Valentīns Kiļeso: Man ir aktīva profesionālā dzīve. Turpinu attīstīties pats un līdzās attīstīt hip hop kultūras deju stilu interesentus arī Latvijas lauku reģionā, kas pēc maniem novērojumiem nav bieža parādība. Ir liela interese par deju, un, turpinot attīstīt cilvēkus arī ārpus lielpilsētām, varam panākt veselīgas konkurences uzplaukumu, kas savukārt paplašinātu cilvēku loku šajā kultūrā un, iespējams, pat uzlabotu to kopskatā.

Annika Andersone: Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kuri nelepojas un negozējas saulītē, bet ierokas un smagi strādā, ļaujot augļus nogaršot dejotājiem, tāpēc būs grūti izspiest no manis atzīšanos. Tieši šobrīd esmu lepna par saviem dejotājiem un viņu sasniegto, jo kolektīvs ieguva čempionu titulu Eiropas konkursā…. Bet īsti salda tā garša nav, jo nav sajūtas, uz kurieni tiecamies. Laikam pats svarīgākais man ir – strādāt ar bērniem un jauniešiem; tas laikam ir tas, kas mani priecē un veido vajadzības koeficientu. Esmu kā otrā mamma, kas māca un stāsta par ķermeni, par uzturu, par paralēlajām pasaulēm, par emocijām, par dvēseli un gongiem… Un esmu nenormāli stingra – it kā traki, bet sajūta saka, ka tā ir pareizi. Un šis viss tad arī pietur mani pie tās “dejas”, tā sajūta, ka esmu kādam vajadzīga, un tas laikam ir tas, ar ko lepojos.

Olga Ribaka: Cik sevi atceros, jau kopš bērnudārza, es vienmēr esmu gribējusi dejot. Tāpēc pavisam neredzu sevi nekur citur, tikai dejā un fitnesā.

Agita Bensalem: Grūts jautājums, bet domāju, ka godam esmu nesusi Kultūras koledžas vārdu pasaulē, jo katrs no horeogrāfiem, ar kuriem strādāju Polijā, Spānijā, Izraēlā un citās valstīs, novērtēja manu tehniku un jautāja, kas ir bijuši mani skolotāji. Visvairāk viņi novērtēja to, ka spēju strādāt ātri un izprotu pamatojumu dažādām izvēlēm. Lielāka daļa dejotāju, ar kuriem man ir nācies strādāt, vairāk vai mazāk dejo formu.

3. Kāda loma bijusi Latvijas Kultūras koledžai (Latvijas Kultūras skolai) tavā dzīvē?

Baiba Klints: Kultūras koledža papildināja manas zināšanas par kustības tehniku dažādos deju žanros, piemēram, laikmetīgajā un klasiskajā dejā. Šīs tehnikas pirmo reizi iepazinu koledžā. Arī teorētiski apguvu, kā kļūt par labāku pasniedzēju, kādas metodes varu pielietot meistarklasēs, lai veidotu veiksmīgu apbusēju komunikāciju ar studentiem.

Madara Ante: Pirmais, ko vienmēr atceros, ir cilvēku kompānija, kādā biju šos divus gadus. Visvairāk, manuprāt, ieguvu tieši no saviem kursabiedriem un deju pasniedzējiem, kas katrs bija personība ar savu izpratni par deju. Ir tāds teiciens „Each one teach one” (“Ikviens ikvienu māca”) – mēs daudz dalījāmies ar savām zināšanām, izpratni par lietām. Tā kā mācīties uz LKK es atnācu pēc Auces vidusskolas beigšanas, tad kursabiedri bija tie, kas iepazīstināja mani ar dejas pasauli Rīgā. Otrais, kas man nāk prātā, ir klasikas nodarbības! Man ļoti patika klasikas nodarbības, jo manam ķermenim tas bija kaut kas sarežģīts.

Valentīns Kiļeso: Tā noteikti man paplašināja redzesloku dejas jomā. Pirms iestājos, biju tīrs breika dejotājs un skatījos vienā virzienā. Iestājos, pagāja aptuveni pusgads, un sapratu, ka deja ir kas daudz vairāk. Iepazinos ar dažādību, kuras man līdz tam pietrūka. Ieguvu jaunas iemaņas un veidoju sevi no jauna. Protams, iepazinu daudz interesantu cilvēku un domubiedru, kā arī topošos darba kolēģus.

