Prom no perifērijas

07/05/2012

Maija Treile

Pēc publikas reakcijas spriežot, līdz šim skaļāko rezonansi (stāvovācijas Lietuvas Nacionālā drāmas teātra piepildītā Lielajā zālē) izsaukušais starptautiskā festivāla „New Baltic Dance’12” notikums, bet man – smagākais līdzšinējais pārbaudījums festivāla ietvaros. Tās ir izrādes, ko 4. maija vakarā rāda Provinces Dejas teātris horeogrāfes Tatjanas Baganovas vadībā (Jekaterinburga, Krievija).

Slavenā trupa piedāvā divas dejas izrādes – „Kāzas” jeb „Svadebku”  kurā iesaistās arī vietējie mākslinieki (Lietuvas Valsts koris „Viļņa” un instrumentālie atskaņotāji no orķestra bedres izpilda Igora Stravinska skaņdarbu „Kāzas”), un „Apburto princesi”, dēvētu par „instalāciju pieaugušajiem”, kas apspēlē/apdejo pazīstamās pasakas tēmu postapokaliptiski dehumanizētā situācijā.

Neesot profesionālai dejas tehnikas vērtētājai, tomēr garām nepaslīd, ka dejotāji ir tehniski ļoti spēcīgi, dejas kā pirmajā, tā otrajā vakara daļā ir ļoti intensīvas, taču tieši šī intensitāte rada monotonu iespaidu – nav nedz laika, nedz vietas skatītāja kā individualitātes tiesībām uz refleksiju.

„Kāzās” dejotāju sejas klāj balts, maskveidīgs grims, tērpos jaušama attāla stilizācija par tautas tērpu, vīriešu garie svārki raisa asociācijas ar sakrālajiem kalpotājiem. Septiņi izrādes dejotāji vērienīgās mizanscēnās rada iespaidu, ka viņu ir daudz vairāk, un šis ir masu uzvedums, kuru varu iztēloties kā centrālo notikumu uz brīvdabas estrādes kādas mazpilsētas svētkos.

Izrādes laikā un pēc tās man jādomā par autoritārisma mākslu un autoritārismu pašā mākslā. Atceros smieklīgi naivo un dekoratīvo Aleksandra Rusteiķa filmu „Kāzas Alsungā jeb Dzimtene sauc” (1935) – šķiet, Iekšlietu ministrijas pasūtījumu Ulmaņa autoritatīvā režīma tautiskuma propagandas labā. Izrādē manāma sižetiska linearitāte, deja savijas ar kora dziedājumu, brīžiem kļūstot ilustratīva; piemēram, kad līgava un līgavainis (viņu balsis no orķestra bedres) apmainās ar replikām, uz skatuves esošie dejiskie līgavas un līgavaiņa ekvivalenti ieņem visai ilustratīvas pozas. Salīdzinot ar 20. gs. pirmās puses propagandas mākslu, „Kāzās” nav gadu desmitu attālinājuma atsegtā naivuma. Valda dresūra un tieksme pēc perfekcijas – kā katrā solī un mikrokustībā cenšoties pierādīt pretējo pašas trupas nosaukumā ietvertajam vārdam „provinces…”. Kustība domas attīstībā zināmā mērā iepaliek mūzikai – Stravinska modernisma baleta viencēliens tiek uzskatīts par folkloras jaunā viļņa priekšvēstnesi. Savukārt folkloras jaunajam vilnim, kas Eiropā izplatījās 20. gs. vidū un otrajā pusē raksturīga tieksme atgriezties pie autentiskuma (lai cik apšaubāms šis jēdziens arī nebūtu), atteikties no reprezentācijas, akcentējot dzīvo garu un pašas skaņu/ kustību radīšanas prieku, darboties mazāk sociāli (no ārpuses), vairāk individuāli motivēti.

Kāzas kā iniciācijas mīts bijis aktuāls Stravinskim, tas ir klātesošs arī Baganovas iestudējumā. Interesanti, ka mīts ir aktuāls kā autoritārajos un totalitārajos režīmos un to estētikā, tā modernismā un jaunajā folkloras interpretācijā. Līdz ar to mans redzējums Provinces Dejas teātra izrādē, iespējams, ir vien subjektīva spekulācija. Festivāla intensīvajā ritmā nav laika pārbaudīt un izsvērt impulsus, kas rosās prātā.

Vakara otrā daļā izrāde „Apburtā princese” mītu nemeklē pagātnē, bet pārceļ drīzāk nākotnē. Elektroniskas skaņas, vēss apgaismojums, dejotāji, kuru sejas izrādes sākumā sedz paukotāju maskas, balti triko, kas izceļ dejotāju daudzveidīgās – atlētiskās, sīkās un trauslās, apaļīgās – figūras, neraugoties uz ķermenisko atšķirību, sākumā visus padarot par anonīmu masu.  Fonā pa sienu tekošas „asinis”, koka lellītes, kuras kā bezgribas marionetes dejotāji nodod „galvenās ļaunās” mašinēriju varā, metāla konstrukcijas, uz skatuves uznesti stabi, starp kuriem dejotājiem jālavierē kā autoskolas eksāmenā, vienu no tiem pēcāk kāds dejotājs izmanto, lai uz tā „jādelētu” – vienlaikus kā uz zirdziņa un locekļa pagarinājuma. Stundu garā izrāde ir kustībām un lietām piesātināta, atsevišķas epizodes ir asprātīgas, bet atkal pavīpsnāt liek kopējais fatālais vēriens, kam ir „pahazuhas” piesmaka.

Dzīvojot tādā mazā valstī kā Latvija, grūti iztēloties attiecības starp centru un perifēriju Krievijā. Atceros vien, kā pirms gadiem četriem runājoties ar teātra zinātnes studentēm no Maskavas un Pēterburgas, verdikts bija skaidrs – vērā ņemama māksla iespējama tikai šajās metropolēs (tas nekas, ka viņas pašas ne visas bija lielpilsētu iedzimtās). Toreiz viesojos starptautiskā teātra festivālā Veļikij Novgorodā, kura organizatore un vienlaikus šīs pilsētas Mazā teātra galvenā mākslinieciskā vadītāja  Nadežda Aleksejeva ar apbrīnojamu entuziasmu festivālā bija saaicinājusi māksliniekus teju no puspasaules (ieskaitot Dienvidkoreju), viņas iestudētās izrādes mākslinieciski un tehniski noteikti bija daudz zemākā līmenī nekā Provinces Dejas teātra iestudējumi, tomēr abos šajos piemēros redzu kaut ko līdzīgu – sišanos līdz asinīm, lai pārcentrētu pozīcijas, kas Baganovas gadījumā arī esot izdevies.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.