Dita Eglīte

Fakts, ka no jauna tiek atjaunota Olgas Žitluhinas dejas kompānijas pirmā lielā dejas izrāde „Kad pūcei aste ziedēs…”, pārsteidza mani pilnīgi nesagatavotu. Līdz šim šķita – viss taču tik tikko bija sācies: Olgas kompānija, pirmie pilnmetrāžas iestudējumi, sadarbība ar „Dzelzs vilka” mūziķiem, ar vien lielāka publikas interese par laikmetīgajā dejā notiekošo, pirmie Olgas studenti Latvijas Kultūras akadēmijā… Un pēkšņi – tiek atjaunota izrāde ar jaunu izpildītāju sastāvu!

Pārsteigums tas droši vien bija arī tāpēc, ka laikmetīgajā dejā visbiežāk izrādes ir unikālas, jo to veidošanā nozīme ir konkrētām personībām: arī dejotāji ir līdzradītāji, piešķirot savus individuālos vaibstus gan izrādes plastiskajā zīmējumā, gan uzveduma kopējā enerģētikā, tādēļ ar citiem izpildītājiem šādi projekti nemaz nevar notikt. „Pūces” atjaunojumā gan netika iesaistīti dejotāji „no malas”, jo uzvedumā dejo Olgas bijušie studenti. Lielākā daļa no viņiem pirms gada absolvēja LKA, no kuriem Andrejs Filipovs ir jau pat vairakkārt dejojis Kompānijas iestudējumā „Un atkal par to pašu… I daļa”. Savukārt no iepriekšējā izlaiduma ir Elīna Breice, bet Fēlikss Lipskis  bijis Olgas audzēknis Horeogrāfijas vidusskolā. Taču jāatzīst, ka jaunā projekta dalībnieki šajā izrādē veido pārliecinošu ansambli – tāda vienkārši ir Olgas Žitluhinas skola.

Skatoties jauno iestudējumu, protams, grūti abstrahēties no jauno dejotāju personībām. Tā, piemēram, Elīnu Breici iespējams ieraudzīt pavisam citā rakursā un kustību zīmējumā – atšķirīgā no viņas pašas veidotajām horeogrāfijām. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka viņa šos gadus gājusi savu meklējumu ceļu. Acīmredzot ir arī pavisam cita sajūta un atšķirīga atbrīvotības pakāpe, ja tu kā izpildītājs neesi vienlaikus arī horeogrāfs un režisors.

Izrādes atjaunojums pirmizrādē pārsteidz ar to, cik „Pūce” joprojām ir laikmetīga, jaudīga, aktuāla un emocionāla. Turklāt ar jaunajiem dejotājiem tā ir enerģētiski vēl intensīvāka un kompozīcijā vēl koncentrētāka. Kaut izrādes laiks pat ir par pusstundu garāks, nevienu brīdi nekļūst garlaicīgi. Tomēr jaunajam uzvedumam temporitma saspiešana droši vien nāktu tikai par labu. Atšķirībā no pirmiestudējumiem, mazāk iespaidīgs ir izrādes vizuālais tēls. Toreiz dejotājiem bija mākslinieces Šeilas radīti kostīmi un izrāde tika spēlēta Sapņu fabrikā. Dailes teātra mazā zāle, kur notika atjaunojuma pirmizrāde, salīdzinoši tomēr ir kabatas formāts. Lai nezaudētu daļu no savas filozofiskās būtības, jaunajam iestudējumam pat jebkurš lielāks šķūnis būtu daudz piemērotāks „rāmis”.

Viens no spilgtākajiem izrādes sākuma tēliem ir Juris Kaukulis ar aizsietām acīm un bērnu vanniņu padusē melnzemes čupā. Septiņi dejotāji un „Dzelzs vilka” līderis rēgaini izgaismotajā diagonālē „performē” Dzīvi: bērnu vanniņa un melnzemes kaudze (jeb daļa no zemes klēpja); universālā figūra Jura Kaukuļa atveidā (radošais gars, ideja) ar līmlenti sasaitē dažādas dejotāju ķermeņu daļas, padarot neērtu kustību iespēju (Radītājs taču katram no mums paredzējis kādus trūkumus) un vienlaikus arī izdala augsni, kurā stādīt zaļumus – puķes un krūmus (arī podi savā būtībā ir nedabiski, augiem neērti). Tomēr katrs šajā pasaulē cenšas kā māk, mēģina un kļūdās atkal un atkal no jauna. Dejas izrāde ir kā spogulis, kur redzam, cik absurda, tak likumsakarīga ir šī mūsu kārpīšanās pa dzīvi, pasauli un attiecībām.

Visai garo izrādes ievadu aizpilda jau aprakstītā puķu stādīšana. Uz šī fona pāris epizodēs labi var pamanīt Jura Kaukuļa plastisko trauslumu, kas vēlāk izrādē kontrastēs ar skarbi emocionālo „Dzelzs vilka” roku. Turklāt Kaukulis „dejo”, arī muzicējot ar savu ģitāru rokās. Būtiski, ka mūziķi nav paslēpti kaut kur spēles telpas tumsā. „Dzelzs vilka” ārkārtīgi enerģētiskajai, noskaņās un skaļuma intensitātē dažādajai mūzikai ir milzīga nozīmē uzveduma veselumā. To nosaka apstāklis, ka mūzika radusies sadarbībā ar dejotājiem izrādes tapšanas procesā, nevis piemeklēta gatava vai sakomponēta jau esošai horeogrāfijai un režijai. Un arī jaunajā izrādē jūtams mūziķu un dejotāju dzīvais kontakts.

„Pūci” varētu pat dēvēt par īso kursu laikmetīgās dejas vēsturei Latvijā. Ir tik daudz detaļu un nianšu gan horeogrāfijā, gan režijas elementos, kas ar šodienas skatu šķiet kļuvušas jau par klasiku, jo migrē no viena iestudējuma uz citu (piemēram, elsošana korī; bara un indivīda attiecības, atsevišķas Olgai raksturīgās kustības, smieklīgā un dramatiskā mūžīgā opozīcija u.c.).

Ja reiz bijušas lietas var atdzimt tādā aktualitātē un kvalitātē, tad noteikti bijis vērts sūri un grūti strādāt šos padsmit gadus, kopš varam runāt par savu laikmetīgo deju Latvijā. Iespējams, ka jaunā „Pūce” ir līdz šim jaudīgākais, daudzslāņainākais, piepildītākais, enerģētiskākais, skaudrākais un reizē dzīvi apliecinošākais laikmetīgās dejas piedzīvojums manā skatītājas pieredzē.