Uģis Rācenis: Loma koledžai manā dzīvē… Es teiktu, ka diezgan liela. Tas bija kā nākamais solis mana tā brīža mērķa sasniegšanai. Jauna pieredze, jauni draugi, jauni kontakti, superīgi pasniedzēji un daudz kas cits –  tieši tas tobrīd bija vajadzīgs, lai spētu iet tālāk.

Annika Andersone: Liekas, ka tas noteikti bija pirksts no augšas, jo pirms tam neko par tādu skolu nebiju dzirdējusi, un te, hops, mamma saka – ej tur mācīties, vismaz būs papīrs lietai, kas tevi interesē (mana mamma pabeidza šo skolu kā režisore). Skola man pirmo reizi (patiešām tikai 18 gados) atvēra acis, kas ir deja – pirmo reizi mācījos baletu, pirmo reizi dejoju tautiņus un vēsturisko deju. Tas viss man tik ļoti patika. Tikai otrajā kursā aizdomājos, ka šī skola ir diezgan nemoderna (vizuāli, mācību materiālu ziņā) un tas pēc tam sāka traucēt. Piemēram, diplomdarba aizstāvēšanas koncertā žūrija man nenoticēja, ka esmu pati veidojusi deju (lai gan tā nebija izcila, vienkārši citāda nekā pārējiem). Kopumā lepojos, ka beidzu šo skolu un iesaku arī saviem dejotājiem doties tur mācīties, ja interesē deja.

Olga Ribaka: LKK palīdzēja man sākt dejas karjeru, šī skola izmainīja manu dzīvi un, pateicoties tai, es esmu sasniegusi to, ko vienmēr gribēju – pasniegt deju un strādāt šajā jomā.

Agita Bensalem: Latvijas Kultūras koledža man deva zināšanas. Ar to atšķiras profesionāls dejotājs no amatiera – ar dejas vēstures zināšanām, sapratni, kāpēc modernajā dejā ir izveidojušās tādas un ne citas formas.

4. Kāds bija tavs ceļš uz Latvijas Kultūras koledžu (Latvijas Kultūras skolu)? Kā uzzināji par iespējām tur mācīties? Cik agri (vai vēlu)?

Baiba Klints: Edmunds Veizāns mani informēja, ka beidzot tiks atvēta mūsdienu deju programma, kas pirms tam neeksistēja. Es tieši biju pabeigusi studēt Biznesa augstskolā “Turība” sabiedriskās aktivitātes. Biju apsvērusi ideju vēl mācīties kaut ko papildus. Ziņa par koledžu nāca tieši īstajā laikā. Tā nu sanāca, ka savācāmies daži pionieri, lai iesvētītu šo pirmo mūsdienu deju programmu.

Madara Ante: Vēl 12. klases nogalē domāju, ka iešu mācīties kultūras vadību, biju arī uz atvērto durvju pasākumu, bet tieši pirms 12. klases izlaiduma sapratu – ai, ko es mēģinu apmānīt, kāda kultūras vadība? Mani reāli nekas cits šobrīd dzīvē neinteresē, kā tikai dejošana! Internetā apskatīju programmas, kur iespējams apgūt deju, mēģināju stāties Latvijas Kultūras akadēmijā, bet “izlidoju” jau pirmajā dienā. Biju sajūsmā, kad uzzināju, ka LKK ir atvērusi jaunu programmu tieši hip hop dejā, uzņemšanas dienā biju klāt un priecājos, ka netiku akadēmijā, jo tas mani aizveda līdz koledžai.

Valentīns Kiļeso: Zināju par iespēju studēt deju Latvijas Kultūras akadēmijā un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, bet piedāvātās programmas nelikās līdz galam saistošas. Uzreiz pēc vidusskolas gāju uz skolu izstādi Ķīpsalā un ieraudzīju sev interesējošu stendu, kas izrādījās liktenīgs. Tur bija mūsdienu deju programma – es vēl pārprasīju, vai tas ir tas, ko domāju. Īsi pēc tam dzirdēju, ka Edmunds Veizāns piedāvā iestāties LKK mūsdienu dejas programmā. Tā nu mani dokumenti tika iesniegti, vēsturiski pirmais mūsdienu deju kurss nokomplektējās, un varējām sākt studēt to, kas tuvs sirdij.

Uģis Rācenis: Par koledžu uzzināju diezgan vēlu. Es gāju 12. klasē un vēl nezināju, uz kurieni iet un ko mācīties, bet iekšēji vēlējos kļūt par horeogrāfu/dejotāju. Uzzināju par LKK tieši tad (12. klasē) no savas paziņas, kas tobrīd jau tur mācījās. Tiklīdz dzirdēju par LKK, bija skaidrs – īstā vieta, kur iet mācīties.

