Anna Pierhuroviča

Vēlos dalīties pārdomās par Latvijas Kultūras akadēmijas jaunās mācību programmas „Laikmetīgās dejas māksla” pirmā kursa veikumu dejas kompozīcijā, kuru bija iespējams redzēt 28. janvāra koncerteksāmenā “Nosaukums”.

Pirms koncerta prof. Olga Žitluhina atgādina, ka šis ir pirmais eksperimenta gads ar izmainītu mācību programmu un nosaukumu (atsauce uz paša koncerteksāmena nosaukuma izvēli). Papildus profesore aicina ar žēlastību vērtēt darbus, kuros 18 studenti, topošie dejas mākslinieki,[1] nevis horeogrāfi, kā pati kļūdaini biju iedomājusies, uzstājās, prezentējot savas horeogrāfijas, uj, nē, kompozīcijas. Tā kā trūkst informācijas par to, kāda ir atšķirība starp dejas mākslinieku un horeogrāfu, manā izpratnē kompozīcija un horeogrāfija šajā gadījumā nozīmē vienu un to pašu, jo katrs students „komponē” kustības, pēta kādu tēmu, izvēlas scenogrāfiju, tērpus – saliek visu kopā.

Vispirms aprakstīšu gandrīz visiem priekšnesumiem kopīgās īpašības un parādības. Dejotāju skaits variē no diviem līdz septiņiem, dominē dueti. Dažus studentus uz skatuves dejotāja lomā ievēroju vismaz četras reizes, bet ir tādi, kurus izdodas redzēt tikai vienreiz nobeiguma mūsdienu dejas kopdejā. To pieminu tādēļ, ka vēlējos redzēt, kā katrs no topošajiem māksliniekiem dejo tieši laikmetīgo deju. Interesanti, ka studentu vidū dominē sievišķais dzimums, ir tikai 2 puiši. Manuprāt, to mazākums skaidrojams ar diviem faktoriem: 1) jau ilgus gadus sabiedrībā pastāvošo stereotipu, ka „dejošana ir meiteņu nodarbe”; 2) mans novērojums, ka puišus vairāk interesē mūsdienu dejas virzieni, piemēram, hip-hop, house un dancehall. Atsaucoties uz prof. Žitluhinu, muzikālais pavadījums tradicionāli I kursa eksāmena darbiem ir dažādu žanru latviešu autoru darbi.

Kopumā visu priekšnesumu autori kompozīcijās prezentēja virkni manā gadījumā iepriekš nedzirdētu latviešu mūzikas autoru darbu. Pateicos par dotajām zināšanām muzikālajā sfērā! Dzirdēju plašu mūzikas žanru intervālu no klasiskās mūzikas, piemēram, Pētera Vaska un Pētera Barisona skaņdarbiem, līdz elektronikai. Manā vērtību skalā spēja izveidot dejas kompozīciju pie Hardija Lediņa skaņdarba ir kaut kas ļoti iespaidīgs! Īpašu pārsteigumu sagādāja kompozīcijas „Vienotās paralēles” dzīvās mūzikas pavadījums. Tikai vienā no 18 priekšnesumiem skanēja latviešu tautasdziesma. Zinu (jo pati to esmu darījusi), ka jauniešiem pirmajā kursā ir grūti radīt laikmetīgās dejas kompozīciju pie latviešu tautas mūzikas, ja vien tā nav moderna apdare un šī mūzika neuzrunā autoru pašā būtībā.

Pirmkārt vēlos izvērst tēmu par kompozīciju. Atsaucos uz prof. Ritas Spalvas 2006. gada promocijas darbu par dejas kompozīcijas tēmu, kurā minēta Žaklīnas Smitas-Otārdas dejas kompozīcijas definīcija – “dejas kompozīcijas veidošana – tas ir radošās idejas īstenošanas veids, atsevišķu daļu sakārtojums veselumā atbilstoši mākslas darba iecerei”. Manuprāt, dejas kompozīcijā jābūt trim elementiem – ievadam, kulminācijai un nobeigumam, ar to es domāju, ka dejai jāpiemīt dramaturģijai. Iespējams, tas izklausās vecmodīgi, man varētu pārmest, ka laikmetīgā deja nepieprasa dramaturģiju, jo katram horeogrāfam un māksliniekam ir savas ieceres un radošā procesa metodes. Tātad pirmā nozīmīgā kopīgā pazīme – šādu kompozīcijas struktūrelementu trūkums. Vairumā gadījumu priekšnesumu veidoja tikai kustību kombinācijas, tādēļ, kad izdzisa gaisma (kas bija nobeiguma indikators), es uzdevu sev jautājumu: „Kas tas bija?” Programmiņā minēts tikai darba nosaukums un autors. Man būtu paticis, ja papildus būtu bijis kāds komentārs vai atslēgvārdi, par ko ir konkrētā kompozīcija, jo man patīk saprast to, ko redzu uz skatuves.  Bieži vien pietiek ar dažiem vārdiem, lai spētu saprast, ko autors vēlējās izpaust. Šo saprašanu es centos panākt katrā no 18 numuriem, bet liela daļa bija vienkārši garlaicīgi tā iemesla dēļ, ka kaut kas notiek, bet es nespēju saprast, kas tas ir. Daļēja apskaidrība nāca pēc tam, kad dažiem priekšnesumu autoriem uzdevu jautājumu – kas notiek viņu darbos, par ko tie ir? Bet visus 18 horeogrāfus es fiziski nepaspētu apskraidīt un izprašņāt, tāpēc priecājos par tiem darbiem, kuros jautājumi bija lieki. Šie darbi bija „Aiz Muguras”, „Vai?”, „Pasievišķoties”, „Statuss: Viss ir Sarežģīti” un „Mēs Zinām, Kā Smaržo Debesis”. Šos darbus bija patīkami vērot, tajos bija gan dramaturģija, gan scenogrāfija.