Annika Andersone: Diezgan miglainas tās atmiņas, bet, tā kā dejoju vienmēr un visur, tad mammas mudināta tur iestājos, uzreiz pēc šuvēju skolas pabeigšanas, tātad pēc vidusskolas. Toreiz nekādas reklāmas nebija – stājos, jo, manuprāt, tā bija vienīgā iespēja, ja interesēja mūsdienu deja.

Olga Ribaka: Es aizbraucu uz Rīgu, lai iestātos Ekonomikas fakultātē Rīgas institūtā, bet, ejot garām LKK, nevarēju noturēties un iegāju iekšā – un tā arī tur paliku.

Agita Bensalem: Neatceros… Atceros tikai, ka tajā gadā Kultūras akadēmijā nebija uzņemšana, tādēļ aizgāju uz koledžu.

5. Kāds bija skolas prestižs, kad tur mācījies?

Baiba Klints: Par prestižu grūti spriest, jo nebiju interesējusies par koledžu pirms mūsdienu dejas programmas atvēršanas.

Madara Ante: Es īsti nesekoju līdzi tādām ārišķīgām lietām. Mums bija sava dejotāju pasaule, un apkārt notiekošais īsti neko neizteica, bet atceros, ka par mūsu kursu vienmēr rūpējās gan pasniedzēji, gan vadība. Viņi bija ļoti pretimnākoši un darīja visu, lai jaunā programma būtu interesanta un radoša, lai dejotājiem viss būtu pieejams, kā arī mums tika piešķirtas daudzas budžeta vietas. Es vienmēr esmu ar lepnumu stāstījusi, ka mācos LKK mūsdienu dejas programmā.

Annika Andersone: Nu, tāds, īsti nekāds, vismaz tādas ir manas atmiņas. Atceros, ka režisori nevarēja tikt uz izrādēm, jo šī skola īsti nekotējās starp citām. Bet es biju ar rozā brillēm, jo man bija prieks dejot un dejot, un dejot.

Olga Ribaka: LKK bija laba reputācija, un absolventiem bija labas iespējas iestāties dejas programmā Latvijas Kultūras akadēmijā.

Agita Bensalem: Kad saku mācīties, skola vēl nebija akreditēta. Akreditāciju skola ieguva manu studiju laikā. Tas mums bija kā tāds bonuss, bet dejotājam, protams, vissvarīgākais jau ir zināšanas, ne diploms.

6. Vai ir skolotāji Latvijas Kultūras koledžā, kuri ietekmējuši tavu personības veidošanos, kurus vari saukt par autoritātēm?

Baiba Klints: Jāsaka, ka vairāki pasniedzēji ietekmējuši manu dzīvi, bet es varētu izcelt Ilzi Zīriņu ar savu spēcīgo raksturu un prasīgo, bet efektīvo veidu, kā pasniegt un iemācīt studentiem sarežģītas tehnikas. Arī to,  kā saprast savu ķermeni un kustības valodu.

Madara Ante: Tie pavisam noteikti ir Kristīne Tumakova, Edmunds Veizāns, Ilze Zīriņa, Pēteris Zārds, Katrīne Martinsone-Škapare, Aleksandrs Ivanovs. Šie cilvēki ir vairāk nekā spilgtas personības, daudz esmu iedvesmojusies un mācījusies no viņiem gan dejā, gan dzīvē!

Valentīns Kiļeso: Ilze Zīriņa, Edmunds Veizāns un Katrīne Martinsone-Škapare iedvesa cieņu pret deju kopumā un, protams, arī disciplīnu.

Uģis Rācenis: Savā ziņā visi LKK pasniedzēji ir ietekmējuši manu personību (protams, labā nozīmē). Sīkāk gan ir grūti to visu aprakstīt īsumā.

Annika Andersone: Noteikti – skolotāja Dagnija Jaunkalne – pirmo reizi saskāros ar baletu, mocījos kā traka, viņa fantastiski iedvesmoja. Atceros, ka viņa teica – ja nevarat pacelt to kāju līdz degunam, tad vismaz iztēlojaties un stāvat ar sajūtu, ka viņa tur ir! Tā mēs tur visas stāvējām ar zemu kāju, bet augstu degunu. Noteikti iespaidoja arī tautiņu skolotāja Sandra Podniece (fantastiska stāja, attieksme, prasības – es viņu pēc tam kopēju). Noteikti savas sajūtas atstāja klavieru pedagoģe – Dāle… Tas bija piedzīvojums uz mūžu – man tieši pie viņas bija jāspēlē klavieres (pirmo reizi mūžā) un vienmēr tieši pēc klasikas nodarbībām, un tieši pēc lēcienu sērijas – nu tad es tur dragāju pa tām klavierēm…. Skolotāja vienmēr bija šokēta par manu spēli.

Olga Ribaka: Inga Gaile vienmēr atbalstīja, un es gribu pateikt lielu paldies.

Agita Bensalem: Visi skolotāji bija svarīgi, bet visnozīmīgākais pedagogs, protams, bija Ilze Zīriņa, jo zināšanas un tehnika, ko pie viņas guvu, ir devušas man iespēju strādāt dažādos projektos un dažādās valstīs.

7. Kāds ir Latvijas Kultūras koledžas uzdevums šodien? Vai, tavuprāt, tas kopš tavas studēšanas mainījies?

Baiba Klints: Godīgi sakot, tik reti esmu Latvijā, ka nezinu, kas notiek šajā sfērā, bet ceru, ka koledža turpina izglītot un sagatavot nākamos deju pasniedzējus un dejotājus, kas iekaros pasauli.

Madara Ante: Programma noteikti ir mainījusies, tikusi uzlabota, papildināta. Domāju, ka šobrīd koledža spēj piedāvāt vēl kvalitatīvāku apmācību, taču nav vairs tik daudz interesentu. Mēs esam pirmais izlaidums, kas pabeidza šo programmu, un bijām vislielākais kurss. Domāju, kad mūsu audzēkņi izaugs līdz atbilstošam vecumam, šajā programmā atkal būs tikpat daudz cilvēku.

Valentīns Kiļeso: Vai mainījies, nezinu. Vai uzlabojies? Tā varētu būt. Ticu, ka ar katru jauno kursu programmas mērķu realizācijai tiek izmantoti arvien labāk jaunajai paaudzei pielāgoti pedagoģiskie un didaktiskie risinājumi un paņēmieni.

Annika Andersone: Es ļoti ceru, ka ir mainījies, bet pavisam pārliecināta neesmu. Pie manis ir nākušas strādāt meitenes, kas tur mācās. Man tad nākas mācīt un stāstīt lietas, kuras viņas nezina. Tāpēc mans ieteikums ir līdzvērtīgā līmenī kā deju mācīt arī attieksmi pret darbu (deju, skolēniem), kā arī to, kā pedagoģiski pareizi iemācīt bērniem uzdoto.

Olga Ribaka: Jau desmit gadus strādāju Londonā un par LKK daudz nezinu.

Agita Bensalem: Jau ilgu laiku nedzīvoju Latvijā, tādēļ man grūti teikt, bet domāju, ka noteikti daudz kas ir mainījies. Būtu ļoti labi, ja koledža kaut vai reizi mēnesī vai divos varētu atbalstīt un organizēt meistarklases, aicināt meistarus no ārvalstīm.

8. Kādiem cilvēkiem Tu ieteiktu studēt Latvijas Kultūras koledžā? Un kādiem – neieteiktu?

Baiba Klints: Ieteiktu tiem, kuri gatavi pozitīvai, bet izglītojošai atmosfērai, tiem, kuri gatavi ērti justies treniņtērpā lekcijās, jo teorētiskā daļa tiek miksēta kopā ar praktisko. Tiem, kuri grib apgūt ne tikai dejas tehnikas, bet arī to, kā to pasniegt un nodot tālāk saviem studentiem – kā būt par labāk sagatavotu pasniedzēju, kādas metodes izmantot dažādās dzīves situācijās. Neieteiktu tiem, kas nav gatavi izaicināt savu ķermeni, apgūstot deju tehnikas – iespējami zilumi.

Madara Ante: Es ieteiktu studēt visiem, kas jau dejo – vienmēr stāstu saviem audzēkņiem par šo iespēju. Prieks redzēt, ka daudziem ir interese iet tālāk, veidot savu ceļu gan kā horeogrāfam, gan kā nākamajam pasniedzējam, tikai jāsagaida atbilstošais vecums. Neieteiktu studēt cilvēkiem, kas nāk ar domu – “iemācīšos dejot”. Šī programma spēj sniegt daudz tiem, kas jau saprot, kas ir deja, kā tā top un ko ar to darīt. Tad arī rodas kvalitatīvi deju kolektīvu vadītāji, par kuriem koledža var būt droša un lepna, ka viņi turpinās kvalitatīvi darboties arī pēc absolvēšanas.