Pēc diskusijas ar esošo studenti un bijušo horeogrāfijas programmas studenti vēlos uzsvērt, ka deja ir radošs process, LKA Laikmetīgās dejas mākslas studenti to, kā veidot horeogrāfiju, kompozīciju vai kā atrast savu kustības manieri , nemācās pēc grāmatām. Tas tiek darīts ar praktiskiem uzdevumiem, t. s. “trial and error” (izmēģinājumu un kļūdu) pieeju, ar diskusijām un analīzi nodarbību ietvaros. Tomēr tas nenozīmē, ka šo radošā procesa rezultātu nevarētu pētīt un analizēt, tikai šīs individualitātes faktora dēļ, jo katram māksliniekam ir sava dejas un kompozīcijas psiholoģija, ko rada viss mācību process kopumā – arī tie priekšmeti, kuros tiek apgūta teorija, piemēram, dejas vēsture, psiholoģija u. c. Kompozīcijas jautājumā prof. Žitluhina dodot dažādus uzdevumus, kas pēc tam tiek analizēti un apspriesti. Arī vieslektori, kas strādā ar studentiem, katrs māca un apskata to, kas tieši viņam ir aktuāls. Tā arī katram esošajam horeogrāfam, topošajam māksliniekam, pētniekam ir tēmas, kas viņu uzrunā un saista. Katram iedvesma rodas no kādas parādības, dejotāja, autora, notikuma, un no tā arī atkarīgs, kas redzams kompozīcijā, bet, manuprāt, būtu labi zināt, kas ir šī iedvesma vai vismaz kompozīcijas vadlīnijas.

Otrā nozīmīgā pazīme – šova deju atskaņas. Vairākos priekšnesumos pamanīju šova dejas elementus, piemēram, akcentētos tērpus, arī sejas grimu, dažādu rekvizītu izmantošanu (es neapgalvoju, ka laikmetīgajā dejā neizmanto rekvizītus), kāda notikuma atainošanu un mazu teatrālu etīžu iekļaušanu. Manuprāt, tas ir ļoti raksturīgs šova dejām, kas liek domāt, ka lielai daļai studentu ir bijusi „pagātne” mūsdienu deju kolektīvos. Tā arī ir – studenti nāk no tādām organizācijām kā deju grupa „Ritms”, deju studija „Intriga”, Līgas Libertes dejas teātris, deju grupa „Dzirnas” un deju grupa „Justify”. Esmu lielāko daļu savas dzīves dejojusi mūsdienu dejas, kā arī ar gandrīz visām iepriekš minētajām deju apvienībām piedalījusies koncertos un sacentusies konkursos. Tāpēc šo pazīmi uzskatu par svarīgu, jo pamanu, ka students kompozīcijā iekļauj dramaturģijas elementus.

Trešā nozīmīgā pazīme – staigāšana pa skatuvi ar sejas izteiksmi, kas liek domāt, ka studenti nesaprot, ko viņi tur dara – manuprāt, nav laikmetīgā deja. Tas savukārt norāda uz varbūtību, ka darba autors nav līdz galam precizējis dejotāju uzdevumus šajā priekšnesumā, jo nav konkrēti definējis darba tēmu vai vēstījumu. Pretstatā šim iespaidam, ka kompozīcijas dalībnieki nesaprot savu lomu darbā, spilgti atceros 2013. gada vasarā redzēto horeogrāfijas studenšu kompozīciju (horoegrāfe Rūta Pakalne) festivāla „Laiks dejot” ietvaros – divas sievietes kāzu kleitās, minimālas kustības, daži skatieni. Tātad svarīgi ir spēt savu vēstījumu realizēt, lai būtu saskatāma pamatotība kompozīcijā un kustībās, pat ja to ir pavisam nedaudz.  Ja vien autors tā ir iecerējis, protams, var būt arī šķietami bezmērķīga klaiņošana pa skatuvi, bet nevar zināt, ka tas ir konceptuāli, jo tas nav pieminēts.

Tālāk esošajā tabulā iekļauju komentārus par katru no redzētajiem priekšnesumiem.

Foto: Krista Valaine

[1]Latvijas Kultūras akadēmija http://www.lka.edu.lv/lv/gribu-studet-akademija/studijas/bak1/laikmetigas-dejas-maksla/ [skatīts 9. 02. 2016.]