Valentīns Kiļeso: Ieteiktu studēt cilvēkiem ar vismaz bāzes zināšanām, iemaņām sev interesējošā studiju programmā. Studējot LKK, var iegūt daudz un īsā laika posmā (divu divarpus gadu laikā), ja vien pašam ir interese par tēmu un pamati, uz kā būvēt un nostiprināt iegūto.

Uģis Rācenis: Ieteiktu mācīties tiem, kas vēlas ko sasniegt savā izvēlētajā ceļā un tajā pašā laikā to visu prot izbaudīt. Ceļš līdz galapunktam ir saldāks nekā pats galapunkts, īpaši mācoties LKK, kur visapkārt ir radoši un pozitīvi cilvēki, kas vēl vairāk motivē.

Annika Andersone: Es ļoti ceru, ka no maniem 300 dejotājiem ir kāds, kurš vēlas kļūt par deju skolotāju, un es viņiem ieteiktu tieši tur mācīties, jo, manuprāt, LKK var apvienot studijas ar darbu, teorētiski apgūto uzreiz likt lietā un otrādi – situācijas zālē ar audzēkņiem iztirzāt skolā ar pasniedzējiem, lai gūtu priekšstatu – kas darbojas un kas nē. Ieteiktu studēt šajā skolā jauniešiem, kuri vēlas strādāt ar dejotājiem. Ieteiktu tiem, kuri jau strādā (kā arī ir pie manis), bet nav dokumenta (skola visas zināšanas labi saliek pa plauktiņiem).

Olga Ribaka: Es domāju, cilvēkiem, kuri vienmēr gribējuši dejot, LKK būs perfekts sākums.

Agita Bensalem: Uzskatu, ka Kultūras koledžas dejas programmā vajadzētu studēt cilvēkiem, kuri grib profesionāli nodarboties ar deju. Kursā ir jābūt nopietnai attieksmei, un spēcīgākajiem ir jāvelk pārējie uz augšu.

9. Uz kādu jautājumu, kuru neiedomājos, Tu vēlētos atbildēt?

Baiba Klints: Gribu tik piebilst, ka koledžā ir kreatīva vide, jo studenti arī no citām programmām ir ļoti atvērti domājoši, atsaucīgi un radoši. Koledža ir pilna ar māksliniekiem.

Madara Ante: Gribētu tikai pateikt lielu paldies manam Latvijas Kultūras koledžā pavadītajam laikam, kas tiešām bija pagrieziena punkts manā dzīvē, es biju īstajā vietā īstajā laikā ar īstajiem cilvēkiem…

Annika Andersone: Manā kursā bija vismaz divas meitenes, kuras nekad nevarēja izdomāt nevienu deju, bet tomēr novilka studijas līdz galam… un ir deju skolotājas! Šobrīd Latvijā plosās kašķis, kādai jābūt dejai un tās stiliem, kāds ir tās līmenis, cik daudz vai maz jābūt akrobātikai, kas ir laikmetīgā deja utt. Es šajos jautājumos vienmēr atsaucos uz izglītību. Ja izglītību iegūtu, ļoti nopietni strādājot, ieguldot savu laiku, apgūstot zināšanas (vienotas, vismaz Latvijā), tad nerastos tāda situācija, ka konkursos piedalās kolektīvi, kuru vadītāji ir ar izglītību vai bez tās, bet vienalga neko nesaprot no dejas uzbūves, skatuves kultūras. Tāpēc novēlu Kultūras koledžai turēt buru un censties sagatavot patiešām zinošus un kvalificētus skolotājus, kas nes atbildību par radīto, iedvesmoto un mācīto.

Agita Bensalem: Varu tikai pateikt, ka Latvija ir izveidojusies par tādu kā modernās dejas lielvalsti. Polijā, piemēram ir 40 miljoni iedzīvotāji, bet nav nevienas kārtīgas skolas. Principā visi dejotāji ir vai nu mācījušies pašmācības ceļā, vai arī ir klasiskās dejas dejotāji. Ceru, ka veidosies arvien jaunas kompānijas un ka mūsu dejotāji aizvien vairāk centīsies parādīties arī aiz Latvijas robežām. Mums ir liels potenciāls. Vajag to izmantot.